Latviešu strēlnieki bija latviešu militārs formējums 1. pasaules kara laikā. Kopumā astoņos strēlnieku bataljonos dienēja aptuveni 40 000 kareivju.
Pēc neveiksmīga iebrukuma Austrumprūsijā kara sākumā zaudējot divas armijas un ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas, un pēc vairākām smagām sakāvēm 1915. gada vidū Krievijas armija zaudēja Kurzemi un lielu daļu Zemgales, un tika atspiesta līdz pat Rīgas pievārtei. Frontes līnija nostiprinājās gar Daugavu. Ieņemot Rīgu, vāciešiem bija atvērtas durvis uz
Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu.
Tā kā cara valdība neuzticējās nacionālām bruņotajām vienībām, pārsteidzoši bija tas, ka cara armijas vadība atļāva veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus. Uz Krievijas valsts domnieku Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša uzsaukumu Pulcējaties zem latviešu karogiem! atsaucība bija liela, jo latvieši bija gatavi karot ar sen nīstajiem vāciešiem. Īsā laika posmā tika izveidoti 3 bataljoni, kas tika norīkoti aizsargāt Rīgu.
Pirmās strēlnieku bataljonu cīņas notiek 1915. gada oktobrī pie Pavasara muižas un Plakanu mājām. Pēc šīm cīņām tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kuras rezultātā tika izveidoti jau astoņi bataljoni, 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras, kā arī viens rezerves bataljons. Vēlāk tiek izveidoti arī mazpazīstamie Torickas un Imantas bataljoni.
1915.-1917. gados sadursmes notika frontes līnijā gar Daugavu. Nākamās lielās cīņas norisinājās no 1916. gada marta līdz rudenim. Ievērojamākās no tām ir Marta kauja, Jūlija kauja un ilgstošas cīņas Nāves salā, svarīgā stratēģiskā punktā pie Ikšķiles, kas bija izmantojams kā placdarms frontes pārraušanai gan vienai, gan otrai karojošai pusei. Strēlniekiem tika dota pavēle nosargāt Nāves salu, kas arī tika paveikts. Nāves salā pirmo reizi kaujās Latvijas teritorijā tika izmantots indīgu gāzu uzbrukums. Krievijas armija nekad neizmantoja šo pozīciju uzbrukumam.
Visslavenākās strēlnieku cīņas norisinājās 1916. gada decembrī Tīreļpurvā, pie Ložmetējkalna. Šīs cīņas vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas. Kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī (pēc vecā tipa kalendāra) un ilga sešas dienas. Tajās pirmo reizi piedalījās visi astoņi Latviešu strēlnieku bataljoni. Pēc F. Brieža ieteiktā plāna, bija paredzēts sadalot spēkus divās grupā, dot triecienu uzreiz divās vietās. Taču gaidītā artilērijas atbalsta nebija, ejas plašajos dzeloņdrāšu laukos bija nepilnīgas un latviešu kareivji bija spiesti skriet dzeloņdrāšu biezoknī tieši pretī vācu ložemtēju ligzdām. Par spīti tam, nocietinājumus izdevās pārraut un ieet vairākus kilometrus vācu teritorijā, taču armijas vadība nebija spējīga izmantot šos panākumus, un izvērst spēcīgu uzbrukumu pret vāciešiem. 1917. gada janvārī sākās Janvāra kauja, kuras laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās teritorijas.
Vācu uzbrukums 1917. gada vasarā
Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču vienlaikus cieta lielus zaudējumus. Krievijas armija šo kauju laikā zaudēja apmēram 26 000 kareivju, no kuriem 9000 bija strēlnieki – apmēram trešā daļa no visiem strēlnieku spēkiem. Ziemassvētku kauju neveiksmīgā vadība, strēlniekos radīja aizvien lielāku neapmierinātību ar cara armijas vadību. Izplatījās baumas par nodevību pret latviešu formējumiem. Kad februāra revolūcijas rezultāta tika gāzts cars, daļa strēlnieku bija gatavi atbalstīt radikālos boļševikus, kuri solīja izbeigt karu, kā arī netraucēt impērijas nacionalitātem veidot neatkarīgas valstis, vai vismaz autonomijas.
1917. gada vidū, revolūcijas iespaidā, Krievijas armijā bija iestājies pilnīgs sabrukums. Visā Rīgas-Daugavpils frontē sākās paniska atkāpšanās, un tikai pateicoties 1917. gada 3. – 6. augusta strēlnieku cīņām pie Mazās Juglas, tika glābta visa 12. krievu armija, ļaujot tai droši atkāpties. Liela daļa latviešu strēlnieku kopā ar armiju atkāpās uz Krieviju, un nokļuva aizvien lielākā boļševiku ietekmē.
Pēc Boļševiku revolūcijas 1917. gada rudenī, strēlnieki saglabā disciplīnu, un kā īpaši uzticamus viņus izvēlas par Ļeņina miessasargiem. Tas notiek Pulkveža Jukuma Vācieša vadībā, viņš kļūst arī par pirmo Sarkanās Armijas komandieri.
Ir dažādi iemesli kāpēc strēlnieki atbalstīja boļševikus un cīnījās pret balto armijām:
• Viņi labi atcerējās 1905. gada revolūcijas nežēlīgo apspiešanu;
• Latvijā bija plašs atbalsts sociālistu idejām;
• Boļševiki solīja atzīt Latvijas neatkarību.
Strēlnieki piedalījās anti-Boļševiku dumpju apspiešanā Maskavā un Jaroslavļā, Viņi cīnijās pret Deņikinu, Judeniču un Vrangeli. 1919. strēlnieku divīzija saņem augstāko apbalvojumu – Sarkano Slavas karogu. 1919. gadā strēlnieki kopā ar Sarkano armiju iebrūk Latvijā, lai nodibinātu padomju varu, taču pēc pāris mēnešiem cieš sakāvi.
Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas 1920. gadā, vairāk nekā 11 000 sarkano strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa strēlnieku palika padomju Krievijā, kur ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa šo cilvēku 1937. – 1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina Lielajā Tīrīšanā virsnieku korpusa tīrīšanas ietvaros.
Latviešiem par strēlniekiem nav jākaunas
Vilnis Zariņš
Kā raksta vairākas Latvijā iznākošās krievu avīzes, Krievijas parlamenta augšpalātas starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Mihails Margelovs draudējis – ja Latvijas puse gribēšot apspriest okupāciju un prasīt par to kompensāciju, viņi atcerēšoties latviešu sarkano strēlnieku darbus.
M. Margelovam ir mērena un lietišķa politiķa reputācija, tādēļ Latvijas pārstāvjiem var iznākt runāt arī ar viņu gan par PSRS okupāciju un tās seku pārvarēšanu Latvijā, gan arī par latviešu strēlniekiem. Viņš gan neslēpj, ka viņam nepatīk, ja piemin pagātni. Taču labas attiecības jāceļ uz drošiem pamatiem.
Latviešu strēlniekus radīja vēsturiskā realitāte. 20. gadsimta sākumā izglītotiem latviešiem savā tēvu zemē nebija vietas. Latvijā valdīja krievi un vācieši. Viņi meklēja izeju, un daudzi pievērsās marksismam. Tad vēl nebija zināms, ka arī uz šāda pamata var izaugt totalitārisms. Tagad viegli nosaukt marksisma nepilnības. Bet arī neviena cita 19. gadsimta mācība par sabiedrību 20. gadsimtā nav attaisnojusies. Pirms Marksa strādnieki lauza mašīnas.
Strēlnieki sarkani nepiedzima, bet kļuva. Ne jau no saldas dzīves, bet jūtot, ka viņus speciāli dzen nāvē. Jau bērnībā 1905. gadā viņi redzēja, ka Krievijas sastāvā latvieši nekad nebūs brīvi. Krievijas pilsoņu karā viņi nebija svētie, bet disciplinētāki un kulturālāki par apkārtējo vidi. Minēšu dažus momentus, kuros latviešu sarkanie strēlnieki būtiski ietekmēja notikumu gaitu.
Tūlīt pēc 1917. gada oktobra apvērsuma kļuva skaidrs, ka padomju vara nespēj Pēterburgā uzturēt kārtību. Revolucionāri noskaņotu klaidoņu un bezdarbnieku pūļi ielauzās dzērienu veikalos un vīna pagrabos. Vietējie strādnieku gvardi un sarkanie jūrnieki šādā situācijā bija nevarīgi, jo smalko dzērienu pietika arī viņiem. Jaunā vara atsauca no frontes latviešu strēlniekus, kas spēja saglabāt skaidru prātu. Tie dažu nedēļu laikā sasita tūkstošiem mucu un miljoniem pudeļu, noplūdinot to saturu renstelēs. Vai latviešiem vajadzēja tur jaukties? Neatkarīgas Latvijas valsts tad nebija. Pēterburga žūpu varā varēja nodegt. Ja Krievijas politiķiem tagad šķiet, ka Latvijai vajadzētu atbildēt par pudelēm, ko latviešu strēlnieki 1917. gadā sasituši, viņi var uzstādīt rēķinu. To varēsim apspriest, lai būtu skaidrība, kurš kuram parādā.
Otrs zīmīgs moments bija Maskavā 1918. gada 6. jūlijā jeb Jāņos pēc vecā stila. Tad, izmantojot momentu, ka daudzi latviešu strēlnieki bija svētku noskaņojumā un izbrauca zaļumos, Maskavā kreisie eseri sāka dumpi. Padomju vara bruka. Taču latviešu strēlnieki ar artilēriju sagrāva dumpinieku vadības centrus un diennakts laikā dumpi likvidēja.
Vai latviešu strēlniekiem vajadzēja te jaukties? 1918. gada jūlijā Latvijas valsts joprojām nebija. Krievijā par varu cīnījās dažādi grupējumi, bet gandrīz visiem tiem bija lozungs ‘Par vienotu un nedalāmu Krieviju!’. Boļševiki tikai vārdos sludināja tautu pašnoteikšanās tiesības. To, ka šie vārdi ir tukši, 1918. gadā vēl nezināja neviens. Bet kreiso eseru šovinisms un naids pret Krievijas mazākumtautību neatkarības centieniem bija labi zināms. Latviešu strēlniekiem nebija pienākuma glābt savai tautai naidīgu impēriju.
Izšķirošs brīdis bija arī cīņa pret Deņikina armiju 1919. gada rudenī. Šī armija bija atjēgusies pēc varas zaudēšanas un pārorganizējusies. Sarkanarmiešu pūļi no tās panikā bēga. Latviešu strēlnieki Krievijas valdības uzdevumā šo armiju sakāva. Padomju Krievija tad bija karastāvoklī ar Latviju, bet Latvijas valstij Deņikins nebija draudzīgāks par Bermontu. Ja Deņikina armija ieņemtu Maskavu, Latvijas valstij būtu grūti noturēties un Latvijā lītu daudz asiņu. Tāpēc nepiekrītu tiem, kuri aicina Daugavmalā novākt Strēlnieku pieminekli. Kamēr sarkanie strēlnieki Krievijā nesakāva krievu monarhistu grupējumus, Rietumeiropas valstis neatzina Latviju de iure. 1920. gada 11. augustā Krievija parakstīja miera līgumu ar Latviju un uz mūžīgiem laikiem atteicās no jebkādām tiesībām uz to.
Domāju, ka Latvijas un Krievijas savstarpējās pretenzijas gan par okupācijas laika teroru, gan iebraucējiem, gan arī par latviešu strēlniekiem ir iespējams lietišķi iztirzāt. To gan apgrūtina fakts, ka Latvijas čekas dokumenti un citi svarīgi materiāli Krievijas arhīvos Latvijas pētniekiem ir maz pieejami. Skaidrība par okupācijas režīmu ļaus vieglāk pārvarēt tā sekas. Bet strēlniekus ienaidniekiem neatdosim.
http://vip.latnet.lv/LPRA/navjakaunas.htm