Latviešu karavīri abās frontes pusēs

Otrā pasaules kara laikā divas naidīgas varas nežēlīgās kauju ugunīs no Latvijas ierāva aptuveni 300 000 vīru. Ir jāsaprot, ka Latvija nebija Otrā pasaules kara dalībvalsts. Pēc 1940. gada 5. augusta, kad tā oficiāli tika anektēta PSRS sastāvā, tā nevarēja pieņemt politiskus lēmumus un rīkoties ar kādiem bruņotiem spēkiem. Bija tikai latviešu formējumi Sarkanajā armijā un vācu bruņotajos spēkos. Tie bija karavīri, kam liktenis vai paša sirdsapziņa, vai arī abi divi kopā bija likuši karot dažādos karaspēkos un pretējās pusēs. Ar vienādām domām latvju dē

ē
ēli bija cīnījušies par dzimteni, kaut arī dažādu apstākļu dēļ viņi atradās frontes pretējās pusēs. Svešas varas piespieda viņus uzvilkt svešu armiju formas tērpus un zvērēt uzticību šīm varām. Sludinot visā pasaulē, ka Baltijas tautas pašas izvēlējušās piederību pie PSRS un pašas aktīvi piedalās karā, lai šo vēlēšanos īstenotu, tika izveidotas baltiešu kaujas vienības. Staļinisti savā propagandā atgādināja revolucionāro latviešu strēlnieku leģendāro slavu Krievijas Pilsoņu karā, no jauna uzkurināja strēlniekos gadu simteņiem ilgo latviešu naidu pret vāciešiem. Maskavas radio pat sk
k
kandēja “Dievs, svētī Latviju!”. Pret vācu okupāciju cīnījās divas latviešu padomju divīzijas un latviešu pretnacistiskie partizāni. Vairākos frontes iecirkņos bija gadījumi, kad latvieši cīnījās pret latviešiem – kara sākumā “nacionālie partizāni” pret “strādnieku bataljoniem”, vēlāk “leģionāri” pret “strēlniekiem”.

Pirmajā izveidotajā 201. latviešu strēlnieku di
i
ivīzijā tās saformēšanas laikā aptuveni 90% bija no Latvijas evakuētie Latvijas iedzīvotāji. Komandu valoda gan bija krievu. Lai gan latviešu strēlniekus padomju frontē un latviešu leģionārus vācu frontē mēģināja pārliecināt, ka viņi cīnās Latvijas un latviešu tautas interesēs, viņi faktiski cīnījās Staļina boļševistiskās impērijas un Hitlera nacistiskās Lielvācijas labā ar vājām izredzēm kaut ko iegūt savai zemei par savām ciešanām un upuriem. Vieni cīnījās pret “baigā gada” rēgu, otri – pret “brūno mēri” – nacismu. Vēsture bija saskaldījusi latvju tautu. Neatkarīgās Latvijas karavīri, nonākuši svešās armijās, cīnījās viens pret otru.

Latviešu karavīri zem abu totalitāro valstu karogiem subjektīvi cerēja, ka viņi karo par savas valsts un tautas brīvību, taču objektīvi viņi cīnījās par savas tautas un valsts iznīcināšanu, karā uzvarot vienai no totalitārajām valstīm. Vē
ē
ēl arvien nav principiāli izvērtēts, kurā karojošo valstu pusē bija Latvija. Oficiālā Latvijas nostāja bija izteikta Valsts prezidenta 1939. gada 1. septembra Deklarācijā, ka karā, kas sācies starp ārvalstīm, Latvija saglabās stingru neitralitāti. Tam par pamatu bija Neitralitātes likums, kas bija pieņemts 1938. gada 21. decembrī. Tomēr stingras neitralitātes politika Latvijas bruņoto spēku relatīvā vājuma dēļ bija gluži bezcerīga. Bija tikai divas iespējas – nonākt vai nu Vācijas, vai Padomju Savienības atkarībā. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas 1940. gadā sākumā daudzi tomēr cerēja, ka būs īsti demokrātiska un
n
n suverēna Latvija. Saviļņojums tautā bija, jo daudzi bija noskaņoti pret diktatora Ulmaņa režīmu. Diezgan nozīmīgā tautas daļā valdīja atvieglojuma izjūta, un bija cerība, ka varbūt izdosies izvairīties no kara. Līdz savai formālai likvidēšanai Latvija tiešām nebija iesaistījusies Otrajā pasaules karā kādas valsts pusē. Var teikt, ka neitralitāte izzuda vienlaikus ar valstiskumu.

Lai gan daudzi uzskata, ka Latviešu karāvīri cīnījas pareizajāš pusēs, es uzskatu, ka tā nebija. Latvieus karavīrus apkrāpa solot tiem visādus “labumus”, un sakot, ka tie cīnās Latvijas pusē. Kā arī es domāju, ka Latviešū karavīri, bija spēcīgi, jo redzot, ko viņi novērsa Maskavā un Sanktpēterburgā,var secinat, ka Latvija zuadēja spēcīgu daļu savu karaspēka.