1. Latvijas daba un tās nozīme.
2. Latvijas lielākie ezeri.
3. Dabas aizsardzība.
4. Latvijas ezeri, ūdeņi.
5. Latvijas upes.
6. Ūdens resursi un to izmantošana.
7. Pasaules ūdens resursi.
8. Upju noteces īpatsvara vidējie rādītāji gadā.
9. Latvijas lielākās upes.
10. Ūdens piesārņošana.
11. Rūpniecības notekūdeņi.
12. .Dzīvsudraba sārņi.
13. Nafta ūdenī.
14. Detergenti ūdenī.
15. Siltumsārņi ūdenī.
16. Sadzīves atkritumi ūdenī.
17. Lauksaimniecības notekūdeņi.
18. Radioaktīvās vielas ūdenī.
19. Baltijas jūra.
20. Ūdens sāļums un temperatūra.
21. Jūras straumes
22. Jūras dabas resursi.
23. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ekoloģiskais stāvoklis.
24. Iekšējie ūdeņi.
25. Pazemes ūdeņi.
26. Izmantotā literatūra referātam.
Latvijas daba un tās nozīme.
Latvija ar 64,6 tūkst. km2 lielo platību aizņem tikai 0,043% no mūsu planētas sauszemes platības.
Latvija ir tāda maza zeme Baltijas jūras austrumu krastā, kādreiz tai bez žēlastības pāri gāja dzelžos kalti bruņinieki, gan kavalērija, gan necilvēcības un laupītkāres pārņemtie karapūļi. Viņi visi tīkoja iegūt varu un kļūt par noteicējiem, taču viņi nerēķinājās ar to, ka Latvijas iedzīvotāji negribēs tik vienkārši savu mīļo zemīti atdot. Šādā brīdī noteikti katrs latvietis izjuta, cik Latvija ir skaista un sirdij tuva. Skatiens slīdēja pāri pakalniem un ielejām, kavējās pie zeltā un purpurā mirdzošajiem, rudens elpas skartajiem kokiem, un katram radās vēlēšanās šo zemīti apkampt, pasargāt, neļaut tai nodarīt pāri. Kas gan šajā nostūrīti ir tāds īpašs?
Mums nav lielu un augstu kalnu, kas būtu pazīstami visā pasaulē, bet, uzkāpuši Gaiziņkalnā, Lielajā Liepukalnā vai Krievukalnā, mēs priecājamies par plašumu un dabas krāšņumu visapkārt. Šo krāšņums un plašums, ko ieraugam, liek justies mums lieliem un vareniem, liek sajust sevi kā šīs mazās pasaulītes daļiņu. Mēs varam droši teikt, ka arī šī mazā pasaulīte, ko sauc par Latviju, ir pilna ar lieliem brīnumiem.
Augstiene Augstākais punkts
Rietumkursas Krievukalns 184 m
Austrumkursas Smiltiņkalns 152 m
Ziemeļkursas Kamparkalns 174 m
Idumejas Cēsu kalns 117 m
Vidzemes Gaiziņkalns 311,6 m
Alūksnes Dēliņkalns 271 m
Latgales Lielais Liepukalns 289 m
Augšzemes Egļu kalns 220 m
Augstākais virsas punkts Rīgā Dzegužkalns 28 m
Mums nav arī lielu un dziļu ezeru, kas būtu pazīstami visā pasaulē, bet, veroties no Sauleskalna vai Mākoņkalna, mūs sajūsmina dzidro ezeru spoguļi, kas atmirdz saules staros. Ezeriem ir liela saimnieciska nozīme. Tajos ierīko zivju audzētavas un zvejo zivis, medī ūdensputnus, tos izmanto arī ūdens apgādei. Mūsdienās, kad ārkārtīgi pieaug ūdens patēriņš, sevišķi svarīgi ir nepieļaut ūdeņu piesārņošanu!!
Lielākie ezeri padara maigāku apkārtnes klimatu. Skaistāko ezeru krastos cilvēki atpūšas un arī sporto.
Nosaukums Platība
( km2) Vidējais dziļums
(m)
Rāznas 53,5 7,1
Burtnieks 38,4 2,4
Usmas 38,0 5,4
Liepājas 37,1 2,0
Engures 37,4 0,8
Babītes 23,9 0,9
Ķīšezers 17,4 2,4
Alūksnes 15,9 6,7
Mums nav lielu un varenu upju, kas būtu pazīstamas visā pasaulē, bet mums tuvas un mīļas ir Daugava un Lielupe, Venta un Gauja un simtiem mazo upīšu, kas mums katra liekas mīļa un nozīmīga.
Latvijā nav milzīgu mūžamežu masīvu, bet mūs priecē gaišie sili un tumšie egļu meži, baltās bērzu birzis, pārsteidz ozolu varenums un kļavu lapu krāšņumus pēc pirmajām salnām.
Mežs ir viena no mūsu lielākajām dabas bagātībām. Vērtīgākie ir mežu koksnes resursi. Latvijas mežos aug reti, ar likumu aizsargājami augi, piemēram, Baltijas efeja, parastā īve, baltais āmulis, pundurbērzs. Mežos ievāc sēnes, savvaļas ogas, riekstus, ārstniecības augus, tecina sveķus, bērza sulas, pļauj sienu. Mežos mīt daudz medību dzīvnieku. Tieši meži ietekmē citus dabas komponentus- ūdeņus, klimatu, uztver putekļus un kaitīgās gāzes, slāpē trokšņus. Augi izdala skābekli un citas gaistošas vielas.
Urbanizācijas, industrializācijas, lauksaimniecības un mežniecības intensifikācijas rezultātā neizbēgami tiek pārveidota apkārtējā vide. Tā ir likumsakarīga parādība. Satraukumu rada kas cits- pārveidošanas vērienīgums un bieži vien negatīvais raksturs, kā arī zināšanu trūkums par dabas aizsardzības jautājumiem.
Cilvēka iedarbība uz dabu nedrīkst radīt dabas kompleksos izmaiņas, kurām nākotnē var būt negatīvas sekas. Dabas aizsardzība ietver ne tikai dabiskās vides aizsargāšanu un saglabāšanu, bet arī cilvēka darbības kompleksu, kurā ietilpst dabas nacionālo resursu racionāla izmantošana, pavairošana, bagātināšana un to atjaunošanās spēju saglabāšana. Latvijas ģeogrāfiskajā vidē cilvēka darbības sekas jūtamas visur. Daudzus gadu desmitus Latvijā ir stādīti meži, apmežotas kāpas, ierīkoti parki. Tajā pašā laikā pēdējos gadu desmitos meži pārmērīgi izcirsti, no tiem netika izvākti vējgāzēs kritušie koki, kā rezultātā savairojies daudz meža kaitēkļu.
Lielu ļaunumu nodara netīro notekūdeņu iepludināšana Latvijas upēs un ezeros, no kurienes tie savukārt nokļūst Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī. Šādas noziedzīgas darbības rezultātā samazinājušies zivju, sevišķi vērtīgo, krājumi. Pēdējos 5 gados piesārņojums sasniedzis tādu pakāpi, ka Lielupē, Daugavā, Ventā, kā arī Rīgas jūras līča un Baltijas jūras Latvijas piekrastes ūdeņos aizliegts pat peldēties. Arī lauksaimnieciskais piesārņojums- kūtsmēsli un virca, kas nokļūst upēs, ezeros vai gruntsūdeņos, pārlieka minerālmēslu, pesticīdu un herbicīdu lietošana nodara lielu ļaunumu.
Lai aizsargātu un racionāli izmantotu dabas bagātības, kā arī lai saglabātu nākamajām paaudzēm skaistākos un īpatnējākos dabas objektus un pirmatnējo dabu, Latvijā izveidota dabas aizsardzības sistēma, kurā aizsargājamie objekti sagrupēti pēc nozīmīguma, aizsardzības veida un pašu objektu īpatnībām.
Rezervātus ierīko vietās, kur vēl saglabājusies pirmatnējā daba vai kur nepieciešams saglabāt Latvijai raksturīgu dabas kompleksu vai tā sastāvdaļu, kam ir sevišķa zinātniska nozīme. Patlaban Latvijā ir 5 teritorijas ar dabas rezervāta statusu- Slīteres, Moricsalas, Grīņu, Teiču un Krustkalnu rezervāts. Rezervātos aizliegta ir jebkāda saimnieciska darbība.
Dabas liegumu uzdevums ir saglabāt un aizsargāt retus vai savdabīgus, kā arī attiecīgajam rajonam tipiskus dabas kompleksa elementus. Ja aizsardzībai pakļaujams vesels dabas komplekss, tad organizē komplekso dabas liegumu. Latvijā kompleksajos dabas liegumos ietilpst upju ielejas, atsevišķi ezeri un to salas, augstākie Latvijas pauguri un to apkārtne. Pavisam ir 40 komplekso liegumu. Pie lielākajiem kompleksajiem liegumiem pieskaitāma akmeņainā Vidzemes jūrmala, Salacas un Abavas ieleja, Ventas ieleja, Latvijas dziļākais ezers Drīdzis ar apkārtējo ainavu.
Latvijas teritorijā ir izvietoti arī speciālie liegumi. Botāniskajos liegumos tiek aizsargātas augu sugas, kurām draud iznīkšana, kā arī tipisko un reto augu kopas. Daudzas ezeru salās līdz mūsu dienām saglabājies daudzveidīga augu valsts ar reti sastopamām sugām. Pavisam ir 46 botāniskie liegumi.
Purviem ir liela nozīme labvēlīga ūdensrežīma saglabāšanā un mikroklimata regulēšanā, kā arī īpatnējo augu un dzīvnieku saglabāšanā. Latvijā ir 37 purvu liegumi.
Ornitoloģiskie liegumi ierīkoti, lai saglabātu un pavairotu Latvijas putnu sugas. Tie ir izveidoti 5 piejūras eseros- Papes, Liepājas, Engures, Kaņiera un Babītes ezerā, kā arī Limbažu rajona Dūņezerā. Šajos ezeros ir aizliegta tāda saimnieciskā darbība, kas varētu traucēt putnus. Bez tiem vēl ir 9 zooloģiskie liegumi.
Dabas parku veidošana sākta nesen, taču tie Latvijas ainavā ieņem nozīmīgāko vietu. Latvijā ir 11 dabas parki. Iedzīvotāju un tūristu vidū ir iecienīti Piejūras, Tērvetes, Gaiziņkalna dabas parki.
Gaujas nacionālais parks, dibināts 1973.gadā. Parkā atrodas daudz dabas aizsargājamo objektu, vēstures un kultūras pieminekļu.
Katra cilvēka spēkos ir darīt dabai labu, tāpēc galvenais mūsdienu uzdevums ir nostiprināt cilvēka apziņu, ka neko nedrīkst iznīcināt. Šodienas lielo tehnisko iespēju laikmetā dzīvs var palikt tikai tas, ko apzināti sargā un saudzē. Katram Latvijas pilsonim ir jājūt ir atbildība nākamās paaudzes priekšā, tāpēc aktīvi ir jāpiedalās dabas aizsardzības pasākumos, lai saglabātu to derīgu dzīvei.
Ūdeņiem- upei, ezeram, jūrai un pat nelielam dīķim piemīt īpatnējs skaistums, kas saista cilvēku. Ikviens ceļinieks vietu atpūtai cenšas izvēlēties ūdens malā. Cilvēks apmetas pie ūdens ne vien dzesēt slāpes, nomazgāt ceļa, bet arī tādēļ, ka tā tuvums, viļņošanās, mūžīgā kustība sniedz neparastu baudījumu, palīdz labāk atpūsties, ātrāk atgūt spēkus.
Latvijas neatņemama sastāvdaļa ir tās zilie ezeri. Varenais Rāznas ezers, teiksmainais Alauksts un Inesis, plašais Liepājas ezers, putnu dziesmās trīcošais Engures ezers, zivīm bagātais Burtnieku ezers, krāšņais Ežezers un vēl daudzi citi ir mums tuvi un mīļi.
Latvijas ezeriem jau sen pievērsta zinātnieku uzmanība. Augu un dzīvnieku daudzveidība, dzīvības procesi, kuri noris acij neredzamā vidē, kas apslēpta zem ezeru spoguļa, vienmēr ir interesējusi hidrobialogus.1952. gadā radās iespēja vispusīgi iepazīties ar ezeru bioloģiju. Tika noorganizēta Latvijas pirmā plašā biologu ekspedīcija, kuras darbība turpinās arī tagad un kuras uzdevums ir noskaidrot ezeru bioloģiskās īpatnības.
Ziemas visaugstākajās dienās ezeru pētnieki šķērso pieputinātos ezerus, kaļ āliņģus biezajā ledū un cenšas ielūkoties zemūdens noslēpumu pasaulē. Agrā pavasarī, kad ledus sega ezerā kļuvusi plāna un čaugana, hidrobiologs atkal dodas ceļā. Viņu nebiedē iespējamā aukstā pelde, jo jāveic noteiktais uzdevums. Vasara – par to daudz varētu pastāstīt! Daudzas dienas no gaismas līdz tumsai ir pavadītas uz ezeriem. Vasara spraigā darbā aizrit ātri, nāk rudens, bet pētījumi turpinās. Daudzajos gados, kas pavadīti pie ezeriem, mēs ar tiem esam it kā saauguši, tos iemīlējuši. Esam priecājušies par ezeru skaistumu, vērojuši tos miglā tītus agrā rīta stundā, pusdienas tveicē, daudzkrāsainā saulrietā, nakts melnumā. Visos gadalaikos, un vienmēr tie ir krāšņi.
Latvijas teritorijas virsmu sirmā senatnē nav veidojuši vareni tektoniski procesi, kuri pārvieto milzīgas zemes garozas
masas, rada augstus kalnus un dziļas ielejas. Zemes virsma pie mums samērā līdzena, nesakrokota, jo iežu slāņi izveidoti horizontāli. Republikas teritorijas virsma pēc veidošanās procesa pieskaitāma Eiropas ziemeļrietumu līdzenumu platformai. Nelielu tektonisku svārstību ietekmē zemes garoza gan iegrimuma, tad veidojās senās jūras, gan pacēlās. Svārstību radīja nelielas deformācijas zemes garozā, un tās pacēlumi vēlākos laikos kļuva par augstieņu pamatnēm.
Tādu Latvijas virsmu, kāda ir pašlaik, veidojis ledus laikmets, to šļūdoņi un kušanas ūdeņi. Šie procesi norisinājās pirms 10-12 tūkstošiem gadu. Mūsu ezeri radās ledus laikmeta beigu posmā. Kā veidojušās Latvijas ezeru gultnes? Zemās un līdzenās vietās šļūdoņu mēles lēni izkusa, atstādamas līdzi atnesot iežus. Šeit radās plaši līdzenumi, kuru zemākās vietās izveidojās tā sauktie pamatmorēnu ezeri. Tāds ir burtnieku ezers, Lubānas, Lielauces ezers un citi – parasti lieli, bet samērā sekli ezeri. Tur kur šļūdoņi brīžiem apstājās, un tas visbiežāk notika augstieņu rajonos, tika atstātas lielas šļūdoņa bīdītās iežu masas- gala morēnas. Izveidojās ļoti pauguraina ainava. Gravās, no kurām ūdeņi izplūst nevarēja veidojās gala morēnu ezeri. Ezeru visvairāk ir gala morēnu paugurainēs, kā tas vērojams Latgales un Vidzemes augstienē, Augšzemē, Rietumkurzemes augstienē. Ledājiem kūstot, milzīgas ūdens masas, lauzdamas sev ceļu, izrāva pamatiežos dziļas vagas. Arī šīs saucamās subglaciālās vagas vēlāk kļuva par daudzu ezeru gultnēm. Tādi ir Limbažu apkārtnes ezeri – Ribezers, Dziļezers, Mazezers, Auziņu un Skuju ezeri, kā arī Ciecezers pie Brocēniem, Ziemeļaustrumlatvijā ezeru grupa pie Korneta ar Raipala ezeru, Lielo un Mazo Baltiņu. Arī dziļie Briģenes, Ilzas- Geraņinovas, Dubuļu, Okras un daudzi citi Latgales augstienes ezeri izveidojušies subglaciālās vagās. Daži ezeri sev vietu atraduši upju senlejās. Tā Gaujas senlejā izveidojies Dzirnezers un Ilzes ezers. Pēc ledus laikmeta radušies piejūras ezeri : Papes, Liepājas, Bušnieku, Engures, kā arī Rīgas apkārtnē Ķīšezers, Lilastes, Babītes un citi ezeri. Viņu darbības rezultātā no jūras atdalījās plašas lagūnas, kuras ar laiku kļuva par seklajiem saldūdens ezeriem. Atsevišķi ezeri izveidojušies samērā nesen. Nostāsts vēstī ka Pītelis cēlies, izdegot purvam. Liekas, ka tas tā arī bijis, jo visa ezera gultni klāj kūdras slānis, un tur ļoti daudz celmu, kā arī moku atlieku.
Latvijas teritorijā ir 3000 ezeru. Ja tiem pieskaita arī tos, kuri mazāki par vienu hektāru, tad ezeru skaits ir 5000. Mūsu ezeru kopplatība ir 110 tūkstoši ha. Tātad ezeru spoguļi aizņem1,64 % republikas teritorijas. Visvairāk ezeru ir Latgalē – 3,11 % no teritorijas, bet vismazāk Zemgalē- 0,7 %. Kuri tad ir paši lielākie Latvijas ezeri? Tādu ezeru, kuru pārsniedz 10 km² , ir 15. Vislielākā Rāznas ezera platība ir 5598 ha. Nākošais lielākais ezers ir Lubānas ar aptuveni 5000 ha platību. Ļoti aizaugušais Engures ezers, kura krastā nonākot var domāt, ka tas ir pavisam neliels, ierindojas trešajā vietā ar 4434 ha platību. Tālāk seko Usmas, Liepājas, Burtnieku, Babītes ezers, Rušons, Sīvers, Ķīšezers, Alūksnes, Cirmas ezers, Kaiņieris, Papes ezers un salām piebārstītais Ežezers ar 1087 ha platību.
Cilvēks, kas nonācis pie liela ezera, priecājās par tā plašumu un droši vien arī domā, ka ezeram jābūt ļoti dziļam. Tomēr gandrīz visi Latvijas lielie ezeri ir sekli. Piemēram, Burtnieku ezera lielākais dziļums ir 3,3 m, Liepājas ezera – 3 m . No Sauleskalna caur kuplajiem egļu zariem tā piekājē redz vizmojam Drīdzi – Latvijas dziļākā ezera līci. Drīdzis ir 65m dziļš pat par Rīgas jūras līci. No šā ezera daudz neatpaliek arī šaurais garais Ilzas – Geraņinovas ezers ar 45 m dziļumu. Daudzi Latvijas ezeri ir 30nun vairāk metru dziļi. Tie ir Lejas, Boltas, Gusena, Jazinkas ezers, Rušons (tikai Ūbeļu līcis), Nirzas, Dagdas, Dubuļu, Cārmas, Ušuru, Mazais Baltiņš, Raipala, Briģenes, Sventes, Cieceres, Dziļezers, Juveris, Puzes, Riču ezers un vēl citi.
Ezeru bioloģijas pētnieki tos grupē pēc bioloģiskām īpašībām. Dziļos ezerus sauc par mezotrofiem ezeriem. Tiem ir stāvi krasti un ļoti šaura piekraste audu josla. Šajos ezeros ir ļoti dzidrs ūdens, tāpēc bez grūtībām var saskatīt ūdensaugus un dzīvniekus 5 – 6 m dziļumā. Virsējie dziļākie ūdens slāņi tajos maz sajaucas un tādēļ jau 10m dziļumā ir zema un nemainīga temperatūra kā ziemā, tā vasarā. Mezatrfie ezeri ir Drīdzis, Ilzas – Geraņinovas, Puzes, Sventes, Dubuļu ezers, Mazais baltiņš. Latvijā visbiežāk sastopami ir eitrofie ezeri. Tie nav sevišķi dziļi, krasti tiem ir lēzeni, ar plašu augu joslu, tajos daudz līču, kuros bagātīgi sastop visdažādākos ūdensaugus un dzīvniekus. Ūdens šajos ezeros labi sasilst un sajaucas, tādēļ tajos attīstās daudzveidīga augu un dzīvnieku valsts. Eitrofos ezeros ir bagātīga zivju barības bāze, tādēļ tur daudz plašu svarīgāko ezeru iemītnieku – zivju. Ļoti aizaugušus eitrofos ezerus sauc par ultraeitrofiem, pie tādiem pieskaitāms Feimaņu, Piksteres ezers, Kaņieris, Babītes, Limbažu, Papes ezers, Dūņezers. Purvainās vietās vai purvos sastopami distrofie ezeri : tie ir ļoti sekli, ūdens tajos tumsi dzeltens. Zivju ir ļoti maz, dažkārt tikai asaris vai karūsas.
Katrs ezers – liels vai mazs, dziļš vai sekls – savdabīgs dabas veidojums. Katrā pulsē spraigi dzīvības procesi un valda savas likumības. Vasara vai rudens, ziema vai pavasaris – ikviens gadalaiks šajā mazajās ūdens pasaulītēs nes lilsa pārvērtības. Vasarā, nonākuši pie kāda ezera, uzmeklējam mierīgu līci, kur ezera dzīve noris visspilgtāk un kur izpaužas vislielākā krāsu daudzveidība. Piekrastes ūdens augu josla ir it kā pāreja no sauszemes uz ūdeni, tā to saista ar apkārtnes ainavu vienā veselā un nedalāmā. Saldo ūdens augu ziedu nektāru šeit bauda kā tauriņi, tā bites un neskaitāmi citi sauszemes kukaiņi. Starp niedrēm, meldriem, šaurlapu vilkvālītēm lidinās maksteņu bari. Daudziem ezeru kukaiņiem draud briesmas no zirnekļiem. Zirnekļu tīkli bagātīgi izvilkti starp niedrēm, tos saimnieki cenšas vienmēr uzturēt kārtībā. Virs ūdens, vizēdami visās varavīksnes krāsās, švīkst spāru spārni. Spāre, šī straujā un veiklā lidotāja, sava mūža lielāko daļu pavada ūdeni un ir viena no lielākajām zemūdens valstības plēsoņām. Spāres kāpuriem par upuri krīt ne tikai ūdens kukaiņi un to kāpuri, bet arī varžu kurkuļi un mazas zivtiņas. Bet pašas spāres kāpurus bieži aprij zivis.
Nekur nav tik daudz ūdens augu kā klusajos piekrastes līčos vai mazajos ezeriņos. Elšu aso lapu čemuri virs ūdens līmeņa parādās tikai jūlijā, lai augs uzziedētu, noziedētu un atkal nogrimtu dzelmē. Tikai Klaucānu, Priekulānu un Pakrates ezeros Latvijā ir saglabājies ezerrieksts – ūdens augs no krīta laikmeta. Starp glīveņu lapām, spilgti zaļsārtās lapu rozetes izpletis, tas zied, garo sakni izmantodams kā enkura virvi un sēklas čaulu kā enkuru.
Ielūkojoties zem ūdens spoguļa, starp zemūdens augiem redzams ūdens zirneklis, kas savu ligzdu kas savu ligzdu piepilda ar gaisa burbulīšiem. Tas uzpeld ; uzņem gaisu un atkal dodas pie ligzdas, un tā tas atkārtojas daudzas reizes. Tālāk redzamas nelielas nūjiņas, it kā sīki zariņi, bet, uzmanīgāk ieskatoties, tiem pamanāmi trīs kāju pāri.
Tie ir maksteņu kāpuri, kas ap sevi izbūvējuši mājiņas no visdažādākā materiāla, gan no smilšu graudiņiem, gan no maziem gliemežvāciņiem, gan no augu atliekām. Ezeru piekrastes zonā bagātīgi barību sev atrod zivju mazuļu bariņi. Sīkie vēžveida airkāji un ūdens blusas, ko sauc par zooplanktonu, ir galvenā zivju mazuļu, kā arī daudzu pieaugušu zivju barība. Cilvēka acs nespēj saskatīt to sīko dzīvību, kas mīt ūdenī . Ikviens ūdens piliens satur tūkstošiem baktēriju, aļģu un vienšūnu. Visi šie daudzveidīgie ūdens iemītnieki, sākot no vissīkākajiem un beidzot ar vislielākajiem, kā atsevišķi ķēdes posmi veido vienu veselu.
Latvijas ezeros sastop 25 zivju sugas. Gandrīz katrā ezerā ir raudas, asari, līdakas, plauži, ruduļi, ķīši, vīķes un citas zivis. Tādas izcilas kā zušus kā zandartus jau sastop daudz retāk. Dziļos ezeros – Drīdzī, Rāznas, Sventes ezerā, Sīverā, Puzes, Usmas ezerā mājo repši un ezera salakas. Piejūras ezeros zvejnieki tīklos pagadās pat kāda bute, salaka vai vimba. Latvijas ezeros mājvietu sev atradušas un labi jūtas peledes – tālās viešņas no Ziemeļsibīrijas ; no Peipusa ezera pie mums ar cilvēka palīdzību pārceļo sīgas. Dažos ezeros eksperimentiem ir ielaistas sterletes.
Runājot par ezeru praktisko nozīmi, galvenokārt domā zivju zveju. Katru gadu Latvijas ezeros nozvejo daudz zivju. Taču pati lielākā ezeru vērtība ir to ūdens. Juglas un Mazā Baltezera ūdens pilda Rīgas ūdensvada artērijas. Daudzi uzņēmumi, apdzīvotas vietas, lopu fermas saņem veldzi no ezeriem. Bez ūdens nav iedomājama dzīve, tāpēz tas īpši jāsargā.
Ezeru izskats mainās. Tos pārveido cilvēka dabīgais prāts un izdoma. Vēl nesen ezera krastā mierīgi stāvēja sirms ozols, bet jau šodien tam līdzās slejas celiņa režģotā smaile. Paies neilgs laiks, un te pacelsies jauna skola, dzīvojamā ēka, varbūt bērnudārzs vai sanatorija, rūpnīca vai kūts brūnaļām. Celtniecības ritmi kļūst arvien straujāki. Agrāk Gubišķes ezera krastos pletās smilšu klājumi, bet tagad tā ūdenī atspoguļojas Daugavpils ķīmiķu pilsētiņas deviņstāvu ēku korpusi. Ezeri ieņem arvien svarīgāku vietu republikas tautas saimniecībā kā vērtīgas ūdenskrātuves. Bet celtniekiem jāsaglabā ezera īpatnējā seja. Ikvienai jaunai celtnei harmoniski jāiekļaujas apkārtējā ainavā.
1903.gadā Moricsala Usmas ezerā ar likumu kļuva par dabas rezervātu. Šajā salā ir daudz reti sastopamu augu, īpatnēja daba, kura netraucēti attīstijusies gadsimtiem ilgi. Skaistas un savdabīgas, vecu lipu, ozolu un apšu apēnotas, ir Ežezera, Cieceres, Istras, Pildas, Kāla un Jumurdas ezeru salas – arī dabas aizsardzības objekti. Ne tikai salas, bet arī veselus ezerus Latvijā aizsargā likums. Tie ir putniem bagāti Engures un Babītes ezeri, Pakrates, Klaucānu, un Priekulānu ezers, kur atrodams ezerrieksts, Ropažu Buļļezers un Ilziņa ezers ar peldošām salām,
Latvijas upes pieder Baltijas jūras baseinam. 80% upju notece ir un Rīgas jūras līci, 18%- uz Baltijas jūru un tikai 2% upju- uz somu jūras līci.
Sazarota upju tīkla izveidošanos veicinājis mitrais klimats, paugurains reljefs un teritorijas ģeoloģiskā uzbūve. Upēm ir jaukta ūdensgultne- tajās ieplūst sniegūdeņi, lietus un pazemes ūdeņi.
Lai gan Latvijas teritorija ir neliela, tomēr klimata atšķirības stipri ietekmē nokrišņu daudzumu, noteci un iztvaikošanu. Gada nokrišņu daudzums svārstās no 550mm Zemgales līdzenumā līdz 850mm Vidzemes augstienē. Notece mainās no 130 līdz 390mm, bet iztvaikošana 400-600mm robežās.
Latvijas upju ūdens režīmam ir raksturīgas sekojošas iezīmes. Republikas rietumu rajonu upes ir ūdeņiem bagātākas nekā austrumu rajonos. Pali ir pavasarī- rietumu daļā martā, austrumos- aprīlī. Vasarā, sevišķi jūlijā un augustā, kad galvenais ūdensguves avots ir pazemes ūdeņi, ūdenslīmenis ir pazemināts, rudenī- oktobrī, lietus periodā tas strauji ceļas. Ziemā upēs vienmēr neveidojas stabila ledus sega. Rietumu rajonu upēs atsevišķās ziemās ledus var veidoties vairākkārt. Austrumlatvijas upēs ledus izveidojas decembrī un saglabājas 110-130 dienas. Latvijas upes aizsalst virzienā no iztekas uz grīvu. Pavasarī ledus iziet vispirms rietumu rajonos (marta vidū), pēc tam – austrumdaļas upēs (aprīļa sākumā).
Upju tīkls ir ģeoloģiski jauns. Tas veidojies galvenokārt pēcleduslaikmetā pirms 10-12 tūkst. gadu. Tāpēc upju ielejas vēl nav pilnīgi izveidojušās, sevišķi tām upēm, kuru ielejas vai to posmi nesakrīt ar pirmskvartāra upju tīklu. Dziļākas un labi izveidotas ielejas ir upēm, kas sākas augstienēs un tek pa to nogāzēm, kā arī upēm, kuras tek pa labi izveidotām senlejām, piemēram, Daugavai starp Krāslavu un Pļaviņām un Staburagu (pēc Pļaviņu HES uzcelšanas appludināja), Gaujai starp Valmieru un Inčukalnu, Abavai līdz Rendai. Daudzu upji ielejas ir dziļi iegrauzušās pat blīvajos pamatiežos, sasniedzot 20-30m dziļumu.
Galveno upju iztekas atrodas 170-200 m virs jūras līmeņa, tāpēc upju augštecēs pārsvarā ir dziļumerozija. Vietās, kur upju gultnēs atsedzas dažādas cietības ieži vai sablīvējušies granīta laukakmeņi, izveidojušās krāces. Zemienēs upju tecējums ir lēns, ielejas ir seklas.
Tā kā erozijas bāze un upju kritums ir neliels , tad daudzas Latvijas upes ir līkumainas , bieži veido meandrus un vecupes (Lielupe ar pietekām)
DAUGAVA (ārpus Latvijas robežām- Zapadnaja Dvina) ir lielākā upe republikā. Tā sākas Krievijā, Valdaja augstienē, netālu no Volgas iztekas. Latvijas teritorijā . Augšdaļā tā tek pa senleju starp Latgales un Augšzemes augstieni. Upe šajā posmā ir ap 200 m plata. Lejpus Daugavpils Daugava, tecēdama pa Austrum Latvijas zemieni, kļūst platāka. Mazā krituma dēļ upe rāmi plūst zemajos krastos. Šī iemesla dēļ posmā no Daugavpils līdz Jēkabpilij ledus iešanas laikā bieži rodas ledus sastrēgumi, kas izraisa ledus plūdus. Lejpus Jēkabpils Daugava tiek pa senleju, kas izveidojusies devona dolomītos, tāpēc no Līvāniem līdz Pļaviņām upes krastos redzamas klinšu kraujas. Sevišķi interesanta un skaista bija Daugavas ielejas posmā no Jēkabpils līdz Ķegumam. Daugavas gultnē bija daudz krāču un sēkļu. Krastus rotāja skaistas klintis – Oliņkalns, Avotiņu kalns, Staburags. Taču pēc Pļaviņu HES uzcelšanas pie Aizkraukles ūdens līmenis paaugstinājās par 40m, un viss šis ielejas posms tagad atrodas zem ūdenskrātuves, kuras platība sasniedz 35 km². Vēl uz Daugavas ir Ķeguma HES un Rīgas HES.
Lejpus Doles salas Daugavas plūst pa Piejūras zemieni. Ieleju šeit veido pēcleduslaikmeta irdenie nogulmieži, un tā ir sekla. Lejtecē ir daudz salu – Zaķusala, Lucavsala, Kundziņsala, Ķīpsala un citas.
Daugavas platums pie Rīgas tiltiem ir ap 700 m, Mīlgrāvja rajonā – līdz 1.5 kilometriem. Dziļums sasniedz 8-9 metrus.
Grīvas apvidū atrodas Rīgas jūras osta. Lielākās Daugavas labā krasta pietekas republikas teritorijā ir Dubna, Aiviekste, Pērse, Ogre, kreisā krasta – Laucesa, Ilūkste, Ķekaviņa.
Lielupe- otra lielākā Latvijas upe- sākas pie Bauskas, satekot Mūsai un Mēmelei. Pati Lielupe ir 119 kilometrus gara un ir īsāka par Mūsu (164 km) un Mēmeli (191 km). Upes kritums ir neliels, sevišķi 95 km garajā posmā no Emburgas līdz grīvai, tāpēc Lielupe rāmi plūst cauri Zemgales līdzenumam un Piejūras zemienei pa plašu un seklu ieleju.Tā kā upes savāc ūdeņus no plašas teritorijas un tajā ietek vairāk nekā 250 pieteku (lielākās labā krasta pietekas – Garoze, Iecava, kreisā krasta lielākās pietekas – Īslīce, Svitene, Sesava, Platone, Svēte), tad pavasara palu laikā upe plaši noplūst, lejtecē sasniedzot pat 4 kilometru platumu. Lielupes dziļums augštecē ir ap 1m, lejpus Jelgavas- 8-12m, lejtecē – 15-20m. Senāk Lielupe ietecēja Daugavā, taču1697. gadā ledus sastrēguma laikā tā cauri kāpām izlauzās uz jūru pie Bolderājas. 1755. Gadā kad notika jauns pārrāvums, izveidojās tagadējā ieteka.
Agrākās Lielupes posms ir Buļļupe, kas ietek Daugavā.
Gauja sākas Vidzemes augstienē Elkas kalnu pakājē netālu no Alauksta ezera. Augštecē, apliecot morēnu paugurus, upe met lielus līkumus – izteka no grīvas atrodas tikai 90 km attālumā, lai gan Gaujas kopējais garums ir 452 km. Vietās, kur upes gultnē atsedzas devona dolomīts vai cietie smilšakmeņi, izveidojušās krāces. Lielākās ir Sinoles, Sikšņu, Strenču un Ķūķu krāces.
Vidustecē Gauja plūst pa senleju, ko devona smilšakmenī izgrauzuši ledāja kušanas ūdeņi. Posmā no Valmieras gandrīz līdz ietekai jūrā zem tagadējās Gaujas ielejas ģeologi atraduši citu, varbūt pat vairāk nekā miljons gadu vecu, dziļi devona iežos iegrauztu ieleju. Tāpēc Gaujas ieleja starp Valmieru un Inčukalnu saucama par senleju.
Gaujas krasti pārsvarā ir stāvi. Devona iežu atsegumi veido lielākas vai mazākas kraujas, kuras tiek sauktas par iežiem un klintīm, piemēram, Sietiņiezis, Kazu iezis, Sarkanās klintis, Ērgļu klintis. Daudzās klintīs un iežos ir vai nu dabīgi izveidojušās, vai arī mākslīgi izcirstas alas un ejas. Tā kā Latvijas smilšakmeņi ir mīksti, tad tie viegli izskalojas un krasti daudzās vietās nobrūk. Izskaloto un smilšaino krastu tuvumā Gauja veido neskaitāmas smilšu sēres. Upes ūdensguvē liela nozīme ir pazemes ūdeņiem, tāpēc salīdzinājumā ar citām Latvijas lielākajām upēm Gaujā ir viszemākā ūdens temperatūra. Bīstami ir Gaujas atvari.
Lai saglabātu dabas neatkārtojamo daudzveidību, Gaujas senlejā 1973. gadā izveidots Gaujas nacionālais parks.
Venta sākas Lietuvas republikā pašā Žemaitijas augstienes centrā. Tecēdama pa augstienes nogāzēm, tā līču loču plūst pa plašu senleju. Latvijā Venta tek pa šauru senleju starp Rietumkursas un Austrumkursas augstieni. Pie Nīgrandes Ventas gultne iegrauzusies perma kaļķakmeņos. No Šķērveļa ietekas Ventas krastos sākas devona iežu atsegumi, kas ar pārtraukumiem turpinās līdz Abavas ietekai Ventā.
Skaists ir Ātrās klintis, kur dolomīta atsegums paceļas 15 m augstumā. Pie Kuldīgas upes gūltnē dolomītos izveidojušās krāces un Eiropā platākais ūdenskritums – 2 m augstā Ventas rumba. Lejpus Kuldīgas līdz Zlēkām vietām upes krastos atsedzas balti vai rūsgani devona smilšakmeņi , kurus sarkanīgus iekrāso devona sarkanie māli. Šis Ventas ielejas posms nav mazāk skaists kā daži Gaujas ielejas posmi. No Zlēkām līdz ietekai jūrā upe tek pa smilšaino Piejūras zemieni. Pie Latvijas robežas Ventas platums ir 40-50 m, bet upes grīvā – 150-200 metru. Grīvā ir arī liels dziļums, tāpēc tajā ierīkota jūras osta.
Ventas lielākās labā krasta pietekas – Vadakste, Zaņa, Ciecere, Liekne, Abava, kreisā krasta lielākās pietekas – Varduva, Lētīža, Šķērsvelis.
Ļoti interesanta ir 1-2 km platumā un līdz 30 m dziļā Abavas senleja, ko ledus laikmeta beigu posmā izveidojuši ledāja kušanas ūdeņi, kas plūduši uz Baltijas jūru. Pa to līču loču tek Abava. Senlejas posms no Kandavas līdz Rendai ir dabas aizsardzības objekts. Šajā posmā Abava uzņem savas lielākās pietekas – Imulu un Amulu, kuras, tāpat kā Abava, iegrauzušas dziļas ielejas devona dolomītos un smilšakmeņos. Selejas krastus saposmo daudzas sāngravas , kurās izveidojušās alas: Velna ala pie Sabiles, Māras kambari netālu no Rendas. Četrus kilometrus lejpus Sabiles dolomītu kāple Abavas gultnē veido ūdenskritumu- Abavas rumbu. Abavas senlejas labā krasta nogāzē pie Sabiles jau no XVI-XVII gadsimta tiek audzēti vīnogulāji. Gleznainos, platlapu kokiem apaugušas senlejas krastus ar plašo skatu uz apkārni , daudzos avotos, strautiņus un Abavas līču iecīnījuši tūristi.
Salaca iztek no Burtnieku ezera. Upe savu ieleju iegrauzusi ne vien irdenajos kvartāra nogulumos, kur biezums ir neliels, bet arī devona smilšakmeņos, kas daudzviet tās krastos veido stāvas kraujas .
Krāšņākā no tām ir Skaņaiskalns lejpus Mazsalacas. Smilšakmens atsegumi ir arī gar Salacas labā krasta pietekām. Salaca, ietekot Rīgas jūras līcī, sasniedz ap 150 m platumu.
Ūdens ir savdabīgs minerāls, bez kura nespēj eksistēt neviens organisms. Visi dzīvības procesi uz Zemes noris ar ūdens līdzdalību. Ūdens ir visu dzīvo organismu šūnu sastāvā. Pieauguša cilvēka ķermenī ūdens ir 60 – 80%. Dzīvnieki, kas zaudējuši no ķermeņa 10 – 20 % ūdens, nobeidzas.
Ūdenim piemīt spēja radīt komplicētus ķīmiskus savienojumus, no kuriem veidojas organiskas vielas un rodas augsti organizētas dzīvības būtnes.
Liela nozīme ūdenim ir Zemes ģeoloģiskajā pārveidošanā. Daudzus miljonus gadu ūdens ir drupinājis akmens klintis, šķīdinājis neorganiskos savienojumus un kopīgi ar augiem un dzīvniekiem veidojis augsni.
Klimats un laika apstākļi uz Zemes Dažādās teritorijās ir stipri atkarīgi no ūdenstilpju lieluma attiecīgā teritorijā, jo jūras un okeāni uztver Saules siltumu un atkal atdot to atmosfērai.
Kosmonauts Vitālijs Sevastjanovs 1975.gada vasarā pirms došanās otrajā kosmiskajā lidojumā, runādams par sava pirmā kosmiskā lidojuma iespaidiem, sacīja :”Mani pārsteidza, ka mūsu Zeme ir neiedomājami maza. Visu zemeslodi var aplidot pusotrā stundā. Lidojot redzams ūdens un atkas ūdens. Kontinenti – tie ir salas, un arī uz tām tuksneši, kalni, maz labas zemes. “
Mūsu planēta tiešām lielākoties ir ar sāļu ūdeni pārklāta lode, kur vietām no ūdens laukā rēgojas sauszemes salas un saliņas. To kopplatība ir 29% no Zemeslodes virsma, bet 71% pārklāj ūdens. Tāpēc dažkārt uzskata, ka mūsu planētai labāk atbilstu nevis nosaukums “Zeme”, bet gan “Ūdens”…
Cilvēku pirmā apmetnes radās upju un citu ūdenstilpju krastos. Ūdeni izmantoja zvejai, upes un jūras – kā izdevīgas transporta maģistrāles.
Pašlaik pasaules okeāni cilvēcei ik gadu dot apmēram 50 miljoni tonnu zivju, kas ir apmēram 1% no cilvēces patērētā pārtikas apjoma gadā.
Taču okeānu nozīme izpaužas ne tikai pārtikas rezervē vien – 71% no planētas virsmas, kas pārklāta ar vairāku kilometru bieziem ūdens slāņiem, stipri ietekmē visus dabiskos procesus uz mūsu planētas. Sausuma periodus, vējus, vētras, lietu un sniegu, okeānu viesuļus, cunami uz Zemes kontinentiem rada Saule un okeāni.
Zinātnieki noskaidrojuši, ka okeānos, tāpat kā atmosfērā, rodas un virzās ūdens virpuļi līdzīgi gaisa cikloniem un anticikloniem. Šo ūdens virpuļu rašanās un kustību novērošanai labi noder Zemes mākslīgie pavadoņi.
Mūsu planētas ūdens resursus sastāda ūdeņi upēs, ezeros, kanālos, mākslīgajās ūdenskrātuvēs, purvos, kā arī augsnē, ūdens (ledus) kalnu un okeānu ūdeņi, kas arī atmosfēras ūdens.
Taču ūdens dažādais stāvoklis un kvalitāte, kā arī ūdens aprites īpatnības uz Zemes dod iespēju izmantot tikai niecīgu daļu no ūdens resursiem. Lielākā daļa no tiem vai nu nav piemērota praktiskām vajadzībām, vai arī nav pagaidām sasniedzama.
Dati par pasaules ūdens krājumiem līdz šim ir diezgan nenoteikti. Šos datus 1973.gadā precizēja PSRS Valsts Hidroloģiskais institūts, Galvenā ģeoloģiskā observatorija, Arktiskais un antarktiskais institūts sadarbībā ar vairākām citām zinātnieciskām iestādēm.
Lielā darba rezultāti tika apvienoti monogrāfijā “Pasaules ūdens bilance un Zemes ūdens resursi”, pēc kuras ūdens krājums uz Zemes raksturo Pasaules ūdens resursi.
Ūdens veidi Apjoms
km3 %
Okeānu ūdens 1338000000 96,52
Ledus un sniegs 24012100 1,74
Pazemes ūdeņi 23400000 1,69
Upju ūdeņi 2120 0,00015
Ezeru ūdeņi 176400 0,013
Purvu ūdeņi 10300 0,0007
Atmosfēras ūdeņi 12120 0,0009
Ūdens dzīvajos organismos 1120 0,00007
Kopā (noapaļojot) 1385600000 100
Pasaules okeānu un jūras ūdeņi satur daudz sāļu, tādēļ praktiski maz izmantojami. Saldūdens lielākā daļa ir koncentrēta dabiskos ledājos. Ja ledājus izkustinātu, pasaules okeānu līmenis paceltos par 64m un appludinātu 1,5 miljardi ha. Visbiezāk apdzīvoto līdzenumu, kur ir visauglīgākā augsne.
Ledāji ieņem īpatnēju vietu ūdens aprites procesā uz Zemes, jo tie ilgus gadus saglabā ūdeni cietā veidā. Sniega pārsla, nokritusi uz ledāja, guļ tur apmēram 100 tūkst. Gadu, kamēr atkal pārvēršas ūdenī un nokļūst ūdens aprites ciklā.
Pasaulē veic plašus ledāju pētījumus un sastāda speciālu ledāju katalogu, lai šos saldūdens krājumus varētu sākt racionāli izmantot.
Ūdeņi uz zemes atrodas patstāvīgā kustībā. Ūdens aprites cikls saista visu mūsu planētas ūdeņus vienotā sistēmā : okeāns – atmosfēra – sauszeme, un šajā ciklā notiek patstāvīga ūdens apmaiņa jeb atjaunošanās.
Okeānu ūdens milzīgās masas atjaunojas vidēji apmēram ik pēc 2600 gadiem, atmosfēras ūdens – ik pēc 9 diennaktīm, ūdens upēs – ik pēc 12 diennaktīm. Vislēnāk atjaunojas ūdeņi, kas atrodas zemes dzīlēs, – šim procesam vajadzīgi veseli ģeoloģiskie periodi.
Dzeršanai vislabākais ir ūdens, kas 1 litrā satur līdz 1g sāļu. Apmēram tāds pats ūdens vajadzīgs tīrumu un dārzu laistīšanai. Dzīvnieku lielākā daļa dzer arī sāļāku ūdeni, kas satur 1 litrā līdz 5-7 g sāļu.
Mūsdienās ūdenim ir svarīga nozīme kā rūpniecībā, tā sadzīvē.
Ūdens patēriņš stipri palielinās sakarā ar lauksaimniecības intensifikāciju, ierīkojot mākslīgas laistīšanas sistēmas. Vienas tonnas labības izaudzēšanai nepieciešamas 300-500t ūdens.
Tīra saldūdens krājumi pasaulē līdz šim nemitīgi samazinās, tāpēc daudzās vietās ūdens sāk pietrūkt.
Ņujorkā, kas atrodas uz triju upju un okeāna krastiem, trūkst dzeramā ūdens. Singapūrā ūdeni izsniedz uz kartītēm. Honkongā, kur dzīvo miljoniem cilvēku, ūdeni pa speciālu vadu saņem no Ķīnas Tautas Republikas. Visa Alžīrija pārtiek no ievestā ūdens. Tokijā ir pastāvīgs ūdens bads – 15000 namos ūdens dabūjams tikai dažas stundas naktī.
Parīzē dzeramā ūdens trūkums radās jau XIX gadsimtā. Stāvokli izdevās glābt, rokot artēziskās akas. Taču arī tagad Parīzē katru vasaru trūkst ūdens.
Tehniskais progress pagaidām iezīmējas ar krasu ūdens patēriņa samazināšanos, rēķinot vidēji uz katru ražotās produkcijas vienību. Taču modernai rūpniecībai ir vajadzīgs ļoti tīrs ūdens, kuru dažkārt pēc izmantošanas grūti attīrīt.
Lietojot progresīvas tehnoloģiskās metodes,
# 1 t papīra ražošanai izlieto 36 t ūdens,
# 1 t tērauda ražošanai – 50 t ūdens,
# 1 t sērskābes ražošanai – 300 t ūdens
# 1 t krāsu ražošanai – 500 t ūdens
# 1 t mākslīgā zīda ražošanai – 1500 t ūdens
# 1 t kaprona ražošanai – 2500 t ūdens.
Daudzas dabisko produktu aizstājēju ražošanai izlieto nesalīdzināmi vairāk ūdens, nekā vajadzīgs dabisko produktu apstrādei. Agrāk dabiskās vilnas apstrādāšanas uzņēmumos 1 t vilnas auduma apstrādei vajadzēja 300 t ūdens, taču tagad vilnas sintētisko aizstājēju ražošanai nepieciešams 5-6 reizes vairāk ūdens. Tādēļ kopējais ūdens izlietojums pasaulē nemitīgi palielinās.
Modernie ķīmijas, metalurģijas, celulozes un papīra uzņēmumi katrs, burtiski, “izdzer” veselas upes.
Ūdens ir viens no pasaules dzīvības pirmavotiem. Ja mūsu planētu iedomātos par dzīvu ķermeni, tad varētu teikt, ka ūdens ir Zemes asinis. Ūdens atrodas Patstāvīgā kustībā, piedalās vielu pārnēsāšanā un vielu maiņā.
Mūsu planētai intensīva patēriņa rajonos ūdens jau pietrūkt, bet citās vietās dažādu piesārņošanas faktoru ietekmē tas kļūst cilvēku lietošanai nederīgs un pat veselībai kaitīgs.
Lai gan mūsu planētai ūdens krājumi ir milzīgi – apmēram 1.4 mljrd. km³ – , tomēr saldūdens no minētā apjoma ir tikai apmēram 3%.
Ūdeņiem uz mūsu planētas ir noteikts aprites cikls : ūdens no okeāniem, jūrām, upēm un ezeriem iztvaiko atmosfērā, nokrišņu veidā atgriežas uz zemes, kur to daļēji izmanto augi un dzīvnieki. Liels ūdens daudzums iesūcas augsnē, pēc tam atkal satek upēs un atgriežas jūrās un okeānos. Tā tas notika daudzus gadu tūkstošus, kamēr cilvēka darbība šo ciklu netraucēja.
Cilvēka saimnieciskā darbība, piemēram, mežu izciršana, purvu nosusināšana, tīrumu apūdeņošana, hidrotehnisko staciju būve, pazemes ūdeņu izsūknēšana, rūpniecības objektu un pilsētu celtniecība ir stipri ietekmējusi un turpina ietekmēt Zemes hidroloģisko režīmu.
Ūdens notece pa zemes virsmu ir cilvēka dzīvē pavisam nevēlama parādība. Tā ir ne tikvien neproduktīva, jo nebaro augu valsti, bet pat kaitīga, jo, izskalojot augsnē gravas, izraisa augsnes eroziju.
Lielus traucējumus ūdens bilancē rada mežu izciršana. Mežs sekmē lēnu sniega kušanu un ūdens iesūkšanos augsnē, turpretī izcirtumos un klajumos sniegs nokūst ātrāk un ūdens pa vēl sasalušo augsnes virsmu ātri aiztek projām, dažkārt radot plūdus.
Ūdeņiem, kas iesūcas augsnē, ir pozitīva nozīme, jo augsnē izšķīst barības vielas, ko no augsnes uzņem augi. Ūdens iesūkšanās ir atkarīga no augsnes ūdens uzsūkšanas spējas. Vislabāk ūdeni spēj uzsūkt augsne, uz kuras aug mežs. Meža ūdens glabātāja loma izpaužas galvenokārt tādejādi, ka ūdens notece pa augsnes virsmu mežā ir gaužām niecīga, tādēļ gandrīz viss nokrišņu ūdens mežā iesūcas augsnē.
Ar meža ūdens glabātāja funkciju izskaidrojums, ka mežainos apgabalos upju līmenis ir diezgan pastāvīgs, bet bezmeža rajoniem ir raksturīgi plūdi, sniegiem kūstot, kā arī upju gandrīz pilnīga izžūšana vasarā, kas nelabvēlīgi ietekmē tautas saimniecību. Cilvēks aizvien aktīvāk ietekmē ūdens apriti dabā. Taču cilvēks pagaidām vēl nevar ietekmēt ūdens iztvaikošanu okeānos un pārvietot ūdeni uz sauszemi, taču tas spēj dažādi izmantot upju ūdeņus, kā arī kavēt ūdens noteci pa zemes virsmu un sekmēt ūdens iesūkšanos augsnē. To visefektīvāk var sasniegt, saprātīgi apsaimniekojot mežus un ierīkojot jaunus mežus tur, kur to ir maz. Purvu ūdeņu aizvadīšana samazina apakšzemes ūdeņu krājumus. Minēto un vēl daudzu citu apstākļu dēļ nokrišņu ūdeņi pārāk ātri nokļūst jūrās un okeānos, vēl neizpildījuši savu galveno uzdevumu- samitrināt augsni un papildināt apakšzemes ūdeņu krājumus. Apakšzemes ūdeņu normālu kustību daudzos gadījumos traucē arī kalnrūpniecības darbība.
Pēdējo gadu desmitos pasaules okeānu līmenis ik gadu paceļas vidēji par 1.2 mm. Tas nozīmē, ka okeāni ik gadu saņem liekus 430 km³ ūdens. Šā iemesla dēļ sauszemes ūdens bilancē rodas iztrūkums. Visspilgtāk tas izpaužas attīstītajos rūpniecības rajonos. Tā, piemēram, Polijā dažos rūpniecības rajonos gruntsūdens līmeņa pazemināšanās dēļ iznīkst krūmi un koki, zālāji pārvēršas par smiltājiem.
Daudzās biezi apdzīvotās teritorijās pasaulē trūks ūdens cilvēka dienišķajām vajadzībām.
Kapitālistiskajās zemēs tīrs dzeramais ūdens jau kļuvis par preci. Tā, piemēram ASV – Kanādā, Holandes veikalos pārdot ūdeni, kas importēts no Norvēģijas.
Sevišķi sarežģīts stāvoklis ir jaunattīstības zemēs, kur 75-90% iedzīvotāju lieto ar atkritumiem piesārņotu ūdeni. Tur šī apstākļa dēļ mirst daudz bērnu un slimo pieauguši cilvēki. Bīstams stāvoklis veidojas arī vairākās attīstītās kapitālistiskajās zemēs.
Civilizācijas līmenim pieaugot, nemitīgi palielinās ūdens patēriņš arī sadzīves vajadzībām. Jaunattīstības zemēs tas vidēji uz vienu cilvēku diennaktī ir tikai 150-200 l, turpretī zemēs ar samērā attīstītu rūpniecību jau 3-4 reizes vairāk. Tā, piemēram, Berlīnē un Parīzē 1 cilvēka vidējais ūdens patēriņš diennaktī ir 450 l, Ņujorkā – 600 l, Vašingtonā – 700 l.
Sanitārās normas paredz katram cilvēkam diennaktī 250-500 l ūdens, taču faktiskais patēriņš ir 650 l. Piemēram, Maskavas ūdensvadā faktiski ietek vidēja lieluma upe, kas 1 sekundē nes 40 m³ ūdens.
Pētījumi par ūdens patēriņu rāda, ka daudzās zemēs jau tuvākajos gados paredzama ūdens trūkuma iestāšanās.
Ielūkojoties tālākā perspektīvā, jāatzīst, ka turpmāk jaunu ražošanas objektu ģeogrāfisko izvietojumu vairs nenotiks tiksi enerģijas avoti un izejvielu atradnes un krājumi, bet lielā mērā arī ūdens piegādes iespējas. Tādejādi ūdens mūsdienās pārvēršas par vērtīgāko izejvielu tautas saimniecībā.
Jāatzīmē, ka mūsu zemē ir lielas ūdens bagātības bijusī Padomju Savienības teritorija ar upju ūdens noteces daudzumu ieņēma pirmo vietu pasaulē.
Noteces īpatsvara vidējie rādītāji (gadā/m³)
Valstis Teritorija (milj./ km³) Iedzīvotāju skaits 1959.g. (milj.) Upju vidējā notece gadā (km³) Uz 1 km³ Uz 1 iedzīvotāju
Uz zemeslodes, pavisam 135.40 2792.0 36300 268 13.0
NVS, pavisam 22.27 208.0 4340 195 20.8
NVS, Eiropas daļā 5.57 192.3 950 170 5.8
ASV 9.36 182.0 2850 363 15.7
Brazīlijā 8.51 62.7 3200 373 51.0
Francijā 0.55 44.8 343 441 7.7
Norvēģijā 0.32 3.5 366 1134 104.0
Ūdens resursi izvietojušies nevienmērīgi. No ūdens kopējās noteces 60% – ūdens nokļūst Ledus okeānā, 22% – Klusajā okeānā, 10% – Arāla un Kaspijas jūrās un 8% – Atlantijas okeānā. Visas lielākās upes, kas dod 86% no ūdens kopējās noteces, atrodas maz apdzīvotas ziemeļu un austrumu rajonos, un tikai 14% ūdens noteces atrodas tur, kur ūdens nepieciešams visvairāk.
Daudzās programmās norādīts, ka cilvēks spēs īstenot drosmīgus plānus, grozot vairāku ziemeļu upju tecēšanas virzienu un regulējot to ūdeņus, lai milzīgos ūdens resursus izmantotu sausuma piemeklēto apgabalu mitrināšanai un apūdeņošanai.
Pēdējos gados visā pasaulē rodas aizvien lielāka interese par ūdenssaimniecību. Ūdens resursiem aizvien lielāku uzmanību pievērš arī starptautiskās organizācijas, jo daudzās vietās pasaulē, it īpaši biezi apdzīvotās, saldūdens sāk pietrūkt. Tas cilvēkus satrauc, jo viņi sāk saprast, ka ūdens krājumi nav neizsmeļami.
Saldūdens resursi stipri atšķiras no daudziem citiem dabas resursiem, piemēram, no rūdām, cietās un šķidrās degvielas, kuru krājumi to ekspluatācijas dēļ izsīkst. Ūdens krājumus ik gadu papildina atmosfēras nokrišņi, tāpēc ūdens krājumi to izmantošanas dēļ mazāki nekļūst.
Taču upes un ezeri tiek piesārņoti, tāpēc ūdens rezerves zūd, turklāt tieši tur, kur tās visvairāk vajadzīgas. Tātad paralēli darbojas divi procesi : vajadzība pēc ūdens palielinās, bet ūdens resursi kļūst lietošanai nederīgi.
Pilsētu apgāde ar ūdeni un ūdens kvalitātes pasliktināšanās sakarā ar urbanizāciju kļūst par aizvien asāku problēmu. Attīstītāko zemju modernajās pilsētās vidējais ūdens patēriņš uz vieni cilvēku diennakti 2000. gadā, pēc UNESC datiem, palielinās līdz 1000 litriem.
Šādu ūdens vajadzību vairs nevar apmierināt vidējie ūdens krājumi, tāpēc vairākām lielākajām pilsētām jau tagad ūdeni pievada no diezgan liela attāluma. Tā, piemēram, Ņujorkai ūdeni pievada no 250km, bet Losandželosai no 400km attāluma. Lai uzlabotu ūdens piegādi Maskavai, ir izbūvēts 128km garais Maskavas – Volgas kanāls, kas galvaspilsētai pievada Volgas ūdeni.
Ar katru dienu aizvien vairāk cilvēku sāk apzināties, cik liela vērtība ūdenim ir visās cilvēka dzīves jomās.
Latvija ir ūdeņiem bagāta republika , ar ezeriem sevišķi bagāta ir mūsu “Zilo ezeru zeme”- Latgale, kur atrodas 40% no visas Latvijas ezeriem. Vairākus ezerus izdaiļo ar kokiem apaugušas salas. Vislielākais salu skaits – 69- ir Ežezerā
Starp Latvijas ezeriem liela nozīme ir Lubānas ezeram, kas pirms tā līmeņa regulēšanas uzsākšanas bija Latvijas lielākais ezers. Taču lielais ezers vēl pirms daudziem gadiem bija arī liela posta cēlonis ezera apkaimes iedzīvotājiem. Plūdos, kas atkārtojās bieži- gan pavasaros, gan arī rudeņos, uz ilgu laiku applūda liela ezera apkaimes teritorija, paralizējot lauksaimniecisko ražošanu un izcīnīto zemnieku ražu.
Lubānas ezera apkaimes plūdu radīto postu ir mēģinājušas novērst vairākas melioratoru paaudzes- katra savu iespēju robežās. Pirmais mēģinājums notika pagājušajā gadsimta vidū, izrokot apmēram 15 km garu grāvi, kas pie Meirāniem savienoja Aiviekstes upi ar Lubānas ezeru. Taču šis grāvis izrādījās seklāks un šaurāks, nekā projektā paredzēts, tādēļ ūdens no ezera netecēja pa to.
Otrs mēģinājums notika buržuāziskās Latvijas laikā, Padziļinot Aiviekstes gultni apmēram 70 kilometru garumā, bet ar to tika izjaukts dabiskais līdzsvars šajā apvidū, taču plūdu briesmas nebija novērstas, saīsinājās tikai plūdu perioda ilgums, toties pastiprinājās ezera aizaugšana.
Lubānas ezera līmeņa racionāla noregulēšana sākās tikai pēc uzvaras Lielajā Tēvijas karā. Pēc projekta pilnīgas īstenošanas Lubānas ezera platība sasniedza savu sākotnējo platību, t.i., apmēram 87km².
Lubānas ezera apkaime patlaban ir visai pievilcīga. Ir zudusi Kārļa Skalbes spilgti attēlotā dziļās nabadzības ainava: Barkavā, Degumniekos un citur ir izauguši skaisti, labiekārtoti ciemati, uzbūvēti lieliski ceļi, cilvēki dzīvo pārticīgi. Tas viss Lubānas pusē varēja rasties tikai ar plaši izvērstu, racionālu hidrotehnisko būvni4ecību.
Latvijā ir samērā biezs upju tīkls, uz 1km² vidēji atrodas 565 metri upju. Pavisam Latvijā ir 12500 upju, kuru kopgarums 38000km.
Upes garums (km) Kritums
Nosaukums kopējais Latvijas teritorijā kopējais Latvijas teritorijā
Daugava 1020 357 221 98
Lielupe 119 119 11 11
Venta 346 178 166 42
Aiviekste 114 114 27 27
Gauja 460 460 234 234
Abava 129 129 51 51
Upes ievērojami palielina dabas ainavu skaistumu, uz upēm uzbūvētām hidroelektrostacijām ir liela nozīme republikas energosistēmā.
Taču jāatzīmē, ka visas ūdens vērtības cilvēkam vēl nav zināmas.
Kūstoša ledus un sniega ūdenim ir daudzas brīnumainas īpašības. Polārajos apgabalos novērots, ka gar kūstoša ledus malu ļoti strauji attīstās mikroorganismi un sīkie ūdensaugi. Cāļi, kuriem dod dzert sniegūdeni, aug daudz ātrāk par pārējiem. Acīmredzot arī gājputni pēc grūta pārlidojuma, dzerdami ledus un sniegūdeņi, ātri atgūst spēkus un dod veselīgus un spēcīgus pēcnācējus.
Aiz polārā loka ir puķes, kas zied tikai jūlijā, kad tur kūst tikai snigs un ledus, bet augustā, kad saules un siltuma ir visvairāk, to attīstība pārstājas.
Iespējamais izskaidrojams tam ir šāds. Ledū ūdeņraža un skābekļa atomi ir izvietojušies noteiktā kārtībā- parasti 60% leņķī. Tas redzams arī ziemā uz logu stikla, kur izveidojas leduspuķes, kas atgādina augus. Šo leduspuķu zari pret stumbru atrodas 60° leņķī. Ūdens ļoti lēnām pārkārto savu struktūru, tāpēc arī pēc ledus izkušanas ūdens saglabā ledus struktūru. Lai gan arī pēc ārējām tas ir šķidrums, taču pēc molekulārām attiecībām aizvien vēl tuvs ledum. Šajā apstāklī, šķiet, arī slēpjas ledus ūdens brīnumainā spēja.
Biofiziķi jau sen apgalvo, ka dzīvajos organismos ūdens ir visai savdabīgs un daudzējādā ziņā atgādina ledus kristālisko struktūru. Tieši 0° temperatūrā ūdenim ir vislabākā struktūra un tas visefektīvāk iesaistās bioķīmiskajos procesos.
Nokļūstot organismā, ledus ūdens daudz vieglāk nekā parastais ūdens savienojas ar dažādām vielām un organismam nav jālieto papildus enerģija ūdens struktūras pārveidošanai.
Ziemeļu apgabalu briežkopji kopš senatnes dzen briežu ganāmpulkus dzirdīt uz tām vietām, kur visvairāk ledus ūdens. Pēdējā laikā daudzi mūsu progresīvākie lopkopji sasnieguši labus panākumus mājdzīvnieku un mājputnu veselības nostiprināšanā un dzīvmasas pieaugumā, dodot tiem dzert ledus ūdeni.
Ūdens baseinu piesārņošana galvenokārt ar rūpniecības un sadzīves atkritumiem pēdējā laikā strauji palielinājusies visā pasaulē. Sevišķi stipri tiek piesārņotas upes.
Sārņus, kas atrodas notekūdeņos, iedala divās grupās: minerālsārņos un organiskajos sārņos ; pēdējos vēl iedala bioloģiskajos un bakteriālajos.
Minerālsārņus satur metalurģijas un mašīnbūvniecības uzņēmumu, kā arī naftas pārstrādes un kalnrūpniecības uzņēmumu notekūdeņi. Tie satur smiltis, māla un rūdas daļiņas , izdedžus, minerālsārņus, skābju, sārmu šķīdumus, minerāleļļas u.c.
Organiskos sārņus satur pilsētu sadzīves, saimniecības, lopkautuvju, ādu miecēšanas un pārstrādes, papīra un celulozes, kā arī pārtikas rūpniecības uzņēmumu notekūdeņi.
Organiskie sārņi var būt gan augu, gan dzīvnieku valsts izcelsmes. Pie augu valsts sārņiem pieskaita papīra atliekas, augu eļļas, augļu, dārzeņu un tamlīdzīgas atliekas. Šo sārņu galvenais ķīmiskais elements ir ogleklis. Pie dzīvnieku valsts sārņiem pieder arī cilvēka un dzīvnieku organismu izdalījumi, taukaudu un muskuļaudu atliekas, līmvielas un tamlīdzīgi atkritumi. Tiem raksturīgs liels slāpekļa saturs.
Bakteriālie un bioloģiskie sārņi ir dažādi dzīvie mikroorganismi: rauga un pelējuma sēnes, sīkie ūdens augi un baktērijas, to skaitā arī vairāku slimību, piemēram, tīfa, paratīfa un dizentērijas ierosinātāji, helminu oliņas u.c.
Notekūdeņu bakteriālajā piesārņojuma pakāpi nosaka ar koli litra lielumu, bet ķīmiskā piesārņojuma pakāpi ar ķīmiskām analīzēm.
Ūdenim ļoti kaitīgi ir tajā nokļuvušie celulozes un papīrrūpniecības atkritumiem, kā arī nogrimušie baļķi, kas organiskām vielām oksidējoties, atņem ūdenim skābekli un , piesārņojot ūdeni ar nešķīstošām vielām un šķiedrām, ūdenim piešķir citādu nokrāsu, nepatīkamu garšu un smaku.
Koku vaļējā pludināšana stipri kaitīga zivīm. No kokiem izskalojušās vielas ūdenī sadalās, atņemot ūdenim skābekli un tādejādi to padarot “nedzīvu”, tādēļ drīz vien pēc koku iegāšanas ūdenī skābekļa dēļ nobeidzas zivju ikri un mazuļi, kā arī zivju barībai nepieciešamie bezmugurkaulnieki.
Ūdeņus piesārņo netīrs gaiss. Gaiss virs pilsētām satur vairāk sēra dioksīda nekā gaiss virs lauku apvidiem. Ir aprēķināts, ka 1km² platībā virs pilsētu teritorijas reizē ar atmosfēras nokrišņiem ik gadu nonāk zemē apmēram 20-30 t ūdenī izšķīdušo kaitīgo vielu, bet lauku apvidos tikai
5-15 t.
Ūdens baseina piesārņošana ar rūpniecības notekūdeņiem visvairāk vērojamas zemēs ar attīstītu rūpniecību.
Polijā, Francijā, un daudzās citās zemēs ir atzīts, ka ūdens saimniecības galvenais uzdevums – novērst upju piesārņošanu ar rūpniecības notekūdeņiem.
Katastrofāls stāvoklis radies daudzos rūpniecības rajonos, kur rūpnīcas koncentrētas nelielu upju rajonos, ielejās. Šo upju rajonos nav nekādas dzīvības, un tās ir pārvērtušās par atkritumu noteces grāvjiem.
Polijā Vislas upe, sākot ar izteku, 941km garumā ir tiktāl piesārņota, ka tās ūdens nav derīgs lietošanai tautas saimniecībā, bet Krakovas pilsētai jau sāk pietrūkt ūdens.
Dzeramā ūdens trūkums jau kļuvis tik jūtams, ka dzeršanai derīgo ūdeni kategoriski aizliegts izmantot rūpniecības vajadzībām.
Dzīvsudrabs ir sen pazīstama indīga viela. Tā postoši ietekmē cilvēka smadzenes.
Jau XIX gadsimtā Anglijā, kā arī citās zemēs bija pazīstama tā saucamā “cepuru taisītāju slimība”- cepuru meistaru profesionāla slimība. Toreiz filca izstrādāšanā cepurēm lietoja dzīvsudrabu.
Ar dzīvsudrabu saindējušies cilvēki cieš no galvas reiboņu lēkmēm, Zaudē redzi, līdzsvara un koordinācijas spējas, viņiem rodas stipras sāpes locekļos, iestājas paralīze, vājprāts; apmēram 33% saslimstības gadījuma beidzas ar nāvi. Ar šo drausmīgo slimību sasirgušam cilvēkam nāve var iestāties jebkurā brīdī – no 26 dienām līdz 4 gadiem pēc saslimšanas.
Cilvēka organismā dzīvsudrabs nokļūst, piemēram, lietojot uzturā mājputnus vai citus dzīvniekus, kuri ēdināti ar izsēšanai paredzētiem , bet atlikušiem sēklas labības graudiem, kas kodināti ar dzīvsudraba preparātiem, kā arī no zivīm, kuras zvejotas ar dzīvsudrabu piesārņotos ūdeņos. Dzīvsudrabs saglabājas ūdenī līdz pat 100 gadiem. Tas nesadalās, bet nogulsnējas un koncentrējas dzīvnieku un cilvēka audos, nervos un šūnās, turklāt daudz augstākā koncentrācijā nekā ūdenī.
To, ka arī mūsdienu modernā rūpniecība saindē ar dzīvsudrabu apkārtējo vidi, pirmo reizi atklāja Japānā. Minimato līcī Kisi salas dienvidrietumu krastā 1950.- 1953. gadā vairāki zvejnieki un viņu ģimenes locekļi lielās mokās nomira no saindēšanās ar dzīvsudrabu, ēdot omārus un zivis, kuru organismos dzīvsudrabs bija nokļuvis ar notekūdeņiem no mēteļu ražošanas rūpnīcas, kas izmanto dzīvsudrabu polivinilhlorīda ražošanā.
Arī Itālijā konstatēts , ka Vidusjūrā izzvejotām zivīm gaļā ir 3 reizes vairāk dzīvsudraba nekā Atlantijas okeānā zvejotām. Izrādās, ka Vidusjūrā dzīvsudrabs nokļūst ar rūpnīcu notekūdeņiem.
Dažreiz dzīvsudrabu pārtikas produktos konstatē arī tādās vietās, kur par to pat nevarētu rasties pat aizdomas. Tā, piemēram, Zviedrijā fermeri jau kopš četrdesmitajiem gadiem bija pasākuši apsmidzināt ar metildzīvsudrabu dažādu augu sēklas, lai pasargātu tās no pūšanas. Dzīvsudraba tālāko “ceļojumu” atklāja Austrijas zinātnieki, konstatējot dzīvsudrabu olās, kas bija importētas no Zviedrijas. Izrādījās, ka dzīvsudrabs olās bija nokļuvis, izēdinot vistām augus, kas izaudzēti no sēklām, kas apsmidzinātām ar dzīvsudraba preperātu.
Pēc minētā atklājuma satrauktie Zviedrijas zinātnieki veica plašus pētījumus šajā jomā un atrada pārsteidzoši augstu dzīvsudraba koncentrāciju zivīs, kas zvejotas Zviedrijas saldūdeņos, kā arī Baltijas jūrā. Izrādījās, ka dzīvsudrabs ūdens baseinos nokļuvis galvenokārt ar notekūdeņiem no rūpnīcām, kas hlora ražošanas procesā izmanto dzīvsudraba elektrodus, kā arī no celulozes un papīra fabrikām, kas izmanto dzīvsudraba preparātus pelējuma sēņu apkarošanai.
Lai novērstu cilvēku saindēšanos ar dzīvsudrabu, lietojot pārtikai zivis, Zviedrijas valdība 1967. Gadā apstiprināja ezeru un jūras piekrastes ūdeņu “melno sarakstu”, kuru regulāri papildina. Šajos ūdeņos zvejotās zivis nedrīkst pārdot, kā arī lietot pārtikai.
Par notikumiem Zviedrijā ieinteresējās arī ASV un Kanādas valdības, jo arī šajās zemēs ir attīstīta kā celulozes un papīra , tā arī hlora ražošanas rūpniecība. Pētījumi pilnībā apstiprināja radušās bažas. ASV 33 ziemeļu štatos un Kanādas 8 provincēs konstatēja, ka zivju un citu ūdensdzīvnieku gaļa satur cilvēka veselībai bīstamu daudzumu dzīvsudrabu. Ar valdības rīkojumu tika izņemts no tirdzniecības liels daudzums medicīnas vajadzībām paredzētu kapsulu , kuru saturs bija pagatavots no roņu aknām. Vairākās ūdenstilpēs sazvejotās zivis tika atzītas par pārtikai nederīgām.
Taču, neraugoties uz šiem satraucošajiem gadījumiem, vēl līdz pēdējam laikam uzskatīja , ka zivju un citu ūdens iemītnieku inficēšanai ar dzīvsudrabu ir vietējs raksturs un ka dzīvsudrabs ūdeņos tālu neizplatās.
Pēdējā laikā šie uzskati mainījušies. Anglijā, pārbaudot tirgū tunzivis, kas zvejotas lielos dziļumos okeānā, konstatēts, ka to gaļā ir dzīvsudrabs. To pašu pārbaudēs konstatēja arī Ņujorkā.
Tādejādi pierādījās, ka cilvēka garaspējām bīstamais dzīvsudrabs, tēlaini izsakoties, palaists brīvībā kādā atsevišķā mūsu planētai vietā, izplatās visos pasaules okeānos – gluži tāpat kā indīgās gāzes gaisa telpā.
No metāliskajiem sārņiem visvairāk pētījumu ir par dzīvsudrabu, bet par daudzām citām cilvēkam bīstamām vielām, kas atrodas piesārņotos ūdeņos, zināšanas vēl ir visai trūcīgas.
Par ūdens piesārņošanas indikatoriem daudzos gadījumos noder dzīvnieki. Tā, piemēram, Japānā uz ūdeņu piesārņošanu pirmie reaģē ūdensputni. Gājputni vairs neatgriežas vairākās ierastajās vietās. No agrāk tur ligzdojušo zosu skaita palikuši tikai apmēram 10% . Rajonu skaits, kur pārziemo gājputni, samazinājies no 149 līdz 27. Pašlaik Japānā steidzīgi ierīko dabas rezervātus putniem. To medīšana aizliegta gandrīz visā Japānā.
Par globālu problēmu pēdējā laikā kļuvusi pasaules jūru un okeānu piesārņošana ar naftu. Pēdējo 40 gadu laikā naftas izlietojums pasaulē ir palielinājies 50 reizes. Ik gadu pa jūrām pārvadā vairāk nekā 500 milj.t naftas, no kuras dažas nokļūst ūdenī.
Ūdenstilpēs izplūdusī nafta un tās produkti virs ūdens izveido plānu plēvi, kas neļauj skābeklim iekļūt ūdenī, tādēļ daudzi ūdens organismi aiziet bojā skābekļa trūkuma dēļ. Viens naftas litrs izveido šādu plēvi apmēram 0.5ha platībā.
Šādā naftas un naftas produkta plēve sevišķi bīstama ūdensputniem. Putnu spalvas, piesūkšanās ar naftu, neizžūst, un šādi slapji, lidot nespējīgi putni aiziet bojā no temperatūras pazemināšanās, pret kuru tie ļoti jūtīgi. Naftā samirkušie putni cenšas aiziet tālāk no ūdens un lielā skaitā iet bojā uz sauszemes, pat stipri tālu no ūdens.
Naftas plēve ūdensputniem ir sevišķi bīstama to perēšanas laikā, jo naftā samirkušām spalvām putni noziež ligzdās olas, čaumalām poras aizķep un cāļi dīglī nosmok.
Vairākas Rietumeiropas pilsētas no naftas aiziet bojā arī daudzi dekoratīvie ūdensputni. Pirms vairākiem gadiem Londonā, Temzas upē, avarējot kuģim, nokļuva ap 200 t naftas, un ar to apķepa vairāki simti gulbju, kas tur patstāvīgi dzīvo. Daudzus no gulbjiem neizdevās glābt. Līdzīgs gadījums notika arī Hamburgā. Naftas vieglākās funkcijas parasti iejaucas ūdenī vai uzpeld tā virspusē, bet smagākās, piemēram, mazuts, nogrimst upes dibenā un pārklāj to ar blīvu kārtu, kurā visas dzīvās būtnes aiziet bojā.
No naftas nobeidzas zivis un vēžveidīgie, bet dzīvas palikušās zivis daudzos gadījumos ir ar stipru naftas piegaršu, ka cilvēka pārtikai nav derīgas.
No naftas ik gadu aiziet bojā daudzi miljoni pīļu un citu ūdensputnu, Anglijas piekrastē vien apmēram 250000, Zviedrijas piekrastē – apmēram 30000. Naftas plēves plankumi sastopami pat antarktiskos ūdeņos, kur no tiem aiziet bojā roņi un pingvīni.
Starptautiskās konferencēs šis stāvoklis ir apspriests vairākkārt. Zinātnieki ieteic naftas apdraudētās vietās un uz naftas transportkuģiem uzstādīt speciālus seperatorus naftas atdalīšanai no ūdens, taču šīs ierīces ir ļoti dārgas.
Pagaidām ir tikai panākta starptautiska vienošanās par aizliegumu naftas ūdeņus izliet jūrā tuvāk par 50- 100 jūdzēm no krasta, bet Baltijas jūrā un Ziemeļjūrā to pilnīgi aizliegts. Taču ir satopams, ka ar laiku arī šī nafta nokļūst pie krastiem un veiks savu postošo darbību.
Lai novērstu naftas ūdeņu patvaļīgu izliešanu jūrā, Zviedrijā pēdējā laikā katra naftas tankkuģa iztukšotās kravas tilpnes iezīmē savdabīgā veidā, iemetot tajās apmēram 15g dažādu metālu putekļu stingri noteiktās, katram kuģim citādās proporcijās. Jaunais paņēmiens deva redzamus panākumus – pēc jūrā izlieto naftas atlieku analīzes vainīgos kuģus ātri atrada un vadītājus attiecīgi sodīja.
Nafta, kas nokļūst jūru un okeānu ūdeņos, rada cilvēcei tik lielas briesmas, ka šī parādība satrauc visu pasauli. Visbīstamākās situācijas rodas tad, kad avāriju cieš naftas tankkuģi un jūrā izplūst daudzi tūkstoši tonnu naftas, kas pārklāj desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru okeānu akvatorijas.
Katra tonna naftas plēves veidā pārklāj apmēram 12km² okeāna virsmas, nodarot lielu posto jūras dzīvniekiem. Daudzu jūras zivju sugu mazuļiem pirmajam dzīves elpas vilcienam ir vajadzīgs gaiss.
Tur, kur ūdeni sedz naftas plēve, zivju mazuļi tūlīt pēc izšķilšanās no ikriem iegūt šo viņu dzīvē tik svarīgo elpas vilcienu, tādēļ masveidā iet bojā. Dažas naftas sastāvdaļas nonāvē arī vairākus vēžveidīgo un citus jūras iemītniekus,
Rakstot un runājot par ūdens aizsardzību, dažkārt uzskata, ka okeānu plašumiem nopietnas piesārņošanas briesmas nedraud.
Šo ilūziju sagrāva ievērojamais okeānu pētniecības zinātnisko ekspedīciju vadītājs Tūrs Heijedāls, kas divas reizes šķērsoja okeānu papirusu laivās 1969. Un 1970. Gadā.
Pirmajā braucienā, kad ekspedīcija nebija gatavojusies reģistrēt piesārņotās okeāna platības un nebija pat cerējuši sastapties ar šādu parādību, nācās konstatēt, ka vairāk nekā 10%no maršruta okeāna virsma ir noklāta ar naftu, asfalta lauskām un citiem atkritumiem, kas , pēc atradēju domām, ir mūsdienu komerciālās darbības sekas.
Otrajā braucienā 1970.gadā ekspedīcija jau reģistrēja visus savā maršrutā sastaptos piesārņojumus laukus.
Ekspedīcija nobrauca pa okeānu 4350km, atradās ceļā 43 dienas un no tām 40 dienas kuģoja pa neiedomājami piesārņotu okeānu.
Savā ziņojumā, ko Tūrs Heijerdāls iesniedza Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, viņš izsaka brīdinājumu : ja okeānu piesārņošana netiks pārtraukta , tas negatīvi ietekmēs pasaules ekonomiku nākotnē.
Sārņi samazina gaismas iekļūšanu ūdenī un līdz ar to fitoplanktona fotosintēzi, kas faktiski ir dzīvības uzturētājs okeānos.
“Turpinot pasaules okeānu izmantošanu par cilvēku darbības neiznīcināmo atkritumu starptautisku izgāztuvi, var izraisīt okeānu produktivitātes nelabojamu pazemināšanos un radīt draudus okeānu augu un dzīvnieku valsts pastāvēšanai,”- tā beidza savu ziņojumu ievērojamais okeānu pētnieks.
Ūdens atbrīvošana no naftas sārņiem ir viena no vissvarīgākajām problēmām ūdens aizsardzības jomā, jo ūdens baseinu piesārņošana ar naftu mūsdienās gūst jau gigantisku apjomu.
Viens no kaitīgiem ūdens sārņu veidiem ir arī sintētiskie preparāti – detergenti. Tie veido labi saskatāmus putu kamolus, kas peld pa piesārņotā ūdens virsmu. Detergenti pazemina ūdens skābekļa uzņemšanas spēju un līda ar to arī zivju un citu ūdens organismu dzīvotspēju.
Sintētiskiem mazgāšanas līdzekļiem ir vairākas izcilas īpašības :tie atbrīvo priekšmetus no netīrumiem un attauko tos, kas ir absolūti nepieciešams, piemēram, precīzās un komplicētās tehniskās ierīces. Turklāt tie maina šķidrumu virsmas spraigumu, darbojas kā emulgatori, rada putas un krasi palielina ūdens spēju saslapināt cietus priekšmetus.
Tā ir vērtīgas īpašības rūpniecības apstākļos, taču, nokļūstot ūdenstilpēs, šie mazgāšanas līdzekļi kļūst kaitīgi. Upes pārklājas ar putām, ūdenim nevar piekļūt saules stari, ūdenī strauji samazinās skābekļa daudzums. Palielinoties ūdens saslapināšanās spējai, tajā aiziet bojā pīles un citi ūdens putni. Sintētisko mazgāšanas līdzekļu galvenais kaitīgums ir tas, ka tie samazina ūdens skābekļa uzņemšanas spēju un paralizē baktēriju darbību. Turklāt daudzi no tiem ir indīgi – pat 10-25mg litrā nonāvē ne tikvien zivis, bet arī aļģes.
Šo līdzekļu specifiskās īpašības rada lielas grūtības notekūdeņu attīrīšanā gan ar ķīmiskām, gan bioķīmiskām metodēm ūdeņu piesārņošanu.
Sakarā ar detergentu kaitīgumu vajadzētu ņemt vērā, ka nav neapstrīdamu pierādījumu tam, ka ilgus gadsimtus lietotās visiem pazīstamās ziepes daudzās nozarēs nevarētu izmantot arī turpmāk. Attiecīgiem speciālistiem vajadzētu izpētīt iespējas, kā sintētiskos mazgāšanas līdzekļus vismaz daļēji aizstāt ar dabiskiem, bet nākotnē radīt jaunus, nekaitīgus sintētiskos mazgāšanas līdzekļus.
Ne mazāk bīstams ūdeņu piesārņotājs ir siltumsārņi, citiem vārdiem, rūpniecības agregātu atdzesēšanai izmantotā ūdens ielaišanai ūdenstilpēs. Ielaistiem notekūdeņiem parasti ir par 8-10ºC augstāka temperatūra nekā ūdenstilpē. Tādejādi ūdenstilpēs no elektrostacijām, kā arī daudziem rūpniecības uzņēmumiem ieplūst daudz siltuma. Ūdens temperatūras paaugstināšanās ūdenstilpēs ir bīstama ūdens iemītniekiem, jo daudzas zivju sugas arī citi ūdens iemītnieki spēj dzīvot visai šaurā ūdens temperatūru intervālā.
Ūdens iemītnieku lielākajai daļai ķermeņa temperatūra ir apmēram tāda pati kā ūdens temperatūra. Temperatūrai paaugstinoties, palielinās arī skābekļa patēriņš, bet tā šķīšanas spēja pārmērīgi siltā ūdenī samazinās. No temperatūras paaugstināšanās aiziet bojā daudzi ūdensaugi un dzīvnieki, tā vēl vairāk piesārņojot ūdeni. Šāda parādība apdraud ne tikai iekšējos ūdeņus, kas jo sevišķi novērojams ASV, galvenokārt Mičiganas ezerā, bet arī jūras. Siltā ūdens ietekmē pēdējos gados ir stipri mainījusies arī augu un dzīvnieku valsts, piemēram, Zviedrijas rietumu piekrastē.
Kad jūru un okeānu krastos sāka izveidoties pilsētas, par visracionālāko tolaik uzskatīja visus atkritumus ievadīt jūrā. Taču vēlāk izrādījās, ka pilsētām augot, arī jūra nevar aizskalot milzīgo atkritumu daudzumu un pilsētu tuvumā esošā jūras daļas tiek piesārņota. Šādas piesārņotas jūras platības ar glūdai līdzīgām nogulsnēm jūras dibenā, kas izdala smirdošas gāzes, ir izveidojušās, piemēram, Francijas lielākajā kūrortā Nīcā, Turcijā Zelta raga līcī un pie visām Japānas pilsētām.
Šādas parādības novēršanai daudzās piejūras pilsētās būvē cauruļvadus ar lieku diametru, kuru vairākus kilometrus no krasta ievada jūrā. Taču arī šāda sadzīves atkritumu likvidēšanas metode nav vēlama, jo ar laiku jūra tāpat tiek piesārņota vēl lielākā teritorijā. Turklāt šādi ievadītie atkritumi bieži vien satur dažādu slimību ierosinātājus un tādēļ ir cilvēkam bīstami.
Čikāgas tuvumā Foksas upē atrasts milzīgs daudzums cilvēkam bīstamu vīrusu un baktēriju, to skaitā poliomielīta un reo vīrusi. Tie konstatēti arī karpās, kas izzvejotas Mičiganas štatā Eldžinas, Ororas un Montogomerijas pilsētu kanalizācijas noteku tuvumā.
No pirmā acu uzmetiena pilnīgi nekaitīga upēs un ezeriem šķiet vizināšanās ar motorlaivām. Taču izrādās, ka , pārmērīgi gandrīz visus dzīvos organismus attiecīgajā ūdenstilpē.
Motorlaivu motoru darbības “atkritumi” nokļūst tieši ūdenī, bet tajos esošie ogļūdeņraži un svina savienojumi, kas bioķīmiskajā ceļā vāji sadalās, iedarbojoties kopīgi ar sevišķi bīstamiem fenoliem, nonāvē daudzus derīgos ūdens mikroorganismus. Visjūtīgākās pret minēto vielu ieplūšanu ir beznotekas ūdenstilpes, kā arī tādas, kur ūdens caurtece ir vāja. Kad ūdens virsma pārklājas ar pavisam plānu eļļainu plēvīti, tiek apgrūtināta gāzu apmaiņa starp ūdeni un atmosfēru, tādēļ nobeidzas dažu sugu zivis: ūdens zaudē savu izcili vērtīgo pašattīrīšanās spēju un var kļūt par nederīgu dzeršanai. No šķietami gluži nekaitīgo motorlaivu iedarbības lielā mērā cietis, piemēram, populārais Bodenezers Šveicē, kā arī vairāki ezeri un upes visā pasaulē.
Vēl gluži nesen valdīja uzskats, ka minerālmēsli, ko lieto lauksaimniecībā, no augsnes praktiski nozīmīgā daudzumā neizskalojas. Pēdējā laikā, kad mākslīgos mēslus lieto lielākā daudzumā nekā agrāk, izrādās, ka šāda izskalošanās tomēr ir jūtama un visai negatīvi ietekmē ūdenssaimniecību, piesārņojot un saindējot ūdeni. Kā zināms, slāpekļa mēsli ir viens no efektīvākajiem lauku ražas paaugstināšanas līdzekļiem, taču Japānas valdība bija spiesta aizliegt ar tiem mēslot rīsa laukus, lai gan tie stipri cēla rīsa ražu. Izrādījās, ka šo mēslu intensīvas lietošanas rezultātā daļa no tiem nokļuva ūdenstilpēs, kur, savienojoties ar dažādām rūgstošām organiskām vielām, radīja indīgus ķīmiskus savienojumus, no kuriem aizgāja bojā zivis, kā arī citi ūdens iemītnieki.
Turklāt konstatēts, ka minerālmēsliem ir arī citāda veida ietekme uz ūdeni. Minerālmēsli, nokļūstot ūdenstilpēs, palielina augiem derīgo barības vielu daudzumu ūdenī. Uz to ātri reaģē daži ūdensaugi, pirmām kārtām sīkās aļģes, kas ātri savairojas tādā daudzumā, ka ūdens kļūst zaļš. Aļģu ietekmē mainās ūdens ķīmiskais sastāvs, tiek traucēts vielu maiņas normālais cikls, ūdenī sāk trūkt skābekļa, tādēļ nobeidzas zivis un citi ūdens iemītnieki.
Slāpekļa minerālmēsliem nokļūstot apakšzemes ūdeņos, tie var nonākt akās, saindējot aku ūdeni tik lielā mērā, ka tas kļūst bīstams kā dzīvniekiem, tā cilvēkiem. Daža slāpekļa savienojumi var uzkrāties pienā un izraisīt cilvēka saslimšanu.
Vairākās zemēs pēdējos gados par nopietnu problēmu kļūst ūdens piesārņošana ar lopkopības fermu notekūdeņiem, kā arī ar notekūdeņiem, kas sūcas ārā no skābbarības tvertnēm. Tā, piemēram, Zviedrijā jau 1969.gada likums par dabas aizsardzību aizliedz ūdenstilpju piesārņošanu ar vircu un skābbarības tvertņu notekūdeņiem. Laika posmā no 1972. līdz 1977.gadam Zviedrijā bija paredzēts ar valsts līdzekļiem celt speciālas kūtsmēslu glabātuves un kaltētavas.
Notekūdeņu daudzums no lopkopības uzņēmumiem ir 5 reizes lielāks nekā no komunālās saimniecības uzņēmumiem. Lietojot ar lopkopības atkritumiem piesārņotu ūdeni, cilvēks saslimst ar kuņģa slimībām. Pēdējos 10 gados ezeros u upēs, kur ieplūst lopbarības notekūdeņi, novērota pastiprināta zivju smakšana, kas bija 14%, kura šobrīd jau ir sasniegusi 50% lielu apmēru. Arī ūdeņos kuri piesārņoti ar lopkopības atkritumiem, ik gadu nobeidzas tūkstošiem tonnu zivju. Zivju masveida nobeigšanās no lopkopības atkritumiem konstatēta arī Anglijā un Holandē. Virsūdeņu piesārņošanu ar lopkopības notekūdeņiem Holandē uzskata par tik kaitīgu parādību, ka dažās Holandes provincēs par to ir paredzēta pat saimniecību konfiskācija. Šehijā unSlovākijā sakarā ar lielu lopkopības uzņēmumu dibināšanu īpašu uzmanību pievērš šo uzņēmumu atkritumu utilizācijai. Valsts zinātnieki tehnisko pētījumu plānā ir speciāla šai problēmai veltīta nodaļa. Trešeboņas lopkopības kompleksā, kas paredzēts 25000 cūku, labus rezultātus devusi atkritumu rūpnieciskā pārstrādāšana, ik dienu pārstrādājot 140-150 t vircas kopā ar pilsētas sadzīves notekūdeņiem. Šos šķidros atkritumus vispirms ievada speciālā aerācijas rezervātā un pēc aerācijas hermētiskos dzelzsbetona torņos ar 3000m³ tilpumu, kur tos raudzē 33° temperatūrā. Gāzes, kas rodas rūgšanas procesā, izmanto šķidruma sildīšanai tornī, kā arī siltuma uzturēšanai cūku mītnēs.
Pēc šķidruma noraudzēšanas no tā ar separatora palīdzību atdala cietās frakcijās, bet šķidrumu izlieto lauksaimnieciski izmantojamās zemes laistīšanai. Ūdens pietiek apmēram 200 hektāriem. Atkritumu cietās frakcijas novada uz komposta ceha mehanizēto līniju, kur tās pārstrādā mēslošanas līdzekļos. Attīrīšanas stacija paredzēta 25000 t atkritumu pārstrādāšanai gadā.
Sakarā ar atomenerģijas izmantošanas paplašināšanos daudzās pasaules zemēs darbojas liels skaits rūpnīcu, kas attīra urāna rūdu, pārstrādā to kodoldegvielā reaktoru vajadzībām; tiek būvēti jauni atomreaktori. Taču kapitālistiskajās zemēs ne visur ir nodrošināta atkritumu pienācīga noglabāšana.
Atomreaktorus parasti būvē pie upēm, kur ūdeni izmanto iekārtas dzesēšanai, bet pēc tam laiž atpakaļ upē. Ūdenim plūstot caur reaktoru, ūdenī esošās vielas kļūst radioaktīvas, tāpēc vairākās zemēs ūdens piesārņošana ar radioaktīvām vielām ir svarīga problēma.
Visās atomvalstīs zinātne noskaidrojusi gaisa, ūdens un citu vides elementu radioaktivitātes normas, kas cilvēkam nav bīstamas, taču praksē izrādās, ka radioaktivitātes izvietojums attiecīgā vidē ir visai nevienmērīgs, tāpēc arī par pieļautajām atzītās normas daudzos gadījumos var kļūt cilvēkam bīstamas.
Tā, piemēram, ASV Henfordas plutonija rūpnīcas atomreaktorā izmanto Kolumbijas upes ūdeni. Pārbaudot ūdens radioaktivitātes pakāpi, noskaidrots, ka tā ir daudz zemāka par pieļaujamo. Turpretī, pārbaudot šī ūdens planktonu un zivis, kas barojas no šī planktona, izrādījās, ka radioaktīvā fosfora daudzums šajos organismos ir apmēram 150000 reizes lielāks nekā ūdenī. Kādā citā ASV atomcentrā pie Klingsas upes planktona radioaktivitāte bija1000 reižu augstāka nekā ūdenim.
Tātad arī tajos gadījumos, kad ūdens radioaktivitāte nepārsniedz cilvēkam pieļaujamās normas, ūdenī dzīvojošiem organismiem praktiski būs jau tāda radioaktivitātes pakāpe, kas cilvēkam bīstama, tāpēc tie cilvēka pārtikai nav derīgi. Ēdot zivis, kuras zvejotas ar radioaktīvām vielām maz piesārņotā ūdenī, cilvēks var saņemt tādu starojuma devu, kas daudz augstāka par piesārņojamo.
Ūdenī dzīvojošo organismu spēja akumulēt sevī radioaktīvās vielas nākotnē var kļūt par visai nozīmīgu faktoru ūdens attīrīšanā. Tā, piemēram , zivis varētu izmantot kā bioloģisku līdzekli ūdens attīrīšanai no radioaktīvām vielām.
Jau V gadsimtā Kristus dzimšanas sengrieķu vēsturnieks Hērords rakstīja, ka ziemeļos atrodas jūra, kuras krastos var atrast dzintaru. Tā bija Baltijas jūra, kuru dēvēja par Dzintarjūru. Mūsu ēras II gadsimtā grieķu astronoms un matemātiķis K. Plotemejs to sauca par Vendu jūru (pēc ciltīm, kas dzīvoja jūras krastā). Senie slāvi to sauca par Varjagu jūru. XI gadsimtā ziemeļvācu hronikās jau parādās nosaukums Baltijas jūra.
Baltijas jūra ir viena no jaunākajām jūrām pasaulē. Tā sāka veidoties leduslaikmeta beigu posmā (pirms apmēram 13-14 tūkstošiem gadu), kad Baltijas ieplakas dienvidu daļa sāka atbrīvoties no ledus. Pirms apmēram 13 tūkstošiem gadu, ledājam kūstot un atkāpjoties uz ziemeļiem, izveidojās sprostezers – saldūdens Baltijas ledus ezers, kura krastus no vienas puses veidoja ledus siena, bet no otras puses norobežojās reljefa paaugstinājumi. Tas uzskatāms par Baltijas jūras sākumu. Šī Baltijas jūras attīstības pirmā stadija ilgusi apmēram 6000 gadus.
Ledājam turpinoties kust un Baltijas ledus ezera līmenim ceļoties, tā ūdeņi savienojās ar Ziemeļjūru un Balto jūru. Baltijas ledus ezerā ieplūda sāļais ūdens, parādījās jūras augi un dzīvnieki . Izveidojās Joldijas jūra, kas pastāvēja vairākus simtus gadu.
Ledājam kūstot, tā svars samazinājās, un Fennoskandijā notika Zemes garozas celšanās. Tāpēc Joldijas jūra atdalījās no okeāna un atkal izveidojās ezers, kura ūdens sāļums pakāpeniski samazinājās. Sākās Baltijas jūras trešā stadija – Ancilus ezers. Ancilus ezera periodā ūdenslīmenis atkal pakāpeniski paaugstinājās, un pirms apmēram 7500 gadu ezers savienojās ar Ziemeļjūru. Ūdens atkal kļuva sāļš, parādījās jauni augi un dzīvnieki. Sākās Litorīnas jūras stadija.
Vēlākajos laikos jūras ūdens pieplūdums samazinājās, un pirms apmēram 2800 gadu sākās pašreizējā Baltijas jūras attīstības stadija- Pēclitorīnas jūra.
Baltijas jūra ir viena no seklākajā jūrām pasaulē. Jūras dibena reljefu veido ovālas ieplakas (muldas), kuras atdala vaļņveida pacēlumi (sliekšņi). Mulda starp Gotlandes salu un Latvijas piekrasti veido Baltijas jūras centrālo daļu, kur daudzās vietās dziļums pārsniedz 100 metrus. Dziļākā vieta – 470 m ir ziemeļos no Getlandes.
Latvijas piekrastē Baltijas jūra gandrīz visur ir sekla. Lielākais dziļums ir uz rietumiem no Kolkasraga – 35 metri. Seklākās vietas atrodas uz sliekšņa starp Ovišragu un Serves pussalu, kur dziļums ir ap 10 m, tāpēc uz sliekšņa sēkļiem uzskrējuši un gājuši bojā simtiem kuģu.
Rīgas jūras līcis ir seklākais no Baltijas jūras līčiem – vidējais dziļums 26 metri. Līča centrālajā daļā atrodas mulda, kuras dziļumi pārsvarā ap 40 metriem. Lielākais dziļums – 67 m ir Mērsraga muldā. Seklākā ir līča ziemeļdaļa – Muhu šauruma baseinā vidējais dziļums ir 4.5 metri. Līci ar Baltijas jūras centrālo daļu savieno Irbes šaurums. Baltijas jūras Latvijas piekrastē, sevišķi Rīgas jūras līcī, raksturīgi plaši seklumi, kur paralēli krastam veidojas zemūdens vaļņi. Šajā joslā notiek viļņu gāšanās. Gāzumjoslas platums parasti ir600-800 m, bet dziļums nepārsniedz 6-8 metrus.
Baltijas jūras krasta līnija Latvijas piekrastē ir maz robota. Krasti pārsvarā ir zemi, tikai ziemeļos no Pāvilostas un Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē pie Tūjas tos veido stāvas kraujas. Krasta līniju nedaudz izrobo zemesragi – Akmeņrags, Ovošrags, Kolkasrags, Ķurmrags. Krasta līniju mūsdienās pārveido pati jūra un tajā ieplūstošās upes. Nogulsnējoties upju sanstajām dūņām un smiltīm, kā arī jūras straumēm pārvietojot tās, sauszemes pludmales platība piekrastē paplašinās. Turpretī vētrainās dienās jūras darbība ir ārdoša – viļņi ārda un drupina jūras stāvkrastus.
Jūra, kas pēcleduslaikmeta klāja tagadējo Piejūras zemieni, izskaloja ledāja sanešus. Pēc tās atkāpšanās izveidojās smilšaina piekraste ar plašu pludmali, aiz kuras vējš sadzina kāpu joslu. Starp kāpām atrodas ezeriņi, kas ir seno jūru paliekas.
Baltijas jūra ir tipiska iekšējā jūra . Tajā ieplūst ap 250 upju, kas jūrā ienes ap 472km³ saldūdens gadā, Tāpēc Baltijas jūra ir mazākais ūdens sāļums pasaulē. Atklātā jūrā virsējā ūdensslānī sāļums sasniedz
8-10 promiles(‰), dziļākajās vietās, sevišķi tuvāk Dānijas jūras šaurumam, pa kuriem ieplūst Ziemeļjūras sāļākais un tāpēc arī smagākais ūdens, pie dibena sāļums ir 12‰.
Lielā saldūdens pieplūduma un nelielā dziļuma dēļ Rīgas jūras līcī ūdens sāļums virsējā slānī ir 4-5 ‰.
Latvijas piekrastē vissiltākais jūras ūdens ir jūlijā un augustā – +18. +20°, bet Rīgas jūras līcī vasarā tas vienmēr ir nedaudz siltāks.
Nelielais ūdens sāļums un jūras seklums ziemā veicina tās aizsalšanu. Rīgas jūras līcis vidēji no katrām četrām ziemām trīs ziemas aizsalst. Baltijas jūras Latvijas piekrastē parasti izveidojas piekrastes ledus.
Vēji rada Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī ne tikai viļņošanos, bet arī straumes. Gar Baltijas jūras Latvijas piekrasti vērojama jūras straume, kas plūst no dienvidiem uz ziemeļiem.
Rīgas jūras līcī straumju virzienu un ātrumu nosaka galvenokārt vēju darbība. Pūšot rietumu un dienvidrietumu vējiem, caur Irbes šaurumu līcī tiek sadzīts ūdens no jūras, un Rīgas jūras līcī ūdenslīmenis paaugstinās. Ziemā šāds ūdens pieplūdums, kā arī stiprs vējš izraisa ledus kraušanos ledus kalnos – torosos.
Ūdens apmaiņa starp Baltijas jūru un Rīgas jūras līci pārsvarā notiek pa Irbes šaurumu. Baltija jūras sāļākais un smagākais ūdens līcī ieplūst gar jūras dibenu, veidojot dziļūdens straumi. Savukārt līča mazāk sāļie un vieglākie ūdeņi plūst no līča uz dienvidu daļas uz šīm galvenajām straumēm veidojas uzplūdu un atplūdu viļņu straumes un liela vējstraumju daudzveidība.
Spēcīgā vēja radītā viļņošanās ir dziļajā un atklātajā Baltijas jūras daļā, mazāka- Rīgas jūras līcī un piekrastē. Baltijas jūrā pārsvarā ir vētras ar dienvidrietumu un rietumu vējiem, tāpēc Latvijas piekrastē stiprākā viļņošanās ir pie Irbes šauruma ieejas un Rīgas jūras līča ziemeļdaļā. Tad viļņi var sasniegt desmit un vairāk metru augstumu.
Jūras straumes un viļņi nemitīgi pārveido Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrasti – vietām nogulsnē smiltis un paplašina pludmali un smilšu sēres, vietām noskalo zemesragus un iztaisno krastus, bet citās vietās pārskalo ledāja sanešus un izceļ piekrastē laukakmeņus. Lieli laukakmeņu sablīvējumi ir piekrastē starp Roju un Kalteni, Mērsragu un Enguri, Tūju un Vitrupi. Vietējie iedzīvotāji tos sauc par jūrakmeņiem.
Baltijas jūras un Rīgas jūras līča augu un dzīvnieku valsts ir visai nabadzīga. Ūdensaugu galvenie pārstāvji ir brūnaļģes un sārtaļģes, kas aug galvenokārt piekrastē līdz 12-18 m dziļumos.
80.gadu sākumā bija daži tūkstoši pelēko roņu un ap desmit tūkstošu pogaino roņu, taču to skaits arvien samazinājās. Jūrā ir aptuveni 40 zivju sugas, taču zvejo galvenokārt mencas, reņģes, brētliņas, salakas, plekstes un lučus. Piekrastē un upju grīvās zvejo lašus, zušus, vimbas. Vēl 50.-60. gados Rīgas jūras līcis bija viens no produktīvākajiem Baltijas jūras rajoniem, taču pēdējā laikā zivju daudzums ir strauji samazinājies. Tas noticis galvenokārt ūdens piesārņotības un pārliekās nozvejas dēļ.
Pēc vētrām, sevišķi rudenī, jūras krastā bieži var atrast dzintara gabaliņus, kas ir sacietējuši senatnē augošo skujkoku sveķi.
Baltijas jūrai un Rīgas jūras līcim ir liela nozīme ne tikai zvejniecībā, bet arī kuģniecībā. Baltijas jūras nozīmīgākās ostas ir Liepājas un Ventspils, kuras neaizsalst. Ļoti liela ir Rīgas osta. Rīgas jūras līča piekrastē atrodas arī vairākas mazas ostas- Roja, Mērsrags, Salacgrīva.
Jūras nogulumos atrodami gliemežvāku krājumi, kas noder minerālbarībai mājputniem.
Rīgas jūras līča un Baltijas jūras piekrastē ir daudz sanatoriju un atpūtas namu. Sevišķi slaveni ir Ķemeri, kur ārstniecībā plaši izmanto vietējos sērūdeņos un ārstniecības dūņas.
Jūra ir sarežģīts dabas veidojums, un tās dzīvo organismu kompleksam (biocenozei) ir lielas pasaglabāšanās spējas, kas izveidojušās tūkstošgadīgajā cīņā par izdzīvošanu.
Līdz mūsu gadsimta 50. gadiem cilvēks un viņa saimnieciskā darbība visumā iekļāvās dabas mērogos. Pēdējos 20-30 gados cilvēka izraisītā (antropogēnā) ietekme palielinās lavīnveidīgi un jūras dabai arvien grūtāk to pārvarēt.
Baltijas jūras dabas kompleksu stipri ietekmē sekojoši faktori: pirmkārt, jūra ir vāji savienota ar okeānu , tāpēc to ievērojami iespaido saldūdens ieplūde ; otrkārt, jūra ir sekla, virsas platība liela, bet tilpums mazs (20 tūkst. km³); treškārt, atkarībā no sāļuma jūrai raksturīgs ūdeņu noslāņojums; ceturtkārt, tā ir relatīvi auksta jūra –vasarā sasilst tikai virsējais (15-25 m) ūdens slānis ; piektkārt, Baltijas jūras dzīvās dabas komplekss vēsturiski ir ļoti jauns.
Pēc UNESCO datiem Baltijas jūra un Rīgas jūras līcis uzskatāmi par vispiesēņotākajiem Zemes rajoniem.
Cilvēka iedarbība uz Baltijas jūru un Rīgas jūras līča dabas kompleksu var sagrupēt sekojoši
1) jūras resursu ieguve un patērēšana – zivju zveja, aļģu, derīgo izrakteņu ieguve, ūdens izmantošana,
2) jūras izmantošana transportam, hidrotehniskām būvēm, atkritumu izgāšanai, rekreācijai,
3) bioloģiskā un ķīmiskā piesārņošana ar rūpniecības, lauksaimniecības un komunālajiem notekūdeņiem,
4) piesārņošana no atmosfēras.
Baltijas jūras lielākās piesārņotājas Latvijas piekrastē ir republikas lielākās upes, kurās savukārt tiek ieplūdināti gandrīz neattīrīti notekūdeņi no visas republikas. Sevišķi augsta bakteriālās piesārņotības pakāpe un liels piesārņojums ar organiskajām vielām ir Rīgas jūras līcī, kurā savus ūdeņus ienes Latvijas netīrākās upes – Daugava un Lielupe. Šo iemeslu dēļ Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē posmā no Engures līdz Vecāķiem aizliegts peldēties, jo tas apdraud cilvēku veselību. Šajā posmā ietilpst arī Jūrmalas kūrortzona.
Baltijas jūras krastos atrodas daudzas valstis, tāpēc tās ir pieņēmušas divus svarīgus starptautiskus likumdošanas aktus – par cilvēka saimnieciskās darbības regulēšanu un par Baltijas jūras dabas kompleksu saglabāšanu.
Baltijas jūras atveseļošana ir atkarīga no mums visiem. Galvenais priekšnoteikums – pārtraukt neattīrītu notekūdeņu ievadīšanu, saglabāt tīrus gruntsūdeņus un atmosfēru.
Ūdens uz mūsu planētas ir neaptverami daudz. Ja Zeme būtu lode ar līdzenu virsmu, tad ūdens to apņemtu 2780 metru biezā slānī. Taču 96.5% ūdens ir sāļūdens un tikai 305 % – saldūdens. Savukārt no visa saldūdens, kas ir uz Zemes, cilvēkam pieejama niecīga daļa. Ūdens riņķojums uz zemes ir noslēgta sistēma, ko veido noteces un uzkrāšanās procesi. Par ūdens riņķojuma sākumu uzskatāma iztvaikošana no jūrām, sauszemes, upēm un ezeriem. Tad vējš atnes mākoņus uz sauszemi, pēc tam nolīst lietus, un ūdens pa strautiņiem un upēm nonāk atpakaļ jūrā. Daļa nokrišņu tūlīt iztvaiko un paceļas gaisā, bet daļa iesūcas zemē, veidojot pazemes ūdeņus.
Ūdeņus, kas atrodas Zemes garozas augšējā daļā, sauc par pazemes ūdeņiem. Tie veidojas, atmosfēras nokrišņiem iesūcoties zemē un uzkrājoties virs ūdensnecaurlaidīgajiem slāņiem. Latvija atrodas pastiprinātā mitruma zonā, tāpēc republikā ir lieli pazemes ūdeņu krājumi. Visas republikas pazemes ūdeņu atkarībā no to noteces un ķīmiskā sastāva īpatnībām var iedalīt trijos stāvos. Pirmajā stāvā atrodas saldūdeņi, otrajā un trešajā- ūdeņi ar paaugstinātu minerālvielu daudzumu.
Gruntsūdeņi parasti ir cieši saistīti ar virszemes ūdeņiem- tie ieplūst upēs, ezeros un jūrās, savukārt upju un ezeru ūdeņi, iesūcoties gultnē, papildina gruntsūdeņus. Šie ūdeņi ir VISPIESARNOTAKIE, jo tos no virspuses neaizsargā ūdensnecaurlaidīgie slāņi.
Starpslāņu ūdeņi atrodas starp vairākiem ūdensaizturslāņiem un ir pasargāti no piesārņošanas. Šie ūdeņi veido galvenos Latvijas dzeramā ūdens krājumus. Pirmā stāva saldūdens horizonta ūdensnesējslāņi var atrasties līdz 150-500m dziļumam. Pēdējos gadu desmitos pasliktinājusies arī starpslāņu ūdens kvalitāte. Tas ir cilvēku darbības negatīvās sakas. Tā kā Latvijā ūdensnecaurlaidīgos slāņus veido dolomīti un kaļķakmenī, kuros ir plaisas, tad neattīrītie ūdeņi pa tām nokļūst starpslāņu ūdeņos un piesārņo tos.
Pazemes ūdeņi dziļās upju ielejās vai pamatiežu atsegumu vietās izplūst zemes virspusē, veidojot avotus. Latvijā lielākie ir Dāvida dzirnavotu avoti Vaives upes stāvajā krastā netālu no Vaives. Lielākais no 25 avotiem, izlauzies no dolomīta sienas, veido vairāk nekā 7m augstu ūdenskritumu.
Avotu iedarbības rezultātā Latvijā ir radušās daudzas alas, kuru lielākā daļa ir izvietojusies smilšakmeņos. Kā vispopulārākā un pēc tilpuma lielākā (500m3) minama ir Gūtmaņa ala Siguldā. Alu pirms 10000 gadu sāka veidot Gaujas ūdeņi, bet tagad šo darbu turpina avots, kura ūdeni uzskatīja par svētu un lietoja tautas dziedniecībā.
1985.gadā Braslas krastā tika atrasta unikāla alu sistēma ar pazemes strautu un diviem pazemes ezeriem. Ezerala, kuras eju kopgarums ir 48m, ir smilšakmeņos dabiski veidojusies Latvijas garākā ala. Interesantas ir Gaujas nacionālā parka teritorijā esošās Sikspārņu alas, kurās zinātnieki atraduši gandrīz visas retās sikspārņu sugas, kuras sastopamas Latvijā.
Pazemes ūdeņu dziļākajos slāņos, kuros ūdens apmaiņa ir palēnināta, uzkrājas dažādi sāļi. Šādus ūdeņus sauc par minerālūdeņiem. Mūsu republikā pazīstamākais un visvairāk izmantotais minerālūdens ir sērūdens (Ķemeros, Jaunķemeros, Baldonē, Kandavā), kuru lieto dziedniecībā. Gandrīz visā republikā izplatīti ir minerālūdeņi, kas satur hlorīgus (Valmierā, Ķemeros, Cēsīs, Liepājā). Latvijā ir arī dzelzi saturoši minerālūdeņi.
Liepājas rajonā ir atrasti karstie jeb termālie ūdeņi. To temperatūra sasniedz 50- 62,50.
1. Latvijas Ezeri M.Kundziņa foto. G. Andruškina teksts
Rīga izdevniecība “Liesma” 1973. gads.
2. J. Kronīts Dabas Aizsardzība
Rīga izdevniecība “Avots” 1982. gads.
3. Latvijas Ģeogrāfijas Hrestomānija “Īedzīvotāji”
Rīga izdevniecība “Zvaigzne” 1992. gads.
4. Latvijas Fiziskā Ģeogrāfija A.Rudovics. T. Rudoviča.
Rīga izdevniecība “Zvaigzne” 1993. gads.