Jānis Endzelīns (1873 – 1961) – valodnieks, filoloģijas zinātņu
doktors, PSRS ZA korespondētāj-loceklis, LPSR ZA
akadēmiķis
Speciālistu vidū Jāņa Endzelīna vārds ir pazīstams visā pasaulē; pēc nopelniem latviešu valodas un citu baltu valodu pētīšanā viņam līdzīgu grūti atrast.
J. Endzelīns ir Valmieras novada Kauguru zemnieka dēls. Mācījies vispirms Kauguru pagastskolā, pēc tam Valmieras apriņķa skolā. Liekas, ka jau tad viņš nolēmis kļūt par valodnieku, jo pats uz savu roku sācis mācīties grieķu valodu. Mācīdamies Rīgā klasiskajā ģimnāzijā, J. Endzelīns tā apguvis grieķu un latīņu valodu, ka varējis pat šo to sadzejot šais valodās. Ģimnāzijas laikā viņš patstāvīgi mācījies arī leišu valodu. (Jāpiebilst, ka Endzelīns lietoja tikai vecu veco tautas nosaukumu leiši. Tas ir vienīgais šās tautas nosaukums arī latviešu tautasdziesmās.)
1893. gada rudenī J. Endzelīns iestājas Tērbatas universitātē studēt klasisko filoloģiju. Jau studiju gados nobriest nodoms pētīt latviešu valodu, taču tolaik nevienā universitātē nebija iespējams studēt baltu valodas, kaut arī baltu valodu lielā nozīme indoeiropiešu valodu pētīšanā sen jau bija zināma. Tāpēc pēc klasiskās filoloģijas nodaļas beigšanas J. Endzelīns paliek turpat Tērbatā studēt slāvu filoloģiju, jo slāvu valodas baltu valodām ir vistuvāk rada.
Būdams vēl students, J. Endzelīns sāk publicēt rakstus par latviešu valodas jautājumiem. Viņa raksts par triju intonāciju sistēmu latviešu valodā (1897) tūlīt saista speciālistu uzmanību. Studiju gadu raksti publicēti ne vien Latvijā, bet arī ārzemēs.
1900. gadā J. Endzelīns pabeidz slāvistikas studijas. Izcilo spēju un plašo zināšanu dēļ viņš tiek atstāts Tērbatas universitātē sagatavojies zinātniskajam darbam slāvistikā un indoeiropiešu valodu salīdzināmajā valodniecībā. 1903. gadā J. Endzelīns sāk docēt salīdzināmās valodniecības priekšmetus. 1905. gadā tiek aizstāvēta maģistra disertācija par latviešu valodas prievārdiem. Gadu vēlāk iznāk šā darba otra daļa, kur aplūkoti priedēkļi.
Kopā ar K. Mīlenbahu sarakstītā “Latviešu gramatika” (1907) ir pirmā īsti zinātniskā gramatika, kas stipri ietekmējusi visu turpmāko latviešu valodas attīstību.
1909. gadā J. Endzelīns no Tērbatas pāriet strādāt uz Harkovas universitāti, kur nostrādā līdz 1920. gadam. Pēc viņa paša atzinuma Harkovas periods bijis ražīgākais posms viņa dzīvē. Harkovas universitātē J. Endzelīns lasījis dažādus zinātniskus kursus – ievadu valodniecībā, indoeiropiešu valodu salīdzināmo gramatiku, ģermāņu valodu salīdzināmo gramatiku, vadījis nodarbības senprūšu, leišu, senarmēņu, senislandiešu, senīru, gotu un citās valodās. Līdzās docētāja darbam viņš intensīvi strādā zinātnisku darbu. 1912. gadā viņš aizstāv doktora disertāciju par baltu un slāvu valodu attieksmēm, publicē šai laikā daudzus rakstus, vasarās brauc uz Latviju un vāc izlokšņu materiālus. Harkovā J. Endzelīns uzraksta arī savu ievērojamāko darbu – “Latviešu valodas gramatika” (vācu valodā). Tā publicēta pēc pārbraukšanas dzimtenē 1922. gadā. Šis pētījums rāda ne tikai latviešu valodas toreizējo attīstības stāvokli, bet atklāj arī latviešu valodas skaņu, formu un konstrukciju vēsturi, attieksmes ar citām radu valodām.
No 1920. gada J. Endzelīns strādā Latvijas Universitātē. Viņš palīdz noorganizēt baltu filoloģijas nodaļu un pats tanī lasa ievadu baltu filoloģijā, latviešu valodas zinātnisko gramatiku, leišu valodas zinātnisko kursu, baltu valodu salīdzināmo gramatiku, kā arī dažādas citas salīdzināmās valodniecības disciplīnas. Pēc viņa ierosmes nodibināta Filologu biedrība (1920) un Latviešu valodas krātuve.
Cits pēc cita nāk klajā arī pētījumi par latviešu valodu. 1922. gadā zinātnieku vajadzībām iznāk “Latviešu lasāmgrāmata” (vācu valodā), kur dots pārskats par latviešu valodas izloksnēm līdz ar tekstu paraugiem. Tai pašā gadā tiek izdots darbs “Latvijas vietu vārdi”, I daļa. Tanī sakopoti Vidzemes vietvārdi, visvairāk māju vārdi. 1926. gadā iznāk šā darba otra daļa, kur atrodami Kurzemes, Zemgales un Latgales vietvārdi.
J. Endzelīns rūpīgi sekojis latviešu valodas bagātību apzināšanai, vākšanai un nodošanai atpakaļ tautas rokās. Viņš uzņēmās pabeigt K. Mīlenbaha darbu “Latviešu valodas vārdnīca”. Šai vārdnīcā norādes par vārdu cilmi un sakariem ar radu valodām ir J. Endzelīna rakstītas, arī Mīlenbaha sarakstītajā daļā līdz vārdam patumšs. Šā lielā darba pabeigšanā J. Endzelīns ir darījis ļoti daudz; maz ticams, ka K. Mīlenbaha vārdnīca bez J. Endzelīna būtu nonākusi sabiedrības rokās.
1938. gadā izdots J. Endzelīna darbs “Latviešu valodas skaņas un formas”.
J. Endzelīns pētījis arī citas baltu valodas. 1943. gadā publicēts darbs “Senprūšu valoda”.
Pēc otrā pasaules kara J. Endzelīns turpina darbu, kaut arī ir jau vecs vīrs. Viņš vada Latvijas Valsts universitātē Latviešu valodas katedru (1944-1950), kopš Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta nodibināšanas strādā tur sākumā par Valodas daļas, vēlāk par Vārdnīcu sektora vadītāju. 1945. gadā iznāk viņa “Ievads baltu filoloģijā”, 1948. gadā – “Baltu valodu skaņas un formas”, 1951. gadā – “Latviešu valodas gramatika”, kas ir 1922. gada izdevuma tulkojums ar jauna materiāla iestrādājumu. 1956. gadā izdots darbs “Latvijas PSR vietvārdi”, I daļa; II daļa iznākusi 1962. gadā. Tā ir vietvārdu vārdnīca.
No 1929. gada J. Endzelīns ir PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Helsinku Somugru biedrības, Kēnigsbergas un Getingenas Zinātņu biedrības korespondētājloceklis, Zviedrijas un Holandes Zinātņu akadēmijas, Čehu zinātņu un mākslas akadēmijas, Prāgas Zinātņu biedrības ārējais biedrs, Upsalas, Kauņas universitātes goda doktors, Amerikas Lingvistu biedrības, Igauņu zinātņu biedrības, Lietuviešu zinātņu biedrības un vēl citu zinātņu biedrību goda biedrs, kā arī Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945), LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis (1946).
Latviešu valodniecībā J. Endzelīns ir ne tikai pasaules mēroga salīdzināmās un vēsturiskās valodniecības speciālists, bet arī J. Alunāna un A. Kronvalda sāktā darba turpinātājs. Viņa pētījumi par latviešu valodu ir noderējuši un noder kā pamats latviešu literārās valodas kopšanā. J. Endzelīns ir arī tieši darbojies ar valodas prakses jautājumiem. Strādādams vēl ārpus dzimtenes, viņš arvien rūpīgi iepazinis latviešu periodiku un daiļliteratūru un ar rakstiem presē vērsies pret literārajā valodā neieteicamiem vārdiem un konstrukcijām. Atgriezies Latvijā, viņš darbojas Terminoloģijas komisijā, kam īsā laikā bija jārada termini dažādās nozarēs. J. Endzelīns raksta, ka viņam vajadzējis vienu otru latviešu valodā dziļi iesakņojušos aizguvumu vai derīgu svešvārdu aizstāvēt pret pārāk dedzīgiem valodas latviskotājiem. Ticis prasīts, piem., latviskot vārdu banka.
J. Endzelīns rakstījis arī populāras brošūras ar īsiem un kodolīgiem aizrādījumiem par valodas kultūras jautājumiem “Dažādas valodas kļūdas”.
Kārlis Mīlenbahs
(1853 – 1916)
Kārlis Mīlenbahs dzimis 1853. gada 18. janvārī Kandavas pagastā, Līgas ciemā. Līgciems atrodas Kandavas tuvumā, pie Rīga-Ventspils dzelzceļa. Mūsdienās aiz Līgciema stacijas redzamas atjaunotās Kārļa Mīlenbaha dzimtās mājas Šķūtes.
19. gadsimta četrdesmitajos gados Šķūtēs sāk saimniekot Matīss Mīlenbahs, senas lībiešu dzimtas pēctecis. 1847. gadā apprecas ar Katrīnu Neimani un savā garajā mūžā izaudzina sešus bērnus – Lību, Grietu, Kārli, Jāni, Frici un Mariju. Prasmīgi un taupīgi saimniekojot Mīlenbahi rod iespēju izskolot bērnus. Visi trīs Mīlenbaha dēli beidz Tērbatas universitāti.
Kārļa Mīlenbaha skolas gaitas sākas Kandavā – tolaik labākajā no Talsu pagastskolām. Tajā pavisam jāapgūst desmit priekšmeti, tai skaitā arī vācu valoda. Kandavas mežkungs, ievērojis Kārļa spējas, ieteica tēvam viņu sūtīt Tukuma apriņķa skolā. Ieguvis vajadzīgās priekšzināšanas, zēns tad varētu iestāties mežkopības skolā un kļūt par mežkungu. Tomēr uz šādu amatu zēnam prāts nenesās, viņam vairāk patika vēsture, literatūra, valodas. Tāpēc 1871. gadā viņš iestājas slavenajā Jelgavas ģimnāzijā, kur īpaša vērība tiek veltīta klasiskajām valodām. Tās Mīlenbaham padodas īpaši labi. Jelgavas ģimnāzijas vāciskais gars tiek apslāpēts latviešu ģimnāzistu pulciņā, kur pastiprinās Kārļa Mīlenbaha interese par latviešu valodu un tautas gara mantām.
Jelgavas ģimnāziju Kārlis Mīlenbahs beidz 1875. gada decembrī, bet jau 1876. gada 17. janvārī viņam tiek izsniegta Tērbatas universitātes studentu apliecība. Vecāki gan vēlējušies, lai dēls studē teoloģiju, bet jau ģimnāzijas gados Kārlis nolēmis apgūt zinātni par valodu. Viņš iestājas Vēstures un filoloģijas fakultātē.
K. Mīlenbahs tomēr nav pirmais akadēmiski izglītotais latviešu valodnieks, kā par viņu dažkārt raksta. Tomēr Kārlis Mīlenbahs ir pirmais latvietis, kas zinātnisku valodas izpēti uzlūko par savas dzīves pamatuzdevumu.
1868. gadā Terbatā studējošie latvieši ir nodibinājuši tā sauktos Tērbatas latviešu rakstniecības vakarus. Pretstatā pierastajām korporāciju sanāksmēm šeit tika pārrunāti nopietni latviešu kultūras un izglītības jautājumi.
K. Mīlenbahs ātri iesaistās Vakaru darbā, vairākus semestrus ir to priekšnieks vai priekšnieka vietnieks. Par nopietno sanāksmju gaisotni liecina K. Mīlenbaha pieņemtie priekšlikumi katram referentam laikus noteikt oponentu, kā arī izvēlēt biedrus, kas pierakstītu nedzirdētus un mazpazīstamus vārdus.
Universitātes gala eksāmenu viņš uzraksta 1880. gada augustā. Novembrī kā klasiskās filoloģijas kandidāts viņš atvadās no augstskolas.
Tērbatas universitātes pasniedzēji mudina Kārli Mīlenbahu pievērsties zinātniskajam darbam. To vēlas arī pats Kārlis, bet viņam trūkst līdzekļu, lai studētu ārzemēs, tāpēc viņš piekrīt kļūt par skolas priekšnieku.
Talsu privāto apriņķa skolu 1873. gadā ar lielām grūtībām izdodas nodibināt miesta priekšniekam Vilhelmam Kronbergam, nākamajam K. Mīlenbaha sievastēvam. Sākumā skolai neizdodas gūt popularitāti, jo tajā strādā tikai vāciski noskaņoti cilvēki. 1879. gada jūnijā sasauc īpašu sapulci, lai spriestu par skolas nākotni. Padzirdējuši, ka Tērbatā studijas beidzis apķērīgs jauneklis tepat no Kandavas pagasta, Talsu skolas aizbildņi nolemj viņam piedāvāt skolas priekšnieka vietu, bet par skolas otro skolotāju pieņemt Frici Cirķeli no Sabiles. Pret F.Cirķeli gan atskan iebildumi – esot noskaņots jaunlatviešu garā. Mīlenbaha kandidatūra tiekot pieņemta uzreiz – jau viņa uzvārds norādot, ka šis vīrs būšot derīgs vācu lietai Baltijas provincēs.
Tā paša gada rudenī K. Mīlenbahs un F. Cirķelis ierodas Talsos. Jau pirmajā nedēļā skolā piesakās 140 skolēnu. Kuratorija par to ir nepatīkami pārsteigta, jo nu skaidri redzams zemiskais vācu skolotāju prestižs latviešu vidū. Un tiek izdomāts viltīgs gājiens: K. Mīlenbaham tiek paziņots, ka vēl pusgadu skolā strādās arī līdzšinējie skolotāji, vācieši Tihteri. Tad varēs paziņot, ka jaunie skolotāji gājuši pie vāciešiem mācībā.
Uzzinājis par šādu notikumu pavērsienu, K. Mīlenbahs paziņo, ka kopā ar vāciešiem nestrādās. Pusgadu, kamēr strādās Tihteri, viņš pavadīs Tērbatā, lai iegūtu ģimnāzijas skolotāja tiesības, kuru tam vēl nav. Tā arī notiek. 1880. gada sākumā, ieguvis ģimnāzijas skolotāja tiesības grieķu, latīņu un vācu valodā, K. Mīlenbahs atgriežas Talsos, lai sāktu strādāt.
Kārlis Mīlenbahs ķeras pie darba ar lielu sparu un aizrautību. Pāris gadu laikā skolēnu skaits aug līdz 170, tiek atvērta arī piektā klase, strādā seši skolotāji. Skola kļūst pazīstama visā Ziemeļkurzemē, tās beidzēji bez pūlēm var iestāties ģimnāzijā. Skolas kurators uzskata pat par nepieciešamu aizrādīt K. Mīlenbaham par pārāk plašu mācību programmu. Pats K. Mīlenbahs māca vācu valodu un klasiskās valodas. Talsu laikā viņš uzsāk darbu pie latviešu valodas vārdnīcas.
1884. gadā piecdesmit seši Talsu latvieši nolemj lūgt atļauju Kurzemes guberņas pārvaldei dibināt latviešu sadraudzīgo biedrību, sākumā šis lūgums tika noraidīts, taču 1887. gada 17. septembrī šī atļauja tiek dota un tiek apstiprināti tās statūti. Par pirmo biedrības priekšnieku ievēl Kārli Mīlenbahu.
1887. gadā tiek pieņemts likums par Baltijas guberņu skolām. Nu tās pakļautas Tautas apgaismības ministrijai. Arī Talsos 1888. gadā tiek atvērta pilsētas skola ar lētu mācību maksu. Daudzi skolēni pāriet uz turieni. Vēl gadu K. Mīlenbahs mēģina izjūkošo skolu saglabāt, taču tas neizdodas. K. Mīlenbaham jādomā arī par ģimeni – 1888. gada 2. oktobrī piedzimis Kārlis Mīlenbahs juniors, 1889. gada 11. novembrī pasaulē ieradīsies arī Fēlikss. Un Kārlis Mīlenbahs ar smagu sirdi pamet Talsus un 1889. gada augustā ierodas Jelgavā, kur sāk strādāt par vācu valodas skolotāju savā kādreizējā ģimnāzijā.
Jelgavas ģimnāzijā visas sešas klasisko valodu vietas ir jau aizņemtas, K. Mīlenbham atliek tikai vācu valodas skolotāja vieta, kam saskaņā ar 1871. gada notikumu paredzētas sešpadsmit stundas nedēļā. Kādu laiku Mīlenbahs māca ticības mācību ģimnāzijas mazākajās klasēs un fakultatīvi – latviešu valodu.
Mīlenbahs saraksta divas grāmatas – “Daži jautājumi par latviešu valodu” un “Par valodas dabu un sākumu”. Šie darbi nāk klajā 1891. gadā, desmit gadus pēc pirmā rakstiņa žurnālā “Pagalms”. Jelgavas posma laikā tiek arī pārtulkoti un izdoti astoņi “Odisejas” dziedājumi.
Lai cik rožaina būtu kultūras dzīve Jelgavā, arī tur nav izredžu uz labāku materiālo stāvokli. 1895. gada rudenī Kārlis Mīlenbahs ar ģimeni pārceļas uz Rīgu, kur līdz pat mūža beigām strādā par vācu valodas skolotāju Aleksandras ģimnāzijā.
Protams, Kārļa Mīlenbaha vārds daudziem pirmām kārtām saistās ar viņa “Latviešu valodas vārdnīcu”, pie kuras darbu klusībā viņš sāk jau 19. gadsimta 80-ajos gados.
Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca”
Kādā 1893. gada „Dienas Lapas” pielikumā lasām: „Jautājums par latviešu valodas vārdnīcu vēl nemaz nav iekustināts, vismaz vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu stājies pie sistemātiskas materiālu krāšanas. Un nav arī domājams, ka kāds no mūsu valodniekiem apņemsies uzsākt šo darbu, kas prasa veselu mūžu, jo tiem jāpiekopj savs maizes dienests, kas aizņem gandrīz visu laiku, un tāds apgādnieks mums arī neradīsies, kas tādam vārdnīcas sastādītājam varētu dot pienācīgu atlīdzību.”
Tomēr pie vārdnīcas jau gandrīz desmit gadus klusībā strādā Kārlis Mīlenbahs. Neviens vairs nepateiks, kad pierakstīts pirmais no gandrīz 120 tūkstošiem vārdu, kuram vārdam bija lemts pirmajam iegult valodnieka pierakstos. Bet, jau strādādams Talsos, K. Mīlenbahs ar visu sirdi nododas vārdu krāšanai. Uz viņa rakstāmgalda rindojas G. Manceļa, J. Langes, G. F. Stendera vārdnīcas, „Magazīnu” sējumi ar vārdu sarakstiem, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumi un citi avoti, no kuriem izrakstītie vārdi tiek iepludināti topošajā „Latviešu valodas vārdnīcā”. Goda vietā stāv K. K. Ulmaņa 1872. gadā izdotā „Lalviešu-vācu vārdnīca”.
Sākumā pats valodnieks savu darbu pieticīgi sauc par tulkojošu vārdnīcu. Tomēr jau drīz kļūst skaidrs, ka vārdnīcas uzdevums būs daudz plašāks.
Atklātība par K. Mīlenbaha vairāku gadu veikumu kļūst zināma tikai pēc viņa pārnākšanas darbā uz Rīgu. Kā valodnieks viņš jau ir plaši pazīstams. Viņam nedraud mūsdienu zinātnes lāsts – šaurā specializācija. Latviešu valodniecībā ir tik daudz darāmā, ka jāspēj būt gan sintaksistam, gan leksikogrāfam, gan literārās valodas veidotājam, gan valodas kopšanas un pētīšanas organizētājam. Un tieši valodniecisko interešu plašums ļauj Kārlim Mīlenbaham veidot tādu neparastu, daudzpusīgu vārdnīcu, kurā apvienotos valodnieka, filozofa un dzejnieka skatījums uz vārdu.
Kartotēku valodnieks papildina, vērīgi sekodams latviešu periodikai, lasīdams grāmatas, vākdams izlokšņu vārdus. Viņam palīdz sieva, brālis Fricis, vēlāk arī dēli. Tomēr pārbaudīt katra vārda nozīmi un izrunu vairs nav Mīlenbahu ģimenes spēkos. Ar K. Mīlenbaha studiju biedra J. Velmes atbalstu mēnešrakstā „Austrums” tiek nodibināta īpaša „Valodniecības drusku” nodaļa, kurā K. Mīlenbahs publicē vārdus, par kuriem vēlas saņemt sīkākus paskaidrojumus.
Latviešu valodas vārdnīcas veidošana ir viens no cēloņiem, kāpēc Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā 1904. gadā tiek nodibināta Valodniecības nodaļa. Rodas iespēja kopīgi apspriest mazāk pazīstamos vārdus. Par sēžu gaitu regulāri ziņo laikraksti, tiek publicēti arī apspriežamo vardu saraksti. K. Mīlenbahs izmanto katru izdevību iztaujāt dažādu izlokšņu runātājus par vārdu izrunu un nozīmi.
Tomēr dalībnieku Valodniecības nodaļas sēdēs nav daudz. Uzsākot darbu pie vārdnīcas, Kārlis Mīlenbahs gan ir cerējis, ka viņu visi sapratīs un atbalstīs, it īpaši skolotāji, rakstnieki, žurnālisti, mācītāji. Diemžēl tā nenotiek. Valodniecības nodaļas ceturtdienu sēdēs parasti redzamas vienas un tās pašas sejas – I. Cīrulis, F. Adamovičs, L. Adamovičs, Apsīšu Jēkabs, E. Brencis, A. Ramans un daži citi. Apsīšu Jēkabs šajā sakarā izteicies: „Kas domā, ka Mīlenbaham tāpat pieplūda vārdi no malu malām kā „Latvju dainu” kopotājam tautasdziesmas, tas gan ļoti maldās.. , to, kas iesūtīja, nebija daudz, un tad arī ne no tām aprindām, no kurām to vispirms varēja sagaidīt.”
1903. gada 1. jūnijā J. Endzelīns ziņo K. Mīlenbaham, ka saņēmis no Getingenes firmas „Wandenhoeck & Ruprecht” uzaicinājumu sarakstīt latviešu valodas gramatiku un vārdnīcu firmas indoeiropiešu valodu gramatiku un vārdnīcu kolekcijai. Gramatiku uzņemas rakstīt pats J. Endzelīns, bet vārdnīcai, pēc viņa domām, labāk sagatavots ir K. Mīlenbahs. Sadarboties ar vācu firmu gan K. Mīlenbaham neizdodas, arī J. Endzelīna „Lettische Grammatik”, kas ir šīs firmas pasūtījuma darbs, iznāk tikai 1922. gadā Rīgā. Tomēr cerība, ka atradies iespējamais vārdnīcas izdevējs, liek K. Mīlenbaham pasteidzināt darbu, iesaistot tajā palīgus. Vārdnīcas tapšanai sāk sekot arī prese. 1905. gada janvārī žurnāls „Apskats” ziņo, ka „mūsu cītīgais valodas urkņis un pētnieks” jau sācis kārtot vārdus ar burtu a. Vairāki periodiskie izdevumi aicina lasītājus iesūtīt materiālus topošajai vārdnīcai, kas „varētu tiklab citām tautām rādīt mūsu valodas bagātību, kā arī mums pašiem noderēt par neizsmeļamu pamācības avotu”. Tiek sniegti arī vārdnīcas šķirkļu noformēšanas paraugi. Tie tiek publicēti arī panīkušajās Latviešu Literārās biedrības „Magazīnās”. Tomēr no vācu mācītājiem K. Mīlenbahs saņem tikai vienu sūtījumu ar sakrātiem vārdiem.
1906. gadā aprit 25 gadi, kopš K. Mīlenbaha skolotāja gaitu sākuma. Par godu šai jubilejai – vai gan mūsu dienās kāds tādu atcerētos? – daudzi laikraksti un žurnāli ievieto K. Mīlenbaham veltītus rakstus. Blakus slavinājumiem un ilga radoša mūža vēlējumiem ieskanas arī balsis, kas min, ka ilgi gaidīto latviešu valodas vārdnīcu Kārlis Mīlenbahs raksta grūtos apstākļos, tikai no maizes darba brīvajā laikā. Tomēr, kaut arī vārdos visi atzīst, ka valodnieka darbam ir liela nozīme, nekāda praktiska palīdzība viņam netiek sniegta.
Liktenis K. Mīlenbaham un viņa vārdnīcai nav labvēlīgs. 1908. gadā no ilgstošas nieru slimības mirst sieva. Smagi saslimst jaunākais dēls Fēlikss. Lai uzturētu ģimeni, kā arī lai varētu sūtīt slimo dēlu ārstēties uz Franciju un Vāciju, valodnieks spiests uzņemties lielu pedagoga slodzi. Līdztekus pamatdarbam Aleksandra ģimnāzijā viņš pasniedz stundas arī N. Draudziņas ģimnāzijā un citās skolās, uzņemas veikt dažādus honorāra darbus. Pēteris Šmits vēlāk ar rūgtumu rakstīs, ka vārdnīca palikusi nepabeigta ne tāpēc, ka K. Mīlenbahs agri miris, bet gan tāpēc, ka Rīgas Latviešu biedrība nav sniegusi nepieciešamo atbalstu. Ar 50–100 rubļiem mēnesī (apmēram viena tā laika studenta stipendija) būtu pieticis, lai valodnieks varētu atteikties no citiem darbiem. Tomēr tikai sākot ar 1913. gadu, Letonijas filistru palīdzības biedrība piešķir K. Mīlenbaham pabalstu – 500 rubļu gadā. Lielākās kredītiestādes sāk domāt par K. Mīlenbaha fonda dibināšanu. Izpelnīta arī pensija, tomēr rūpēs par dēla nākotni valodnieks vēl nevar atteikties no skolotāja darba. Sapnis nodoties tikai vārdnīcai paliek nepiepildīts.
Jau 1905. gadā K. Mīlenbahs aizsūta šķirkļu paraugus krievu valodniekam A. Pogodinam un lūdz viņu izteikt savu vērtējumu. A. Pogodins, kurš izrāda lielu interesi par vārdnīcas likteni, ieteic K. Mīlenbaham griezties pēc pabalsta Pēterburgas Zinātņu akadēmijā. K. Mīlenbahs kā nopietnu zinātnisku rakstu autors krievu valodnieku vidē ir labi pazīstams; pabalstu viņam mēģina izkārtot arī krievu kolēģi F. Fortunatovs un A. Šahmatovs, bet velti.
1911. gadā „Dzimtenes Vēstnesī”, „Latvijā”, „Tēvijā”, „Rīgas Avīzē”, „Liepājas Atbalsī” un citos laikrakstos parādās K. Mīlenbaha raksts „Par izskaidrojamiem un iesūtāmiem vārdiem”. Viņš pateicas visiem vārdu iesūtītājiem un vēlreiz atgādina, kā vārdi pierakstāmi. Valodnieks lūdz norādīt arī sūtītāja vārdu un adresi, lai nepieciešamības gadījumā varētu gūt sīkākus paskaidrojumus par vārdu nozīmi vai izrunu. Tā kā kartotēkā vārdi rakstīti uz mazām lapiņām, tad tāpat būtu jārīkojas arī vārdu iesūtītājiem, vai vismaz jāraksta uz lapas vienas puses, lai to varētu sagriezt. „Ik uz soļa leksikogrāfam rodas nepārvaramas grūtības,” norāda K. Mīlenbahs, „tāpēc ka mums trūkst iepriekšēju darbu, uz kuriem varētu droši dibināties. Šo drošību, kas vārdnīcai tik nepieciešama, varēsim tikai tad iegūt, ja radīsies malu malās vārdu paskaidrotāji, kas uzrakstīs un piesūtīs mazpazīstamus, vārdnīcās nesastopamus vārdus.”
1911. gada 26. augustā Valodniecības nodaļas sēdē K. Mīlenbahs ziņo, ka trešdaļa vārdnīcas pabeigta. Daudzi sīkumi tomēr vēl precizējami. Un valodnieks izteic nebijušu priekšlikumu: iekārtot vārdnīcas korektūras stacijas kādās četrdesmit Latvijas vietās. To darbiniekiem par atlīdzību būtu piešķirams vārdnīcas brīveksemplārs – no Kārļa Mīlenbaha kabatas.
Valodnieks ieteic sasaukt īpašu valodniecisku sapulci jau nākamajā – 1912. gada – vasarā, lai interesentus iepazīstinātu ar vārdnīcas veidošanas gaitu, ar skaņu apzīmēšanas paņēmieniem, kā arī lai precizētu citus jautājumus, kurus ar laikrakstu starpniecību grūti pilnībā izklāstīt. Šīs ieceres diemžēl nepiepildās. Vārdu nozīmes tiek noskaidrotas tikai Valodniecības nodaļas sēdēs un ar laikrakstu palīdzību.
1911. un 1912. gada mijā K. Mīlenbahs vēlreiz publicē aicinājumu sūtīt vārdus. Tā kā latviešiem esot tikai divi trīs vīri, kas izredzējuši valodniecību par savu arodu, un tie paši tā apkrauti ar amata darbiem, ka nespēj daudz laika ziedot valodas pētīšanai, tad talkā jānāk visai sabiedrībai: „Ja gaidīsim, lai mūsu valodnieki vieni paši strādā latviešu valodas druvā, tad uzkrausim tiem pārlieku smagu nastu, kas nebūs viegli ceļama, ne vēl nesama; bet, ja plašākas aprindas pabalstīs valodnieku pūliņus, tad varam cerēt uz labiem panākumiem mūsu valodas jautājumos.”
Neiztiek arī bez starpgadījumiem. Toreizējais Kazaņas universitātes students J. Plāķis izsaka šaubas, vai vēlams iesaistīt vārdu vākšanā nespeciālistus, kam grūti noteikt zilbju intonācijas Sava taisnība jau viņam būtu – arī pašlaik vārdus no tautas mutes vāc galvenokārt valodnieki vai speciāli apmācīti cilvēki –, bet K. Mīlenbaha vārdnīcas tapšanas laikā tas ir nereāli. K. Mīlenbaha programmu ņemas aizstāvēt J. Endzelīns: „Paši valodnieki vien, un ja tie dzīvotu pat saules mūžu, nemūžam nevar izdibināt, kā visus latviešu valodas vārdus runā katrā pagastā.” Viņš arī piebilst, ka valodnieki gaidīt gaida K. Mīlenbaha vārdnīcu, jo ir pārliecināti, ka tā būs zinātniska arī ar nevalodnieku palīdzību.
Pēc Kārļa Mīlenbaha domām, pie vārdnīcas vēl atlicis piecu sešu gadu darbs. Taču ir sācies pirmais pasaules karš. 1915. gada vasarā uz Tērbatu, vēlāk uz Veravu tiek evakuēta Aleksandra ģimnāzija, un līdzi tai svešumā jādodas arī virsskolotājam Kārlim Mīlenbaham.
1916. gada marta beigās no Veravas uz Rīgu pajūgā tiek vests zārks. Kārļa Mīlenbaha ļaunās nojautas ir piepildījušās. Viņš mirst, vārdnīcu nepabeidzis, neziņā par tās turpmāko likteni.
A. Augstkalns ir teicis: „Daži ir prātojuši, kā saukt šo vārdnīcu – vai par Mīlenbaha, vai par Endzelīna. Veltīgas pūles. Nezinātāju priekšā gan neklāsies noklusēt ne vienu, ne otru, bet zinātāju priekšā nebūs goda pilnāka nosaukuma kā vienkārši – „Latviešu valodas vārdnīca”.
Ar „Latviešu valodas vārdnīcu” Jānis Endzelīns ir saistīts jau ilgus gadus, pirms viņš sāk strādāt pie tās papildināšanas un rediģēšanas. 1921. gadā, atgriezies Latvijā no Harkovas, viņš saņem Izglītības ministrijas uzdevumu pabeigt vārdnīcu. K. Mīlenbaha atstātie manuskripti – ap septiņdesmit biezu burtnīcu – un vēl neapstrādātu vārdu krājums līdz tam ir glabājies pie valodnieka dēla. Kad vārdnīca ir pabeigta, kartotēka tiek nodota atpakaļ Kārlim Mīlenbaham junioram; diemžēl tās pašreizējā atrašanās vieta nav zināma. Saglabājušies ir tikai atsevišķi manuskripta fragmenti.
Savākto vārdu apstrādi uzsākot, Kārlim Mīlenbaham ir bijis jāizšķiras par vārdnīcas šķirkļa uzbūvi. Viņš izpētījis pazīstamākās cittautu skaidrojošās vārdnīcas, īpaši J. Grimma un V. Dala vārdnīcas, tomēr neviena no tām īsti neatbildusi valodnieka iecerēm. Par iespējamo vārdnīcas uzbūvi K. Mīlenbahs lūdzis vēlreiz padomāt Jāni Endzelīnu, ar kuru vārdnīcas jautājumi pārspriesti kopīgos ceļojumos, izlokšņu vārdus vācot. J. Endzelīns jau 1905. gadā ir izklāstījis savas domas apjomīgā vēstulē, gan piebilzdams, ka dara to, tikai K. Mīlenbaha lūgumu ievērodams. Kārlis Mīlenbahs arī vēlējies, lai vārdu etimoloģiju viņa vārdnīcā dotu J. Endzelīns.
Lai vārdnīca būtu pēc iespējas pilnīgāka un precīzāka, Jānis Endzelīns tās veidošanā aicina piedalīties visus, kam rūp latviešu valoda. „Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” tiek publicēti 68 saraksti ar neskaidrajiem vārdiem, par kuriem nepieciešamas papildu ziņas, kā arī 17 saraksti vārdnīcas papildinājumiem. Uz J. Endzelīna lūgumu sniegt paskaidrojumus par vārdu nozīmi, izrunu un lietošanu atsaucas apmēram tūkstotis cilvēku. Ik svētdienu savā dzīvoklī valodnieks tiekas ar dažādu novadu pārstāvjiem, kas atnesuši materiālus vārdnīcai. Sevišķi daudz jaunu vārdu un vārdu nozīmju nāk klāt pēc 1928. gada, kad rodas iespēja uz 29 Latvijas vietām nosūtīt īpaši sagatavotus darbiniekus apvidvārdu vākšanai.
„Latviešu valodas vārdnīca” nāk klajā laikposmā no 1923. līdz 1932. gadam, sākumā atsevišķās burtnīcās, vēlāk apvienota četros biezos sējumos. Vārdnīcu sāk iespiest, līdzko J. Endzelīns ir sagatavojis pirmo burtnīcu. Kaut arī galavārdos tiek norādīts, ka vārdnīca neapšaubāmi būtu labāka un pilnīgāka, ja to sāktu iespiest tad, kad nobeigts viss darbs, lēmums publicēt pa daļām neapšaubāmi ir bijis pareizs, jo vārdnīca ir ļoti gaidīta. Pēc pirmo burtnīcu iznākšanas lasītāji iesūta aizvien jaunus un jaunus vārdus. J. Endzelīns kopā ar E. Hauzenbergu sagatavo un no 1934. līdz 1946. gadam laiž klajā vēl divus sējumus ar nosaukumu „Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai”. Tā noslēdzas vairāk nekā sešdesmit gadus ilgais darbs pie lielākās latviešu vārdnīcas, kurā ietverti ap 110 tūkstoši vārdu.
Veidojot vārdnīcu, jāizšķiras, kurus vārdus tajā ievietot. Par to domā „Latviešu valodas vārdnīcas” autori, vispirms Kārlis Mīlenbahs, tad Jānis Endzelīns. Pirmām kārtām tie ir vārdi no folkloras materiālu publicējumiem. K. Mīlenbahs raksta: „.. ikviens, kas stājies pie latviešu vārdnīcas, pirmā vietā nostādīs Barona dainas, no tām tūkstošiem jauku vārdu un teicienu smeldams. Barona sagatavotajās dainās spēks, kas visus pārņem, gan valodniekus, gan vēsturniekus visās vēstures nozarēs, gan dziesminiekus.” Vārdu nozīmju paskaidrošanai piemēri parasti tiek ņemti no tautasdziesmām, A. Lerha – Puškaiša sakopotajām pasakām, tiek izmantoti arī sakāmvārdi, parunas, izteicieni.
Nozīmīgu daļu vārdnīcā veido izlokšņu vārdi, kas savākti, autoriem apceļojot Latviju, vai iegūti no vārdu sūtījumiem. Atsevišķā šķirklī vai papildinājumos ievietoti autoriem zināmie baltu cilmes vārdi. Noraidoša ir vārdnīcas autoru, īpaši J. Endzelīna, attieksme pret aizguvumiem. Vecākais aizguvumu slānis vārdnīcā ir atrodams, bet lielu daļu izloksnēs sastopamus jaunākus aizguvumus, starp tiem arī tādus vārdus, kas ir K. Mīlenbaha sarakstītajā manuskripta daļa, vārdnīcā neredzam. Par to vārdnīcas priekšvārdā J. Endzelīns raksta: „Izmetis esmu no manuskripta maz lietojamus patapinājumus, svešvārdus (piem., arests) un tādus jaunvārdus, kas nav vēl pilnīgi ieviesušies dzīvajā tautas valodā. Šādi jaunvārdi un svešvārdi ievietojami tikai kādā prakses vajadzībām nolemtā vārdnīcā.” Izdot praktisku vārdnīcu, kur ievietot jaunākus vārdus, J. Endzelīns K. Mīlenbaham ieteic jau 1911. gadā, lai „Latviešu valodas vārdnīcā” būtu tikai īsta „latviešu manta”.
Jau 1905. gadā J. Endzelīns ir atzinis par pareizu K. Mīlenbaha vēlēšanos uzņemt vārdnīcā arī vārdus, kas sastopami pirmajos latviešu rakstos. Vārdnīcai izrakstīti vārdi no „Undeutsche Psalmen” (1587), G. Manceļa vārdnīcas un sprediķu grāmatas, tomēr visa tā sauktā veclatviešu literatūra nav aptverta. Pēteris Šmits, atzīdams šī perioda nozīmi literārās valodas vēsturē, iesaka uzdot ekscerpēt veclatviešu literatūru K. Mīlenbaha skolniekam E. Brencim un solās izgādāt arī atlīdzības naudu. Pats P. Šmits daudziem citiem vardu sūtījumiem pievieno arī izrakstus no G. Dreseļa gramatikas.
Lielu vārdnīcas daļu veido vārdi, kas izrakstīti, diendienā lasot daiļliteratūru. Tie ir gan maz zināmi apvidvārdi, gan arī rakstnieku darināti jaunvārdi. Sevišķa vērība veltīta to rakstnieku daiļradei, kuru darbos izpaužas dzimtā novada valodas īpatnības, – J. Akurateram, Ā. Alunānam, Aspazijai, A. Deglavam, E. Dinsbergam, A. Brigaderei, J. Jaunsudrabiņam, J. Janševskim, V. Plūdonim, Rainim. Avotu sarakstā norādīts arī rakstnieka dzimtais pagasts.
Ir pamats runāt par zināmu vārdu atlasi. Autoru domas par vārda statusu valodas sistēmā iespējams izsecināt no piezīmēm šķirkļa tekstā, no norādītā avota vai lietošanas vietas, dažkārt arī no piemēriem. Saprotamu iemeslu dēļ vārdnīcā nav ietverti daudzie ģermānismi, ko lieto Kurzemes lībiskajās izloksnēs, tāpat arī Latgales izloksnēs sastopamie slāvismi. Par agru licies vārdnīcā iekļaut arī daudzus jaunvārdus. Jaunvārdi, kuri, pēc J. Endzelīna domām, vēl nav pietiekami droši nostiprinājušies valodā, apzīmēti ar zvaigznīti.
Kārlis Mīlenbahs apcerējumos par latviešu valodas leksiku dažkārt visai noraidoši vērtējis samērā bieži izplatītus vārdus vai jaunas vārdu nozīmes. Daži no tiem vārdnīcā netiek iekļauti, piemēram, vidutājs, tiešamība, mutisks, rakstisks, mīla u. c. Tādi mūsdienās pierasti salikteņi kā sniegbalts, pret ko kategoriski iebilda gan K. Mīlenbahs, gan J. Endzelīns, vārdnīcā doti ar zvaigznīti. Tomēr arī vārdnīcas sastādītājs nav brīvs no vērtējošas attieksmes pret valodu. Atšķirīga var būt arī valodas izjūta. Vārdnīcas autori grupējuši vārda nozīmes tā, lai pirmajā vietā būtu cilmes ziņā vecākā vai izplatītākā nozīme. Tā kā te dominējošā bieži vien ir valodas izjūta, kurzemnieka Mīlenbaha un vidzemnieka Endzelīna uztvere ne vienmēr saskan.
19. gadsimta vēsturiskie apstākļi un tā laika leksikogrāfija Eiropā
Pirms runāt par vēsturi, noskaidrosim, kas ir leksikogrāfija.
Leksikogrāfija ir ļoti cieši saistīta ar leksikoloģiju, leksikogrāfija ir tuvākā leksikoloģijas robežzinātne. Abām zinātnēm ir viens pētīšanas objekts – vārds, tā nozīme, lietošana, izcelšanās. Leksikogrāfija izmanto leksikoloģijas atzinumus, bet leksikogrāfijai ir savi īpaši uzdevumi – vārdnīcu rakstīšana. Dažreiz ar vārdu leksikogrāfija apzīmē arī vārdnīcu rakstīšanas rezultātus – uzrakstīto vārdnīcu kopumu.
Leksikogrāfija apraksta vārdu krājumu vārdnīcas veidā. Atkarībā no tā, vai vārdnīcā aprakstīti vārdi vai to nosauktie priekšmeti, parādības un jēdzieni, izšķir filoloģiskās un enciklopēdiskās vārdnīcas. Filoloģisko vārdnīcu aprakstīšanas objekts ir vārdi kā valodas vienības (to gramatiskais raksturojums, semantiskā struktūra, lietojums, vieta vārdu krājumā, attieksmes pret citiem vārdiem u. tml.); enciklopēdiskās vārdnīcas no sava laika zinātnes viedokļa raksturo vārdu apzīmētās parādības, dod īsas ziņas par to būtību, vēsturisko attīstību, rāda sakarus ar citām parādībām.
19. gadsimta otrā puse Eiropā ir nacionālo vērtību krāšanas sistematizēšanas un izvērtēšanas laiks. Daudzās valstīs gatavo izdošanai un publicē plašas, tēzaura tipa vārdnīcas. Vācijā brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi veido un izdod pirmos Vācu vārdnīcas („Deutsches Wōrterbuch”) sējumus (1. sējums iznāk 1854. gadā). 1884. gadā dienasgaismu ierauga Lielās Oksfordas vārdnīcas pirmais sējums, kurā vēsturiskā aspektā atspoguļota angļu valoda kopš tās pirmajiem rakstu pieminekļiem. Krievijā laikā no 1861. līdz 1867. gadam publicē Vladimira Dāla vārdnīcas pirmo izdevumu, dažu gadus vēlāk, 1880. – 1882. iznāk šīs vārdnīcas otrais, labotais un papildinātais izdevums. Kā zināms, Dāla vārdnīca ir slavena ar tajā ietverto krievu valodas apvidvārdu krājumu, bagātīgi citētajiem krievu tautas sakāmvārdiem un parunām. Tiek izdotas arī krievu valodas speciālās vārdnīcas – dialektu, etimoloģiskās, sinonīmu, frazeoloģiskās, pareizrakstības, pareizrunas, vārddarināšanas, divvalodu un citas vārdnīcas. Padomju varas gados ir attīstījies dažādu Padomju Savienības un citu zemju tautu valodu leksikogrāfiskās aprakstīšanas darbs.
Literatūras saraksts:
1. Druviete I. Kārlis Mīlenbahs.R.: Zinātne, 1990. 281 lpp.
2. Koduhovs V. Vispārīgā valodniecība. – Rīga: Zvaigzne, 1987.
3. Latvijas padomju enciklopēdija, autoru kolektīvs, R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1985. g.
4. Migla Ilga, Zuicena Ieva. Ieskats Kārļa Mīlenbaha „Latviešu valodas vārdnīcā” // Vārds un tā pētīšanas aspekti: Rakstu krājums 8. Liepāja: LiePa, 2004. 403 lpp.
5. http://www.liis.lv/latval/literval/val.kopeji/kop18.htm
6. http://www.vvk.lv/index.php?sadala=192&id=621&PHPSESSID=f2f29406b3b8a2
7. http://www.liis.lv/latval/leksikologija/leksokografija/leksiko.htm