Mūzika 18 gs.
Mūzikas dzīve 18. gs bija plaša un sazarota. Visintensīvāk mūzika attīstijās Vācijā. Liela nozīme bija Johana Sebastiana Baha ģeniālajām dotībām. Gadsimta otrajā pusē izveidojās Vīnes klasiskā mūzikas skola.
18.gs. gandrīz visās valstīs attīstījās operas žanrs, kam bija būtiska nozīme mūzikas tālāk attīstībai. Opera vairs nelīdzinājās drāmai (kā sākotnēji) bet bija pārvērtusies par vokālistu meistarības demonstrāciju un pat savstarpēju sacensību!
Lielākais 18.gs. operas reformators bija Gluks, kurš nonāca līdz jaunajai – klasiskajai – muzikālajai traģēdijai. Gluks prasīja, lai opera būtu vienkārša un dabiska, mūzikai operā jāizteic varoņu izjūtas, kaislības un pārdzīvojumi, pie kam mūzikai jāpakļaujas drāmai. Gluks uzskatīja – operā galvenā ir mūzika.
Johans Sebastiāns Bahs (1685-1750)
Viņš mūzikai pievērsās agri. Viņa mūzikai piemita baroka stila raksturīgās iezīmes. Komponists strādāja gandrīz visos mūzikas žanros. Viņa mūzikā izpaudās nopietnība, filozofiskas pārdomas un prasme koncentrēt sarežģītu materiālu.
Bahs 1. atklāja un izmantoja polifoniskās mūzikas galveno īpašību – melodisko līniju. Polifoniskā mūzika savu augstāko pakāpi sasniedza Baha daiļradē.
Georgs Frīdrihs Hendelis (1685-1759)
Viņa radošais mūžs bija ilgs un auglīgs. Viņš radījis dažāda tipa operas, laicīgo un garīgo kora mūziku, vokālo kamermūziku un instrumentālo mūziku klavesīnam, ērģelēm un orķestrim. Hendeļa operās atklājas cilvēka jūtu skaistums un rīcības cildenums. Hendeļa radošā darbība saistījās ar Angliju, kur Tapa viņa visi ievērojamākie darbi.
Jozeps Haidns (1732-1809)
Viņa vecāki ļoti mīlēja mūziku, viņiem bija arī muzikālas dotības, tā kā Jozefs jau no bērnības bija ciešā saskarē ar mūziku. Zēns arī bija apdāvināts un viņam bija ļoti laba balss. Ar savu aso prātu un ģeniālo uztveri jauneklis uztvēra mūziku un analizēja to, pārvērsdams šos muzikālos iespaidus par lielu, ģēnija apdvestu mākslu. Ar visiem saviem talantiem Haidnam neizdevās dabūt pat ērģelnieka vietu kādā baznīciņā. Šīs neveiksmes pamudināja Haidnu atgriezties Vīnē, kur viņš bija spiests pasniegt privātstundas par smieklīgi zemu samaksu. Londonā Haidns bija dzirdējis Hendeļa oratorijas, kas atstāja uz viņu lielu iespaidu. Lielākie skaņdarbi, kas noslēdza Haidna darbību, bija oratorijas “Pasaules radīšana” (1799.) un “Gadalaiki” (1801.), tomēr Hendeļa ietekme tajās nav manāma.
Volfgangs Amadejs Mocarts(1756-1791)
Volfgangs Amadejs Mocarts ir dzimis janvārī Vācijā, Zalcburgā. Viņa vecāki – tēvs galma mūziķis Leopolds Mocarts un māte Anna Marija Mocarte – ļoti uztraucās par jaundzimušā mazā Volfganga dzīvību, jo jau pieci Annas Marijas bērni bija miruši. Volfgangs tomēr izdzīvoja un nu viņi bija divi – Volfgangs un viņa māsa Marija Anna, jau vingrinājās klavierspēlē. Leopolds Mocarts, aplūkojis savu jaundzimušo dēlu, piezīmēja, ka viņam esot mūziķa pirksti. Jau no agras bērnības Volfgangam bija asa un vērīga dzirde, viņš iemīlēja mūziku vēl pirms zināja, kas tā tāda ir. Viņš dziedāja vēl pirms iemācījās runāt.
Tēva prieks nebija aprakstāms, kad viņš pamanīja trīs gadus vecā Volfganga patieso interesi par mūziku. Viņš sāka mācīt savam dēlam klavesīna spēli. Trīs reizes nedēļā pa stundai mazais Volfgangs mācījās gammas kā citi mazuļi mācās alfabētu. Kad Leopolda Mocarta dēlam bija četri gadi, viņš sacerēja savu pirmo koncertu klavesīnam, tai mirklī Leopolds Mocarts saprata, ka Dievs viņam ir sūtījis brīnumu. Viņa darbi bija oriģināli, spēcīgi, to uzbūve – sarežģīta, reizēm pat tik sarežģīta, ka publika nespēja viņa mūziku pieņemt un izturējās pret to rezervēti.
Mocarts noindēts ar sublimātu.
opera “Burvju flauta”, ”Figaro kāzas”, „Dons Žuans” u.c
Ludvigs Van Bēthovens(1770-1827)
Ludvigs van Bēthovens dzimis decembrī. Bēthovena bērnība ir pilna dažādu traģisku, bet tomēr arī jauku un patīkamu atmiņu. Galvenā problēma ir godkārīgais tēvs alkoholiķis, kurš dusmu uzplūdos var būt ļoti ass pret savu bērnu. Tomēr mātes mīlestība ir kā atspaids šajos grūtajos brīžos. Vēl kāds traģisks pavērsiens Bēthovena bērnībā ir mīļotā vectēva Dodas zaudējums. Vēlāk Bēthovens pazaudē dzirdi, kas viņam kā mūziķim ir ļoti smags trieciens.
Ludviga van Bēthovena ģēnijs ļoti atšķīrās no Mocarta ģēnija. Mocarts bija brīnumbērns, Dieva dāvana, turpretī Bēthovens – atstumtais vientuļnieks, kas dusmīgs uz visu pasauli. Van Bēthovena ģēnijs bija dēmons, bet Mocarta – eņģelis.
Trīspadsmit gadu vecumā Ludvigs kļūst par galma mūziķi, viņš spēlē čembalo. Bēthovenam tuvas bija varoņtēmas. Viņa izpildījuma stils bija eksplozīvs un enerģijas pārpilns.
25 gadu vecumā Ludvigs saprot, ka neizturamajām galvassāpēm, kas viņam ik pa laikam uznāk, ir sakars ar ausīm. Reiz, spēlējot koncertā, viņa dzirde uz mirkli pazūd – Bēthovens nespēj saprast, kādēļ tā notiek, un viņu pārņem izmisums. Tomēr tieši pateicoties savai īpatnējajai dzirdei Ludvigs van Bēthovens uztvēra apkārtējās pasaules melodijas un skaņas un vēlāk tās izmantoja savā mūzikā.
Ludviga van Bēthonvena darbi ne vienmēr bijuši tik populāri un slaveni kā šodien.
Lai gan mūža beigās Bēthovena dzīvi aptumšoja neskaitāmas fiziskas un garīgas ciešanas, bija kāda lieta, kas to padarīja gaišāku – viņa popularitāte bija augusi. Koncertos viņa sacerējumus atskaņoja biežāk kā agrāk un pēdējos koncertus, kas bija arī grūtākie, uzņēma ar gavilēm.
Kurlums, acu, kuņģa un aknu slimības lika 50 gadus vecajam Bēthovenam izskatīties pēc veca vīra par spīti vēl jo projām staltajai stājai.