Tiesību avoti

Termiņš “tiesību avoti“ plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabululikumu par fons omnis publici et privatique iuris (avotu visām publiskajam un privātām tiesībām).

Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. Tiesību avota jēdziens tiek lietots vairākās nozīmēs. Piemērām, Latviešu konversācijas vārdnīcā ir minētas veselas piecas tiesību avota nozīmes.

Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Pa

a
ar tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.

Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Ne velti XIX gadsimtā sākumā kāds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka
a
a: “Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols”.

Tiesību avotu izpratni ietekmē sabiedrība valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati.

Līdz inkorporācijai PSRS sastāvā Latvijā tiesību avotu teorija attīstījās paralēli ar citu Eiropas valstu tiesību doktrīnām. Bet 1940.gadā Latvijā par oficiālu tika noteikts tiesību jēdziens, ku
u
uru 1938.gadā Vissavienības juristu apspriedē definēja A.Višinskis.

Padomju tiesību izpratnes raksturīgāka pazīme bija nevis “normatīvisms”, bet gan valsts kā tiesību radītājas lomas hipertrofija. Valsts faktiski tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju.

Arī Latvijā nesenas pagātnes ietekmē vēl joprojām samērā izplatīts ir viedoklis , ka no visiem zināmajiem tiesību avotiem ir atzīstami tikai normatīvie tiesību akti.

Katrā nacionālā tiesību sistēmā faktiski pastāv samērā liela tiesību avotu veidu daudzveidība. Tiesību avotu izpratne – priekšstati par to veidiem un nozīmību konkrētas sabiedrības tiesību sistēmā var būt atšķirīgi atkarībā no nacionālās tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības posma un tās īpatnībām. Parasti ne visiem tiesību avotiem veidiem tiek noteikta vienlīdz nozīmīga regulatīvā funkcija. Konkrētajā tiesību sistēmā var dominē gan likums, gan tiesu prakse, gan tiesību paraža. Atšķirības tiesību avotu hierarhijā var pa
a
astāvēt pat vienas un tas pašas tiesību saimes ietvaros.

Latvijas tiesību sistēmā nav visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupas.

Viena daļa no tiesību avotiem satur vispārsaistošas tiesību normas. Vispārsaistošas normas ir adresētas visiem tiesību subjektiem. Parasti tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par juridisko pamatu lietu izlemšanā. Tikai vispārsaistošas tiesību normas saturošus tiesību avotus var uzskatīt par patstāvīgiem tiesību aktiem. Pie šiem tiesību avotiem pieder normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, kā
ā
ā arī tādi nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas.

Otru grupu tiesību avotu veido tiesību avoti, kuriem ir sekundāra, pakārtota loma. Pēdējais apstāklis nebūt nemazina to nozīmi, jo lai pieņemtu kvalitatīvu lēmumu kā argumenti ir izmantojami gan normatīvie akti, kas nesatur vispārsaistošas normas, gan tiesu prakse, gan tiesību zinātnes atziņas, gan citi tiesību avoti. Atšķirība no pirmajiem, pēdējie ir atzīstami par tiesību palīgavotiem.

Latvija pieder, tā saucamām “rakstīto tiesību” zemēm, kuras rakstītiem tiesību avotiem tiek ierādīta īpaša vieta. Šī iemesla dēļ rakstītos patstāvīgos tiesību avotu būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos – tiesību paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus tiesību avotiem. Ar šiem tiesību avotiem lēmumi tiek pamatoti, tikai tad, ja nav attiecīgas rakstītas tiesību normas.

Latvija ir ceļā uz tiesisko valsti – valsti, kuras pamatu veido tiesiskums un sociālais taisnīgums. Valsti, kurā tiek garantētas sociālas, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām.

Par cilvēktiesību īstenošanas mehānisma būtisku sastāvdaļu kalpo tiesību avoti un tāpēc tiesību avotu teorijai ir jāatbilst tiesiskas valsts pamatvērtībām un principiem. Tiesību teorijai ir jābūt tādai, lai tā spētu efektīvi šīs cilvēka tiesības nodrošināt.

Izmantota literatūra:

1. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu krājums.

2. Vispārīgie tiesību principi un to funkcionāla nozīme. D.Iļjanova.

3. Starp tiesību normu un tiesisko reālitāti. E.Levits.

4. Teorija prava i gosudarstva. G.Manova.

5. Latvijas konversācijas vārdnīca

Starptautisko attiecību institūts

Referāts

Tēma:

Tiesību avoti

Students:

Laine Kanta

Leave a Comment