Laika izpratne

Laika izpratne

Cilvēka prātam piemīt lieliska spēja izzināt un mēģināt saprast pašam sevi, kā arī savu un citu dzīvi. Līdz ar to cilvēks apzinās, ka eksistē kur viņš eksistē un kā viņš eksistē. Tātad Laiks eksistē. Kā to formulē Aurēlijs Augustīns: “Ja nekas nepaietu, nebūtu pagātnes laika un, ja nekas neatnāktu, nebūtu nākotnes laika un, ja nekā nebūtu, nebūtu tagadnes laika.” Laiks ir abstrakts jēdziens un dažādos laika periodos tas uztverts atšķirīgi.
Viduslaikos uzskatīja, ka vienīgais patiesais ir sakrālais laiks. Nozīmīgākais šī laika domātājs bija Aurēlijs Augustīns. Vēsturiskā laika periodizācijā viņš saredz paralēles starp cilvēka dzīves trīs posmiem un trīs laikmetiem Bībelē: bērnības gadi, pieaudzis cilvēks un vecumdienas. Cilvēka mūža posmi kļūst par vēstures laikmetu simboliem.
Tātad pirmais vēstures posms – no Ādama un Ievas līdz pasaules plūdiem, Otrs laika posms – no plūdiem līdz Abrahamam. Pēdējais vēstures posms atbilst cilvēka vecumdienām. Tas sākas ar Kristus dzimšanu un kristietību. Šis laika posms turpināsies līdz cilvēces pastāvēšanas galam, t.i., līdz pastardienai. Pastarā dienā notiks Dieva tiesa, kurā noteiks dzīvo un mirušo likteni. Šo teoriju par vēstures lineāro virzību un neatkārtojamību viduslaikos tālāk virzīja Akvīnas Toms, Alberts Lielais u.c. teologi.
Tāpat viduslaikos uzskatīja, ka pasaule tātad ir statiska nevis attīstības procesā, alkas pēc pārmaiņām, jaunā, ir grēks. Cilvēki jutās droši tikai sev ierastā un pazīstamā vidē. Ticēja, ka cilvēku darbība uz zemes nav nozīmīga, svarīga ir mūžības dzīve (pēc pastarās tiesas), ļaudis ar bailēm un bijību gaidīja dzīves galu- sava personiskā laika galu un visas cilvēces laika beigas.
Savukārt Jaunajos Laikos uzskatīja, ka laiks ir iespēju spektrs, kas dots, lai gūtu panākumus, tā lielums ir atkarīgs no tā, kā to spējam izmantot. Laiks kļūst par vērtību. Populars kļūst sauklis “nezaudēt ne stundu!”. Humānisti domā, ka ir iestājusies laika pilnība, viss nozīmīgākais notiek tagad. Kampanella saka, ka “pēdējos 100 gados pasaulē ir bijis vairāk vēstures nekā iepriekšējos 4 gadu tūkstošos kopā”. Laiks kļūst par darbības dzinuli, sākas laika plānošana un dzīvošana nākotnei.
Mūsdienās joprojām valda līdzīgi uzskati kā Jaunajos Laikos. Ataujājot savus līdzcilvēkus par to, kas viņuprāt ir laiks, atbildes bija sekojošas. Laiks ir mirklis, kurā dzīvojam, kas pagājis, to neatgriezt. Laiks ir pulkstenis ar baterejām, jāraugās, lai kaut ko nenoguļam un tamlīdzīgi.Es pati domāju, ka laiks ir telpa, tas ir nemainīgs. Mainās cilvēks, kurš dzīvo šajā laikā, un pulkstenis ir tikai ierīce, kas skaita stundas un dienas līdz mēs beigsim pastāvēt šajā telpā.
Viedokļi un uzskati par laiku ir bijuši dažādi, nav ne pareizas, ne nepareizas izpratnes par to. Mēs visi tajā dzīvojam un uztveram, kā jūtam.