LĒŅU TIESĪBAS

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

JURIDISKĀ FAKULTĀTE

Tiesību teorijas un politikas zinātnes katedra

Kursa darbs ārvalstu tiesību vēsturē

LĒŅU TIESĪBAS

Vakara nodaļas

2. semestra studente

Irīna Krasko

JurP 980168

Zinātniskais konsultants

Dr.iur. Doc. Sanita Osipova

Rīga 1999

Darba plāns

Ievads. Lpp. 3.

I Lēņu tiesību izveidošanās un attīstība viduslaiku Eiropā. 4 – 19.

1. Lēņu tiesību izveidošanās. 4 – 9.

2. Lēņu tipi. 9 – 10.

3. Lēņu spēja. 10 – 11.

4. Lēņu tiesības. 12 – 17.

5. Lēņu tiesību avoti. 18 – 19.

II Lēņu tiesības ārpus kontinentālās viduslaiku Eiropas – Anglijā. 20 – 25.

1. Īpašuma tiesības viduslaiku Anglijā. 20 – 22.

2. Lēņsistēmas izpausmes Lielā brīvību hartā. 23 – 25.

Nobeigums. 26.

Izmantotās literatūras saraksts. 27.

Ievads

Katrā laikmetā attiecības starp objektiem un subjektiem regulē dažādas tiesības. Tā viduslaiku pilsētās ievēroja pilsētu st

t
tatūtus, reliģijā šajā laikā pastāvēja kanoniskās tiesības, bet ārpus reliģijas un pilsētas – laukos – attiecības starp cilvēkiem un viņiem piederošiem īpašumiem regulēja lēņu tiesības.

Lēņu tiesības ir būtiska feodālās sistēmas sastāvdaļa. Bez šo tiesību elementiem – lēņa kungs, lēņa vīrs, viņu personiskās saites, lēnis, lēņu vīra militārais dienests – nav iedomājams arī pats feodālisms.

Feodālisms kā valsts iekārta Eiropā pastāvēja ļoti ilgi, Austrumeiropā tās elementi bija sastopami līdz pat 19. gadsimta vidum. Savukārt, gandrīz visās Āzijas un Āfrikas valstīs minētās iekārtas paliekas pastāvēja līdz Ot
t
tram pasaules karam. Šajā ilgajā vēstures posmā, mainoties cilvēces filozofiskai domai, mainījās un attīstījās arī lēņu tiesības. Lai arī katrā konkrētā valstī var saskatīt nelielas atšķirīgas nianses, tomēr kopumā Rietumeiropā pastāvēja sakarības, kuru pamati un būtība skaidri raksturo šīs tiesības. To
o
o gan nevar teikt runājot par Anglijas lēņu tiesībām, kas izteikti atšķīrās no Eiropas lēņu tiesībām.

Kursa darba – Lēņu tiesības – mērķis ir izpētīt šo tiesību rašanos un attīstību Eiropā. Uzdevumi:

1) pētīt un analizēt literatūru par lēņu tiesībām;

2) analizēt lēņu tiesības konkrētā normatīvā aktā – Lielā brīvību hartā.

Kursa darbs sastāv no ievada, divām nodaļām :

I Lēņu tiesību izveidošanās un attīstība viduslaiku Eiropā;

II Lēņu tiesības ārpus kontinentālās Eiropas – Anglijā ,

apakšnodaļām un nobeiguma. Pirmās nodaļas apakšnodaļās tiek apskatīta šo tiesību izcelšanās vēsture, pašas tiesības, lēņu tipi, lēņu spēja un lēņu tiesību avoti. Otrā nodaļa ir veltīta Anglijai. Te aplūkotas Anglijas īpašumu tiesības, bet otrā apakšnodaļā lēņu tiesības Lielā brīvību hartā.

I Lēņu tiesību izveidošanās un attīstība viduslaiku Eiropā

1. Lēņu tiesību izveidošanās

Lēņu tiesības ir ļoti nozīmīga un būtiska vi

i
iduslaiku tiesību nozare. Tās ietvēra vispusīgu tiesību un pienākumu kopumu, kas bija saistošs noteiktām feodālās sabiedrības kārtām. Bet, atšķirībā no mūsdienām, kur visas tiesības tiek dalītas privātās vai publiskās, te tika ietvertas abas. Tātad “lēņu tiesības bija savdabīga viduslaiku tiesību nozare, kas regulēja gan privātās, gan publiskās attiecības. Privātā sfērā tās bija nesaraujami saistītas ar lietu, ģimenes un mantošanas tiesībām, savukārt, par lēņa zvēresta laušanu vai nepaklausību draudēja kriminālatbildība līdz ar goda atņemšanu vai (un) dzīvības zaudēšanu.”1)

“Lēņu tiesību institūti iz
z
zveidojās franku laikos kā sadzīves prakse, pie kam romiešu agrārās iekārtas, ģērmāņu kara draudzes un ķeltu vergu tiesību atsevišķie lietiskie (prekārijs – līgums bez atlīdzības nodod otrai personai lietu valdīšanā; beneficijs – labdarība, ko augstākstāvoša persona darīja zemāk stāvošai) un personiskie (vasalitāte – atkarība no feodāļa) elementi, viens otru ietekmēdami, radīja savdabīgu tiesību pasauli – t.s. feodālismu.”2) No minētā citāta jāsecina, ka šīs tiesības tapa kā paražas daudzām citām paražām saplūstot kopā, un rezultātā izveidojot jaunu sabiedrības iekārtu – feodālismu, “kas ir tik sarežģīts un daudzveidīgs sabiedrības un politikas administrācijas institūts, ka neviens vēsturnieks vēl nav devis tā vispāratzītu definīciju, jo dažādās zemēs dažādos laikos tā saturs un jēdziens mainījās.” 3)

“Termins “feodālisms” ir atvasināts no latīņu vārda feodum, feudum aizdots īpašums pret sagaidāmu pakalpojumu), franču adjektīva féodum (kas attiecas uz feodu), dodot substantīvu féodalité – “feodālisms” (angļu feudalism, vācu Lehnwesen < lêhen, lên, aizdota manta) ar latviskotu formu “lēņu iekārta””. 4)

Feodālisma latviskais tulkojums ir lēņu iekārta, kas vistiešākā veidā

1) Latvijas tiesību avoti, 1.sēj. Teksti un komentāri. Dr. habil. iur., prof. E. Meļķiša redakcijā. – R: Lu žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 1998. – 111.lpp.

2) Konversācijas vārdnīca, 12.sēj. – R.: A. Gulbja apgāds, 1935. – 23082.

3) Ðterns I. Latvijas vēsture 1290 – 1500. – R.: Daugava, 1997. – 425.lpp.

4) Šterns I. Latvijas vēsture 1290 – 1500. – R.: Daugava, 1997. – 425.lpp.

norāda uz šo divu jēdzienu – feodālisms un lēņu tiesības – ciešo saistību.

Lēņsistēma izveidojās 8. gadsimtā tagadējās Francijas teritorijā. Par tās ieviesēju tiek uzskatīts Kārlis Martels (688 – 741.g.) no Karolingu dzimtas, kas franku impērijā pildīja majordoma (“nebrīvo kalpotāju priekšnieks valdnieku galmos”5)) pienākumus. Viņš organizēja reformu, kuras rezultātā galvenokārt izdevās nostiprināt valsts militāro varenību un 732. gadā pie Puatjē sakaut arābus, kas līdz ar to novērsa Eiropas nonākšanu islama ticības ietekmes zonā. Reformas būtība balstījās uz faktu, ka viens brīvais vīrs (senjors) deva otram brīvam vīram (vasalim) kādu labumu (lēni), kura rezultātā starp abiem izveidojās noteikts tiesību un pienākumu kopums.

Jāatzīmē, ka kaut arī minētais ir raksturīgs viduslaiku cilvēku kopdzīvei, tomēr tā saknes ir meklējamas jau gallu – romiešu sabiedrībā. Šajā laikā lēņu sistēmas būtiska sastāvdaļa bija komendācija (“simbolisks akts, ar ko viduslaikos lēņa vīrs iestājās lēņa kunga vasaļos”6)), kas radīja personas nebrīvību, jo nonākšana kunga patronātā bija vienlaicīgi saistīta ar brīvības zaudēšanu. Franku laikos (7. gadsimta vidus) tā sāka notikt ar brīvības paturēšanu, kas tomēr nebija pilnīga, jo vasalis saglabāja neatkarību tikai kā pavalstnieks, bet privātās attiecībās viņš bija uz mūžu saistīts ar savu kungu un tā, faktiski, pielīdzināts verga stāvoklim. To pierāda arī fakts, ka vēl 8., 9. gadsimtā vārds vasalis (vasus) tika attiecināts ne vien uz tādiem, kas sevi bija saistījuši ar komendāciju, bet arī uz nebrīviem kalpiem.

Franku komendācija vēl tika papildināta ar vasaļa zvērestu. Un tādā veidā šis akts atšķīrās no antīkiem laikiem, jo sastāvēja no divām daļām – iestāšanos lēņu vīros jeb tā saucamā hominium(a) jeb homagium(a) un sākot ar 8. gadsimtu arī uzticības zvēresta.

Savos pirmsākumos zvērests tika saprasts tikai pasīvā nozīmē, jo ar to saistīja atteikšanos no jebkādām darbībām, kas varētu kaitēt senjoram. Vēlāk tas ieguva jau plašāku – pozitīvu saturu, jo pasīvam atturēšanās stāvoklim klāt nāca darbība – pienākums pēc kunga pirmā aicinājuma piedalīties jebkādās tā organizētās akcijās.

Kad uzticības apliecinājumam piešķīra pozitīvu nozīmi, nodibinājās uzskats, ka ar to var pamatot visas norunas. Līdz ar to zvērests sevī absorbēja it kā arī homāgija tiesisko saturu. Ar laiku aristokrātu stāvokli ieguvušiem lēņu vīriem šis process sāka radīt zināmu nepatiku, jo tā laikā bija nepieciešams nomesties ceļos lēņa devēja priekšā, kas simboliski norādīja uz agrāko vasaļu

5) Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./ sastādītājs un noformētājs P. Valters – R.: SIA Divergens, 1998. – 51.lpp.

6) Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./ sastādītājs un noformētājs P. Valters – R: SIA Divergens, 1998. – 40.lpp.

zemo izcelšanos un pauda pazemošanos nākamā kunga priekšā.

Vēlāk šī parādība kļuva ne tikai pazemojoša, bet arī traucējoša. Tāpēc sākot ar 12. gadsimtu, komendācijas process dažos novados izmainījās, citos tomēr paliekot nemainīgs. Izņēmums vienīgi bija Ziemeļitālija, kur 12., 13. gadsimtā pastāvošais langobardu lēņu tiesību kopojums “Libri Feodorum” vispār nepazina homāgiju. Tajā pēc notikušā investitūras akta (“simbolisks akts, ar ko lēņa kungs vasaļu tiesas priekšā nodeva lēni kādam citam, kurš, savukārt, deva uzticības zvērestu un līdz ar to kļuva par viņa lēņa vīru jeb vasali”7)) vasalim vajadzēja zvērēt uzticību. Ar to “lēņu tiesības tika nodibinātas, jo zvērestā tika ietilpināti visi vasaļa pienākumi pret senjoru.”8)

“Lēņu sistēmas izveide ir ļoti lielā mērā saistīta ar beneficiju vēsturi.” 9) Beneficijs tulkojumā no latīņu valodas – beneficium – nozīmē labdarība. Šo labdarību sociāli augstāk stāvošais parādīja zemāk stāvošam senajā Romā. Franku valstī terminu beneficijs sāka ciešāk saistīt ar dažādiem zemes aizdevuma (lēņa) veidiem, sevišķi prekāriju (“līgums ar ko viena puse bez atlīdzības nodod lietu otrai pusei valdījumā un neierobežotā lietošanā ar nosacījumu, ka to jāatdod pēc pirmā pieprasījuma.”10)), lai raksturotu, ka šis dalījums vismaz formāli neuzliek otrai pusei nekādus pienākumus (piemēram – nomu, klaušas). No tā var secināt, ka uz prekarija pamata attīstījās arī lēņu iekārta. “Vēlāk vārdu beneficijs attiecināja arī uz karaļa zemes lēņiem un Rietumeiropā līdz pat 12. gadsimtam lietoja līdztekus feodam vienā nozīmē.”11)

Tā franku impērijā Merovingu laikā karaļi zemi vienkārši izdāļāja saviem sekotājiem. Šie dāvinājumi gan nav uztverami mūsdienu izpratnē, jo apdāvinātie

nekļuva par savu dāvanu pilntiesīgiem īpašniekiem. Šo dāvinājumu arī nevarēja pārdot, tas tika saistīts ar uzticību un pēc lietotāja nāves tam bija jāatgriežas atpakaļ valsts pārziņā. Tomēr lielāko daļu no īpašumiem, ja mainījās tā lietotājs,

tā arī neizdevās atgūt.

7) Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./ sastādītājs un noformētājs P. Valters – R: SIA Divergens, 1998. – 34.lpp.

8) Latvijas tiesību avoti, 1.sēj. Teksti un komentāri. Dr. habil. iur., prof. E. Meļķiša redakcijā. – R: Lu žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 1998. – 112 – 113.lpp.

9) Latvijas tiesību avoti, 1.sēj. Teksti un komentāri. Dr. habil. iur., prof. E. Meļķiša redakcijā. – R: Lu žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 1998. – 112 – 113.lpp.

10) Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./ sastādītājs un noformētājs P. Valters – R: SIA Divergens, 1998. – 65.lpp.

11) Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./ sastādītājs un noformētājs P. Valters – R.: SIA Divergens, 1998. – 12.lpp.

Kad pie varas nāca Karolingi, izrādījās, ka iekšējās politikas rezultātā karaļiem vairs nekas nepieder. Tāpēc karalis Martels, lai nosargātu valstisko veselumu, sāka dāvināt lielos apmēros baznīcas īpašumus. Viņi neatņēma baznīcai zemes, bet tos iedalīja virsīpašnieka, savukārt, apdāvinātos apakšīpašnieka statusā. Vēl Karolingi noteica nodokli dubultās desmitas (decima et noma) apjomā no izlēņotās zemes ienesīguma. Tā valsts varēja nostiprināt armiju, nepārkāpjot kanoniskās tiesības, jo vismaz formāli nebija notikusi zemju nelikumīga atsavināšana. Vēlāk šī piespiedu izlēņošana tika attiecināta uz jebkuru citu zemi.

Nākamais solis bija vasalitātes savienošana ar beneficiju. To tiesiski noformēja Kārļa Lielā laikā.

Šo sistēmu franki izmantoja, lai vadītu un pārvaldītu armiju. Bet vēlāk tā iespiedās arī valsts pārvaldē, jo kopā ar lēni sāka izlēņot arī amatus. Sākotnēji tas stiprināja karaļa ietekmi, bet, kad saistība kļuva mantojama, publiskā vara zaudēja pat jebkādu ietekmi uz atsevišķiem novadiem. Sekas tam bija feodālā sadrumstalotība.

Franku lēņu sistēmu vēlāk pārņēma Vācu impērija. Tikai tajā tika ietverts atšķirīgs saturs, jo par nozīmīgākām kļuva lietiskās attiecības (attiecības, kas izriet no objekta), nevis garīgās (attiecības, kas veidojas pamatojoties uz savstarpējiem pienākumiem). Īpaši tas sāka izpausties pēc 843. gada noslēgtā Verdenes līguma starp Kārļa Lielā mazdēliem Lotāru I, Indriķi Vācieti un Kārli II Plikgalvi, kad bijusī valsts tika sadalīta trīs līdzīgās daļās (pēc mūsdienu teritoriālā iedalījuma – Vācija, Itālija, Francija) un sākās to atsvešināšanās.

Šajā laikā Vācija bija izteikta barbaru zeme, kurā valdīja vairāk stiprākā priekšrocības, nevis likums. Arī mežiem bagātais novads kļuva par šķērsli likumu ieviešanai, jo tam cauri nespēja iznākt lielākā daļa ķeizara rīkojumu un līdz ar to arī tiesības. Tā bijušie lēņi Vācijā faktiski kļuva par alodiem, un to īpašnieki par neierobežotiem pavēlniekiem. Tāpēc laika gaitā arī nostiprinājās uzskats, ka tiesības izriet no zemes, bet nevis no personas. Šo pārliecību ietekmēja arī no frankiem pārņemtās lēņattiecību pakāpes un formulējums, ka mana vasaļa vasaļi nav mani vasaļi. Lai arī tika saglabāta agrākā komendācija un investitūra, tomēr tas radīja citas sekas no valstiskā viedokļa. Radās iespējama situācija, ka viens vīrs varēja atrasties līdz pat 100 kungu dienestos un katrā no tiem solot zināmu pienākumu apjomu.

Sākot ar Otonu dinastijas ķeizariem (Otons I 912 – 973., Vācu nācijas Svētās Romas impērijas 1 imperators no 962.g.) valsts politika tika orientēta uz baznīcu. Piespiedu izlēņotās zemes tika atpakaļ izlēņotas baznīcai un notika garīgās un laicīgās varas saplūšana. Garīgie firsti ieguva tiesību spriest tiesu, un tas tos izcēla attiecībā pret laicīgiem firstiem. Tā jaunā kārtība, un arī tas, ka lēņi no 11. gadsimta kļuva mantojami, nostiprināja garīdznieku stāvokli un valsts sadrumstalotību.

“Sazarotā lēņu sistēma izveidoja feodālo vasaļu rangu” 12) jeb feodālās kāpnes, uz kuru augšējā pakāpiena formāli atradās Dievs, zem viņa ķeizars (Dieva vasalis), tad senjori (ķeizara vasaļi) un, visbeidzot, bruņinieki (senjoru vasaļi). Jebkuram vasalim bija tiesība izlēņot daļu no sava lēņa kādam citam (ja lēnis bija liels) un tā kļūstot par vasali. Šādus lēņus sauca par apakšlēņiem. Feodālie rangi detalizēti parādīti arī Sakšu spogulī. Tie bija septiņi un atkarīgi no bruņinieka dižciltības un bagātības. Pirmajā vietā atradās pats ķeizars. Otrajā pakāpē bija t.s. sceptera lēņa turētāji – augstākie garīdznieki (arhibīskaps un abati). Viņi bija ķeizara tiešie vasaļi. Trešā pakāpē – karoga lēņa turētāji (Fahnenlehnen) – ķeizara tiešie laicīgie vasaļi jeb firsti (Fürsten). Tie bija hercogi, pfaltsgrāfi, landgrāfi, markgrāfi un grāfi. Ceturtajā pakāpē atradās firstu vasaļi – grāfi. Piektajā pakāpē “brīvie kungi” (liberis barones, freie Herren). Tie bija firstu un grāfu vasaļi, kas bija ieguvuši bruņinieka nosaukumu par dienestu. Sestajā pakāpē ietilpa šo brīvo kungu vasaļi, bet septītajā – pirmie vairoga bruņinieki (Einschildige). Tiem nebija ne savas svītas, ne vasaļu. Bruņinieki par vienīgo cildeno nodarbošanos uzskatīja karošanu. Bruņinieka nosaukums bija mantojams. Kas varēja pierādīt savu bruņinieka izcelšanos līdz ceturtam sencim, tas pēc sakšu spoguļa bija uzskatāms par bruņinieku pat gadījumā, ja viņam nebija lēņa. “Vasalitāte bez lēņa ir raksturīga arī senajā Polijā, kur par karošanu firsts apgādā savus bruņiniekus ar apģērbu, zirgu, ieročiem un pārtiku.” 13)

“Šīs struktūras attīstību pabeidza ķeizars Kārlis IV Luksemburgs 1356. gadā, parakstot normatīvo aktu – Zelta bulla,”14) kas regulēja imperatora vēlēšanas, feodālās attiecības, jurisdikciju pār ebrejiem, zemes mieru u.c. valsts pārvaldes un tiesisko attiecību jomas. “Akts, piemēram, atzina par likumīgiem privātos karus, izņemot vasaļu karus pret saviem senjoriem: tādi kari bija aizliegti.” 15)

Jau 12. gadsimta beigās beidzās lēņu tiesību klasiskais laikmets un sākās to pārveidošanās par bruņinieku kārtas tiesībām. Līdz ar to lēņu tiesībās arvien lielākā mērā izpaudās zemes tiesību normas, kas īpaši ietekmēja lēņu mantojumu un lietu tiesības. Bet lēņu tiesību formālā likvidācija, pilnīgi vai pa daļai lēņus alodificējot (padarot par brīvu īpašumu), notika krietnu laiku vēlāk. Ar likumu lēņu tiesības Kurzemē un Zemgalē tika atceltas 1776. gadā, Vidzemē

12) Latvijas tiesību avoti, 1.sēj. Teksti un komentāri. Dr. habil. iur., prof. E. Meļķiša redakcijā. – R: Lu žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 1998. – 113.lpp.

13) Черниловский З. М. История феодального государства и права. – М.: Всесоюзный Юридический заочний институт, 1959. – 149. ст.

14) Latvijas tiesību avoti, 1.sēj. Teksti un komentāri. Dr. habil. iur., prof. E. Meļķiša redakcijā. – R: Lu žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 1998. – 113.lpp.

15) Vispārīgā valsts un tiesību vēsture. R.: Latvijas valsts izdevniecība, 1939. – 176.lpp.

un Igaunijā 1783. gadā, Francijā 1789. gadā, Vācijā 1850 – 1852. Tomēr vēl 20. gadsimta sākumā dažās Vācijas valstiņās (piemēram, Meklenburgā, Lipē, Valdekā) bija daži simti lēņu muižu. Un tikai ar Veimāras satversmes 155 pantu Vācijā 1921. gadā galīgi likvidēja pēdējās lēņu tiesību paliekas.

2. Lēņu tipi

Attīstoties vairākām lēņu tiesību sistēmām sākumā ar reģionālu, vēlāk ar nacionālu raksturu, veidojās arī daudzi pastāvīgi lēņu tipi. Nacionālās (itāliešu, franču, vācu, angļu, normāņu) lēņu tiesībās izveidojās liels partikulārisks nevien atsevišķās teritorijās, bet pat dažādās lēņu kūrijās (kāda lēņu kunga vasaļu kopa, piemēram, Vācu ordeņa valsts Kursas un Igaunijas kūrijā).

Lēņu tipus var klasificēt ņemot par pamatu lēņu subjektus un objektus.

Ņemot par pamatu lēņa subjektus, var atšķirt kodeksus, kas kalpo galvenokārt vasaļu mērķiem (vācu un itāliešu lēņu tiesības), un tādus, kas pirmā vietā liek valsts un lēņu kunga intereses (franču un angļu normaņu). No šiem pretēji konstruktīviem principiem izriet arī dažāds tiesību detaļu izstrādājums. Tātad vācu un itāliešu lēņu tiesībās sevišķi pasvītrots ir lēņu attiecību lietiskais moments – lēņa objekts, turpretī franču un angļu lēņu tiesībās tiek uzsvērti vasaļa personiskie pienākumi – lēņa dienests.

Atkarībā no lēņa vīra pienākumiem pret savu kungu, kas bija atkarīgi no lēņa lieluma, piešķirtos lēņus var iedalīt īstos (vāc. eche Lehn) jeb bruņinieku lēņos (vāc. Ritterlehn), dažreiz sauktus arī par vīra lēņiem (vāc. Mannlehn), un nebruņinieku jeb gaitas lēņos (serjanteria, vāc. Diestlehn). Bruņinieku lēni ieguva valdījumā vasalis, kas gāja lēņa kunga karā pats maksājot par saviem izdevumiem, bruņām, zirgu. Sākotnēji šādu lēni piešķīra tikai karot spējīgam vīram un tāpēc to sauca par “vīra lēni”. Ja par lēņa turēšanu vasalim bija uzliktas mazākas jeb vieglākas gaitas, tad to uzskatīja par mazvērtīgāku lēni, un, izejot no gaitu rakstura, vairāki vēsturnieki mēģinājuši tos dažādi kvalificēt. Lai gan to kopējā pazīme ir lēņa mazums un kara gaitu trūkums smagi bruņota kumeļa mugurā, tomēr gaitu dažādība ir tik liela un lēņa objekti tik atšķirīgi, ka tos nevar pakļaut standartizētām shēmām, tāpēc gaitas lēņi ir kvalificējami individuāli.16)

16) Šterns I. Latvijas vēsture 1290 – 1500. – R.: Daugava, 1997. – 428.lpp.

Lēņa tipus var klasificēt arī atkarībā no mantošanas kārtības:

1) vīra lēnis, ko varēja mantot tikai vasaļa vīriešu kārtas lejupejie (dēli);

2) žēlastības lēnis (Livonijas teritorijā bija pazīstams žēlastības lēnis, ko mantoja saskaņā ar 1397.gada Jukingena žēlastību;

3) koprokas lēnis, ko Latvijā mantoja pēc zemes tiesībām, tomēr formāli paliekot lēņu tiesību robežās.

Sevišķi plašu lēņu tiesību katalogu sastādījuši feodālie dogmatiķi uz lēņu objekt iedalījuma pamata. Ir sastopami amata lēņi (feudum officii), tiesu varas lēņi (feudum iurisdictionis), soģa lēņi (feudum advocatiae), desmitās tiesas lēņi (feudum decimarum), medību lēņi (feudum venationis), karātavu lēņi (feudum furcale), zvanu torņa lēņi (feudum campanarium), ēzeļa lēņi, klepera lēņi (feudum cavalinum), pat skaistu sieviešu lēņi utt.

3. Lēņa spēja

Tā ir spēja kļūt par lēņa kungu vai lēņa vīru, kuru kopumā var definēt kā “feodālo tiesību spēju. Tiesība lēni dot ir aktīvā lēņa spēja, bet ņemt – pasīvā. Aktīvo lēņa spēju nosaka konkrētās personas tiesību spēja un arī tiesība vest karus (ius belli et armorum), savukārt, pasīvo lēņa spēju bez personas tiesību spējas nosaka arī spēja pildīt lēņa gaitas.”17)

Lēņa gaitas ir pienākums pret lēņa kungu, lai atkalpotu viņa doto lēni. Lēņa gaitām bija neierobežots skaits. Vasaļiem bija jāpilda gan nodokļu ievācēja pienākumi, muižas uzrauga, kunga vēstnieka, gan arī grāmatveža gaitas, no kurām vēlāk izveidojās t.s. galma gaitas (vīra pienākums kungam aicinot, ierasties viņa galmā, kur vasalim pašam bija sevi jāuztur). Jau 8. gadsimtā no vasaļiem sāk prasīt arī kara gaitas (Heerfahrt, Reise, servitia militaria), kas vēlāk pamazām izvirzās lēņa dienesta priekšgalā kā galvenās un tipiskākās gaitas. Parasti kara gaitas vasalim bija jākalpo personiski un uz sava rēķina smagi vai viegli bruņotās kavalērijas daļās; tāpēc 12. – 13. gadsimtā vasalis bieži vien bija bruņinieks. Par galma gaitu sastāvdaļu uzskatīja vasaļa tiesas un goda gaitas – pienākumu ierasties galmā, lai spriestu tiesu, vai pakalpotu savam kungam godībās. Sakarā ar algotņu jeb zaldātu karaspēka rašanos un šaujamieroču lietošanu bruņniecības personiskais lēņa dienests viduslaiku beigās zaudēja savu militāro nozīmi.

17) Konversācijas vārdnīca, 12.sēj. – R.:A. Gulbja apgāds, 1935. – 23074.

Doktrīna izšķir arī absolūto un relatīvo lēņu nespēju. Pirmajā gadījumā ir nenovēršami likumiskie šķēršļi lēņa iegūšanai, otrā gadījumā lēņa kungs var lēņa spējas trūkumus arī neievērot. Parasti absolūti lēņ–nespējīgie bija civiltiesiski mirušie, ekskomunicētie (izslēgtie no baznīcas), spitālīgie, mūki; dažās zemēs arī

visi tie, kam nebija tiesība iegūt lauku īpašumus, piemēram, ārzemnieki, žīdi, turki. Relatīvās lēņ-nespējas ziņā valdīja ļoti dažāda teorija un prakse. Langobardu lēņu tiesībās par relatīvi lēņ-nespējīgiem uzskatīja visus nebrīvniekus, nepilngadīgos, negodīgos (infames), miesīgi kroplos, garīdzniekus, sievietes. Daudz stingrākas bija Sakšu un Švābu lēņu tiesības, kas pilnīgu lēņu spēju piešķīra tikai laulībā dzimušiem ieroču spējīgiem bruņinieku kārtas vīriešiem. Relatīvi lēņspējīgi Vācijā līdz recepcijai bija namnieki, garīdznieki, zemnieki, sievietes un korporācijas. Turpretī Francijā sievietēm bija lēņspēja, bet Anglijā un Itālijā šāda spēja bija arī namniekiem.

Dažās valstīs lēņu spēja bija atkarīga arī no nacionālās piederības, ko pierāda atšķirīgā izlēņošanas kārtība.Tā varēja atšķirties pat viena valdnieka teritorijā, kā izteikts piemērs šeit būtu jāmin Vācu ordeņa teritorija. Arī Prūsijā ordenis piešķīra lēņus gan pēc poļu, prūšu, gan Kulmes un Magdeburgas tiesībām. Poļu un prūšu lēņi bija nacionāli, jo par vasaļiem kļuva poļi vai prūši. Turpretī Kulmes vai Magdeburgas lēņu tiesības bija teritoriālas, te lēņspējīgi bija Prūsijas brīvie iedzīvotāji (vācieši un nevācieši).

4. Lēņu tiesības

Lēņa tiesības (vāc. Lehnrecht, fr. droit féodal) bija sevišķas tiesības lēņa kunga un viņa vīru attiecību kārtošanai, kas Rietumeiropā bija spēkā apmēram 1000 gadus.

Par lēni (Lehen no vidusaugšvācu lêhen, aizdota manta, vecziemeļvācu lán, aizdevums) sauc nekustamu mantu un tai pielīdzinātas tiesības, ko viena persona nodod dzimtā valdījumā un īpašumtiesiskā lietošanā ar pienākumu pildīt zināmas gaitas un solīties būt savstarpējā uzticībā. Līdz 13. gadsimta sākumam latīņu avoti lēni sauca par beneficiju (labdarība, ko augstākstāvoša persona darīja zemāk stāvošai), bet sākot ar 10. gadsimtu arī par feodu (zemes īpašums Rietumeiropā 11. – 15. gadsimtā, ko senjors piešķīra savam vasalim lietošanā par militāru vai administratīvu dienestu18) ). No minētās definīcijas izriet, ka jēdzieniem feods un lēnis ir viena nozīme. No vārda “feods” ir radies “feodālisma” kā valsts un saimnieciskās iekārtas jēdziens, kur valdniekam kā augstākajam senjoram piederēja ne tikai valsts vara, bet viņš bija arī zemes īpašnieks.

Lēņa tiesības no pārējām tiesībām atšķīrās ar savdabīgu pakalpojumu un uzticības momentu. To labi raksturo arī Makss Vēbers: “Lēņa līgums nav parasts darījums, bet brālība, lai gan ar nevienādām tiesībām, kam seko savstarpēji uzticības pienākumi, kas ir stingri norobežoti un izriet no kārtas (bruņnieciskā) goda jēdziena.”19)

Lēņa devēju sauc par lēņa kungu (dominus feudi), lēņa ņēmēju par vīru (Mann), lēņa vīru jeb leimani (Lehnmann), bet latīņu tekstos ķeltu vārdā par vasali (vasallus). Bet darījums, ar ko civiltiesisku īpašumu jeb alodu (kustams vai nekustams privātīpašums) pārvērš par lēņtiesisku īpašumu jeb feodu, ir infeudācija

Lai nodibinātu lēņu tiesības ir jāzin:

1) lēņa īpašības;

2) lēņa objekts;

3) lēņa subjekts;

4) infeudācijas aktu tiesiskais raksturs.

18) Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./sastādītājs un noformētājs P. Valters – R: SIA Divergens,1998. – 25.lpp.

19) Švābe A. Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā. – R.: J. Roze, 1935. – 28. lpp.

.

Būtiskās (essentialia feudi) lēņa īpašības izriet no lēņa jēdziena un ir sekojošas:

1) jābūt civiltiesiskas apgrozības spējīgai lietai (res in commercio);

2) lietiskās tiesības konstruējamas pēc dalīta īpašuma parauga;

3) jānodibina savstarpēja uzticība (mutua fidelitas);

Lēņa dabiskās (naturalia feudi) īpašības apskata tad, kad ir jau nodibinātas būtiskās. Dažādās lēņu sistēmās lēņu iegūšanas īpašību skaits ir dažāds. Pēc langobardu lēņu tiesībām tos var uzskaitīt sekojoši:

1) lietai jābūt nekustamai;

2) vīram jādod lēņa zvērests;

3) vīram jāpilda bruņinieku gaitas;

4) vīrs nevar lēni atsavināt;

5) lēni var mantot vienīgi pirmā lēņa ieguvēja lejupejošie mantinieki – vīrieši;

6) lēni iegūst ar investitūru;

7) mainoties lēņu kunga vai vīra personai, investitūra ir jāatjauno.

Lēņa nejaušās (accidentalia feudi) īpašības ir norunas, ar kurām puses groza lēņa dabiskās īpašības. Ja darījumam trūkst kāda būtiska īpašība (piemēram, uzticība), tad tas nav lēnis, bet lēņveidīga darījums (feudastrum), piemēram dzimtsnoma.

Par lēņa objektu var būt tikai lēņa spējīga lieta (res ad infeudantum capax). Pēc langobardu lēņu tiesībām tāda ir tikai nekustama manta un lietiskas tiesības, savukārt, pēc vācu lēņu tiesībām – katra lieta, kas dod ilgstošu labumu un lietojot netiek patērēta. Bet abos gadījumos lietai jābūt civiltiesiskas apgrozības spējīgai un jābūt iespējai nodibināt uz to īpašumtiesīgu lietošanu (vācu doktrīna) vai dalītu īpašumu (itāliešu doktrīna), pie kam lēņa kungs patur dominium directum – tiešu īpašumu, bet lēņa vīrs saņem dominium utile – praktisku īpašumu. Visbiežāk lēņa tiesību objekts bija zeme ar visiem tās dabiskiem un tiesiskiem augļiem, atsevišķi gruntsgabali vai uzņēmumi (dzirnavas, krogi, celtuves), vai pat valsts teritorija ar regālijām (karaļa tiesības, īpašumi un ienākumi, bet vēlāk baznīcas laicīgās tiesības un īpašumi, ko valsts tai bija piešķīrusi) un pavalstniekiem. Par lēņa objektu var būt arī dažādas tiesības: desmitās tiesas, zvejas, medību tiesības, tiesas vara un, visbeidzot, pašas lēņu tiesības.

Par lēņa subjektiem var būt katra persona, kurai ir lēņa spēja (tā sīkāk apskatīta 3. apakšnodalā – Lēņa spēja).

Lēni var iegūt vai nu ieilguma, vai parasti investitūras kārtībā. “Investitūra – nekustamā īpašuma nodošanas svinīgs akts, ar ko lēņa kungs vasaļu tiesas priekšā nodeva lēni kādam citam, kurš savukārt deva uzticības

zvērestu un līdz ar to kļuva par viņa lēņa vīru jeb vasali.”20)

Investitūras tiesiskais pamats ir :

1) lēņa līgums (titulus proximus). Tā dokumentācija notiek lēņa grāmatā.

2) civiltiesisks darījums (titulus remotus.). Tas, piemēram, var būt pirkums, dāvinājums.

Lēņa personiskie un lietiskie elementi jeb infeodācija tiek nodibināti ar diviem personiskiem un vienu lietisku aktu.

Pirmais akts bija personisks – komendācija. Šī akta būtiskā sastāvdaļa bija īpašs roku žests, ar ko vīrs atdevās kunga neierobežotā varā. Vīrs nometies sava kunga priekšā ceļos paceltām rokām lūdza viņu uzņemt savos vīros, un kungs sniedza viņam roku, lai paceltu un pēc tam skūpstītu. Tāpēc avotos teikts, ka lēni deva “ar roku un muti”. Šāds lēnis bija t.s. skūpstītais lēnis vai vienkārši īsts bruņinieka lēnis (Mannlehen). Ar šo aktu tika nodibināta vīra paklausība savam kungam un līdz ar to arī lēņa dienests.

Otrs personiskais akts nodibināja vīra un kunga savstarpējo uzticību (fidelitas). Vīrs savu uzticību apliecināja ar zvērestu vai rokas devumu. Šādu lēni sauca par apzvērētu lēni. Uzticības saturs sākumā bija tikai negatīvs, jo noteica tikai to, ko vasalis nedrīkst darīt. Vēlāk langobardu lēņu tiesībās tas pakāpeniski pārņēma pirmā personiskā akta funkcijas, un tā saturs kļuva pozitīvs, norādot lēņa gaitas.

Trešais akts jeb investitūra bija lietisks, un ar to lēņa vīrs ieguva lēņa valdījumu un īpašumu. Langobardu lēņu tiesības nosaka, ka investitūrai jānotiek pēc zvēresta. Komendācija šajās tiesībās ļoti drīz izzuda, jo tās pazemojošā izpilde nesaskanēja ar Ziemeļitālijas augsto kultūru. Turpretim Vācijā 13. un 14. gadsimtā bija pretēja kārtība: vispirms prasīja vasaļa zvērestu, un tikai pēc tam viņam piešķīra lēni. Šī bija pēdējā ceremonija, kas notika nododot kaut kādu priekšmetu – zemes piku, velēnas gabalu, zariņu, zobenu, cimdus u.tml. Feoda noslēgšanas noslēgumā jaunajam vasalim bija sīki jāuzskaita viss tas, ko viņš saņēmis no senjora.

Lēņa kunga tiesības sauca par lēņa kundzību. Tā aptver lēņa kunga personiskās tiesības pret saviem vīriem un viņa lietiskās tiesības uz objektu. No lēņu kunga personiskām tiesībām jāmin: tiesība uz vasaļa uzticību, uz lēņa godu, lēņa zvērestu, lēņa dienestu, lēņa atjaunošanu un lēņa jurisdikciju. Senjoram bija jāaizsargā savs vasalis pret visādiem uzbrukumiem viņa personai un īpašumam, jāsniedz tam tiesas aizsardzība utt. Lēņa kunga lietiskās tiesības (dominium directum) deva viņam tiesību aizliegt vasalim lēni atsavināt; atļaujas gadījumā lēņa kungs paturēja sev pirmpirkuma vai pirmķīlas tiesību; kungs varēja pilnīgi rīkoties ar savu virsīpašumu (piemēram, to atsavināt), neaizskarot vasaļa

20) Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./ sastādītājs un noformētājs P. Valters – R: SIA Divergens, 1998. – 34.lpp.

tiesības.

Arī lēņa vīriem bija atbilstošas personiskas un lietiskas tiesības. Saņemot

lēni vasaļi to dabūja valdīšanā, izmantošanā, turēšanā un vēlāk arī mantošanā uz bērnu bērniem. Vasalim piederēja visi feoda ienākumi, un viņam nevajadzēja dalīties ar senjoru ražā vai maksāt viņam kaut kādus periodiskus maksājumus. Feods pārgāja vasaļa mantiniekiem, kuriem vienīgi šinī gadījumā bija jāmaksā senjoram nodeva (reljefs).

Vasaļa pienākums bija sniegt senjoram uz tā pieprasījumu militāru palīdzību – bija jāierodas apbruņotam, vienam vai ar saviem ļaudīm, lai piedalītos senjora izsludinātajā kara gājienā vai lai aizsargātu tam piederošos novadus. Viena senjora vasaļi, kas savā starpā skaitījās vienlīdzīgi (peri) un sastādīja ne vien viņa feodālos zemes sargus, bet arī galmu (kūriju), kurā darbojās gan pārvaldē, gan tiesas spriešanā. Tātad bez karā jāšanas no vasaļa vēl varēja prasīt minēto galma dienestu (servitia aulica, vāc. Hoffahrt), kas lielākoties bija cerimoniāli pieklājības pienākumi, kā senjora apkalpošana pie galda, pavadonība pārgājienos. Tāpat katram vasalim bija jādod padoms (concilium) lēņa kungam, ja tāds tika prasīts, piemēram, par kara sākšanu, lēņa piešķiršanu, ķīviņu izšķiršanā vasaļu starpā, lēņa robežu restaurēšanā. Par padomdošanas atsevišķu veidu jāuzskata vasaļa tiesas gaitas, kur vasaļiem ar savu lēmumu bija jāizšķir ķildas vasaļu un vasaļu un kungu starpā. Laika gaitā vasaļu tiesas spriešanas pienākumi izauga par kārtējām lēņu vīru sanāksmēm jeb mantāgiem.

Bez personīgā dienesta vasaļiem bija jāsniedz senjoram naudas palīdzība. Šādi gadījumi bija sekojoši: ja senjors krita gūstā, tad vasaļiem vajadzēja savākt nepieciešamos līdzekļus viņa izpirkšanai; vasaļiem bija jādod senjoram dāvanas gadījumā ja iesvētīja bruņinieku kārtā viņa vecāko dēlu vai izdeva pie vīra viņa vecāko meitu; un krusta karu laikos minētajiem trim gadījumiem pievienojās ceturtais – naudas palīdzība, senjoram dodoties krusta karā. Bez šiem gadījumiem vasalim uz sava rēķina bija jāuztur senjors un viņa svīta, kad tas caurbraucot atradās vasalim piederošos novados.

Livonijas vidējās bruņinieku tiesībās ir teikts, ka lēņa vīriem ir tiesības lēni ieķīlāt. Šādu lēni sauca par ķīlas lēni (pantguth). Ja vasalim bija mantinieki, no tēva mantoto lēni viņš varēja ieķīlāt tikai ar mantinieku atļauju, turpretim pirktu vai iegūtu lēni viņš varēja ieķīlāt bez citu atļaujas. Lai gan lēņa ieķīlāšanas saistības pārgāja no vasaļa uz viņa mantiniekiem, tomēr lēņa dokumentos parasti nav minēta mantinieku atļauja, bet dažkārt gan sievas piekriðana.

Lai vasalis pārdotu feodu nepietika tikai ar senjora atļauju. Vajadzēja vēl vasaļa tuvāko radinieku atļaujas, kas noteiktos gadījumos varēja kļūt šī feoda mantinieki.

Feodālās attiecības izplatījās arī īpašumos, kuru priekšgalā atradās garīdznieki: bīskapi, abati. Bet šeit pastāvēja zināmas īpatnības, kas grozīja un sarežģīja feodālo kārtību un katrā valstī bija savādākas. Garīgo amatu personas nevarēja personīgi pildīt kara klausību, kaut gan bija vairāki piemēri, kad bīskapi personīgi gāja karā. Tādēļ garīgo amatu personas vajadzēja aizstāt sevišķiem vietniekiem (vidamiem). Saskaņā ar vispārējiem noteikumiem garīgos amatus ieņēma pēc baznīcas izvēles, bet tā kā bīskapi bija laicīgo senjoru vasaļi, tad bīskapa katedras ieņemšanai bija vajadzīga arī pēdējo piekrišana. Bīskapam pēc ievēlēšanas bija jādod uzticības zvērests, pēc kam viņš, saņemot zizli un gredzenu dabūja investitūru. Feodālie momenti iespiedās arī baznīcas iekšējās attiecībās: sīkie feodi ar beneficiju nosaukumu tika piešķirti zemākās garīdzniecības pārstāvjiem, kas baznīcas hierarhijā radīja vasalitātei līdzīgas attiecības. Bīskapi centās nostādīt klosterus feodālā atkarībā no sevis, bet abati, lai panāktu lielāku neatkarību, deva priekšroku laicīgiem senjoriem.

Vasalis varēja pieprasīt saraut attiecības ar senjoru, ja tas atteicās viņam palīdzēt tiesā kā aizstāvis vai veica pret viņu vardarbīgus aktus. Lēņa attiecības beidzās arī :

1) beidzoties visu lēņu subjektu tiesībām (piemēram lēņu objektam ejot bojā);

2) lēņa kunga tiesībām pārejot uz vasali (t.s. apropriācija);

3) vasaļa tiesībām pārejot uz lēņa kungu (t.s. lēņtiesiskā konsolidācija).

Izšķir trīs konsolidācijas veidus:

a) nomirstot vasalim bez likumīgiem mantiniekiem, viņa lēnis krīt atpakaļ lēņa kunga rokās (Heimfallsrecht);

b) vasalis atsakās no savām vasaļa tiesībām vai nu par labu lēņa kungam (t.s. refutācija) vai citiem lēņa mantiniekiem (t.s. rezignācija);

c) vasalis zaudē savas tiesības felonijas dēļ – “lēņa vīra savam kungam dotā uzticības zvēresta laušana.” 21)

Felonija varēja izpausties, ja vasalis savu kungu bija nepatiesi aprunājis, briesmu brīdī viņu bēgot pametis vai bijis netaisns lēņa gaitās, stādot savas personīgās intereses augstāk par lēņa kunga labumu. Vasalitātes attiecību pārtraukšana notika simboliski salaužot sauju salmu. Visos vasalitātes pārtraukšanas gadījumos bija nepieciešama pirmstiesas izmeklēšana, kurā tika noskaidrota vasaļa vai senjora vaina.

Lēņa mantošanas (successio feodalis) tiesiskais pamats ir divejāds: investitūra vai likumīga izcelšanās no pirmā ieguvēja. Pēc langobardu lēņu tiesībām visi lēņspējīgie lejupejie manto ar vienādā tiesībām. Mantinieku pakāpes ir stingri

21) Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./ sastādītājs un noformētājs P. Valters – R: SIA Divergens, 1998. – 24.lpp.

noteiktas Sakšu spoguļa 3. pantā: “Kā feodālās kāpnes beidzas ar septīto vairogu, tā radniecība beidzas ar septīto pakāpi.” 22)

Parasti lēni saņēma tikai viena persona. Bet viņai mirstot dēli un meitas nevien kopīgi valdīja tēva muižu, bet varēja arī lūgt lēņa kungu atjaunot viņiem tēva lēni koprokā, pie kam formāli investitūru lūdza tikai viens koproču sūtīts pilnvarnieks – piemēram, vecākais dēls. Tā kā visi brāļi skaitījās par vasaļiem ar vienādām tiesībās uz nedalīto tēva muižu, tad šādu lēni sauca par koprokas lēni (Gesamthandlehen). Koproka tāpat bija vai nu likumiska, ja tā bija dota lēņa mantiniekiem, vai līgumiska, ja bija piešķirta radiem vai neradiem bez likumiska iemesla. Līgumiska koproka, savukārt, bija vai nu īsta, kad lēnis bija dots vairākām personām (piemēram, bērniem un vecākiem) kopvaldījumā, vai fiktīva, ja to deva personām, kurām nebija kopvaldījuma. Šī fiktīvā koproka bija vajadzīga, lai paliekot uz lēņu tiesību pamatiem paplašinātu mantojuma tiesības tādā veidā, ka savstarpēji mantoja cits no cita nevien blakus radi, bet pat pilnīgi svešas personas. Te patiesībā lēņa akts slēpa mantojuma līgumu. Šī lēņtiesiskā konstrukcija sasniedza savu galotni tad, kad sākot ar 14. gadsimta beigām koproku sāka piešķir svešām personām kopā ar viņu nākamiem mantiniekiem. “Sākot ar 1513. gadu avoti šādus lēņus sauc par ciltsmuižām (Stammlehen, bona patrimonialia), kas stingri ņemot nav pareizi, jo koproku nekad nedeva dzimtām vai ciltīm, bet vārdā nosauktām fiziskām personām. Tomēr faktiski koproči savā vairumā bija viena dzimta.” 23) Koprokas lēņu raksturīgākā iezīme bija īpatnējā lēņa mantošanas kārtība: koproči manto viens no otra, kamēr viņi nav dalījušies. Ja vasalim nav citu mantinieku kā meita, senjoram ir tiesības izvēlēties viņai vīru, jo tas kļūs par vasali. Ja mantinieku vispār nebija, feods atgriežas pie augstākā īpašnieka. Lēni nevar mantot adoptēti un ārlaulības bērni. No mantošanas tiesībām izstumjami arī tie, kas nav lēņ-spējīgi, tāpēc, ka nevar pildīt lēņa gaitas: katoļu garīdznieki un sievietes, vājprātīgie, mēmie, kurlie un aklie, bet viņiem ir tiesība uz alimentiem. Ar līgumu vai lēņa kunga žēlastību lēņtiesisko mantošanu varēja arī grozīt pēc parastās civiltiesiskās mantošanas kārtības parauga.

22) Birziņa L. Vācijas valsts un tiesības feodālisma periodā X – XVIII gadsimts – R.: LU, 1968. – 12.lpp

23) Švābe A. Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā. – R.: A. Gulbja apgāds,1928. – 65.lpp.

5. Lēņu tiesību avoti

Lēņtiesisku ieradumu kodifikācija sākās Ziemeļitālijā (Lombardijā), kur 12. gadsimta beigās izveidojās t.s. langobardu lēņu tiesību privātā kompilācija. Tā bija sarakstīta latīņu valodā divās grāmatās (pirma – 28; otrā – 58 tituli) ar nosaukumu Concuetudinas jeb Libri feodorum (lēņa ieradumu, lēņa grāmatas). Šīs kompelācijas izejas punkts bija vācu ķeizara Konrada II (ap 990 – 1039) lēņa likums (1037), kas ir libri feodorum pirmās grāmatas pants. Otrā grāmata (1 – 24. titulā) ietver ķeizara Lotāra III lēņa likumu (1136) un Fridriha I Barbarosas (sākot ar 25. titulu) 1154 – 1158 likumus. Pirmo grāmatu ir sastādījuši, galvenokārt, Pavijas juristi, otro milānieši; pirmā grāmatā Romiešu tiesību ietekme ir vāja, otrā – ļoti stipra. Libri feodorum vecāko un īsāko recenziju noslēdz itāliešu feudista, Milānas konsula Obertus de Orto (12. gadsimta vidus) vēstule savam dēlam Anselmam (t.s. Oberta recenzija). Otra jaunāka un plašāka recenzija radusies ap 1240. gadu Jacobus de Ordizone laikā un ir jau iedalīta divās grāmatās. Beidzot trešā un visjaunākā bija ievērojamā Boloņas glosatora Akursija (ap 1182 – 1260) recenzija (t.s. Vulgata), ko itāliešu tiesībnieks Hugolīns (miris ap 1220) pievienoja galā Justiniāna kodifikācijai (Corpus Iuris Civilis) ar nosaukumu Decima collatio novellarum. Itālieša Antonius de Pratoveteri recenziju 6. grāmatās ķeizars Fridrihs III 1466. gadā oficiāli apstiprināja par Vācijas vispārīgām lēņu tiesībām. 1530. gadā langobardu lēņu tiesības jau bija tulkotas vāciski. Pašā Vācijā 13. gadsimtā kopā ar zemes tiesībām radās arī partikulārās lēņu tiesību privātās kodifikācijas (tiesību grāmatas), starp kurām īpaši jāizceļ sakšu, respektīvi, ostfāļu lēņu tiesības Sakšu spogulī (ap 1230), no kā, savukārt, ap 1274. gadu Dienvidvācijas vajadzībām izveidoja t.s. Švābu spoguli jeb ķeizariskās zemes un lēņu tiesības. 14. gadsimtā nezināms autors uzrakstīja lēņu procesa tiesības. (t.s. Richtsteig Lehnrechts.) Vēlāk feodālās attiecības Vācijā regulē arī Zelta bulla – Vācijas 1356. gada konstitucionālais akts, kas nostiprināja feodālo sadrumstalotību ar simbolisku centrālo varu. Anglijā feodālās attiecības regulēja “Vispārējās” tiesības, Lielā brīvību harta (1215. gads.), statūts Quia emptores (1290), mirušās rokas statuss (1279) u.c.

Pirmais lēņu tiesību glosators bija Hugolinus de Porta (miris ap 1220), kam sekoja komentators Jakobs Alvaroti; viņš pārnesa uz lēņu tiesībām romiešu tiesību normas par emphyteusis (nodot, parasti ilgtermiņa, nomā zemi), patronu, klientu utt. Lēņu tiesību sistēmā daudz strādājis arī franču humānists Kujācijs un vācu feudists Cāzijs (1461 – 1536).

Tomēr kā atzīmē profesors Švābe “īstie romāņu elementi, kas sastopami viduslaiku lēņu tiesībās, nav nākuši no klasiskajām, bet gan no

vulgārajām romiešu tiesībām.”24) To izskaidro arī dažādu paražu tiesību normu transformēšanās lēņu tiesībās.

Konkrētu dokumentu, kas apliecināja notikušo lēņtiesisko investitūru un dokumentēja lēņa subjektus, objektu, dienestu, tipu u.c. lēņtiesiski svarīgus faktus sauca par lēņa grāmatu (vāc. Lehnbrief, lat. littera investitura). To izdeva lēņu kūrijas vai lēņu kunga kancelejas. Agrajos viduslaikos vasalitātes un investitūras akti tika ierakstīti īpašā lēņu kunga lēņu reģistrā, bet, sākot vismaz ar 13. gadsimtu, abi akti bieži tika fiksēti arī ar rakstu, sastādot par tiem atsevišķu dokumentu, jau minēto lēņa grāmatu. Vēlajos viduslaikos tā bieži kļuva par vienīgo izlēņošanas liecinieku, aizstājot investitūru liecinieku klātbūtnē. Lēņa grāmatā ierakstīja lēņa kunga un vasaļa vārdu, lēņa piešķiršanas iemeslu, lēņa atrašanās vietu, robežas un lielumu, izlēņoto objektu uzskaiti, vasaļa pienākumus iepretī lēņa kungam, izlēņošanas lieciniekus un lēņu grāmatas izdošanas vietu un laiku. Vēlajos viduslaikos arī lēņa mantošanas tiesību privilēģiju ierakstīja lēņu grāmatā, parasti ar formulu “mantot uz bērnu bērniem”.

Pēc vasaļa pieprasījuma izdot viņam lēņa grāmatu, to uz pergamenta loksnes izgatavoja lēņa kunga rakstvedis, un, lai apliecinātu grāmatas īstenumu, tai apakšā piekāra atsevišķu kapsulu ar lēņa kunga zīmoga nospiedumu, kas aizstāja viņa parakstu.

Saglabātās lēņu grāmatas ir vistiešākās un svarīgākās liecības par feodālisma attīstību un tradīcijām.

24) Švābe A. Vispārīgā valsts un tiesību vēsture. – R.: A. Gulbja apgāds, 1928. –

32.lpp.

II Lēņu tiesības ārpus kontinentālās viduslaiku Eiropas – Anglijā

1. Īpašuma tiesības viduslaiku Anglijā

Feodālisma laikmetu Anglijā, tāpat kā citās zemēs, raksturo tas, ka tiesību laukā centrālā vieta piederēja zemes īpašumam. Tā laika angļu “vispārējās tiesības” bija ne tik daudz “zemes tiesības”, cik “zemju tiesības”. Ar zemi saistītās attiecības atstāja savu iespaidu uz visām pārējām tiesību nozarēm, – darījumus, mantošanu, ģimenes attiecības, kuras noteica feodāļu vajadzības un intereses. “Ja feodālās tiesības nozīmē klasiskās lēņu tiesības, kas izveidojās 12. gadsimtā Itālijā, un drīz pēc tam kā tiesību prakse ieviesās Vācijā un Francijā, tad Anglijā šādu feodālo tiesību nebija.”24) Angļu viduslaiku tiesības bija sarežģītas un juceklīgas, un tā iemesls bija tieši tanīs valdošo feodālā zemes īpašuma tiesisko attiecību sarežģītība un juceklība. Tai pašā laikā zemes tiesībās atspoguļojas arī dažas Anglijas feodālisma attīstības īpatnības, kur pa daļai bija saglabājušies brīvie zemes īpašnieki un kur laikmetā, kad Angliju iekaroja normaņi, karaļa vara bija stiprāka nekā kontinentā.

Zemes attiecības feodālajā Anglijā bija veidotas pēc “turējumu” sistēmas – katrs, kam bija zeme, bija saņēmis to turējumā no kādas citas personas, kas feodālajā hierarhijā atradās augstāk par to. Šeit, pilnīgi tāpat kā feodālajā Eiropā, zemes attiecības noteica formula: “nav zemes bez senjora”, kas sākumā nozīmēja, ka katrai zemei jābūt pierakstītai kādai zināmai jurisdikcijai. Un tikai vēlāk feodāļi sāka ielikt jaunu saturu, pastāvot uz to, ka zemes īpašniekam jāatrodas feodālā atkarībā no kāda senjora. Viljalms I, kas iekarošanas laikā (1066. gads – pēc kaujas Gaskansā) bija sagrābis savās rokās lielas zemes platības (līdz 1/7 no visas toreizējās Anglijas teritorijas), izdāvāja tās daļas saviem galminiekiem: vareniem baroniem, bijušiem zemes lielīpašniekiem un arī vienkāršiem bruņiniekiem, visiem, kas karoja karaļa militārā dienestā, neatkarīgi no to augstdzimtības. Tad vēl pakļaujot sev atlikušos agrākos lielos zemes īpašniekus, noteica, ka zemes augstākais īpašnieks ir karalis. Tādā veidā Anglijas feodālismā izveidojās pilnīgi citāda organizācija kā Francijas feodālismā. Visi

24) Susan R. Fiefs and Vassals. The Medieval Evidence Reinterpreted.- OXFORD: CLARENTON PRESS, 1996. – 386.p.

vasaļi bija vienlīdzīgi savā starpā, jo nebija izveidots neviens liels feods. Tādēļ arī neviens barons – karaļa lēņa turētājs – nevarēja konkurēt ar karali. Arī noteikums “mana vasaļa vasaļi nav mani vasaļi” Anglijā nepastāvēja. Jo atšķirībā no Vakareiropas kontinentā izveidotās kārtības, militāro dienestu vajadzēja pildīt karaļa labā ne vien viņa tiešajiem vasaļiem, bet arī tiem zemes īpašniekiem, kuri turēja šo vasaļu zemi. Ar to bija nodibināts sakars starp karali un pavalstniekiem, kas nebija atkarīgs no sakara starp senjoru un vasaļiem. To vēl papildināja apstākļi, ka vietējie iedzīvotāji sīvi un ilgstoši pretojās uzbrucējiem, un tādēļ normaņiem bija jāapvienojas ap savu kungu un mērķtiecīgi jāstiprina centrālā vara. Tātad “Viljams Iekarotājs (I) izveidoja Anglijas feodālo sistēmu, kur visi zemes īpašnieki bija viņa vasaļi.”25) Viņi dalījās divās pamatkategorijās: karaļa tiešie vasaļi un karaļa otrās pakāpes vasaļi.

Lordi, kuri turēja zemi tieši no karaļa, skaitījās “galvenie turētāji”. Viņus visus, kas zemi bija nodevuši tālāk, sauca par videniekiem, “vidējiem” lordiem un baroniem. Šo lielo zemes īpašnieku īpašumi veidoja muižas – menorus, ap kurām grupējās sīkāki turētāji, kas zemi bija saņēmuši no lordiem.

Zemes iegūšana vienmēr uzlika turētājam tādus vai citādus pienākumus pret augstāk stāvošo kungu. Šo ar zemes turējumu saistīto pienākumu un ierobežojumu (turējuma “piederumu”) raksturs noteica paša turējuma juridisko nozīmi, t.i., tiesību uz zemes gabalu apjomu un ilgumu. Galvenā atšķirība bija atšķirība starp brīviem un nebrīviem turētājiem. Brīvajiem turētājiem bija uzliktas noteiktas klaušas. Nebrīvo turētāju klaušas nebija precīzi noteiktas. Nebrīvie turētāji nebaudīja karaļa tiesu aizsardzību – visas viņu ar zemi saistītas pretenzijas un strīdus caurskatīja menorialā tiesa, pamatojoties uz vietējām paražām. “Vispārējās tiesības” apskatāmajā periodā regulēja tikai brīvā turējuma attiecības. Un tikai 15. gadsimtā “taisnības tiesas”, balstoties uz memoru paražām, sāka aizsargāt arī vilanu (nebrīvo turētāju) īpašumus.

Brīvajiem turētājiem galvenie pienākumi bija bruņinieku dienests un sokažs. Bruņinieku dienesta turējums sākumā uzlika pienākumu pildīt karaklausību četrdesmit dienas gadā (tieši tāpat kā Francijā). Liela nozīme ir Henriha II militārai reformai, kas ieviesa Anglijā visu brīvo iedzīvotāju bruņošanos. Tā noteica, ka katram, kuram pieder bruņinieka lēnis, ir jābūt tik daudz bruņojuma, cik lēņu. Bet ap 12. gadsimta vidu, izveidojoties algotam karaspēkam, personīgo dienestu atvietoja ar sevišķas nodevas – “vairoga” naudas – samaksu. Kā bruņinieka dienesta turējuma, tā arī sokaža turējuma pārējās feodālās klaušas sastādījās no noteiktiem maksājumiem par labu lordam, zemes turētāja bērniem precoties un turējumam pārejot turētāja mantinieku rokās. Sokažs bieži bija saistīts ar feodālās rentes (naudas) nomaksu. Lordam bija tiesība būt par aizbildni pēc

25) Herlihy D. The history of Feudalism. – London: Macmillan, 1971. – 34 p.

turētāja nāves palikušiem mazgadīgiem bērniem un izlietot viņu mantas ienākumus, kā arī saņemt dažādos svinīgos gadījumos (izdodot vecāko meitu pie vīra, iesvētījot vecāko dēlu par bruņinieku utt.) no turētāja pabalstus. Gadījumā, ja turētājs neatstāja mantiniekus, viņa īpašums kā bezmantinieku manta pārgāja lordam.

Arī lielai daļai angļu garīdzniecības piederēja zemes ar tie pašiem nosacījumiem kā laicīgiem feodāļiem – militārs dienests karaļa armijā un nodevas.

Zemes turējumu sistēmas nesaraujamā saistība ar noteiktām klaušām, kas bija uzliktas turētājiem augstāk stāvošo feodāļu interesēs, piešķīra sevišķu nozīmi jautājumam par turējumu atsavināšanu, t.i., par iespēju pārdot vai dāvināt tiesības uz zemi. Turējuma atsavināšana nozīmēja, ka ir pamats klausīties pa feodālo klaušu kārtīgu pildīšanu.

Ja kāds vasalis vēlējās atstāt savu lordu, viņam bija jāpierāda, ka lords uzņemas vismaz vienu no šādām saistībām:

1) ja lords ir netaisni centies izkalpināt viņu;

2) ja lords slepeni kaļ plānus dzīvot uz viņa rēķina;

3) ja lords uzņemas laulības pārkāpšanu ar sava vasaļa sievu;

4) ja lords ar labpatiku un vēlmi nogalināt uzbrūk savam vasalim ar zobenu;

5) ja pēc vasaļa lūguma viņam palīdzēt, lords neizrāda pienācīgu vēlēšanos to darīt.

Interesanti, ka angļu krimināltiesībās felonijas (felony) jēdziens ar laiku ir paplašinājies. Iesākumā, tāpat kā kontinentālā Eiropā, ar to saprata vasaļa pienākumu nepildīšanu attiecībā pret senjoru, un otrādi, senjora pienākumu nepildīšanu attiecībā pret vasali. Pēc šī fakta konstatēšanas notika zemes īpašuma konfiskācija vai vasalitātes attiecību pārtraukšana. Bet vēlāk felonijas nosaukumu attiecināja uz visiem noziegumiem, par kuriem bija paredzēta mantas konfiskācija.

2. Lēņsistēmas izpausmes Lielā brīvību hartā

“Lielā brīvību harta ( viduslat. Magna Charta Libertatum, an. The Great Charter of Libetrties) pieņemta 1215. gadā un daļēji turpina eksistēt pastāvošā Anglijas likumdošanā.” 26 To parakstīja karalis Džons, piekāpjoties baroniem un viņu sabiedrotajiem – bruņiniekiem un pilsētniekiem, kuri vērsās pret karaļa varas nostiprināšanos, nodokļu palielināšanos un ierēdņu patvaļu.

Hartai ir karaļa žēlastības forma. “Tā bija klauša gan no mūsu (karaļa), gan no baronu puses, jo viss, kas tur minēts ir labs un bez ļauna nodoma.” 27) Tātad abas puses to labprātīgi atzina un ievēroja jeb tām tas bija jādara obligāti. Pretējā gadījumā – šīs tiesības neievērojot – 25 baronu sapulce pieprasīja 40 dienu laikā atjaunot pārkāptās tiesības.

Lielā brīvību hartā ir 63 panti, kas izvietoti bez sistēmas un kvalifikācijas. Normās tiek ne vien ierobežotas karaļa varas tiesībās attiecībā uz baroniem, bet arī izdarīti daudzi grozījumi feodālo klaušu tiesībās un tiesu organizācijā. Lielākā daļa pantu skar lēņattiecības starp karali un viņa vasaļiem.

Lēņattiecību jautājumi sākti skatīt ar reljefa maksājumiem, kas likumā atsaucoties arī uz paražu tiesībām noteikti konkrētās summās atkarībā no zemes īpašuma lieluma. Hartas 2 pantā noteikts: “ ja kāds no grāfiem vai baroniem vai citiem turētājiem, kas tur par karadienestu piešķirtu lēni nomirst, tad viņa mantiniekam, kas ir pilngadīgs jāmaksā reljefs t.i. grāfa mantiniekam vai mantiniekiem (jāmaksā) par visu grāfisti 100£, barona mantiniekam vai mantiniekiem par barona zemi 100£, bruņinieka mantiniekam vai mantiniekiem, kuram valdījumā ir vesels feods ne vairāk kā 100£, bet kam ir jāmaksā mazāk, lai viņš maksā mazāk atsaucoties uz seno feodu maksāšanas kārtību.” 28) Tālāk sekojošie panti paredz un regulē šī panta papildinājumus: reljefa maksu nepilngadīgam mantiniekam, mantinieču un atraitņu tiesības. Piemēram 3 pants regulē nepilngadīgā tiesības, un tad ja viņš ir aizbildniecībā – tiek pilnībā atbrīvots no reljefa maksas: “Ja gadījumā kāds no minēto turētāju mantiniekiem ir nepilngadīgs un atrodas aizbildniecībā, tad sasniedzot pilngadību, lai viņš saņem savu mantojumu bez reljefa maksāšanas un nodevām.” 29)

26) Есаян Э. С. Великая хартия вольностей и ее место в истории Английского права. Автореферат. – Тбилиси: Издательство Университет, 1988. – 13 ст.

27) Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904. – 3.ст.

28) Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904. – 2.ст.

Ļoti nozīmīgi hartā ir traktēti aizbildniecības pienākumi un uzdevumi. Tāpat kā mūsdienu Latvijas Republikas Civillikumā arī Lielā brīvību hartā ir noteikts, ka aizbildnim par aizbilstamā mantu jārūpējas tā it kā tā būtu viņa paša manta, bez tam viņš nedrīkst šīs mantas izmantošanas rezultātā iedzīvoties vai gluži otrādi – to izšķērdēt. Karaļa tiešo vasaļu nepilngadīgie mantinieki bija arī paša karaļa aizbildniecībā. 4 pantā teikts: “ Šī nepilngadīgā zemes aizbildnis no zemes var ņemt tikai mērenus ienākumus un mērenus parastos maksājumus un mērenas nodevas, lai nenestu zaudējumus ne cilvēkiem, ne lietām; ja mēs uzdosim rūpēties par kādu no tādām zemēm šerifam vai kādam citam, kuram vajadzēs dot atskaiti par zemes ienākumiem un viņš (apgādnieks) nesīs zaudējumus vai sagraus savā apgādībā esošo zemi, tad mums (karalim) būs jāprasa no viņa soda nauda, un zemi, lai pārvalda divi pilntiesīgi un godīgi cilvēki no šī feoda, kuriem būs jādod atskaite par ienākumiem mums vai kādam citam mums noteiktam cilvēkam, bet, ja mēs (karalis) pārdosim vai atdosim kādam aizbildniecību par šāda veida zemēm, un viņš to novedīs līdz sabrukumam un zaudējumiem, tad viņam tiks atņemta šī aizbildniecība, un tā tiks noteikta diviem pilntiesīgiem un godīgiem cilvēkiem no šī feoda, kuri tāpat kā teikts iepriekš, sniegs mums (karalim) atskaiti.” 30)

Kārtu attiecības ir noteiktas hartas 6 pantā. Kārtas nekādā gadījumā nedrīkst sajaukties laulību rezultātā. “Mantinieki var stāties laulībā tā, lai neizveidotos dažādu kārtu laulība.” 31)

Tāpat par gaidāmām laulībām ir jāzina tuvākajiem asinsradiniekiem, bet, ja atraitne vēlas doties laulībā, viņai jāprasa atļauja viņas uzturētājam. 8 pants: “. viņai ir jāsola, ka neizies pie vīra bez mūsu piekrišanas, ja mēs viņu uzturam vai bez sava senjora piekrišanas, kas viņu uztur vai bez kāda cita piekrišanas, kas viņu uztur.” 32) Šis pants , tāpat kā iepriekšējai, būtībā kontrolē lēņupiešķiršanu. Senjoram ir jāzin, kas būs viņa vasalis. Tādēļ arī atraitne varēja precēt tikai senjoram tīkamu vīru, jo pēc laulībām tas kļūtu par viņa vasali. Teiktais, protams, attiecas uz tām atraitnēm, kuru mirušie vīri bija kāda senjora vasaļi.

Anglijas lēņsistēmai un Eiropas lēņu tiesībām ir arī daudz kas kopīgs un

līdzīgs. Piemēram, hartas 12. pantā apskatītie 3 gadījumi, kad jāmaksā palīdzības

maksa karalim identiski sakrīt ar Eiropas lēņu tiesībām:

29) Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904. – 2.ст.

30) Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904. – 2.ст.

31) Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904. – 2 – 3.ст.

32) Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904. – 3.ст.

1) lai izpirktu karali no gūsta;

2) ja pirmo reizi precas karaļa vecākā meita;

3) ja karaļa vecāko dēlu iesvētī bruņiniekos, bet par citiem nodokļiem

varēja lemt tikai 25 baronu padome. Šī pēdējā piebilde nav sastopama Eiropas lēņu tiesībās.

Feodālās attiecības apskatītas arī turpmākos hartas pantos, kur traktēts par bruņinieku lēņu turētāju pienākumiem, par viņu karalisko dienestu, par zemēm, kas pieder notiesātiem noziedzniekiem, kuras nonāk karaļa rokās un tiks atgrieztas pēc noteikta laika šo noziedznieku senjoram, par karaļa pārkāpumiem pret citiem senjoriem, par feodālām aizbildņa tiesībām, kuras ir baroniem, kas izveidojuši savās zemēs abatijas, par izpostītu grāfistu turētājiem, to nokļūšanu karaļa rokās.

Būtisks ir 34. pants, kas aizliedza karalisko iejaukšanos lielo feodāļu strīdos ar saviem vasaļiem par brīvo zemju turēšanu. Šādi gadījumi ir saskaņoti ar īpašu pavēļu izdošanu par šo lietu nosūtīšanu uz karalisko tiesu. Šajā pantā ir skaidri redzams karaļa varas ierobežojums. Bija apmierinātas arī citas feodāļu prasības, piemēram, par ārvalstu bruņinieku izraidīšanu no Anglijas un uz zemes īpašumtiesību atjaunošana uz agrāk konfiscētu īpašumu.

Hartā ir atspoguļotas arī bruņinieku un citu brīvo zemes turētāju tiesības. Tomēr salīdzinot ar baronu privilēģijām, par bruņiniekiem tiek teikts ļoti lakoniski. Baroni solīja viņiem tādas pašas tiesības, kādas viņi guva no karaļa kā sava senjora: neprasīt no bruņinieku lēņiem ilgāku dienestu un pabalstus kā noteikts paražās (15, 60. pants), ievērot mantošanas tiesības utt. 60. pants prasīja no feodāļa pildīt attiecībā pret paša vasaļiem visas paražas un brīvības, kādas bija ieviestas attiecībā pret karaļa zemes turētājiem. Abi minētie panti dod otrās pakāpes lēņu turētājiem (bruņinieku lēņi) tiesību neaizskaramību no viņu senjoriem. Īpaši 60 pants: “ Visas šīs iepriekš minētās paražas un brīvības, kuras mēs atzinām ir jāpilda mūsu karaļvalstī, tāpēc, ka tas attiecas uz attiecībām ar mūsu vasaļiem, visiem mūsu karaļvalstī arī otrās pakāpes vasaļiem (kas te minēti ar speciāliem tituliem) jāpilda šīs tiesības, tādēļ, ka tas saista viņus arī attiecībās ar saviem vasaļiem.” 33) Diemžēl, kā vēstī vēstures avoti, karaļi vairākkārt ir pārkāpuši Lielās brīvību hartas tiesības neatkarīgi no tā, ka 25 baronu komisija varēja izsludināt bruņotu sacelšanos karaļa nelikumības gadījumā, pie kam tautai bija tiesība atņemt arī karaļa īpašumus, saudzējot viņa paša un ģimenes dzīvību. Tādēļ zemes īpašuma vēsture Anglijā feodālisma laikmetā ir cīņas vēsture par tiesībās rīkoties ar dažādiem zemes turējumiem. Šo spiedienu rezultātā tika atzīta un pieņemta gan Lielā brīvību harta, gan jauni likumi karaļa tiesību ierobežošanai: Tiesību petīcija (1628), Habeas Corpus akts (1679), Tiesību deklarācija un citi.

33) Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904. – 10 – 11.ст.

Nobeigums

Lai arī lēņu tiesības ir tipiskas feodālās sabiedrības tiesības, to pirmsākumi meklējami jau Senajā Romā. Lēnis varbūt ne tikai zemes īpašums, bet arī jebkurš nekustams īpašums vai pat tituls. Svarīgākais šeit bija ievērot atkarīgā turējuma principu, kas ir arī viens no galveniem feodālisma principiem. Tik pat nozīmīgs ir arī feodālo kāpņu princips, uz kura pa lielākai daļai pamatojas lēņa spēja.

Anglijā lēņu tiesības ieņem tik pat nozīmīgu vietu kā Eiropā. Tikai tās šeit nav vis radušās, bet gan ienākušas līdz ar iebrucējiem. Tādēļ šīs tiesības ļoti lielā mērā atšķiras no Eiropas lēņu tiesībām.

Lēņu tiesības ir pētījuši daudzi tiesību un vēstures zinātnieki. Kā, iespējams, lielāko devumu šajā tiesību nozarē var minēt Susana Reinolda grāmatu “Lēņi un vasaļi” (Susan Reinols “Fiefs and Vassals”), kurā tiek aplūkota lēņu sistēma dažādās valstīs caur dažādiem likumu kopojumiem. Arī krievu autoru darbos – Esajana, Petruševska, Čerņilovska u.c. – var gūt plašu un vispusīgu ieskatu lēņu tiesībās. No latviešu autoriem, kas pievērsušies šīm feodālajām tiesībām jāmin Arveds Švābe, Indriķis Šterns, mūsdienās Jānis Lagzdiņš un daži citi. Tomēr grāmata latviešu vai krievu valodās, kas būtu veltīta tikai šai vēsturiskajai tiesību nozarei nav iznākusi.

Lai veiktu pilnīgu šo tiesību izpēti, daudz lielāka uzmanība būtu jāpievērš atšķirībām ne tikai starp Vakareiropu un Angliju, bet arī atšķirībām, kas ir vērojamas starp dažādām Eiropas valstīm un, iespējams, pat atšķirībām starp Eiropu un šo tiesību līdzīgām izpausmēm citos tiesību lokos. Manuprāt, būtiski būtu arī pievērsties un analizēt šo tiesību transformēšanos mūsdienu likumdošanā.

Irīna Krasko

Izmantotās literatūras saraksts

1. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Terminu skaidrojošā vārdnīca./ sastādītājs un noformētājs P. Valters – R.: SIA Divergens, 1998.

2. Birziņa L. Vācijas valsts un tiesības feodālisma periodā X – XVIII gadsimts – R.: LU, 1968.

3. Konversācijas vārdnīca, 12.sēj. – R.:A. Gulbja apgāds, 1935.

4. Latvijas tiesību avoti, 1.sēj. Teksti un komentāri. Dr. habil. iur., prof. E. Meļķiša redakcijā. – R: Lu žurnāla “Latvijas vēsture” fonds, 1998.

5. Šterns I. Latvijas vēsture 1290 – 1500. – R.: Daugava, 1997.

6. Švābe A. Vispārīgā valsts un tiesību vēsture. – R.: A. Gulbja apgāds, 1928.

7. Švābe A. Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā. – R.: J. Roze, 1935.

8. Herlihy D. The history of Feudalism. – London: Macmillan, 1971.

9. Susan R. Fiefs and Vassals. The Medieval Evidence Reinterpreted.- OXFORD: CLARENTON PRESS, 1996.

10. Есаян Э. С. Великая хартия вольностей и ее место в истории Английского права. Автореферат. – Тбилиси: Издательство Университет, 1988.

11. Петрушевский Д. Великая хартия вольностей. – Ростов на Дону: Издательство Н. Парамова «Донская речъ», 1904.

12. Черниловский З. М. История феодального государства и права. – М.: Всесоюзный Юридический заочний институт, 1959.

Leave a Comment