Larošfuko “Maksimas”

Fransuā VI de Larošfuko dzīve

Fransuā VI de Larošfuko (François VI de La Rochefoucauld) , saukts arī par Marsijakas princi, dzimis 1613. gada 15. septembrī Parīzē augstu aristokrātu ģimenē. Viņa vecākiem bijis grāfa tituls, taču vēlāk viņa tēvs iemantojis hercoga titulu, kuru pēc tēva nāves mantoja pats Marsijakas princis. Ņemot vērā tikai izcilus rakstniekus, Fransuā VI tiek uzskatīts par dižciltīgāko domātāju Francijas vēsturē, gan tāla, gan tuva radniecība viņu saista ar daudziem karaļnamiem Eiropā. Ģimenei pieder vairākas pilis un muižas visā Francijā.
Protams, viņš nekad nav audzināts un gatavots literārai darbībai, jo tajos laikos šādu nodarbošanos uzskatīja par neatbilstošu aristokrātiem. Pārsvarā jauno princi apmāca militārai karjerai, viņu gatavo jāšanai, nocietinājumu projektēšanai un nocietinājumu ieņemšanai. Vispārējo izglītību aristokrāts iegūst no mājskolotājiem. Bet pateicoties savām novērotāja spējām un asajam prātam, Fransuā VI patstāvīgi paplašina savu redzesloku uz pieredzes pamata.
Autors dzīvo laikā, kad karaļi cīnās par centrālās varas pastiprināšanu un tajā pašā laikā kavē aristokrātu sabiedriskās aktivitātes, tādēļ Larošfuko nākas izjust valsts iestāžu represijas un piedzīvot neskaitāmus izraidījumus no galma un glābiņu viņš vienmēr meklē savas dzimtas piederošajās muižās provincē. Tajā laikā aristokrāts pievēršas lasīšanai un sevis pilnveidošanai. Pats morālists savā autobiogrāfijā atzīst, ka daudz guvis no daiļliteratūras , īpaši no romānu lasīšanas.
1628. gadā Marsijakas princis apprecas un viņa sieva pasaulē laiž astoņus bērnus, taču daudzi laikabiedri apgalvo, ka starp viņiem nav valdījusi laba saskaņa. Pēc gada, Fransuā VI dodas savā pirmajā karagājienā uz Itāliju. Pēc atgriešanās Francijā, viņš kādu laiku pavada galmā, kas ir savstarpēji naidīgu spēku pulcēšanās vieta ar cīņā un intrigām. Savos darbos, konkrētāk memuāros, princis apgalvo, ka uzturēšanās galmā nav bijusi saistīta ar materiālā stāvokļa uzlabošanu, bet viņš vienkārši vēlējies patīkami pavadīt laiku un reizēm pat juties kā klejojošais bruņinieks viduslaikos. Daudzas dāmas meklē pie Marsijakas prinča aizstāvību, bet tā rezultātā viņš pats nonāk konfliktos ar lielām personībām. Liela nozīme ir 1635. gadam, kad topošais morālists atgriežas no sava otrā karagājiena un galmā iepazīstas ar hercogieni Ševrēzi, kura darbojas pret kardināla politiku. Aristokrātu izraida no galma. Pēc diviem gadiem princis atgriežas galmā un rod draudzīgas saiknes ar galma dāmu Mariju d’Oteforu, kura viņu ierauj neveiksmīgā avantūrā un tā rezultātā topošais rakstnieks nonāk Bastīlijā un kā sods viņam ir atkal izraidīšana no galma uz diviem gadiem. Dzīvodams laukos, viņš esot nodarbojies ar tirdzniecību, pieņemdams svešu vārdu – M. Grafs. Atgriežoties sabiedrībā, FransuāVI cer iegūt labvēlību no Austrijas Annas, kuras dēļ princis bija riskējis ar dzīvību, bet nekā. Topošais rakstnieks pārliecinās, ka ne vienmēr labdarība un uzticība tiek atdarīta ar to pašu.
1646. gadā Marsijakas prinča tēvs, Fransuā V, nopērk dēlam Puatū gubernatora titulu un uzsākas draudzība ar Longevillas hercogieni, kura savā būtībā ir ļoti apdāvināta un ekscentriska personība. Trīs gadus vēlāk viņiem piedzimst dēls. Draudzības rezultātā hercogiene Marsijakas princi iesaista Frondā – nemieru kustībā, kur Francijas sabiedrība saceļas pret centrālo varu. Fransuā VI enerģiski iesaistās vienību organizēšanā un vēlāk memuāros atzīst, ka ar to centies atstumt no varas kardinālu Mazarīni un atriebties nepateicīgajai karalienei.
1650. gadā Marsijakas princis pēc tēva nāves pārmanto hercoga titulu un aktīvi piedalās visa veida politiskajos pasākumos pret centrālo varu. Pēc gada hercogs sarauj visas saites ar Longevillas hercogieni, jo uzzina par viņas jauno aizraušanos ar Nemuras grāfu. 1652. gadā kaujā pie Senantuānas hercogs Larošfuko tiek smagi ievainots un zaudē redzi. Pēc sakāves viņš daudz laika pavada izpostītajā Verteijas pilī. Ar laiku hercoga redze atgriežas un arī veselība uzlabojas. Domājams, ka šis periods ir hercogam ir dzīves un vērtību izvērtēšanas laiks, jo pēdējā laikā viņu vajājušas tikai neveiksmes. Larošfuko sāk paust savu attieksmi rakstiski.
Viņš saraksta atmiņas par Frondu , spilgti attēlodams tās dalībniekus un notikumus. Lielākā daļa memuāru tiek pabeigti līdz 1656. gadam, daļa no tiem iznāk Briselē 1662. gadā. Autoram tiek pārmesta viņa pārāk subjektīvā attieksme cilvēku un notikumu raksturojumos, tādēļ viņam nākas daudz attaisnoties laikabiedru priekšā. Visi hercoga Larošfuko memuāri iznāk 1874. gadā. Vēlāk vēsturnieki Larošfuko atmiņas atzīst par izcilām vēstures liecībām.
Sākot ar 1656. gadu hercogs dzīvo Parīzē un regulāri apmeklē marķīzes Sablē salonu, kurā pulcējas daudz tā laika aristokrātu, ieskaitot Monpansjē jaunkundzi un Orleānas Gastona meitu, pēc kuras lūguma hercogs saraksta savu pašportretu 1659. gadā. Turpmāk Larošfuko veido tikai savas maksimas (īsus aforismus, kuri pauž autora attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem) . Larošfuko maksimas ir īpašas ar to, ka tās atspoguļo lielu dzīves pieredzi, ne tikai gudra cilvēka asprātības. Hercogs, paralēli Sablē salonam, apmeklē arī madamas de Seviņī salonu, kur sadraudzējas ar Korneju un Rasinu, bet par visīpašāko cilvēku šeit viņš uzskata madamu Lafajeti. Šī draudzība turpinās līdz rakstnieka nāvei. Lafajeta par abu draudzību teikusi tā: „Viņš piešķīra man savu prātu, bet es pārveidoju viņa sirdi.” Laikabiedri uzskata, ka madamas ietekmē Larošfuko mainījis savus pesimistiskos uzskatus par cilvēkiem un viņu dabu. Pavisam autors savas dzīves laikā izdevis 5 maksimu krājumus, un lasītāji viņa sentences uztvēruši pozitīvi. Hercogs sarakstījis arī Refleksijas – garākas pārdomas par dažādām dzīves tēmām. Larošfuko maksimas neapšaubāmi ir tā laikmeta cilvēku, viņu rīcības patiess atspoguļojums. Savas dzīves laikā hercogs paspējis iepazīties ar portretu, kuru par viņu sarakstījis kardināls Recs. Par atbildi Larošfuko uzraksta kardināla Reca portretu, kas tiek vērtēts kā ļoti precīzs. Naktī no 16. uz 17. martu 1680. gadā hercogs Larošfuko mirst.

Larošfuko daiļrade, „Maksimas”

Fransuā de Larošfuko darbs „Maksimas” ir aforismu krājums par tēmām, kuras skar tā laika aristokrātisko sabiedrību. Par aforismiem liecina tas, ka sentences ir īsas, attiecinātas uz konkrētu tēmu, kura skar kādu no ētikas problēmām. Šajā grāmatā ir apkopota 641 maksima, taču daļa no tām jau bijušas pirmajos četros izdevumos, bet nav bijušas piektajā izdevumā. Maksimas nav sadalītas pa tēmām, bet gan sajauktas. Tas padara lasīšanu nedaudz sarežģītāku.
Hercoga Larošfuko domāšanas veids ir savdabīgs, jo nereti tās lietas, kas tiek pieņemtas par tikumu, viņš pārveido par netikumu un otrādi. Pārsvarā autors cilvēku parāda tikai kā egoistisku indivīdu, kuram rūp tikai sava labklājība un ietekme sabiedrībā un , ka viss, ko viņš dara, ir ar nolūku izcelties citu vidū. Autora daiļrade liek domāt par viņa neticību taisnībai un labajam vispār.
Visas grāmatas garumā autors apskata morāles problēmas, spriež par tikumību un ieinteresētību, mīlu un ar to saistīto greizsirdību, kaislībām, patmīlību, drosmi, augstprātību, iedomību un daudz citām tēmām.. Pēc autora apskatītajām problēmām var spriest par to, kas tieši ļaudīm tajā laikā bijis svarīgs, ar ko viņi aizrāvušies un par ko domājuši, arī par ko sapņojuši un ar kādu nolūku darījuši tā vai savādāk.
Cik noprotu, tā laika sabiedrība ir stipri ticējusi veiksmei un spējām, jo daudz maksimās morālists norāda uz to, ka cilvēks bez tām nav nekas. Lai gan darbā daudz tiek apskatīta tikumība, zinu un arī pēc maksimām var spriest, ka tā laikā augstajās aprindās valdījušas stipras kaislības, precīzāk – mīlas prieki, kuriem par iemeslu ir bijusi cilvēku vēlme vismaz vienā lietā sevi pierādīt, jo Francijas absolūtā vara nebija pa prātam aristokrātiem, un viņi nespēja vai neprata apliecināt sevi kultūras jomā. No tiem izriet nākamā problēma – greizsirdība, kuras rezultātā nereti domubiedri kļuvuši par ienaidniekiem un ienaidnieki par draugiem. Savukārt sievietes vīru neuzticību neesot piedevušas. Sievietes labas bijušas tikai tad, kad bijušas jaunas un skaistas; autors atzīst, ka viņu lielākā elle ir vecums.
Kā vislielāko vērtību autors minējis īstu draugu, jo tikai tas varot pateikt acīs visu patiesību, neliekuļojot. Bet neuzticēšanos patiesam draugam Larošfuko uzskata par apkaunojošu rīcību. Vienkāršu draudzību morālists uzskata par savstarpēju labuma gūšanu, jo draugi taču palīdz viens otram, un par palīdzību atpakaļ vēlas saņemt to pašu un pat vēl vairāk. Savukārt par lielākajiem netikumiem viņš uzskata savtīgumu un patmīlību. Par šiem diviem netikumiem Larošfuko sarakstījis daudz maksimu, kā piemēram, “Savtīgums vienus dara aklus, bet citus – apgaismo.” , “Laimi un nelaimi mēs izjūtam vienīgi samērojumā ar savu patmīlību.” vai arī “Patmīla ir lielākā no visām glaimotājām.”. Acīmredzot šīs rakstura īpašības bijušas ļoti izplatītas tā laika augstajās aprindās. Ļaudis darījuši labu ne labo nodomu vadīti, bet, lai gūtu kaut ko labu sev.
Pēc Larošfuko domām, cilvēki paši ir vainīgi pie savām neveiksmēm, jo nevar pārvarēt savus netikumus, un bieži vien kaislības ir tās, kuras traucē sasniegt mērķus. Savās maksimās autors pauž domas, ka kaislības ir pārākas par prātu „Prāts attiecībā pret sirdi allaž ir muļķa lomā” . Autors par mīlestības tēmu ir rakstījis diezgan daudz, jo personīgajā dzīvē pats izjutis lielu mīlestību pret Longevillas hercogieni, kura viņu sāpināja, būdama neuzticīga. Hercogs Larošfuko maksimās atzīst, ka īsta mīlestība ir stiprāka par visu, turpretī par laulībām autors izsakās diezgan pesimistiski „Pastāv labas laulības, bet nemēdz būt brīnišķīgu.” . Morālists raksta, ka vairums cilvēku mīl tikai tamdēļ, lai viņu pašu mīlētu, lai būtu labi, un viņu neuztrauc tas, ko otrs jūt un gūst no mīlas. Viņš apgalvo, ka mīlestība dziedējot sievietes no vēlmes koķetēt ar citiem un tā vismazāk tiekot izjusta dēkās. Autors atklāj, ka mīlestība spējot novest pie tādām izpausmēm, kuras ir patīkamākas un jaukākas par pašu mīlu, un cilvēki ilgi nespējot notēlot mīlu vai arī otrādi – apslēpt to. Larošfuko raksta, ka labāk, lai ļaudis savu laulāto krāpj nekā mokās nepatikā, apnicībā un vienveidībā. Rakstnieks atzīst, ka daudzi ļaudis mīl, jo ir par mīlestību dzirdējuši un iedomājas, ka simpātijas, aizraušanās un savstarpējs pievilkšanās spēks jau ir mīla. Ļoti bieži runā par mīlu tā, it kā būtu to pieredzējuši, bet patiesībā nav. Pēc Fransuā VI de Larošfuko domām cilvēkā ir dažādas ķermeņa sulas, kuras ir par pamatu jūtām un darbības motīviem.
Rakstnieks daudz domā par nāvi, tās neizbēgamību un to, ka daudzi, kuri pietuvojušies nāvei, dod iespaidu, ka viņiem nav no tās bail. Un ir arī tādi, kuri nicina nāvi, pat nemaz nebijuši tuvu tai. Tas autoram šķiet nepatiess nicinājums, jo ļaudis pat nezina, no kā bīties un ko nīst.
Darbā rakstnieks atklāj, ka reizēm tieši mūsu netikumi noved pie slavas un panākumiem, un nereti tie pat pārvēršoties tikumos. Daudzkārt, dēļ saviem netikumiem cilvēki ir guvuši atsaucību sabiedrībā, dzīvē sasnieguši daudz vairāk kā cilvēki, kuri dzīvo tikumu un labākās gribas vadīti. Maksima „Cēlonis, kādēļ mēs nespējam pilnīgi nodoties kādam netikumam, bieži vien ir tas, ka mums ir daudz netikumu.” liek domāt, ka tā laika sabiedrība ir daudz piekopusi tieši netikumu nevis tikumu. Savas dzīves gaitā cilvēks nespējot izvairīties no netikumu iegūšanas, pat vislabākajam no cilvēkiem ir piemitis vismaz viens netikums. Parastākais netikumu cēlonis esot ieinteresētība, ar ziņkārību beidzoties tikums.
Mērenība, pēc autora domām, ir tikai slinkums un mierinājums vienkāršajiem ļaudīm par to, ka liktenis tos nav apveltījis ar veiksmi un nopelniem. Izrādās, ka tā laika cilvēki labu ir darījuši tikai tādēļ, lai to pašu saņemtu atpakaļ, piemēram, teikuši uzslavas, bijuši dāsni vai vienkārši palīdzējuši, lai dabūtu atpakaļ divkārt. Sabiedrībā viņi ir izlikušies par to, kas patiesībā nav, tā zaudējot savu īsto individualitāti arī vienatnē.
Līdzjūtības tikušas izteiktas, lai nebūtu nepieklājīgs un arī tādēļ, lai cietējam liktu izjust savu pārākumu. Arī sērās nereti ļaudis raudājuši ne mirušā dēļ, bet gan tā iemesla, ka sevis paliek žēl. Raudāja arī tāpēc, ka tas bija jādara, lai nepaliktu kaunā, lai iemantotu labāku reputāciju. Tieši cilvēka izturēšanās, viņa runasveids un žesti reizēm pasaka par viņu vairāk kā vārdi. Tikumu izrādīšana tikusi vairāk novērtēta nekā tikai pats tikums.
Autors dzīvojis laikā, kad ļaudīm paticis satikties galmos vai salonos un filozofēt, apspriest lietas, to dabu. Tādēļ arī savās maksimās Larošfuko raksta par filozofēšanu, par pasaulīgām reālijām, piemēram, par cerībām, kuras palīdz mūžu aizvadīt patīkamāk, par daudzām dažādām rakstura īpašībām, kuras vienalga cilvēku vienmēr noved pie netikuma. Rakstnieks apgalvo, ka cilvēkam vajag būt pašam savam viedoklim, bet nereti ļaudis neieredzot sarunu biedrus, kuri viņiem nepiekrīt. Tā jau atkal ir sava veida patmīlība.
Morālists „Maksimās” domā par cilvēku laimi, cik tā patiesa liekas citu acīs, bet īstenībā cik viltota tā ir, jo nereti ļaudis sabiedrībā vilto savu prieku, lai citiem liktos labāks un laimīgāks. Autors apgalvo, ka tajā laikā lielāku cieņu varēja iegūt no dabiskuma nekā izrādīt savu nepatieso seju. Dabiskums tika vairāk novērtēts.
Pati esmu lasījusi daudz aforismu un domugraudu, taču vēl nebiju saskārusies ar tik pesimistisku skatījumu uz cilvēkiem, nebiju aizdomājusies par to, ka viss, ko cilvēki dara ir tikai tamdēļ, lai gūtu sev labumu. Šīs maksimas man lika pārdomāt visu, ko esmu piedzīvojusi un izvērtēt savu un citu cilvēku rīcību. Bet tomēr es nedomāju tik negatīvi un vienādi par visiem, jo katrs mēs esam savādāki, un arī mūsu mērķi dzīvē ir dažādi. Lasot “Maksimas” nonācu pie secinājuma, ka agrāk cilvēki savā būtībā bijuši bezjūtīgi, egoistiski radījumi, jo viss, ko viņi darījuši novedis tikai pie pašu labuma. Jāatzīst, ka esmu daudz guvusi, izlasot šīs maksimas, jo sava daļa taisnības, protams, autoram bija. Daudzām lietām esmu saskatījusi patieso būtību, esmu nedaudz vairāk uzzinājusi par autora laika augstāko sabiedrību.

Darba mākslinieciskais aspekts

Larošfuko darbā „Maksimas” rakstura īpašības ir attēlojis kā tēlus, kuri caurvij visu aforismu krājumu. Darbā ir atrodami tādi tēli, piemēram, veiksme, iedomība, tikums un netikums, greizsirdība, neuzticība, kaislības un vēl daudz citi, jo daudzkārt šie vārdi kopā ar citiem vārdiem sniedz iespaidu par dzīvu būtņu spējām šādos vārdu salikumos: „neuzticība sanikno”, „iedomība neapgāž”, „veiksme dara redzamus”, „tikumi pagrimst”, „kaislības liek kļūdīties”, utt..
Grāmata tikusi tulkota no franču valodas, un tulkotājs atzinis, ka šis darbs nav bijis viegls, jo daudz autora apzīmētās reālijas, kuras bijušas franču valodā nav bijušas atrodamas latviešu valodā ar tikpat stipru ekspresivitāti. Valoda šajā darbā ir diezgan izsmalcināta un izmeklēta, ir sajūta, ka katram vārdam ir atrasta īstā vieta un pareizākais pielietojums. Autors nav izmantojis vienkāršrunai atbilstošus vārdus, bet gan kvalitatīvu literāro valodu, kura rada lielāku cieņu un pietāti pret darbu un autora domām, uzskatiem un viedokļiem kopumā. Teksts ir diezgan grūtu lasāms, jo filozofiskā pieskaņa ir radījusi netradicionālu vārdu sakārtojumu teikumā. Lasot maksimas, man nācās gandrīz katru no tām pārlasīt vairākas reizes, lai es saprastu to jēgu un nozīmi.

Izmantotā literatūra

www.evene.fr
Fransuā VI de Larošfuko. Maksimas. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1992. – 103.lpp