Tirgus veidi. Konkurences loma ekonomikā.

Saturs

Saturs 2

Ievads 3

Tirgus jēdziens 4

Cenas un vērtības būtība 5

Vietējie, nacionālie un starptautiskie tirgi 6

Tirgus veidi. Biržas 6

Tirgus tipi 9

Konkurences loma ekonomikā 10Ievads

Apskatot pasaules ekonomiku kopumā ir ievērojama virzība uz lielu, multinternacionālu uzņēmumu veidošanu, kuru gada budžeti bieži vien ir lielāki nekā dažu valstu. Tā šie uzņēmumi ieņem noteiktu pozīciju kādā noteiktā tirgū – atkarībā no vietējās ekonomiskās situācijas un likumdošanas. Šo uzņēmumu mijiedarbība ar jau uz vietas esošajiem tad arī veido šo tirgu – kāds šis tirgus, to nosaka tirgus ekonomiskie spēki (saskaņā ar A.Smitu), bet mūsdienās vairs nepastāv tirgus ek

kkonomika tīrā veidā – to pārsvarā regulē likumdošana, tādēļ es savā darbā vēlētos apskatīt kādi saskaņā ar teoriju ir iespējami tirgus veidi.Tirgus jēdziens

Saimnieciskā vienība savu vajadzību apmierināšanai patērē dažādas preces. Tās iegūst divējādi – vai nu pilnībā saražo pati tā sauktajā jeb eksistenci nodrošinošajā saimniecībā, vai arī specializējas un ražo noteiktu preci. Saražotās produkcijas pārpalikumu iemaina pret nepieciešamajām cita veida precēm. Ražošanas specializācija un darba dalīšana ir progresīvāka saimniekošanas forma nekā naturālā saimniecība, jo darba ražīgums tajā ir augstāks. Tāpēc priekšroka tiek do
oota maiņas jeb tirgus saimniecībai, jo specializācija rosina vienam saimnieciskajam subjektam mainīt preces ar otru, parādās jauns ekonomisks jēdziens – tirgus. To definēt nav vienkārši, jo mūsdienu ekonomiskos apstākļos pircējs un pārdevējs preču pirkšanas, pārdošanas un maiņas darījumus nesaskaņo norobežotā telpā, kā
āā mēs ikdienā saprotam tirgu, bet arī ar dažādu sakaru(pasts, telefons, telefakss, datoru tīkls utt.) starpniecību. Tādejādi tirgu var definēt šādi: tirgus ir vieta jeb sfēra, kurā notiek preču pirkšanas, pārdošanas vai maiņas darījumu saskaņošana.

Tirgus veidošanās

Atkarībā no tā, kāda – plašā patēriņa preču vai ražošanas faktoru tirgū notiek darījumu (rīcības) saskaņošana, mājsaimniecība un uzņēmums var būt gan pircējs, gan pārdevējs.Cenas un vērtības būtība

Ekonomika vārdam “vērtība” ir konkrēta nozīme; tā izsaka maiņas vērtību. Citiem vārdiem sakot, kaut kādas lietas vērtību izsaka ar tās iespējamo apmaiņas lietu vērtību.

Cenas naudas izteiksme patiesi ir maiņas vērtības mērs – tas parāda, cik viena lieta ir vērta attiecība pret citām lietām. Kopš gandrīz visām precēm un pakalpojumiem ir cenas nau¬das izteiksmē, ir ļoti viegli noteikt, cik vērta ir vi

iiena prece attiecībā pret citām. Piemēram, ja preces A cena ir 4 lati un preces B cena ir 2 lati, mēs zinām, ka viena preces A vienība ir preces B divas vienības vērta.

AIgas ir darbaspēka cena. Ja kādas personas darba cena ir 4 lati stundā, tad maiņas vērtība vienai darba stundai ir dažādas preces un pakalpojumi, kurus var nopirkt par 4 latiem.

Daudzu lietu cenas, kuras mēs pērkam, nosaka tirgus spēki – pieprasījuma un piedāvājuma spēki. Piedāvājums izsaka cilvēku gribu un spēju piedāvāt preces pārdošanai, un pi
iieprasījums izsaka cilvēku gribu un spēju preces nopirkt.

Veci un jauni tirgi

Vecākais tirgus veids – tradicionālais tirgus ir vieta, kur pircēji un pārdevēji sastopas, lai veiktu savstarpējus darījumus. Vairumā mūsu pilsētu vēl līdz šim laikam ir tirgus laukumi vai tirgus zāles, kur pirkšana un pārdošana notiek tādā pašā veidā kā pirms gadsimtiem.

Tomēr modernajā pasaulē tirgum var būt dažādi veidi. Tirgu visprecīzāk var definēt kā jebkuru vienošanos, kas dod iespēju pircējam un pārdevējam veikt darījumu, kura rezultātā tiek noteiktas cenas un notiek apmaiņa. Pircējiem un pārdevējiem nav vienam ar otru jāsatiekas. Sakaru līdzekļi palīdz sazināties cilvēkiem, kuri vēlas pirkt un pārdot. Mazi paziņojumi vietējas avīzes slejās ir cits efektīvs līdzeklis, lai savestu kopa pircējus un pārdevējus.

Ārzemju valūtas tirgu dīleri pērk un pārdod ārzemju valūtas. Šie dīleri savstarpēji nesatiekas – daudzos gadījumos tos šķir tūkstošiem jūdžu. Modernās komunikāciju sistēmas dod tiem iespēju precīzi zināt, kas notiek ar valūtu cenām dažādās pasaules daļās. Dīleris Londonā var veikt darījumu ar dīleri Ņujorkā tikpat efektīvi kā tad, ja viņi atrastos vienā kabinetā.Vietējie, nacionālie un starptautiskie tirgi

Agrākos laikos vairums tirgu bija vietējie. Cilvēki, pateicoties savam pūlēm , apmierināja lielāko daiļu savu vajadzību, un tikai ļoti nedaudzas lielas viņiem vajadzēja iegadāties no citiem. Primitīvie transporta līdzekļi apgrūtināja vai padarīja neiespējamu preču ražošanu pārdošanai plašā teritorijā.

Transporta un komunikāciju pilnveidošana, ka arī reklāmas izmantošana radīja iespēju izveidot nacionālos tirgus daudzām precēm. Vairums preču, kuras mēs pērkam, tiek tirgotas visā valsts teritorijā.

Tāda pati attīstība ir notikusi pasaules tirgu veidošanā. Lielbritānijā, piemēram, pircēji ir pazīstami ar vadošo Amerikas, Japānas, Vācijas, Francijas un Itālija ražotājfirmu nosaukumiem, kaut gan viņi pazīst arī vadošās Lielbritānijas firmas. Izejvielas, tādas ka gumija, cinks, nafta, kvieši, cukurs, kafija un tēja, tiek pārdotas pasaules tirgū jau daudzus gadus. Un mums nevajag aizmirst arī to, ka daudzi pakalpojumi, tādi kā banku un apdrošināšanas pakalpojumi, ir pērkami un pārdodami pasaules tirgū.Tirgus veidi. Biržas

Patēriņa preču tirgus. Tirgus saimniecību raksturo vairāki tirgus veidi. Viens no tiem ir patēriņa priekšmetu tirgus – ekonomisko attiecību sistēma, kas savieno preču patēriņa ražotājus ar patērētājiem. Šim tirgum ir raksturīgi specifiski pārdošanas nosacījumi un organizācija, savi īpaši konkurences un cenu veidošanās mehānismi. Preces no ražotājiem pie patērētājiem novada starpnieki – vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumi. Mazumtirdzniecības tīklā preces tiek tieši pārdotas patērētājiem. Šo tīklu veido gan šauri specializēti veikali, kioski, gan arī lieli universālveikali, daudzveidīgas tirdzniecības firmas.

Pakalpojumu tirgus. Šeit realizē sadzīves, sociālos u.c. pakalpojumus, kam ir preces ekonomiskā forma.

Ražošanas līdzekļu tirgus. Šeit tiek pārdoti darba līdzekļi un darba priekšmeti, t.i., materiālie resursi. Šis tirgus ir visai diferencēts. Ir iespējams izdalīt energoresursu tirgu, metālu tirgu, būvmateriālu tirgu, iekārtu tirgu utt. Specifisks ražošanas līdzekļu tirgus ir kapitālās celtniecības objektu tirgus. Tajā celtniecības un montāžas firmas pārdod ražošanai pilnīgi sagatavotus uzņēmumus, atsevišķus cehus, ražotnēs. Arī ražošanas līdzekļu tirgū darbojas starpnieki, tajā skaitā lieli vairumtirdzniecības uzņēmumi ar plašām noliktavām. Šo tirgu apkalpo arī preču biržas. Īpašā tirgū pārdod zemi, mežus, zemes dzīļu bagātības.

Darbaspēka tirgus. Šim tirgu tiek piedāvāts un pirkts darbaspēks . Svarīgs darbaspēka tirgus nosacījums ir brīva darbaspēka kustība.

Naudas un vērtspapīru tirgus. Naudas tirgū par noteiktu maksu (procentiem) pārdod (aizdod) īpašu preci — brīvos naudas līdzekļus. Vērtspapīru tirgu notiek akciju, obligāciju un citu vērtspapīru realizācija.

Informācijas tirgus. Bez tā vēl darbojas zinātniski tehniskās un komerciālās informācijas tirgus.

Nekustamā īpašuma tirgus. Te prece ir zeme, ēkas, būves, dzīvojamie nami, vasarnīcas. Var izdalīt atsevišķu dzīvokļu tirgu.

Valūtas tirgus. Valūtas tirgu pārstāv specializētas bankas, starpbanku tirgus, birža, maiņas punkti. Teritoriālā skatījumā izšķir vietējo, nacionālo, reģionālo un pasaules tirgu.

Birža. Tirgus ekonomikas apstākļos daudzveidīgie preču pirkšanas un pārdošanas darījumi tiek organizēti un kārtoti tieši biržās. Biržas būtībā ir pastāvīgas tirgotāju – pircēju un pārdevēju – satikšanās un darījumu noslēgšanas vietas. Tas ir īpašs tirdzniecības veids. Atšķirībā no parastā tirgus, kur pārdod reālas preces, biržā tirdzniecisko darījumu objekts ir preču piegādes dokumenti. Tā, piemēram, labības biržā var pārdot nākamā gada ražu. Kamēr tankkuģis ar naftu ceļo no Persijas juras līča uz Eiropu, tā krava bieži vien tiek daudzkārtīgi pirkta un pārdota naftas biržā.

Atkarībā no tirgus veidiem darbojas arī dažādas biržas. Preču birža ir vieta, kur tiek saņemta informācija un slēgti preču pirkšanas un pārdošanas darījumi pēc to paraugiem vai standartiem. Darbojas gan universālas, gan arī specializētas preču biržas. Biržu saimē var izdalīt melno un krāsaino metālu u.c. biržas.

Fondu birža ir vieta, kur pērk un pārdod visāda veida vērtspapīrus. Tas rada tūlītēju iespēju pārvērst naudas līdzekļus vērtspapīros un otrādi. Tādejādi ar fondu biržas starpniecību brīvos naudas līdzekļus, kuri nav ieguldīti citur, var novirzīt uzņēmējdarbības izvēršanai.

Valūtas birža vairumā tiek pirkta un pārdota brīvi konvertējama ārzemju valūta. Valūtas biržu operāciju objekti ir arī ārvalstu vekseļi, cita veida parādzīmes.

Darba biržu galvenais uzdevums ir palīdzēt bezdarbniekiem atrast darbu. Šajā sakarā darba biržās tiek veidotas informācijas bankas par darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu valstī vai reģionā.

Biržas darījumus kārto biržas starpnieki: mākleri, brokeri, dīleri. Viņu uzdevums ir pārdevējiem atrast pircējus un otrādi. Biržas ienākumus veido galvenokārt maksa par starpniecības pakalpojumiem.

90. gadu sakumā, sairstot vecajai viscaur birokrātiskajai apgādes un sadales sistēmai, Latvijā notika īsts preču biržu dibināšanas bums. Īsā l.aikā valstī sāka darboties vairāk nekā 20 starpnieku organizāciju, kurām bija lepnais biržas nosaukums. Ievērojot Latvijas iedzīvotāju skaitu, tā varēja droši pretendēt uz godpilno vietu Ginesa rekorda grāmatā kā pirmā lieluma biržu zvaigzne pasaules valstu starpā. Vērtējot šo biržu reālo darbību, jāatceras tautas gudrība: “Neskati viru no cepures.” Šīs starpnieku organizācijas būtība bija tirdzniecības nami, kas pieņēma pārdošanai visu, kas tika piedāvāts, un izmantoja izsoles mehānismu. Latvijas biržu ziedu laiks, kā to varēja paredzēt, bija gaužām īss. Jau 1992. gadā strauji saruka šo biržu operācijas, to apgrozījums. Līdzšinējās biržas sāka apvienoties, to skaits ievērojami samazinājās. Beigu beigās preču biržas pazuda no Latvijas tirgus skatuves. Pašlaik valstī darbojas liels skaits komercfirmu, kas bez biržas izkārtnes un biržas mehānisma kā starpnieki apkalpo gan resursu, gan arī patēriņa preču tirgu, veic preču eksporta un importa operācijas.

Jebkurā tirgū galvenā problēma ir cenu veidošanas. Rodas jautājums – kāds mehānisms tirgus ekonomikā nosaka cenu motivāciju, kas liela mērā dod atbildi uz izvirzīto jautājumu: kas regulē gan pircēju, gan pārdevēju ekonomisko uzvedību? Tieši tirgus rod atbildi uz jautājumiem: ko pirks? par kādu cenu pirks? cik pirks? Tirgus tipi

Mikroekonomikas teorijā izšķir divus galvenos tirgus tipus: pilnīgu un nepilnīgu tirgu.Konkurences loma ekonomikā

Konkurence tirgū nosaka sekojošus kritērijus:

1) Abas tirgus puses – pircēji un pārdevēji ir ļoti lielā skaitā. Katrs pircējs vai pārdevējs ir sīka daļiņa kopējā tirgus pieprasījumā vai piedāvājumā, līdz ar to tie nevar ietekmēt nedz tirgus cenu, nedz tirgus piedāvājumu vai pieprasījumu. Ja pārdevējs piedāvās preci dārgāk par tirgus cenu, samazinās peļņa, tāpēc pārdevējs pieskaņo preču daudzumu tirgus cenai. Proti, veic preces daudzuma pielāgotāja funkciju. Arī pircējs patērējamo preces daudzumu pielāgo tirgus cenai. Līdz ar to gan pircēju, gan pārdevēju konkurences tirgū sauc par daudzuma pielāgotājiem;

2) Tirgus dalībnieku izturēšanās ir racionāla. Piedāvātājs vēlas ar saimniecisko darbību gūt maksimālu peļņu, pieprasītājs – saņemt maksimāli derīgu preci;

3) Ir pilnīga informācija par preces tirgu. Pārdevējs ir informēts par preču cenām un veidiem, kvalitāti, tirgus dalībnieku skaitu. Pārdevēja rīcībā ir vispusīga informācija par pieprasīto preču cenām;

4) Pārdevēji rīkojas neatkarīgi viens no otra. Pārdevēji nemēģina apvienoties, lai vienotos par kādu noteiktu preces cenu;

5) Iekļūšana tirgū un izstāšanās no tā ir brīva. Apskatīts tiek tā sauktais atvērtais tirgus, kurā dalībnieku iekļūšanai un aiziešanai netiek likti nekādi šķēršļi;

6) Tirgū ir pircēju un pārdevēju vienveidība. Tiek izslēgti gadījumi, kad preci pērk tāpēc, ka to pārdod;

7) Pastāv telpiskie ierobežojumi. Pircēja un pārdevēja darbība ir apvienota norobežotā vietā. Abas tirgus puses pieņem saimnieciskos lēmumus, pērk un pārdod preces tikai šajā vietā;

Pilnīgas konkurences raksturojums

Pilnīgās konkurences principi visspilgtāk parādījās industriāli attīstīto valstu tirgos līdz apmēram 19.gadsimta vidum. Piedāvātais modelis balstās uz to, ka naudas kustība notiek pretējā virzienā, nekā notiek resursu, preču un pakalpojumu kustība. Turklāt šo divu plūsmu – resursu, preču un naudas – kustība ir pastāvīga. Un tirgiem ir mehānisms, kas nodrošina šādu kustību. Tāda mehānisma lomu pilda konkurence. Katram konkurences dalībniekam ir savas intereses, taču kopumā subjektīvo centienu vienotība rada pavisam cita rakstura objektīvas likumsakarības. Ā.Smits tādu situāciju salīdzināja ar tirgus “neredzamās rokas” darbību. Viņš piekrita uzskatam “laissez faire” – lai cilvēki dara to, ko viņi grib. Pēc viņa domām, katrs saimnieciskais subjekts darbojas tikai savās interesēs, bet “neredzamā roka” dod viņam iespēju gūt rezultātu, kas nebija paredzēts.

Dzīve pierādīja, ka Ā.Smits – viens no brīvās uzņēmējdarbības teorijas klasiķiem – pietiekami precīzi, kaut arī tēlaini, izsacīja tirgus mehānisma darbību. Vēlāk konkurenci, kura atbilda saimniecisko subjektu maksimālās brīvās rīcības kritērijiem, sāka saukt par pilnīgo jeb brīvo konkurenci. Pilnīgās konkurences tirgus atbilst šādā svarīgām prasībām:

1. Ražošanas resursu pilnīga mobilitāte. Šī pazīme var kļūt par uzņēmēja noteicošo pazīmi, kurš pieņem lēmumu par produkcijas izlaidi. Bet resursu īpašniekam iespēja tos netraucēti pārvietot ievērojami palielina šo resursu pārdošanas izredzes;

2. Tirgus konkurences dalībnieku skaits ir neierobežots. Visiem saimnieciskajiem subjektiem jābūt nodrošinātai brīvai nonākšanai tirgū un aiziešanai no tā;

3. Pilnīgas konkurences sistēma novērš visa pircēju diskriminācijas formas. Cilvēkam, kuram ir naudas summa un vēlēšanās nopirkt kaut kādu preci vai pakalpojumu, ir tiesības to darīt;

4. Brīvās uzņēmējdarbības teorija vadās no tā, ka vienveidīgas produkcijas ražotāju firmu skaits tirgū ir pietiekami liels, bet tas nozīmē, ka atsevišķas firmas ražotās produkcijas apjoma īpatsvars kopējā patēriņa rakstura produkcijas apjomā ir neliels;

5. Viena atsevišķi apskatīta tirgus (laikā un telpā) ietvaros tiek ieteikta vienveidīgas produkcijas pārdošana. Konsekventa šīs prasības realizācija pilnīgās konkurences tirgū neparedz tirdzniecības markas un citus individuālos preces raksturojumus. Reklāmas izmantošana šādā tirgū arī ir pilnīgi novērsta;

6. Saimniecisk.ajiem subjektiem ir jābūt pilnīgi informētiem par tirgū radušos situāciju un pirmām kārtām par cenām. Šis apstāklis ir noteicošais lēmuma pieņemšanā kā pircējam, tā arī pārdevējam;

7. Saimnieciskā subjekta suverenitāte pilnīgās konkurences tirgū nevar ietekmēt citu dalībnieku pieņemamos lēmumus.

Tādas ir tikai svarīgākās prasības pilnīgās konkurences tirgum. Taču arī šis ierobežojumu uzskaitījums praksē nav realizējams.

Nepilnīgās konkurences raksturojums.

Pilnīgās konkurences dabisko norisi traucē ārējais faktors – valsts iejaukšanā ekonomikā. Jau tas apstāklis, ka valsts ir milzīgs zemes un cita nekustamā īpašuma, derīgo izrakteņu, transporta un enerģētikas uzņēmumu īpašnieks, nozīmē daudz. Dažās zemēs valstij pieder arī daudz preču un pakalpojumu ražošanas uzņēmumu. Pilnīgās konkurences sairšanas iekšējais faktors ir saimniecisko subjektu nevienmērīgā attīstība. Ražošanas mērogu paplašināšana nozīmē ražotās produkcijas un pakalpojumu apjoma palielināšanos; agresīva reklāma, tirdzniecības markas reputācija u.tml. rada nevienādus saimniecisko subjektu konkurences apstākļus. Tā visa rezultātā rodas situācija, kuru sauc par monopolu.

Valsts vienlaikus cenšas pildīt divas funkcijas:

1. Būt par saimniecisko subjektu;

2. Būt par tiesnesi tirgū.

Tirgus attiecību valstiskās regulēšanas veidus nosacīti var iedalīt tiešos un netiešos veidos. Valsts tiešā iejaukšanās tirgus regulēšanā notiek, iesaldējot vai noteiktās robežās pieļauto cenu un darba algas palielināšanos, nosakot kvotas u.tml. Valsts netieši ietekmē saimniecisko subjektu rīcību ar nodokļiem, subsīdijām, muitas tarifiem u.tml. Līdztekus šiem valsts darbības virzieniem tirgus attiecību sfērā pastāv uzņēmumu un to apvienību veidošanas un attīstības tiesiskā regulēšanā.

Izstrādājot uzņēmējdarbības normatīvos un likumdošanas pamatus un nosakot īpašums objektu pārvaldīšanas, piesavināšanas un izmantošanas kārtību, valsts būtībā regulē konkurenci. Industriāli attīstītās zemēs valsts iedarbība uz tirgus konkurenci notiek, īstenojot pirmām kārtām antimonopolu politiku. Te principāli ir saskatāmi divi aspekti.

1. Monopolistisko struktūru iznīcināšana, veicot stigru valsts kontroli pār kapitālu apvienošanos, izmantojot finansu sankcijas, kā arī likvidējot firmas – monopolus;

2. Tirgus attiecību liberizācija, radot tirgus subjektiem tādus saimniekošanas apstākļus, kad monopolizācija kļūst neizdevīga. To panāk tādā gadījumā, kad tiek atcelta vai samazināta muitas nodeva un importa ierobežojumi, vispusīgi stimulēta mazā uzņēmējdarbība un tiek radīti vislabvēlīgākie apstākļi ārzemju investoriem.

Indrustriāli attīstīto valstu antimonopolu likumdošana, kā parādīja ilggadējā tās lietošanas prakse, darbojas pietiekami efektīvi. Taču galvenais uzsvars ekonomiski attīstītāko zemju konkurences valstiskā regulēšanā tiek likts ne uz aizlieguma un atļaušanas līdzekļiem, bet gan uz uzņēmējdarbības stimulēšanu. Valsts rada speciālus fondus mazās uzņēmējdarbības veicināšanai, izmanto nodokļu atvieglinājumus un subsīdijas, īsteno protekcionismu no jauna izveidotajos uzņēmumos, it īpaši uzņēmumos, kur nepieciešamas dziļas zināšanas.

Tie ir tikai atsevišķi, vissvarīgākie momenti, kuri raksturo nepilnīgās konkurences tirgus specifiku mūsdienu apstākļos. Tālāk jāapskata svarīgākie tirgus mehānisma parametri – cena, ražošanas apjoms, pieprasījums un piedāvājums. Tieši cenas dēļ notiek pretēju interešu saskare. Tāpēc cenu veidošanās mehānisma izpratne, tā sakars ar vajadzību apmierināšanu ir tirgus attiecību satura noskaidrošanas nepieciešams nosacījums..