Latviešu mitoloģija
Latviešu mitoloģija ir skaidrojama kā pasaules uztveres un atveides sistēma, ko veido filozofisku, poētisku priekšmetu un maģisku darbību saliedējums. Pamatos savdabīgu mitoloģiskās sistēmas izveidi veicinājuši gan reālie dzīves apstākļi, gan vēstures attīstības gaita, vadoties pēc īpatnējās latviešu tautas mentalitātes. Seno mitoloģisko bagātību liecības ir saglabājušās tēlotājas mākslas priekšmetos, reliģiskajos traktātos, daiļliteratūrā. Priekšstatu kopumu, ko sauc par latviešu mitoloģiju, saknes ir meklējamas politiski patstāvīgās, etniski savdabīgās ciltīs –kurši, sēļi, zemgaļi, latgaļi – kuras vēstures notikumu iespaidā tika pilnīgi izolētas no citu tautu kultūras ietekmes. Tas veicināja patstāvīgu un “netraucētu” kultūras attīstību.
Latviešu mitoloģijas senākās liecības sniedz arheoloģija, kura atklāj, ka latviešu cilšu priekšteču dzīvē būtiska nozīme bijusi fetišismam, totēmismam, kā arī uguns, Saules, Mēness un Pērkona kultam, dažādām maģijas formām. Jau no 12. gs. rakstu liecības parādās hronikās, ceļotāju aprakstos, baznīcu vizitāciju protokolos, vārdnīcās filoloģijas un historiogrāfijas darbos, taču 13. gs. latviešu mitoloģija kļūst par aktīvu sadzīves fenomenu, kuram attīstoties latviešu pārmērīgā māņticība ienāk kā ikdienas darba, dabas parādību u.c. notikumu neatņemama sastāvdaļa.
Ziņas par Pērkona, Saules, Mēness un zvaigžņu pielūgšanu, par upuriem dažādām mājas un lauku dievībām, par vilkačiem, burvjiem un raganām sniegtas daudzos jezuītu ziņojumos un baznīcu vizitāciju protokolos 16. – 18. gs. Visiem ir kopīga naidīga attieksme pret latviešu tautā patiesi eksistējošiem mītiskajiem priekšstatiem, kuru pamatu veido dažādas dabas un senču kulta izpausmes.
No dažiem kritiķu avotiem kopumā rodas ieskats par mītisko priekšstatu pamatlīnijām, proti, no 12. – 17. gs. tajos dominē dabas pielūgsme, kuras centrā ir Saules, Pērkona, Mēness, zvaigžņu personifikācija un dievināšana. Ar dabu saistītas arī dažādas mātes, kā arī tiek pieminētas likteņa dievības Laima un Dēkla, stāstīts arī par svētvietām un upurvietām. No 17. – 18. gs. upurvietām pievienojas arī katoļu kapelas.
No zinātniskiem darbiem par latviešu mitoloģijas arheologu atzinumiem un aprakstīšanu svarīgākie ir P. Šmita, K. Strauberga, L. Bērziņa un sevišķi plašie H. Biezā pētījumi.
Visdrošākais folkloras avots ir tautasdziesmas, kurās stingrās ritma un kompozīcijas likumības palīdzējušas saglabāt arī arhaiskus sižetus, tēlus, priekšstatus, liecības par kolektīvi veiktiem rituāliem, visai tautai vai šaurākam novadam raksturīgām dievībām. Latviešu mītu izpētei ticams materiāls rodams arī pasakās, kuru sižeti un tēli lielākoties ir internacionāli. Mūsdienu literatūrā jāievēro, ka folklorā savijušies gan no dziļas senatnes mantoti uzskati, gan no ikdienas dzīves pārņemti reālie priekšmeti, gan gluži poētiska rotaļa ar metaforu vai simbolu, kā arī jāievēro, ka konkrētus tekstus radījušas vai pārveidojušas atšķirīgi domājošas personas, tāpēc dažreiz izveidojies pretrunīgs vienas parādības traktējums.
Vislielākie liecību krājumi ir iegūstami dažādu priekšmetu formās un ornamentu simbolikā, darbā, sadzīvē, kalendāru ieražu aprakstos, kā arī salīdzināmās valodniecības datos. Senākie primitīvie uzskati atrodami tikai atsevišķos reliktos, pasakās, tautasdziesmās. Par vienu no senākajām, bet arī dzīvākajām mitoloģisko uzskatu formām ir uzskatāmas maģija, kas sakņojas centienos ietekmēt iedomātus pārdabiskus spēkus. Maģijai ir liela nozīme ar dabas cikliem un to ietekmi uz zemnieka saimniecisku darbību, kā arī cilvēka mūža galvenajiem notikumiem – dzimšanu, kristībām, kāzām, bērēm, kam tāpat ir būtiska nozīme visas dzimtas labklājībā.
Latviešu mitoloģijai attīstoties ir izveidojušās sešas atšķirīgu līmeņu dievību grupas:
1. dabas jeb kosmiskās dievības;
2. universālā mitoloģiskā būtne;
3. likteņa lēmējas dievības;
4. auglības dievības;
5. mātes;
6. zemākā līmeņa dievības – sētas dzimtas sargātājas, labklājības veicinātāji gari, dēmoni.
Jāpiemin, ka latviešiem katrai dievībai ir savs darbības lauks, kas tikai reti saskaras vai krustojas
Pirmais līmenis – dabas un kosmiskās dievības. Saule un pārējas debess parādības atspoguļojas divējādi:
1) personificēts reālu dabas parādību tēlojums, kurā izceltais ciešais saistījums ar cilvēka dzīvi un saimniecisko darbību, kā arī saules un citu spīdekļu kustība debesjumā;
2) kosmisko parādību tēlojums, kurā cilvēka klātbūtne izpaužas kā savstarpējo attiecību modelis, pēc kura veidota debesu dievību draudze. Tās centrā Saule un Saules meitas, viņu attiecības ar Ausekli Mēnesi, Dieva dēliem, kas līdzīgas zemes jauniešu dzīvei.
Saulei piedēvēja dažādas cilvēcīgas īpašības, lika darīt dažādus sievišķīgus darbus. Bieži Sauli pieminēja kā bāreņu un grūtdieņu žēlotāju un aizsargātāju. Dažreiz tiek minēti Saule un Mēness līdzīgi kā sievas un vīra attiecību saistībā.
Otrais līmenis – tikai viens Dievs, latviešu mitoloģiskā sistēmā visplašāk un daudzveidīgāk pārstāvētā dievība, kas savdabīga attēlota visos folkloras žanros. Dievs pārzināja debess parādības un rūpējās arī par zemes lietām. Kā zemes valdnieks Debestēvs pieņēma tīri cilvēcīgu veidu, tas ne vien līdzinājās cilvēkiem, bet arī veica viņu darbus. Dievs jeb Debestēvs bija ļoti tuvs cilvēkiem un žēlīgs, palīdzēdams viņiem gan ar darbu, gan ar padomu.
Bieži Dievs tika salīdzināts kā paralelitāte Saulei vai Pērkonam vai kā personificēta būtne, uz kuras piederību pie debesu sfēras norāda arī viņa greznais, mirdzošais tērps. Visa dzīve kopumā tiek uzskatīta par Dieva noteiktu likteni, kuru izmainīt nav cilvēku spēkos. Bieži latviešu mitoloģijas apcerējumos tiek diskutēts par Dieva attieksmēm un attiecībām ar pārējām mītiskajām būtnēm.
Par Dieva kultu latviešu folklorā ticamu ziņu nav, kā arī nav pētītas upurēšanas tradīcijas. Laika gaitā vēršanās pie Dieva ir izveidojusies lūguma formā.
Trešais līmenis – likteņa dievības. Tika pieminētas trīs likteņa lēmējas: Laima, Māra un Kārta. Laimas tiesības un pienākums bija lemt, likt, laist, vēlēt, rakstīt jaundzimušā mūžu, likteni. Pie Laimas ar lūgumiem griezās galvenokārt kristībās, precībās un kāzās; viņu piesauca kā aizstāvi pret līdzcilvēku pārestībām un sociālo netaisnīgumu.
Īpašu vietu šai grupā ieņem Māra, visa dzīvā pirmsākumu dievība. Folkloras materiāli liecina, ka Māra bijusi mazāk populāra nekā Laima. Māra bija uzskatāma par cilvēka mūža labklājības nesēju.
Ceturtais līmenis – īpašvārdos nosaukti auglības gari. Šie tēli pakļaujas sētas saimnieciskai darbībai.
Lopkopju darba veicinātājas Māršava un Māra. Māra bija arī govju patronese . Zirgu dievs un aizgādnis bija Ūsiņš. Viņš veica konkrētus darbus: sukāja un baroja kumeļus, jāja pieguļā.. Cūku aizstāvis bija Tenis, Tenisiņš. Druvu auglības dievība Jumis, Jumala. Jumja simbols ir divžuburu vārpas graudu iesēšana zemē, tā nodrošinot nepārtrauktu svētības pārnešanu no gada uz gadu. Jumja kults cieši saistīts ar tiešo darba procesu – labības novākšanas beigu posmu. Māršava folklorā interpretēta kā svētības nesēja.
Šīm visām dievībām ir raksturīgi saistīts kults ar rituālu mielastu noteiktās situācijās, kurā tiek slēgts “sadarbības līgums”, apsolot atlīdzību, ziedojumu atbilstoši paveiktā darba kvalitātei.
Sestais līmenis ir vārdā nesaukti mājas gari. Piemēram pavarda, sētas, saimes dieviņi, mantas vilcēji pūķi, vilces; ar tiem kontaktējas tikai mājas saimnieks un saimniece. To uzturēšanās vietas ir dažādas – pavards, klēts, maltuve, rija, vībotņu krūms, akmeņu kaudze pagalma stūrī, aiz sētas, pie lieliem kokiem. Dieviņiem doti upuri – pirmais kumoss no jaunās maizes vai no tikko kauta dzīvnieka gatavotā ēdiena, pirmais malks no miestiņa.
Ārpus šās sistēmas paliek divi jau no seniem laikiem populāri tēli, proti, Jānis un Velns. Jānis nes svētību it visā, savukārt, Velns ir raksturīgs negatīvs tēls.
Daudzos informācijas avotos tiek pieminētas vairākas svētvietas, kurām bija sava nozīme vēstures attīstības gaitā, kā piemēram Rāmava un Nadruva. Strīdīgu jautājumu kopumu radīja tāds tēls kā Krīvs un arī literatūrā populārā vaideloša tēls. Latviešu literatūrā ir sastopami arī jaunie, patstāvīgi rādītie nosaukumi.
Latviešu mitoloģisku priekšstatu un tēlu struktūra veidojusies gadu tūkstošu ritējumā, saglabādama aktīvu funkciju visos tautas garīgās un saimnieciskās dzīves novados vēl 19. gs. Mūsdienās vēl turpinās tās pētīšana un izzināšana.
Māra
Rakstot par Māru, autori nereti uzsver, ka Māra ir viens no komplicētākajiem tēliem latviešu mitoloģiskajā sistēmā. Māras interpretācijas ziņā lielākā daļa folkloras pētnieku ir sadalījušies divās daļās: vieni ir tie, kas uzskata, ka Māras tēla izcelsme skaidrojama ar dievmātes Marijas kultu un katoļu baznīcas ietekmi (L. Adamovičs, L. Bēržiņš, K. Straubergs, P. Šmits, H. Biezais), citi savukārt noraida šo interpretāciju un ir vienoti uzskatā, ka Māra ir serna latviešu dieviete un tās nosaukums radies no senas indoeiropiešu saknes mr-.
Māra ir vienīgā latviešu mitoloģiskā būtne, kura tiek saukta par svētu, taču vēl biežāk par mīļu. Lielākā daļa tautasdziesmu, kur Māra minēta kopā ar Dievu, radušās kristietības laikos. Māras un Laimas funkcijas saplūst rūpēs par sievieša mūža labvēlīgu ritējumu un krustību ieražās.
Es atradu mīļu Māru
Pirtes taku ravējam;
Es pametu visu darbu,
Teku, līdzi norāvēt.
Mīļa Māra dusmas tura
Uz jaunām sieviņām,
Kam tās gāja pliku galvu,
Ar basām kājiņām.
Ķekatas
Latviešu mitoloģijā ķekatnieku gājiens ar pārģērbšanos un maskošanos, savienots ar senu svētības ritu. Ķekatās iet Vastlāvjos pavasarī, bet rudenī Miķeļos, Mārtiņos, Katrīnās, veļu laikā. Visi dalībnieku galvenais uzdevums ir maskošanās un iešana uz kaimiņu mājām, no kurām, paņēmuši līdzi arī māju ļaudis, brauc tālāk. Apģērbus improvizē, vislielākais gods ir palikt nepazītam. Maskošanās izmanto ikdienā sastopamās lietas – ogli, milti, sūnas, lini, ragi, kartupeļi u.c.
Pārģērbjas arī par zvēriem, putniem, nāvi u.tml. Katrā novada teritorijā ir savas apmēram raksturīgākās maskas.
Gājiens beidzas kādās mājās ar lielu jautrību dejās, rotaļās un pie pilna galda.
Vairākas pazīmes liecina, ka ķekatas nav aizgūtas no kādas citas tautas paražām, tās pamatā ir sens auglības rituāls, bet tomēr dažas maskas ir aizgūtas. Tiek dziedātas dažādas latvju dainas, kas arī liecina par auglības rituālu.
Raksturīga ir lēkšana un obligātā zagšana. Būdeļi noprasa, vai augusi maize un briedusi cepējiņa.
Kāsis
Koka vai dzelzs priekšmets katla uzkāršanai. Tāpat kā pavards, arī kāsis latviešu mitoloģijā piederējis pie namu svētumiem, to esot ļoti godājuši. Barojot gariņus, nevienam nebija tiesības ēst, kamēr saimnieks apziedis kāsi, uzlicis ēdamo uz rijas augšas, pirts krāsns un citur. Jēkaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru un vispirms to deva kāsim un podiņam, lai putra būtu gausa. Kāsis ir arī viens no apveltītajamiem , ko neaizmirst kāzās jaunā saimniece: uz katla kāsim uzliek raibu cimdu pāri, uz pagalēm lielsaišķus, uz kāsi zeķes pavārīšai. Kāsi lūdz, lai uztur lopus: uzlej trīs pilienus, lai Dievs paceltu lopus.
Kāsi nedrīkstēja aiztikt. Ir vairāki nostāsti par to, ka jauns saimnieks izsviež vecu kāsi ārā un saslimst, kamēr kāsi noliek atpakaļ vietā. Kāsi nedrīkst kustināt, jo tad sāpēs vēders. Tautasdziesmās kāsi piemin maz: runā par kāša grūto likteni.
Arī tautas medicīnā kāsi piemin ļoti reti. Ja sāp kakls, tad to berzē ar katla kāsi.