Latvija 20. gs.
Līdz pat 19. gs. vidum Latvijā darbojās pārvaldes un tiesu iestādes, kuras bija nodibinātas zviedru un hercogistes laikos. Visās šajās iestādēs galvenā noteikšana bija vācu muižniekiem, bet sākot ar 19. gs. otro pusi Krievijas valdība Latvijā uzsāka pārkrievošanās politiku. Kā oficiālo lietvedības valodu ieviesa krievu valodu. Tāpat tika pakļauta visa izglītības sistēma, latviešu grāmatas un laikraksti. Tika ierobežotas sapulces un biedrošanās brīvība. Viss tika pakļauts krievu ierēdniecības varai, cenzūrai un diktātam.
Latvieši bija nokļuvuši kā starp diviem dzirnakmeņiem: no vienas puses saglabājās vācu muižniecības vara, no otras puses – pastiprinājās krievu ierēdniecības spaidi. Šādā divkāršā apspiestības jūgā nebija iespējams dzīvot, tāpēc pamazām sāka veidoties, tā saucamās, jaunstrāvnieku grupas, kuras aģitēja uz šķiru cīņu. Tāpat kā visā Krievijā, arī Latvijā 1905. gada janvārī sākās plaši revolucionārie nemieri, kā rezultātā vācu muižniecība piekāpās, bet cara valdība un armija sāka revolucionāro nemieru apspiešanu. Revolūcija prasīja lielus upurus, taču tā nebija veltīga, jo latvieši ieguva ticības brīvību, kā arī iespēju daudz brīvāk dibināt dažādas biedrības, sasaukt sapulces, izdot grāmatas un preses izdevumus, skolās latviešu valoda ieguva lielākas tiesības, nodibinājās privātās latviešu mācību iestādes.
Ilgstoši bez kara neiztikt, jo 1914. gadā iesākās Pirmais pasaules karš, kurš ilga vairāk nekā četrus gadus. Karā iesaistījās 38 valstis un šis karš secen nepagāja arī Latvijai. 1915. gada pavasarī vācu karaspēks no Lietuvas ieņēma un okupēja Kurzemi. Tika ieviesta vācu kara pārvalde, vietējiem iedzīvotājiem uzliktas smagas nodevas un klaušas.
1915. gada vasarā sāka formēties strēlnieku bataljoni, kuri jau rudenī devās uzbrukumā vācu frontei. Daļu teritorijas izdevās atbrīvot, bet daļa palika vācu okupācijas varā.
Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā radīja labvēlīgus apstākļus nacionālpatriotisko spēku darbībai un neatkarīgās Latvijas nodibināšanai. Jau pēc vācu kapitulācijas Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs paziņoja, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto, taču galīgi Latvijas jautājums tikšot izlemts miera konferencē. Tādējādi latviešu politiskajiem spēkiem vajadzēja pašiem vienoties par kopēju darbību Latvijas valsts nodibināšanā. Tautas padomi nodibināja 17. novembrī, bet 1918. gada 18. novembrī plkst. 16. 00 Tautas padome pasludināja Latvijas valsts dibināšanas dienu.
Latvijas valsts bija pasludināta, taču reāli nepastāvēja, jo nebija noteiktas valsts teritoriālās robežas, nebija savas armijas, valdībai nebija finansiālo līdzekļu. Zeme karā bija izpostīta, rūpniecība sagrauta, iedzīvotāji izklīdināti un daudzi gājuši bojā, tauta nogurusi, tautā valdīja šaubas, un nebija lielas ticības jaundibinātajai valstij. Latvijā joprojām atradās vācu okupācijas karaspēks, un provāciski noskaņotie spēki atklāti izrādīja noraidošu attieksmi pret jauno valsti. Joprojām vēl arvien liela ietekme Latvijā bija lieliniekiem, kuri cerēja atjaunot padomju varu Latvijā.
Tādēļ turpmākie gadi bija laiks, kad smagās cīņās bija jāizcīna brīvība un pasaulē Latvija jāapliecina kā valsts.
Ņemot vērā to, ka nekāda palīdzība no ārvalstīm nebija gaidāma, bija grūti iedomāties, ka turpmākajos gados būtu iespējama ievērojama Latvijas ekonomiskā augšupeja. Tomēr, pretēji nelabvēļu un ienaidnieku prognozēm, tā notika.
Tā kā 1918. gadā Tautas padome nebija vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts varas orgāns, tāpēc, lai varētu turpināt demokrātiskās valsts veidošanu, bija jāpieņem likums par Satversmes sapulces vēlēšanām, kuras notika 1920 gadā, un par Satversmes sapulces priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti. Līdz 1922. gadam Satversmes sapulce darbojās kā pagaidu parlaments, tās galvenais uzdevums bija izstrādāt Satversmi (konstitūciju) un pieņemt likumu par agrāro reformu.
Latvijas Republikas Satversmi izstrādāja laikā, kad valdīja demokrātijas principi, kurus aizstāvēja Antantes valstis un bija vispāratzīti visā Eiropā. Tāpēc nekādas domstarpības neradās izveidojot Latvijas Republikas valsts iekārtu un valsts pārvaldes sistēmu, toties visplašākie strīdi izraisījās par valsts prezidenta nepieciešamību, līdz beidzot vienojās, ka prezidentu ievēlēs Saeima uz trim gadiem. Prezidentam valdības un parlamenta darbā nebija nekādas teikšana, bet viņa pienākumos ietilpa:
• Prezentēt valsti starptautiskajās attiecībās;
• Prezidents bija augstākais armijas virspavēlnieks;
• Viņam bija tiesības iecelt sūtņus.
Latvijas Republikas Satversme apstiprināja Latvijas Republikas simboliku:
1. Izvēlējās himnu – „Dievs, svētī Latviju!”, kurai teksta autors un komponists bija K. Baumanis;
2. izvēlējās karogu – sarkanbaltsarkano, kur karmīnsarkanā un baltā krāsa ir attiecībās 2:1:2;
3. Apstiprināja R. Zariņa iesniegto metu Latvijas Republikas ģerbonim. Katrai ģerboņa daļai bija sava nozīme:
• Vairoga augšdaļā attēlota saule zilā laukumā ir brīvības saule;
• Lauva – simbolizē spēku, modrību un drosmi, kā arī Kurzemes un Zemgales hercogistes;
• Sudraba grifs – raksturots, kā teiksmains zvērs ar lauvas ķermeni un ērgļa galvu, kas liecina par bagātības sargātāju. Grifs vēl simbolizē Vidzemi un Latgali;
• Trīs piecstaru zvaigznes simbolizē – Vidzemi, Latgali un Kurzemi.
Otrs satversmes galvenais uzdevums bija izstrādāt likumu par agrāro reformu.
Agrārā reforma kardināli mainīja saimniekošanas sistēmu Latvijas laukos.
Latvijā vairāk kā puse no zemes platībām aizņēma lielās muižas. Vairums muižu īpašnieku bija baltvācieši. Tūkstošiem bezzemnieki vēlējās iegūt kādu zemes stūrīti, tādējādi agrārais jautājums bija ne tikai ekonomisks, bet arī politisks jautājums. Bijušajiem muižas īpašniekiem atstāja tikai 50 ha zemes un muižas centru, bet pārējo zemi, kā arī pusi no valsts zemes fonda, no mežu, ezeru un lauksaimniecībā neizmantojamām platībām tika sadalītas bezzemniekiem un sīkzemniekiem. Protams, lai zemi varētu saņemt privātīpašumā, par to bija jāmaksā, apmēram 10 – 20 Ls par vienu hektāru zemes, bija arī atlaides, kā, piemēram, brīvības cīņu dalībniekiem un kara invalīdiem.
Daudzi ārzemju ekonomisti paredzēja, ka tik būtiskas pārmaiņas neizbēgami novedīs pie lauksaimniecības lejupslīdes, bet tālākā attīstība pierādīja pretējo, jo:
• Pieauga lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, īpaši Latgalē;
• Reforma veicināja intensīvu zemes izmantošanu;
• Palielinājās ražība;
• Pieauga lopu skaits;
• Zemes īpašumi tika sadalīti taisnīgi un cilvēkiem nostabilizējās ticība Latvijas valstij;
• Valsts ne tikai pilnībā apgādāja sevi ar lauksaimniecības produktiem, bet varēja tos eksportēt.
Parlamentāro periodu, ko ievadīja Satversmes sapulces darbība, turpināja četru Saeimu darbības posms. Bija paredzētas arī 5. Saeimas vēlēšanas, bet valsts apvērsuma dēļ tās nenotika.
Visu četru Saeimas darbības laikā tika veikts liels darbs likumdošanas jomā. Pakāpeniski vecie cara laika un Krievijas Pagaidu valdības likumi tika nomainīti ar jauniem Latvijas demokrātiskajai iekārtai atbilstošiem likumiem.
Ekonomikas atjaunošanā liela nozīme bija stabilas naudas sistēmas izveidošanai. Latvijā pēc kara apgrozījās dažādas naudas zīmes gan vecie cara rubli, gan Krievijas Pagaidu valdības nauda, gan markas, gan dažādu pilsētu izdotās naudas zīmes. 1922. gadā tika izdots likums par jaunas naudas ieviešanu, tas bija Latvijas lats, kurš stabilizēja Latvijas finanšu sistēmu un ātri ieguva uzticību gan Latvijā, gan ārzemēs.
Kā jau minēju, valsts apvērsuma dēļ 5. Saeimas vēlēšanas nenotika, jo Saeimas politiskā sadrumstalotība izraisīja partiju nesaskaņas un savstarpējās ķildas. Tas radīja politisku nestabilitāti valstī un mazināja Saeimas prestižu. Biežās valdības maiņas traucēja pieņemt ilglaicīgas darbības lēmumus. Trīsdesmito gadu sākumā situāciju vēl vairāk saasināja pasaules ekonomiskā krīze, kuras sekas ietekmēja arī Latviju.
Eiropā pastiprinājās autoritārisma tendences. Arī Latvijā pieauga neapmierinātība ar Saeimu un partijām. Kā viena no iespējām, kas ļautu pārvarēt politisko krīzi, tika izvirzīts priekšlikums grozīt Satversmi, bet šo domu realizēt pārrāva Zemnieku savienības vadoņa K. Ulmaņa un viņa domubiedru izdarītais valsts apvērsums. 1934. gadā Zemnieku savienības līderis K. Ulmanis sastādīja valdību un kļuva par Ministru prezidentu. Viņa pārziņā bija nonākušas visas spēka struktūras valstī: policija, armija un aizsargi. Valstī tika izsludināts karastāvoklis. Saeima tika atlaista un tika apturēta visu politisko partiju darbība. Likumdošanas funkcijas pārņēma jaunais Ministru kabinets, kura vadību uzņēmās K. Ulmanis.
Lielākā daļa tautas apvērsumu uzņēma mierīgi, jo bija zaudējusi ticību Saeimai.
Pakāpeniski valstī nostiprinājās autoritārais vadības režīms. Kad beidzās A. Kvieša prezidentūras laiks, tad Ministru kabinets izdeva likumu par to, ka valsts prezidenta pienākumus pildīs K. Ulmanis. Tā kā K. Ulmanis bija Ministru kabineta vadītājs, tad viņš vienpersoniski sevi iecēla par valsts prezidentu, kuru tauta dēvēja par „Tautas vadoni”. K. Ulmanis, kā prezidents, uzklausīja visu ko viņam saka padomdevēji, bet lēmumus viņš pieņēma vienpersoniski.
K. Ulmaņa vadīšanas laikā sabiedriskā dzīve bija ievērojami ierobežota un reglamentēta. Daudzu sabiedrisko organizāciju darbība bija aizliegta, vienīgie, kuri baudīja prezidenta labvēlību bija aizsargi un mazpulki.
Īpaša uzmanība pēc valsts apvērsuma tika pievērsta lauksaimniecības attīstībai, jo K. Ulmanis uzskatīja, ka lauksaimniecība ir valsts saimnieciskās dzīves pamats. Tādēļ valdība koncentrēja visus resursus un līdzekļus, lai sekmīgāk attīstītu lauksaimniecisko ražošanu un produkcijas eksportu. Tāpēc arī K. Ulmanis atbalstīja mazpulku organizācijas, jo organizācijas galvenais uzdevums bija jaunatnes tuvināšana lauku dzīvei un darbam, lai jaunatnei audzinātu patriotisko garu.
Lai vienotu tautu, tika organizēti īpaši svētki: – lielākie bija 15. maijs – Tautas vienotības svētki, bet ik vasaru rīkoja lielos Strādnieku jeb Darba svētkus, kuri bija domāti pilsētu strādniekiem, bet ik rudeni rīkoja Pļaujas svētkus, kuri tika organizēti lauku ļaudīm.
Pēckara periodā attīstījās rūpniecība. Tās atjaunošana bija jāsāk no pašiem pamatiem, jo Pirmā pasaules kara postījumi bija pilnībā iznīcinājuši uzņēmumus.
Rūpniecības attīstība balstījās uz vietējām izejvielām un gatavo produkciju ražoja vietējam patēriņam. Balstoties uz šiem faktoriem Latvijā visstraujāk attīstījās piecas rūpniecības nozares:
• Kokapstrāde;
• Pārtikas un garšvielu rūpniecība;
• Metālapstrāde un mašīnbūve;
• Tekstilrūpniecība;
• Ķīmiskā rūpniecība.
Trīsdesmito gadu beigās attīstījās elektrotehniskā rūpniecība. Pasta un Telegrāfa Virsvaldes Galvenās darbnīcas tika pārdēvētas par Valsts Elektrotehnisko fabriku (VEF), kura ražoja:
• Telefonaparātus;
• Radioaparātus;
• Putekļu sūcējus;
• Gludekļus;
• Un mazāko fotoaparātu „Minox”
Trīsdesmito gadu beigās VEF sāka ražot K. Irbīša izstrādātās lidmašīnas.
Pasaules ekonomiskā krīze skāra arī Latviju, bet pateicoties tam, ka produkcija, galvenokārt, tika realizēta iekšējā tirgū, tad ekonomiskā krīze Latvijā nebija tik smaga un postoša kā attīstītajās Rietumvalstīs.
Liela loma rūpniecības reorganizācijai bija Latvijas Kredītbankai, kurai valdība bija piešķīrusi īpašas tiesības – atveseļot un likvidēt grūtībās nonākušos uzņēmumus, dibinot jaunus lieluzņēmumus un risināt parāda jautājumus. Rezultātā sākās t.s. nacionālo uzņēmumu jeb valsts kontrolēto akciju sabiedrību dibināšanas process. Tā izveidojās a/s „Laima”, „Aldaris”, „Kaļķis”, „Maiznieks”, „Dzirnavnieks”, „Šīferis”u.c.
Īpaša nozīme bija Ķeguma hidroelektrostacijai, jo tā bija vienībā visā Baltijā un ražoja jaudīgu elektroenerģiju.
Salīdzinot, 1934. un 1937. gadu eksports bija pārsniedzis importu vairāku milj. latu vērtībā. Šajā laikā uzlabojās iedzīvotāju līmenis, tika noteikta obligātā apdrošināšana slimības gadījumos. Kvalificēti strādnieki vidēji mēnesī pelnīja 130 Ls, meistari – 280 Ls, bet vidusskolu skolotāji ar augstāko izglītību – no 230 – 335 Ls, toties salīdzinot ar patēriņa precēm, tad šajā laikā litrs piena izmaksāja 0,11 Ls, 1 kg cūkgaļa maksāja 0,93, bet vīriešu uzvalks – 33,0 Ls.
Pirmajos desmit Latvijas Republikas gados izdeva grāmatas latviešu valodā. Uzmanības centrā nonāca tie rakstnieki un dzejnieki, kuri literatūrā bija ienākuši gadsimta sākumā, tie bija: – K. Skalbe, J. Akuraters, A. Brigadere, J. Jaunsudrabiņš u.c. Centrālā figūra bija J. Rainis un Aspazija. Latviešu rakstniecības tematika bija par Latvijas lauku dzīves atspoguļojumu, latviešu strēlniekiem un brīvības cīnītājiem.
Neatkarības laikā Rīga varēja lepoties, jo bija kļuvusi par Eiropā atzītāko teātra pilsētu. Šajā laikā (1919. g.) tika dibināts Latvijas Nacionālais teātris un (1920. g.) Dailes teātris. Teātra repertuāros ievērojamu vietu ieņēma latviešu autoru lugas, īpaši Raiņa, Aspazijas un A. Brigaderes darbi. Dzīve Latvijā bija bagāta ar teātra uzvedumiem, jo pat katrā pagastā notika pašdarbības iestudējumi.
Līdz neatkarības iegūšanai latviešu mūzikas dzīve bija ievērojama ar vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, bet Latvijas Republikas laikā attīstījās arī profesionālā mūzika.
Tāpat arī, līdz ar Latvijas valsts izveidi sāka attīstīties vietējā profesionālā gleznotāju skola. 1021. gadā darbu uzsāka Mākslas akadēmija. Kaut gan latviešu glezniecība bija guvusi ievērību jau 19. gs. otrajā pusē, tad šajā Latvijas neatkarības laikā vēl vairāk latviešu mākslinieku darbi bija sastopami daudzu Eiropas valstu izstādēs un muzejos.
Mākslas jomā attīstījās arī tēlniecība un viens no mums pazīstamajiem latviešu tēlniekiem ir Kārlis Zāle, kurš atstājis mantojumā savus divus ievērojamākos darbus, kā Brīvības piemineklis un Brāļu kapu komplekss.
Lai varētu veicināt sabiedriskās un kultūras dzīves attīstību, tika izveidots „Kultūras fonds”, kurš iegūtos naudas līdzekļus izmantoja zinātnes, mākslas un izglītības attīstīšanai. Kultūras darbiniekiem tika izsniegti pabalsti, prēmijas un naudas līdzekļi stipendijām, kā arī bibliotēku un tautas namu celtniecībai.
Kas saistās ar izglītības likumu, tad tas tika pieņemts vēl Tautas padomes laikā (1919. g.) un noteikta obligātā sešu klašu pamatizglītība. Šajā laikā Latvijā mācības dalījās trijās pakāpēs:
1. obligātā sešgadīgā pamatizglītība, kurā mācības bija par brīvu;
2. četrgadīgā vidusskola (ģimnāzijas, tehnikumi un tirdzniecības skolas);
3. augstākā izglītība.
1934. gadā pieņēma jaunu izglītības likumu, kurā galvenais skolu tips bija sešgadīgā pamatskola un piecgadīgā ģimnāzija. Lielāka uzmanība tika pievērsta papildskolai pēc obligātās pamatskolas, kā arī dažādas pakāpes arodskolām, tehnikumiem, komercskolām u.c.
Izglītības sasniegumi neatkarības laikā bija ievērojami, jo pieauga lasītpratēju skaits, pieauga skolu apmeklējums un Latvija bija pirmajā vietā Eiropā studentu skaita ziņā.
K. Ulmanis aicināja katram atcerēties savu veco skolu un dāvināt tai grāmatas, mākslas darbus vai mūzikas instrumentus. Šis aicinājums guva plašu tautas atbalstu, tas ievērojami papildināja skolu samērā trūcīgo līdzekļu krājumus.
Iepazīstoties ar 20. gs. notikumiem Latvijā, varu secināt, ka tas ir bijis Latvijai ļoti smags un ar daudzām pārmaiņām mainīgs pārbaudes periods.
Ieskatoties visā pasaules vēsturē visus 19 gadsimtus, varam teikt, ka pasaulē valdījusi verdzība, pakļautība, apspiestība un autoritārais valdīšanas laiks. Tāpēc arī 20. gadsimts ir ievērojams visā pasaules vēsturē, jo 100 gadu laikā ir pārrautas verdzības važas un radušies jauni pasaules uzskati, beigusies tumsonība, cilvēki ieguvuši brīvību, izglītību un pašpārliecinātību. Protams, tas ir prasījis daudz upuru, bet, kā mēs varam šodien spriest, tas nav bijis veltīgi.
Nemaz nezināju, ka līdz Latvijas apvērsuma laikam valdījis demokrātiskais valdības stils. Šo laiku var salīdzināt ar mūsdienām, jo tāpat ir Saeima, saeima ievēl valsts prezidentu, ir tautas vēlēšanas, kurās piedalās visi vēlēt tiesīgie pilsoņi. Tāpat kā 20. gs. sākumā, saeimas politiskās partijas bija sadrumstalojušās ar dažādām nesaskaņām, tad, pēc manām domām vēsture atkārtojas, jo arī šodien mūsu Saeimā notiek nesaskaņas, biežas premjerministru maiņas un tautai nav ticības ne Saeimai, ne premjeram, ne arī tam, ka ar nākošām vēlēšanām kaut kas mainīsies.
20. gs. demokrātiskās valsts pieņemtajā likumā pozitīvs solis bija agrārās reformas izstrādāšanai, jo bezzemnieki un sīkzemnieki ieguva zemi ar ko viņi varēja nodrošināt sevi un savu ģimeni ar iztiku, ne tikai tas, bet arī veidojās ticība jaunizveidotai valstij.
Protams, pārējā valsts ekonomiskā un politiskā augšupeja bija pateicoties K. Ulmaņa nākšanai pie varas, jo trīs gadu laikā eksports bija vairākas reizes pārsniedzis importu, bija uzlabojies iedzīvotāju dzīves līmenis un mazā Latvija bija pazīstama un atzīta visā Eiropā. Žēl, ka mēs neesam varējuši tā dzīvot līdz mūsdienām, tad noteikti mūsu šodienas ekonomiskais un politiskais stāvoklis un Latvijas vārds būtu ievērojami augstāks visā pasaulē. Bet tā nu tas ir noticis, neatkarīgi no mums, 1941. gadā iesākās Otrais pasaules karš, pēc kura mūsu Latvija bija iekļauta lielās Padomju Savienības draudzīgajā saimē, un nevienam vairs nerūpēja mazās Latvijas vārds un liktenis. Tā nākamie 50 gadi bija draudzīgi jāsadzīvo ar lielo Padomju Savienību.
Šodien, pārkāpjot 21. gs. slieksni vēsture it kā atkal atkārtojas – bija iespējams atpakaļ dabūt Padomju laikā atņemtās zemes platības, lielie rūpniecības uzņēmumi ir izputināti, lielākajai daļai iedzīvotāju dzīves līmenis ir zem vidējā, algas mazas, neatbilst patērēšanas iespējam, kā arī valda bezdarbs, sevišķi Latgalē, nav ticības nākotnei. Atskatoties vēsturē, laikam nepieciešams kāds valsts apvērsums, kurā vadību uzņemtos kāds aizrautīgs un tēvzemi mīlošs patriots, kurš atdotu sirdi un dvēseli Latvijas atjaunošanai.