Latvijas ceļš uz neatkarību
19.gs. beigās un 20.gs. sākumā latviešu tautas vēsturē sākās jauns posms. Rūpniecības attīstības rezultātā strauji augošajās pilsētās radās kreisi orientētas latviešu politiskās organizācijas (1904.g. tās apvienojās un izveidoja Latviešu Sociāldemokrātisko strādnieku partiju). Vienlaicīgi arī laukos pieauga latviešu zemnieku saimnieciskais iespaids. Jaunlatviešu un Jaunās strāvas sabiedriskās cīņas un idejas par jauniem ideāliem, latviešu inteliģence pakāpeniski pieņēma. Priekšplānā izvirzījās sociāla rakstura prasības un sabiedriski politiskās darbības mērķi. Latviešu zemnieks joprojām bija spiests zināmā mērā pakļauties vācu (Latgalē – poļu) muižniekiem. Klāt nāca arī atkarība no cara patvaldības ierēdņiem, kuri par katru cenu centās panākt Baltijas guberņu pārkrievošanu. Arī lielākajās pilsētās pašvaldības atradās ietekmīgo vācu tautības pilsoņu pārziņā un latviešiem tikai ar milzīgām grūtībām izdevās panākt arī savu pārstāvju ievēlēšanu pilsētas domēs.
Jau 1905.g. revolūcijas laikā izskanēja doma par visu latviešu novadu apvienošanu, un to pārvaldes nodošanu latviešu rokās. Tomēr latvieši neko nepanāca, jo viņu centieniem pretojās gan vācu muižniecība, gan arī krievu valdība. Vācu muižniecība centās uzturēt spēkā esošo landtāgu kārtību, bet krievu valdība gribēja iztikt bez jebkādām pašvaldībām, pārvaldot valsti tikai ar savu ierēdņu palīdzību. Un tā pašvaldības reformu jautājums stāvēja uz vietas.
Kaut arī revolūcija cieta smagu sakāvi, cara valdība bija spiesta ievērojami mīkstināt savu iekšpolitiku. Sāka darboties politiskās partijas, Valsts dome, kurā tika ievēlēti vairāki latvieši, nacionāla rakstura izglītības iestādes un sabiedriskās organizācijas. Vienlaicīgi Baltijas guberņās sevišķi strauji attīstījās rūpniecība un tirdzniecība. Arvien lielāku nozīmi pilsētu dzīvē ieguva latvieši. Arī laukos norisinājās līdzīgi procesi. Tomēr joprojām saglabājās Baltijas vāciešu noteicošais iespaids. Vienlaicīgi latvieši joprojām bija pakļauti arī krievu ierēdņu un Krievijas varas iestāžu realizētajiem pārkrievošanas centieniem un dažkārt pat patvaļai. Cīņu pret pastāvošo iekārtu turpināja latviešu sociāldemokrāti, daļa no kuriem īpašo Baltijas guberņās valdošo apstākļu dēļ pievērsās lieliniecismam, saskatot tajā vienīgo perspektīvo Latvijas attīstības ceļu. Tomēr vienlaicīgi noformējās un darbību izvērsa arī latviešu pilsoniskie grupējumi un organizācijas.
1914.g. sākās pirmais pasaules karš, kuram bija lemts aizsākt radikālas pārmaiņas Eiropas tautu un valstu dzīvē. Pakāpeniski lielākā daļa Latvijas vīriešu tika mobilizēta Krievijas armijā un iesaistīta karadarbībā frontē. 1915.g. pavasarī un vasarā kaujas norisinājās jau Latvijas teritorijā.. Fronte uz vairākiem gadiem nostabilizējās gar Daugavas upes līniju, apņemot arī Rīgu. Sekoja valsts iestāžu un gandrīz visu rūpniecības uzņēmumu un strādnieku evakuācija uz Iekškrieviju. Latviešu politiskie un sabiedriskie darbinieki gan Latvijā, gan Krievijas lielākajos centros iesaistījās bēgļu aprūpes komitejas darbā.
Tautai liktenīgs pavērsiens notika 1915.g. Pēc Krievijas armijas militārajām neveiksmēm pavēlniecība piekrita latviešu strēlnieku bataljonu formēšanai un to izmantošanai cīņā pret vāciešiem Rīgas frontē. Rezultātā no brīvprātīgajiem un citām karaspēka daļām pārnākušajiem tika izveidoti 8 frontes un 1 rezerves bataljons, kurus 1916.g. pārveidoja par pulkiem. Latviešu daļas asiņainās kaujās, ciešot smagus dzīvā spēka zaudējumus, apliecināja savas kaujasspējas un dziļo, gadsimtiem ilgas apspiešanas rezultātā radušos naidu pret vāciešiem. Varonīgi cīnīdamies krievu armijā, latvieši klusībā cerēja, ka vismaz tagad krievu valdība atalgos viņu uzticību piešķirot tiem pašvaldību. Šo savu kluso cerību latvieši izteica vārdos: “Brīvu Latviju, brīvā Krievijā!”Tajā pašā laikā Krievijas armijas augstāko komandieru zemā profesionālā līmeņa dēļ strēlniekiem daudzkārt bija jācieš nevajadzīgi zaudējumi, tāpēc daļa no strēlniekiem pieņēma politiski radikālus uzskatus, kļūstot par lieliniecisma atbalstītājiem. Latviešiem arvien pieņemamāka kļuva doma par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā.
1917.g. martā, ilgā pasaules kara un iekšpolitisko saimniecisko problēmu nomocītajā Krievijā sākās revolūcija un cars atkāpās no troņa. Formālo izpildvaru pārņēma Krievijas Pagaidu valdība, kurai bija jārēķinās ar otru varas faktoru – lielā mērā lielinieku kontrolē esošajām strādnieku, zemnieku un zaldātu padomēm, kuras savu izpildkomiteju vadībā mērķtiecīgi virzījās uz varas sagrābšanu. Tūlīt pēc 1917.g. marta revolūcijas Krievijas valdība bija spiesta piekāpties dažām prasībām. Aprīlī tika piešķirta formāla autonomija Igaunijai, taču uz latviešu līdzīgu prasību tika atbildēts noraidoši. Vienlaicīgi neatkarības centienus pauda arī Aizkaukāza un Vidusāzijas tautas. Jūnijā Ukrainas neatkarību pasludināja Ukrainas Rada. Noteiktu neatkarību pieprasīja Somija un Polija, tomēr, latviešiem vēl oktobrī Krievijas valdība bija gatava piešķirt tikai kultūras autonomiju. Tāpēc latvieši sāka organizēties, lai apvienotu latviešu novadus un radītu tiem latvisku pārvaldi. 1917.g. martā (pēc februāra revolūcijas Krievijā) Valmierā pulcējās Vidzemes Zemes sapulce un ievēlēja Vidzemes pagaidu zemes padomi ar A.Priedkalnu un K.Ulmani priekšgalā. Tā kā Kurzeme bija vācu okupācijas varā, tad Kurzemes bēgļu pārstāvji maija sākumā sapulcējās Jurjevā (Tartu) un tur ievēlēja Kurzemes pagaidu zemes padomi ar J.Čaksti priekšgalā. Maija sākumā Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kas arī ievēlēja Latgales pagaidu zemes padomi ar F.Trasunu un J.Rubuli priekšgalā. Kongresā tika pieņemts vēsturisks lēmums: ,,Latgales, Vidzemes, Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu, un viņiem jāapvienojas vienā valstī.” Tādējādi tika apliecināta visas latviešu tautas kopība. Ilgas pēc brīvas Latvijas sevišķi spilgti izpauda toreizējie dzejnieki, skaistos dzejas simbolos. Auseklis rakstīja par Gaismas pili, kas kādreiz nogrimusi, tomēr reiz celšoties. A.Pumpurs savas ilgas pēc brīvas Latvijas izteica Imantas tēlā, kas neesot vis miris, bet tikai atdusas.
1917. g. Latvijā sāka dibināties pilsoniskās partijas, to vidū Zemnieku savienība, Nacionāldemokrātu partija, demokrātu partija un Latgolas ļaužu partija. Šādas partijas daudzveidība spēja nodrošināt daudzpusīgu politiskās domas izpausmi.
Sākotnēji visās politiskajās sanāksmēs izskanēja prasības par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, tikai vēlāk sāka izkristalizēties ideja par neatkarīgas un suverēnas Latvijas valsts izveidošanu.
1917. gada rudens notikumi pieradija nepieciešamību dibināt plašāku organizāciju – Nacionālo padomi, kas varētu pārstāvēt visas latviešu tautas intereses. Pēc vācu armijas ienākšanas Rīgā kļuva skaidrs ,ka Krievija nespēj pasargāt Latviju no pakļaušanas vācu varai un Latvijas nākotne ir atkarīga no sabiedroto uzvaras pār Vāciju. !917.g. novembrī Valkā sanāca pagaidu zemes padomju, politisko partiju un citu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri izveidoja Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP). Tad arī pieņēma lēmumu, ka Latvija, kurā ietilpst Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valsts vienība, kuras turpmākā iekārta jānosaka tautas ievēlētai Satversmes sapulcei. Šis lēmums tika pamatots ar tautu pašnoteikšanās principu, kuru neilgi pirms tam bija pasludinājis toreizējais ASV prezidents Tomas Vudro Vilsons. LPNP deklarācijā bija teikts: ,Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas! Ņemiet sev paši, ko vēsture jums dod (..)!”
Vienlaikus ar LPNP vācu okupētajā Rīgā darbojās arī Rīgas Demokrātiskais bloks, kurā bija apvienojušie tie latviešu politiskie darbinieki, kuri bija palikuši vācu okupētajā Rīgā. Arī viņi par latviešu politisko centienu mērķi izvirzīja neatkarīgas demokrātiskas Latvijas republikas izveidošanu.
Latviešu pagaidu Nacionālā padome
1917–1919
Dibināta 1917.30.XI (pēc vecā stila 17.XI) Valkā (darbojās arī Petrogradā), to veidoja bēgļu organizāciju un partiju, kā arī Vidzemes un Latgales Pagaidu zemes padomju pārstāvji. Nacionâlâ padome pieņēma lēmumu par latviešu etniskâs teritorijas apvienošanu (Latvijas valsts robežas) un pirmoreiz oficiâli deklarēja savas darbîbas mērķi – neatkarîgas nacionâlas valsts izveidošanu. Deklarâcijâ Nacionâlâ padome pasludinâja, ka “Latvija, kurâ ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valsts vienîba, kuras stâvokli, attiecîbas uz ârieni un iekšējo iekârtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas “plebiscîts” “. Par. Nacionâlo padomi 1918.1.I (pēc vecâ stila 1917.19.XII) Iskolats slēdza, taču tâ darbîbu atjaunoja (sâkumâ Petrogradâ, tad Valkâ) un centâs panâkt Latvijas starptautisku atzîšanu. 1918.11.XI Lielbritânija Latviešu pagaidu Nacionâlo padomi atzina par Latvijas pârstâvi de facto. Lîdz ar Latvijas Tautas padomes izveidošanu Nacionâlâ padome pakâpeniski darbîbu izbeidza.
Latvijas Republikas pasludināšana
Tā bija vēsa un apmākusies diena. Nacionālajā teātrī (tolaik 2. pilsētas teâtris) 18.XI pulksten 16.30, tā kā J.Čakste vēl nebija ieradies Rīgā tad Gustavs Zemgals (priekšsēdētāja biedrs) atklāja Latvijas Tautas padomes svinīgo sēdi. Latvijas Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis pasludināja “par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku”. Svinīgās sēdes dalîbnieki, kājās stāvot, noklausījās vēlāko Valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!” (Pirmo reizi šo Baumaņu Kārļa komponēto dziesmu dziedāja Baltijas skolotāju semināra vīru koris Latvijas 1. vispārējos dziesmu svētkos 1873.g. Rīgā. Drīz tā kļuva par neoficiālo himnu), ko, vispārējai sajūsmai un pacilātībai valdot, nodziedāja 3 reizes un līdz ar to, gluži dabiski, tautā labi pazīstamā melodija un teksts kļuva par valsts himnu. Valsts proklamēšanu steidzināja ārējie apstākļi – 1918.11.XI tika parakstīts Kompjeņas pamiera līgums, ar kuru apstiprināja Vācijas zaudējumu 1. pasaules karā. Tajā pašā dienā Lielbritānijas valdîba Latviešu pagaidu Nacionâlo padomi atzina par Latvijas pārstāvi de facto. Savukārt lielinieciskā Krievija steidzās anulēt Brestas miera lîgumu (skatīt pielikumu), lai atgūtu Krievijas impērijas teritorijas. Tie bija reāli draudi Latvijas neatkarības iegūšanai.
18.novemra vakarā Tautas padome un Pagaidu valdība izdeva uzsaukumu:
,,Latvijas pilsoņi!
Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo varas nesēju Latvijas valstī, pasludina,ka
1) Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga demokrātiski republikāniska valsts, kuras satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu pamata.
2) Latvijas Tautas padome ir nodibinājusi kā augstāko izpildu varu Latvijā Pagaidu vald
Latvijas Tautas padome aicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.
Latvijas Pagaidu valdības ministru
prezidents: Ulmanis
Latvijas Tautas padomes
Priekšsēdētāja biedrs: Zemgals
Rīgā, 18. novembrī, 1918. gadā.”
Latvijas Pagaidu valdîba
1918–1920
Latvijas Tautas padome par Ministru prezidentu ievēlēja Kārli Ulmani un uzdeva viņam sastādīt Pagaidu valdību. Tās sastāvs mainījās 3 reizes: 1918.19.XI–1919 VII; 1919 VII–XII; 1919 XII–1920 VI. Visu valdîbu vadītājs bija K.Ulmanis, bet ārlietu ministrs – Zigfrīds Meierovics.
Pagaidu valdības galvenais uzdevums bija atbrīvot Latvijas teritoriju un izbeigt karadarbību. Šim nolūkam bija nepieciešama armija, bet tās izveidošanai trūka lîdzekļu.. Tāpēc 1918.7.XII Pagaidu valdība bija spiesta noslēgt kompromisa lîgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto A.Vinnigu par Baltijas landesvēra sastāva izmaiņām. 29.XII valdîba piekrita piešķirt Latvijas pilsoņu tiesîbas visiem landesvēristiem, kas būs 4 nedēļas cīnījušies pret lieliniekiem.
1919 I–VII Pagaidu valdība uzturējās Liepājā. Rīgā (līdz 22.V) un Latvijas austrumu daļā saimniekoja Stučkas valdība. Lielinieciskās Stučkas valdîbas izrīcības un imperiālistiskās Vācijas valdības (Niedras ministru kabinets) ar teroru saistītā politika Latvijā noskaņoja Latvijas iedzīvotājus par labu Pagaidu valdības centieniem. Sevišķi tas izpaudâs izšķirošajās cīņās bermontiādes laikā. Pēc Pāvela Bermonta-Avalova armijas sakâves cīņai pret Stučkas valdībai pakļautajām sarkanās armijas daļām, kas 1919.g. vidū bija atkāpušās uz Latgali, Pagaidu valdîba noslēdza sadarbîbas lîgumu ar Poliju. Polija Latvijas armijai palīgā atsūtîja ap 20 tūkst. karavīru. Sarkanās armijas daļas bija spiestas atkāpties. 1920.1.II ar Padomju Krieviju tika noslçgts pamiera līgums.
1920.12.VI Pagaidu valdības vietā darbu sāka Satversmes sapulces izveidotais Ministru kabinets.
Latvijas Pagaidu valdības sagaidīšana Rīgas ostā. Pēc Strazdmuižas pamiera noslēgšanas no Liepājas Rīgā ar tvaikoni “Saratov” atgriezās Latvijas Pagaidu valdība un tās Ministru prezidents K.Ulmanis. Valdību sagaidīja sabiedroto militārie
Gustavs Zemgals
1871–1939
Latvijas Republikas Valsts prezidents. Dzimis 1871.12.VIII Jelgavas apriņķa Džūkstes pagastā. Beidzis Maskavas universitātes Juridisko
nodaļu. Pēc tam zvērināts advokāts Rīgā. Piedalījies Krievijas un Japānas karā un 1905. gada revolūcijā. Laikrakstu “Jaunā Dienas Lapa” (1905–1915) un “Mūsu Laiki” (1906–1907) redaktors un izdevējs, žurnāla “Domas” redaktors un līdzizdevējs (1912–1915). 1917–1918 un 1919.g. 2. pusē Rīgas pilsētas galva. Darbojies Demokrātiskajā blokā, no 1918.17.XI – Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs. 1918.18.XI vadīja Latvijas Tautas padomes sēdi, kurā notika Latvijas Republikas pasludināšana. 1920 ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu, taču atteicies no mandāta, lai strādātu advokatūrā. Zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs. 1921VI–1923 I aizsardzības ministrs, vēlāk notārs Rīgā. Saeimas deputāts (1922–1924; 1931–1934). 1927 IV–1930 IV Valsts prezidents. 1931 XII–1933 III finansu ministrs. No 1933 Baltijas ūnijas prezidents. Latvijas Amatnieku krājaizdevumu sabiedrības direktors (32 gadus). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Miris 1939.6.I Rīgā. Apbedīts 1. Meža kapos Rīgā.
Kārlis Ulmanis
1877–1942
Latvijas Republikas Valsts un Ministru prezidents. Dzimis 1877.4.IX Jelgavas apriņķī Bērzes pagasta Pikšās. Studējis lauksaimniecību Cīrihē un Leipcigā, vēlāk Nebraskas universitātē (ASV). 1902 Bērzē noorganizēja pirmos piensaimniecības kursus Latvijā. 1905 bija Kauguru Lauksaimniecības biedrības lopkopības instruktors un žurnāla “Lauksaimnieks” redaktors. Pēc 1905. gada revolūcijas tika apcietināts un ieslodzīts Pleskavas cietumā. 1906 emigrēja, no 1907 dzīvoja ASV, 1913 atgriezās Latvijā. 1914–1916 bija žurnāla “Zeme” redaktors.
1. pasaules kara laikā darbojies Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā un bēgļu organizâcijās. 1917 IV ievēlēts par Vidzemes guberņas vicekomisāru. Latviešu zemnieku savienības izveidošanas iniciators un vadītājs. Piedalījies Demokrātiskā bloka un Latvijas Tautas padomes izveidošanā un darbā. Satversmes sapulces un 1.–4. Saeimas deputāts. Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidents (1918.18.XI–1921 VI), Ministru prezidents (1925 XII–1926 V; 1931 III–XII; 1934 III–1936 IV), ārlietu ministrs (1918 XI–1919 VI; 1926 V–XII; 1931 III–XII; 1934 III–1936 IV), kara ministrs (1919 X–1920 VI), apgādības ministrs (1918 XI–1919 XII), zemkopības ministrs (1918 XI–XII; 1919 VII–IX). Žurnāla “Baltijas Lauksaimnieks” redaktors (1921–1938).
1934, būdams Ministru prezidents un ārlietu ministrs, K.Ulmanis izdarīja 15.maija valsts apvērsumu un nodibināja autoritāru režīmu. 1936 IV–1940.20.VI bija Valsts un Ministru prezidents, līdz 1940.21.VII – Valsts prezidents. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu. 1940.22.VII deportēts uz PSRS Stavropoles novadu un nometināts Vorošilovskā (tagad Stavropole). 1941.5.VII apcietināts un ieslodzīts Vorošilovskas cietumā.
Miris 1942.20.IX Krasnovodskas cietumā Turkmēnijā. Kapa vieta nav zināma.
K. Ulmaņa dzimtajās mājās Pikšās 1993 atvērts memoriālais muzejs.
Pielikums
Pielikumā esmu uzrakstījusi par to, kas gan tieši, gan netieši ir attiecināms uz Latvijas proklamēšanu. Lietas kuras ir netieši ar to saistītas ir uzrakstītas tāpēc, ka man šķita svarīgi attēlot arī to, ka neskatoties uz kariem, kas norisinājās pasaulē un Latvijā, kā arī parkrievošanas centieniem, Latvijā tomēr pastāvēja arī dažās kultūras lietas – māksla, arhitektūra, sports.
Brestas miera lîgums
1918
Noslēgts 1918.3.III starp Padomju Krieviju, kas izstājās no 1. pasaules kara, un Vâciju ar tâs sabiedrotajiem – Austroungâriju, Bulgâriju un Turciju. Krievija pilnîgi atteicâs no Lietuvas, Kurzemes un Rîgas, bet Vidzemei un Igaunijai vajadzēja palikt Vâcijas pārziņā lîdz “valstiskas kârtîbas nodibinâšanai”. Tomēr 1918.27.VIII tika parakstîts papildlîgums, ar kuru Padomju Krievija atteicâs no “augstâkâs varas” pâr Igauniju un Vidzemi.
Pēc Brestas miera lîguma noslēgšanas Vâcija pârkârtoja Baltijas, arî Latvijas pârvaldi. Rîga un tâs tuvâkâ apkârtne tika iekļauta tâ sauktajâ Ķeizariskajâ Rîgas guberņâ (Kaiserliches Gouvernement Riga). Augstâkâ civilâ vara piederēja gubernatoram, kura pakļautîbâ atradâs arî pilsētas priekšnieks (Stadthauptmann). 1918.1.VIII tika izveidota Baltijas zemju militârâ pârvalde, kuras pârziņâ atradâs Kurzeme, Vidzeme un Igaunija. Okupâcijas iestâdes aizliedza laikrakstos pat pieminēt Latvijas vârdu, kâ arî vçrsâs pret nacionâlo kultûru un izglîtîbu. Tika izstrâdâts plâns, kurâ Vidzemes (kopâ ar Rîgu), Igaunijas un Sâmsalas teritorija bûtu apvienota monarhistiski konstitucionâlâ valstiòâ, kas bûtu saistîta personâlûnijâ ar Vâciju. 1918.7.–8.XI tika izveidota Baltijas valsts (Baltenland) Valdîbas padome. Ðâdas Baltijas valsts izveidoðanas plâni bija pretrunâ ar pamatiedzîvotâju – latviešu un Igauņu interesēm. 1918.18.XI notika svinîga Latvijas Republikas pasludinâšana.
Pçc Kompjeņas pamiera lîguma noslēgšanas Padomju Krievija 1918.13.XI anulēja Brestas miera lîgumu. Arî Versļïas miera lîgums (292.pants) atcēla Brestas miera lîgumu un 1918.27.VIII parakstîto papildlîgumu.
Arhitektūra Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.
Eklektisms. (19. gs. otrā puse – 20. gs. sākums)
Šajā laikā attīstījās arī jauni stilistiski meklējumi – aizvien biežāk tika izmantotas pagātnes stilu formas. Tās oriģinālā kompozicionālā sistēma radīja eklektisma stilu. Aizsākās arī jauna konstruktīvā un telpiskā risinājuma meklējumi.Vērojama jaunu rūpnīcu, sabiedrisko ēku, īres namu un kulta celtņu būvniecība. Viena no lielākajām šī perioda sabiedriskajām ēkām bija vācu teātris, tagad Nacionālā opera, kuras arhitektūrā izmantotas klasicisma formas eklektismam raksturīgā kompozicionālā manierē. Romānikas stila formās uzcelta Rīgas politehnikuma ēka, tagadējā Latvijas Universitāte, gotiskās formās ieturēti vairāki pilsētas arhitekta J. D. Felsko darbi.
Jūgendstils. (19. gs. beigas – 20 .gs. sākums)
Jau 19. gs. beigās Latvijas arhitektūrā parādījās jauni eklektismu noliedzoši konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kuri sekmēja jūgendstila attīstību, piemēram dzīvojamā ēka Rīgā, Audēju ielā 7/9 (1899. g., arh A. A. Ašenkampfs). Celtņu arhitektoniskais veidols tika pakārtots plānojuma struktūrai, izlietoti citi materiāli – metāls, dzelzsbetons, keramika. Jūgendstils 20. gs sākumā un līdz pat 1914. gadam plaši izplatījās Rīgas īres namu arhitektūrā. Jūgendstila attīstībā vērojami vairāki virzieni. “Nacionālā romantisma” ēkām īpaši uzsvērts jumta siluets, fasāde bagātināta ar erkeriem (pusapaļš vai stūrains ēkas izvirzījums ar logiem vairāku stāvu augstumā), mezonīniem (augšējais nama pusstāvs), apdarē plaši izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to kombinācijas.
Jau ap 1910. gadu jūgendstila arhitektūrā sāka dominēt racionālā ievirze, kas balstījās tikai uz arhitektoniskiem izteiksmes līdzekļiem. Kompozīcija kļuva stingra, ģeometriski precīza. Ēkas ieguva slaidus, augstus erkerus, rizalītus, stāvus zelmiņus, stūru torņus. Ap 1910. gadu paralēli jūgendstilam sāka attīstīties jauns virziens – neoklasicisms, kura iedīgļi bija vērojami jau pašā gadsimta sākumā. Neoklasicisma garā Rīgā celts Rīgas Latviešu biedrības nams (1909. g., arh. E. Laube, E. Pole), muižas pils Veckārķos (1912. g.). Šī īpatnība vērojama arī Rīgā vairāku sabiedrisko ēku celtniecībā gadsimta pirmajā desmitgadē, piemēram, Biržas komercskola (1902. – 1905. g., arh. V. Bokslafs), Mākslas muzejs (1903. – 1905. g., arh. V. Neimanis).
Jūgendstila periods, it sevišķi Rīgas arhitektūrā, bija ļoti nozīmīgs latviešu mākslas dzīvē. Šajā laikā pilnveidojās vietējā, nacionālā arhitektūra un māksla, tās tradīcijas, kuras tālāk tika izkoptas 20. – 30. gados.
Līdz 19. gs. vidum Latvijas profesionālajā būvmākslā darbojās vienīgi iebraukuši vai ārzemēs speciālo izglītību ieguvuši arhitekti. Nozīmīgu izmaiņu laiks bija iepriekšējā gadsimta otrā puse. Rīga – mūsdienu Latvijas galvaspilsēta – no viduslaiku cietokšņa izauga par Eiropas līmeņa lielpilsētu. Izveidojās un nostabilizējās vietējā arhitektūras skola.
1862. g. tika nodibināta Baltijā pirmā augstākā tehniskā mācību iestāde – Rīgas Politehnikums. 1869. gadā tajā atvēra Arhitektūras nodaļu.
Pirmais RP Arhitektūras nodaļas absolvents bija vēlāk pazīstamais latviešu arhitekts O. Bārs, pēc kura projektiem Rīgā uzcelts aptuveni 100 daudzstāvu mūra namu.
1896. g. Politehnikumu reorganizēja par Rīgas Politehnisko institūtu. Tā bija augstskola ar pilnām promocijas tiesībām, tās beidzēji ieguva tiesības gan nodarboties ar privātpraksi, gan strādāt oficiālā valsts dienestā.
20. gs. sākumā RPI Arhitektūras nodaļu ik gadus beidza 12 – 15 jaunie speciālisti. RPI absolventi strādāja ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā un pat visai attālos Krievijas impērijas nostūro
Glezniecība Latvijā
19.gadsimta otrajā pusē pieauga latviešu tautības gleznotāju skaits, kam bija akadēmiskā izglītība (J.S.Roze, K.Hūns, J.Feders, K.Pētersons).Viņi lika pamatus portreta, ainavas, sadzīves un vēsturiskā žanra attīstībai.Minētā mākslinieku paaudze bija spiesta dzīvot un strādāt ārpus Latvijas.
Latviešu stājglezniecības skolas veidošanās procesā liela nozīme bija tai mākslinieku paaudzei, kas savu radošo darbību sāka 19.gadsimta 90.gados.Visi šie mākslinieki bija saistīti ar pulciņu “Rūķis”.
Latviešu jaunā glezniecības skola 19.gadsimta beigās – 20.gadsimta sākumā lielākā vai mazākā mērā uzņēma sevī vairākus lielus strāvojumus, kas tolaik valdīja Rietumeiropas mākslā,-impresionismu, jūgendstilu, simbolismu.
Portreta glezniecības raksturīgākās tendences bija demokrātisms, padziļinātas psiholoģiskas izteiksmes meklējumi.Vislielākie nopelni portreta žanra attīstībā 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos bija J.Rozentālam
Janis Rozentāls (1866.-1917.)
Kā visi tā laika latviešu mākslinieki, J.Rozentāls izglītojās Pēterburgas Mākslas akadēmijā.Rozentāla mākslas saturā bija latviešu tautas dzīve, zemnieku, pilsoņu, kultūras darbinieku portreti, Latvijas daba, mitoloģija un vēstures motīvi.
“Pašportrets”
“Vijolnieka R.Miķelsons portrets”
“Sievas portrets”
“Zem pīlādža”
“Profesora P.Federa portrets”
“V.Purvīša portrets”
Voldemārs Tone (1892.-1958.)
Mākslinieks gleznojis portretus, klusās dabas, ainavas, aktus.Viņš centies atveidot harmoniskus, viengabalainus tēlus, ieskatīties viņu garīgās dzīves sfērā, panākot izjustu noskaņu.Viņa glezniecību raksturo izkopta forma ar izsmalcinātiem ēnas risinājumiem, vecmeistariem raksturīgu kompozīcijas stabilitāti (,,Anna”).
Ģerbonis
1.Latvija valsts ģerboņa kompozīciju ar austošu sauli, 3 zvaigznēm un L burtu tajā, ir zīmējis un veidojis mākslinieks Burkards Dzenis. Šis ģerbonis tika lietots no 1918.g. līdz 1921.g. 15.jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas valsts ģerboni un apstiprināja jaunu pēc ievērojamā grafiķa Riharda Zariņa meta izstrādāta ģerboņa attēlu. Šo ģerboni Latvijā oficiāli lietoja līdz 1940.g. vasaras notikumiem.