Laika trūkums

Laika trūkums.

Laika trūkums mūsdienu pasaulē ir viens no nopietnākajiem stresa faktoriem. Lai arī kāda izskatītos jūsu darbavieta un kā veidotos darba diena, lai arī par ko jūs domātu, izjūta nepaspēšu ik mirkli izraisa stresu un mazina darba efektivitāti.

Pēdējā laikā pieķēru sevi pie domas, ka ļoti bieži aizbildinos ar laika trūkumu. Tas patiešām izraisa lielu stresu, tāpēc bija milzīga interese izpētīt, kā ir ar citiem cilvēkiem un kā viņi tiek ar to galā. Apkopojot rezultātus, tie bija ļot mainīgi. Ir ci

i
ilvēki, kas ir ļoti aizņemti un rautin raujas, lai visu paspētu, bet ir arī tādi, kas nesūdzas par laika trūkumu.

Sadalīju aptaujātos cilvēkus tādās grupās pēc vecuma:

..-19; 20-40; 41-..

• ..-19

Veicot rezultātu pārskati, nonācu pie secinājuma, ka vecumā līdz 13 gadiem, bērniem laika netrūkst. Tie visu varot paspēt un nesūdzas par stresu, neizdarīto darbu dēļ. Tomēr vecumā pēc 13 gadiem parādās problēmas ar to, lai visu pagūtu. Bērni sāk iet lielajā skolā un tiek uzdoti vairāk mājas darbu, tāpat bērni sāk nodarboties ar ārpusskolas aktivitātēm un ātrāk no

o
ogurst. Visizteiktākais laika trūkums vecumā līdz 19 gadiem ir 16-17 gadu periods. Tas jauniešiem ir ļoti nozīmīgs gan skolā, gan ārpus tās. Šis ir laiks, kad jaunieši „pārvēršas” par pieaugušajiem, un tas ir ļoti smags. Jauniešus satrauc skola, sāk veidot nopietnākas attiecības ar
r
r pretējo dzimumu, draugi, sports/mūzikas skolas/mākslas nodarbes utt. Tas viss bieži ir par daudz, un stress par nepadarīto var pāriet depresijā, kas jau ir daudz nopietnāk. Sešpadsmitgadniekus ļoti uztrauc pilnīgi viss un bieži mēs nespējam izveidot tādu kā sarakstu ar svarīgāko un ne tik svarīgo. Tas ir ļoti noderīgi, jo tad var ieplānot laiku, ko jaunieši arī nepieprot. Tie nepievērš lielu vērību dienas, nedēļas, pat mēneša plānošanā, jo ir vieglprātīgi un dzīvo šodienai. Tomēr ,cilvēkiem paliekot vecākiem, tie spēj mazliet saplānot darbus, kaut daudzi vēl arī 19, 20 un pat 30 gados sūdzas par neorganizētību. Pārlasot atbildes uz šādiem jautājumiem :

1.Vai tev ir tādi brīži, kad vienkārši nav laika kaut ko padarīt?

2.Cik bieži?

3.Kā tu ar to tiec galā?

4.Kāpēc, tavuprāt, tā notiek?

es nonāku pie se
e
ecinājuma, ka cilvēki līdz 19 gadiem sūdzas par laika nepietiekamību, stresu ,brīžos, kad kaut ko neizdara, un uzskata, ka tas viss ir tikai nemākulības organizēt gan laiku, gan svarīgāko lietu „sarakstu” dēļ.

• 20-40

Šis vecums jau ir daudz nopietnāks un nobriedušāks, protams. 20 gadu vecums ir laiks, kad iestājas augstskolā vai sāk jau strādāt un tas ir ļoti nopietni, jo no tā ir atkarīga tava nākotne. Grūtāk šajā vecumā ir aktīvajiem, darīt gribošajiem jauniem cilvēkiem, jo visu paspēt ir ļoti grūti. Es apjautāju diezgan da

a
audz cilvēkus šajā vecumā (20 gadi) un secināju, ka viedokļi ir ļoti dažādi. Tā, piemēram, 20-gadnieces meitenes ir ļoti aizņemtas un sūdzas par to, ka laika nav, un stress visu apgrūtina, toties puiši 20-gadnieki nemaz par laika trūkumu nesūdzas. Meitenes, kuras atbildēja uz jautājumiem, visas mācās Rīgā un ir ļoti labas studentes, tāpat arī daudz dara ārpus skolas. Kā, piemēram, viena meitene mācās LU, ir universitātes domē, taisa sporta aktivitātes universitātē, dejo, dzied korī un vēl apmeklē sporta zāli. Klausoties man palika žēl viņas, jo to patiešām fiziski ir grūti paveikt. Iemesls, ko viņa minēja par laika trūkumu, bija neorganizētība un pārāk daudz darbu uzņemšanās. Bieži mēs pārvērtējam spēkus un uzņemamies par daudz, vēlāk slikti izdarot pilnīgi visus darbus. Puisis, kuram pajautāju tos pašus jautājumus, atbildēja pavisam savādāk. Viņš teica, ka neko pāri pa sevi neuzņemas un tāpēc laika ir pietiekami. Tikai ļoti bieži šo laiku, ko varētu izmantot savādāk, aizņem slinkums, kas piemīt mums katram. Arī cilvēki pēc šī „mācīšanās perioda” ir satraukti par laika trūkumu. Tomēr tas nav tik bieži. Dzīve ir nostabilizējusies, sākta „lielā” dzīve – ģimene, darbs. Un iemesls par dažbrīd trūkstošo laiku arī ir nemākulība organizēt darbus. Dažreiz cilvēki pat līdz mūža galam neiemācas organizēt darbus un sakārtot tos pēc svarīguma.

• 41-..

Šis vecums ir visstabilākais,manuprāt. Pieaugušie nesatraucas tik ļoti par lietām, kas nav svarīgas un spēj neuzņemties visu pēc kārtas, kā to dara jaunieši. Aptaujāju dažus 40-gadniekus, cilvēkus ap 50 un arī pavisam vecus cilvēkus. Kopumā skatoties, sapratu, ka 40-gadnieki paši neuzņemas pāri pār nevaru, bet to uzliek darba devēji. Tas ir ļoti skumji, jo darbus nevar veikt pilnvērtīgi, ja to ir pārāk daudz. Arī pieaugušajiem ir stress par neizdarīto, ja laika nepietiek, un tas ļoti traucē darbam. Pieaugušajiem ir liela atbildības sajūta un dažbrīd tie paliek pedantiski. Liekas, ka nemaz tik slikti nav – būt pedantiskam -, jo vienmēr darbs būs paveikts līdz galam, lai kā būtu ar laiku. Man patīk šī pieaugušo noteiktība, varu tik skatīties un brīnīties, kā cilvēki cenšas paveikt visu un ļoti labi. No tāda viedokļa skatoties, jaunieši ir daudz paviršāki. Apjautājot vecos cilvēkus ap 70 gadiem, var noprast, ka, paliekot vecāki, mēs vairāk laika atstājam patiešām svarīgajām lietām – ģimenei, draugiem, nevis darbam. Pensionārus var iedalīt divās daļās, strādājošie un nestrādājošie. Piemēram, mana vecmāmiņa ir strādājošais pensionārs, un viņai arī ir brīži, kad nepietiek laika, ja uzņemas pārāk daudz, toties viņa vienmēr visu pabeigs līdz galam.Bet nestrādājošiem pensionāriem laika ir vairāk, lai pievērstos viņuprāt svarīgajām lietām. Vienīgais, kas atšķiras no jauniešiem un veciem cilvēkiem, ir tas, ka vecie ļaudis nepārpūlē sevi ar nesvarīgām lietām un talkā nenāk slinkums. Jauniešiem tas ir ļoti raksturīgi.

Kopumā esmu sapratusi, ka laika trūkums ir aktuāls visās vecuma grupās. Gribētu tik novēlēt, lai cilvēki neaizraujas ar ne tik svarīgām lietām un pievēršas svarīgajam, neaizmirst savu ģimeni un draugus, un neļauj slinkumam pārņemt mūs. Paldies visiem cilvēkiem, kas atbildēja uz man tik svarīgajiem jautājumiem un ka jūs bijāt tik atsaucīgi!

Leave a Comment