Laimdotas tēla raksturojums A. Pumpura eposā „Lāčplēsis”
Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis” ir viens no ievērojamākajiem eposiem Latvijas literatūras visā pastāvēšanas vēsturē, kas atspoguļo latviešu tautas vēsturisko cīņu pret Melno Bruņinieku, savas zemes nosargāšanu pret krustnešiem. Lai arī eposs ir tapis jau vairāk kā vienu gadsimtu atpakaļ, tajā risinātie jautājumi un atziņas nav zaudējuši savu ievērību arī mūsdienās. Līdz ar to A. Pumpura eposs nav uzskatāms tikai par latviešu literatūras senās literatūras vērtību, bet arī par pieņemamu mūsdienīgu atziņu avotu.
Eposa pamatā ir Lāčplēša daudzie varoņdarbi, kas simbolizē spēku, gudrību, tikumību un citas latviešu tautas pozitīvās rakstura īpašības. Lāčplēsis ir eposa centrālais tēls, taču viņa varoņdarbu patiesais saturs atklājas tikai kontekstā ar citiem eposa tēliem. Katram no šiem tēliem ir sava vieta eposā, katram no viņiem piemīt savas rakstura īpašības un katru no viņiem var savā veidā raksturot. Mēs meklēsim atbildes jeb raksturosim Laimdotu, kurai šajā eposā ir ļoti liela nozīme.
Iesākumā mēs gribētu paskaidrot, kāda ir Laimdotas loma jeb kādu vietu tā ieņem eposā. Pirmkārt, Laimdota ir Lāčplēša, tautas varoņa, sieva, Staburadzes meita un ar to vien tā parāda, cik nozīmīga tā ir sabiedrībā. Laimdota ar Lāčplēsi pirmo reizi satiekas un iepazīstas Staburadzē, kur Laimdota Lāčplēsim dāvina zilo lentīti kā laimes simbolu. Lāčplēsis tajā brīdī iemīlas Laimdotā, jo kad Lāčplēsis pirmo reizi ieraudzīja Laimdota viņu pārņēma šādas domas:
„Līdzīga viņa kā mēnesnīca,
Ar magoņu ziediņiem jaukta;
Tumšzilās acis tai nolūkojās
Tik dziļas kā atvara dzelme, –
Mati bij’ atsviesti vizulīšiem,
Tie nolaidās sprogās līdz ceļiem.
Lāčplēs`s domāja, ieraugot to,
Ka Dieviete parādās kāda.”
Tad Lāčplēša un Laimdotas ceļi šķiras, jo Laimdotu nolaupa un aizved uz Romu. Tad Lāčplēsis dodas meklēt Laimdotu, un neveiksmīgas sagadīšanās dēļ, Lāčplēsis nonāk Ziemeļjūrā, kur viņam pienākas pārvarēt vairākus pārbaudījumus. Pēc ilgāka laika, kad Lāčplēsis nejaušības gadījumā satiek Laimdotu Ziemeļjūra, viņi, atgriežoties dzimtenē apprecas.
Jau izdzirdot vārdu „Laimdota,” mums šis vārds asociējas ar kaut ko pozitīvu. Sadalot šo vārdu savienojumu, iegūst: „laimes dota” vai „laimes devēja”. Jau šis vien liecina par to, ka Laimdota ir kā laimes simbols un „labais” tēls. Laimdota savās darbībās pilnībā atspoguļojās kā pozitīvisma un labklājības tēls.
Kā jau minējām, tad Laimdota ir pozitīvais tēls Andreja Pumpura eposā „Lāčplēsis”. Laimdota –labsirdīga, jauka un izpalīdzīga būtne, to apliecina viņa izturēšanās, kā piemēram, „ Brīnišķas lietas, ko dāvāt, man nav
Bet, pušķojot cepuri tavu
Bāliņu pulkā es palaižu tev`
Un vēlēju laimīgu ceļu!”
Izglītota un daudz zina stāstīt teikas par seno pagātni.
„Laimdota stāstīja tam par ezerā grimušo pili
Un par daudz citām dīvainām veco Burtnieku teikām”
Ļoti uzticīga savai tautai un ticībai, dieviem. Pat nāves briesmās (nonnu klosterī Vācijā) atsakās noliegt savus dievus un pieņemt kristietību.
„Priekšniece gan ļoti laipni
Apgājās ar Laimdotu
Tomēr nekas neaizmirsa
Ņemties viņu pierunāt
Atstāt savus tēvu dievus,
Pieņemt Kristus ticību.
Kad tas neko nelīdzēja,
Tad ar draudiem iesāka.”
Tas parāda, cik uzticīga tautai bija Laimdota, ka pat draudiem nepaļāvās un līdz pēdējam palika uzticīga tikai savai tautai, saviem dieviem!
Laimdota bija ļoti skaista, sievišķīga un valdzinoša, tāpēc arī iekaroja Lāčplēša sirdi. Viņai ir ļoti liela mīlestība pret tautu, visi viņai uzticas un apbrīno, tādēļ var teikt, ka Laimdotas tēls ir tautas cerību un ilgu glabātājs, kas simbolizē tiklību gudrību un nepakļāvību.
Iepazīstot Laimdotas tēlu, guvu sev noderīgas atziņas:
Ka arī dzīvojot kopā ar Lāčplēsi, tautas varoni, tu pats vari kļūt par tautas mīluli un ievērojamu personu,
Laimdota ir labs piemērs tam, ka ģimenes dzīvē ļoti svarīgs ir arī sievietes atbalsts,
Laimdota pierāda to, ka vīrietis ir gatavas darīt ļoti daudz, lai iegūtu sievietes skaistumu un šarmu,
Šis tēls parāda, ka nekad un ne pie kādiem apstākļiem nevajag aizmirst, no kurienes tu nāc un kam tu kalpo
Nedrīkst padoties pat tad, kad liekas, ka izejas nav.
Daudzas šīs labās Laimdotas rakstura īpašības būtu jāpieņem katram no mums, jo tikai tā mēs varētu dzīvot ar tādu mīlestību pret to, ko mēs darām, kā Laimdota. Un šis ir arī kā apliecinājums tam, ja tu kādam labu darīsi, tad viņš tev pretī atdarīs ar to pašu. Tātad arī šodien latviešu tautai ir nepieciešama sava Laimdota, kas spētu atrast un pienācīgi izmantot Burtnieku pils gudrības. Līdz ar to A. Pumpura eposs nav uzskatāms tikai par latviešu literatūras antīku vērtību, bet arī par pieņemamu mūsdienīgu atziņu avotu.