Latviešu strēlnieku bataljonu nodibināšana
1915. gada 2. jūnijā kvēlais latviešu patriots domnieks Jānis Goldmanis ar ģen. Potapova palīdzību sagatavoja lūgumrakstu virspavēlniekam latviešu vienību dibināšanai, ko atbalstīja 30 augsti krievu virsnieki ar saviem parakstiem. Ģen. Potapovam par šo atbalstu latvieši pasniedza zelta zobenu. 10.jūnijā domnieks Goldmanis savu lūgumrakstu nodeva lielkņazam Nikolajam Nikolajevičam. Viņš aizrādīja uz latviešu karavīru spējām, izturību, briesmu nicināšanu, inteliģenci un uzvaras dziņu. Valdībai nebija jāatgādina Rīgai draudošās briesmas.
1915. gada 2. jūlijā Ziemeļrietumu frontes vadība principiāli nolēma formēt latviešu bataljonus. Uz virspavēlnieka mītni izsauca Jāni Goldmani un paziņoja viņam ne tikai labvēlīgo atbildi uz viņa lūgumrakstu, bet arī solīja latviešiem plašu autonomiju, latviskus uzrakstus uz karogiem, latviešu krūšu zīmi karavīriem un latviešu komandas valodu.
Nolēma formēt astoņus bataljonus – 1.Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras. Katrā bataljona pamatā būtu zināms skaits Daugavgrīvas cietokšņa bataljonu karavīru. Pirmos divus bataljonus formētu Daugavgrīvas cietoksnī, pēc kam nodotu Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka rīcībā. Latviešu brīvprātīgie zvērētu uzticību Krievijas ķeizaram un baudītu parastās karavīru tiesības. Bataljoni bija paredzēti tikai darbībai kara laikā.
Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja darbu sāka 10. augustā. 12. augustā Rīgā un Valmierā sāka darboties komisijas brīvprātīgo pieņemšanai. Parasti pieņēma 17 – 35 gadus vecus vīriešus, pieļaujot arī izņēmumus. Tautas sajūsma bija liela. Neskaitot uz bataljoniem pārceltos karavīrus, 1915. un 1916. gadā tajos iestājās 8 000 brīvprātīgo. Viņu motīvi bija – nacionāla sajūsma, naids pret vāciešiem, bēgļu gaitas, bada posts vai vienkārši krievu valodas nezināšana. Latviešu bataljonos iestājas arī latgalieši un vēlāk pat lietuvieši un igauņi, jūtot kopīgas saites un cenšoties palikt savas dzimtenes tuvumā.
1915. gada 25.augustā bataljonos ieradās pirmie virsnieki – ģenerālštāba kapteinis Rūdolfs Bangerskis un Frīdrihs Briedis, kuriem sekoja Ludvigs Bolšteins. Bangerskis – liela auguma, platiem, platiem pleciem, stingru gaitu, asu skatu, noteiktu valodu. Līdzīgi ģenerālštāba pulkvedim Auzānam un daudziem citiem latviešu virsniekiem viņš pameta labu posteni krievu armijas daļās un spīdošas karjeras iespējas, lai būtu kopā ar saviem tautiešiem. Dzimis Krievijā, nabadzīgā latviešu kolonista ģimenē, runājot smagā izloksnē, Frīdrihs Briedis centās izcelties kaujas laukā. Viņš bija drošsirdīgs, pārgalvīgs, liktenīgs dēku alcējs – kaujinieks, kas bieži nerēķinājās ar realitātēm. Ieguvis augstākos iespējamos pagodinājumus krievu armijā, viņš tagad centās padarīt latviešu karavīrus tikpat leģendārus kā viņš pats. Viņš mācēja karavīrus apvienot un sekmīgi vadīt visbīstamākajos, bieži vien nevajadzīgos pasākumos. Tā kā viņš sevi netaupīja, karavīri viņam uzticējās. Latviešu strēlnieku daļās radās daudzi viņam līdzīgi drošsirdīgi un avantūristiski latviešu kaujas virsnieki.