Pirmais pasaules karš sākās 1914. gadā. Par iemeslu tam kļuva Austroungārijas troņmantnieka nogalināšana 1914.gada 28.jūnijā; bet cēloņi bija: cīņa par ekonomisko kundzību Eiropā, lielvalstu necieņa pret mazajām zemēm un militārais kults, kas pauda idejas par kara nepieciešamību un nenovēršamību. Latvijā karadarbība sākās tikai 1915.gada vasarā. Cara domes priekšsēdētājs J. Goldmanis iesniedza virspavēlniecībai lūgumu atļaut izveidot strēlnieku bataljonus. Tas lika mūsu tautas vīriem celties, ņemt ieročus rokās un iet, lai mirtu par savu dzimteni.
Viena no svarīgākajām kaujām bija „Nāves salā” pie Īkšķeles. Cīņas tur notika no 1916. g. Līdz 1917.g. augustam. Strēlniekiem nācās ļoti grūti, jo dažreiz tie nevarēja gulēt un normāli ēst vairākas dienas pēc kārtas. Krievu komandieru bezjēdzīgo pavēļu dēļ daudzi strēlnieki ir gājuši bojā. Tas izraisīja sāpes, smaguma un noguruma sajūtas, kā arī naidu pret krievu karavīriem mūsu varoņu sirdīs. Tas izraisīja nievājošo attieksmi pret krieviņiem, jo viņi slēpās aiz latviešu muguras cīņā un tos nemaz neinteresēja mūsu dzimtenes brīvība. Bet, neskatoties ne uz kādām grūtībām, strēlnieki ir gājuši uz priekšu. Pēc tam sekoja „Ziemassvētku kaujas” un kaujas Tīreļu purvā, kad strēlnieki vēlējās atkarot Jelgavu. Tie ieņēma Ložmetējkalnu un pārrāva fronti vairākus kilometrus platumā un dziļumā. Ziemā nācās īpaši grūti, jo, noaujot kājas, ar autiem tinās nost piesalusi āda. Tad strēlniekus pārņēma dziļas sāpes un apziņa par savu nevarību nāves priekšā. Šādu cīņu laikā vairs nevar saprast, kur beidzas nakts un sākas diena, jo visu sedz bieza, melna migla, ļimst zemē arvien jauni kara upuri. Mīnas šķaida jau mirušos un vēl dzīvos, gaisā skrien rokas, kājas, bet dažreiz arī asiņainie pusķermeņi. Pēc cīņas kritušo rokas ir redzamas, it kā atvadās mājot vai arī draudot pasaulei. Blakus jau mirušiem un vēl pusdzīvajiem apguļas tie, kam paveicās, ka tie vēl varēs, vēl spēs pakarot par tēvijas brīvību, tiem vēl būs iespēja izšaut vienu lodi, atkarot mazu gabaliņu Latvijas zemes, atgūt vēl dažus tās dzidro ūdeņu pilienus. Viņiem vēl būs šāda iespēja, bet pagaidām viņi aizmieg starp saviem kritušiem brāļiem. Klusums…
Jebkurā gadsimtā latviešu cilvēks dvēselē ir un paliks zemnieks. Mīlestība pret dzimtenes zaļajām pļavām un druvām nebija sveša arī strēlniekiem. Pat mirstot tie gribēja vēlreiz sajust, vēl paspēt pieskarties, lai pēdējais, par ko tie iedomājas, ir Latvijas zeme. Ārpus kaujām strēlniekiem patika domāt par savām mīļotajām meitenēm, kuras gan atrodas tālu, bet šo vīriešu sirdīs vēl arvien bija daudz mīļu vārdu, ar kuriem tie varētu glāstīt viņas pat lielā attālumā. Un tā šī lielā mīlestība pret divām sievietēm, proti, mīļoto meiteni un Latviju, dzina strēlniekus aizvien dziļāk uguns un dūmu jūrā.
Manuprāt, nedrīkst jautāt, vai latviešu strēlnieki bija upuri vai varoņi. Tie gāja uz drošu nāvi, bet viņi to labi apzinājās. Karot gāja gan nepilngadīgie, „zaļie” zēni, gan vīrieši cienījamā vecumā. Viens cieši blakus otram viņi bijuši uz kaujas lauka, un tikpat cieši saspiesti tie tagad guļ brāļu kapos visā Latvijā. Nevienas valsts brīvība nebija viegli iegūta. Par Latvijas neatkarību mums jābūt pateicīgiem šiem drosmīgajiem vīriem. Tie sākuši atbrīvošanas ceļu ne jau tā dēļ, lai mēs to tagad tik viegli zaudētu. Latviešu strēlnieki upurēja sevi un tādā veidā kļuva par varoņiem. Es uzskatu, ka šos divus jēdzienus nevar atdalīt. Upuris vienmēr saistās ar varoņdarbu. Vislabākais piemineklis mūsu tautas varoņiem ir mūsu sirdīs… Un tā ir brīvība.