Latvijas dzinējsuns

PUDINAVAS PAMATSKOLAS
INDIVIDUĀLAIS PROJEKTS 2008

Pavasara pieteikums.

7.klases skolniece
ANTRA LIPSKA

SK.L.ČIGĀNE

Projekta mērķis
Vēlos iepazīt Latvijas dzinējsuņa sugu.

Uzdevumi
• Uzzināt vispārējas ziņas par Latvijas dzinējsuns.
• Mācīties kopt Latvijas dzinējsuni.
• Uzzināt LMKA ziņas par Latvijas dzinējsuni.
• Uzzināt Latvijas dzinējsuņa cilti.
• Uzzināt Latvijas dzinējsuņa vēsturi.

Darba apraksts
Mūsu mājā visvairāk ir bijuši taksu suga. Līdz šim citas sugas nav bijis. Taksi ir īsskājaini suņi. Viņi ir brūna, melnā un meln brūnā krāsā. Latvijas dzinējsuns ir līdzīgs taksim, bet Latvijas dzinējsunim ir garākas kājas. Viņi ir meln brūnā krāsā. Gribu mācēt kopt suņus, jo suņi ir cilvēka labākais draugs. Vēlos novērot Latvijas dzinējsuni, jo viņš ir Latvijas suga.

Vēlamie rezultāti
1. Mācēt audzēt Latvijas dzinējsuni.
2. Mācēt kopt Latvijas dzinējsuni.
3. Iepriecināt ģimeni ar jaunu suņa sugu.

Latvijas dzinējsuņa pirmais UZDEVUMS medībās ar dzinējiem ir, pārvietojoties lēkšiem, ar ožu nojaust medījamā dzīvnieka atrašanās vietu mastā.
Pēc tam, sekojot pa uzietajām medījamā dzīvnieka svaigajām pēdām, Latvijas dzinējsuņa PIENĀKUMS ir uziet un ar balsi meistarīgi izdzīt to uz mednieku līniju.

Dzinējsuņa specializācija
Dažādu dzinējsuņu šķirņu pārstāvju tipisko darbības manieri vispirms notiec tas medību veids, izmantošanai, kurā šķirne pamatā radīta, un, protams, arī medījamā dzīvnieka suga. Piem., Krievijas dzinējsuni izmanto galvenokārt zaķu un lapsu medībās, tādēļ šīs šķirnes pārstāvjus vispirmām kārtām apmāca stundām ilgi vajāt medījumu, kas prasa no suņa lielu izturību un trenētību.
Turpretī Latvijas dzinējsuņus tradicionāli izmanto kvartālos sadalītos(tātad ne īpaši lielos) meža gabalos. Šajos apstākļos no Latvijas dzinējsuņa vairāk tiek prasīta laba paklausība, mazāk-īpašs azartiskums zvēra tālai izsekošanai, bet visvairāk-neatlaidība, izdzenot medījamo dzīvnieku uz mednieku līniju. Jāuzsver, ka tā arī ir viena no prasībām Latvijas dzinējsuņa standartā: uzvedības tips-nosvērti kustīgais.
Medniekam jāzina, ka dažām Latvijas dzinējsuņu līnijām joprojām ir diezgan izteikti senču (tā dēvēto zaķu suņu-augstkājaino jeb augsto takšu un bīglu-piejaukums)gēni , kas liek sunim vajāt medījumu samērā lielos attālumos. No šā paraduma Latvijas dzinējsuni var atradināt nopietnu un pacietīgu dresūru.

Ieskats medību suņu izmantošanas vēsturē Latvijā. Senvēsture
Arheologi konstatējuši, ka pirmās apdzīvotības pēdas Latvijas teritorijā attiecas uz 9 gadu tūkstoti pirms Kristus-uz vēlo paleolītu. Pirmie šīs teritorijas iedzīvotāji piederēja pie Ārensburgas-Svidru(Skrīveri-Sēlpils) mednieku kultūras. Nedaudzajās pētītajās tālaika apmetnēs atrasti krama priekšmeti-bultu gali, asmeņi, kasīkļi, ziemeļbriežu kaulu atliekas; šai kultūrai(līdz baltu cilšu ienākšanai) raksturīgas ziemeļbriežu mednieku īslaicīgas apmetnes ūdeņu tuvumā. Ir nojausma, ka ziemeļbriežu medībās tikuši izmantoti arī suņi.

Ieskats medību suņu izmantošanas vēsturē Latvijā. Pirmais ciltsdarbs
Pirmās konkrētās ziņas par ciltsdarbu ar šķirnes medību suņiem Latvijas teritorijā parādās 17.gs.-tas noticis Kurzemes hercogistē hercoga Jēkaba Keltera valdīšanas(1642.-1682.) laikā. Ja citi muižnieki savās medībās tolaik izmantojuši dažādu šķirņu vai bezšķirnes suņus, tad hercogs Jēkabs, būdams godkārīgs un progresīvs, izveidojis savu šķini-Kurzemes dzinējsuni.
„Peterburgskije ohotničije vedomsti”1775.g. publicē aprakstu par „Kurļandskaja gončaja”, uzsverot tās pārstāvju pozitīvās īpašības lielās dzinējmedības.
Latvijas teritorijai pakāpeniski nonākot cariskās Krievijas pārvaldē (Latgale-1772.; Kurzemes hercogiste-1795.g.), vietējie zemnieki nonāk dzimtbūšanas jūgā. Medību tiesības un medību suņu turēšana ir tikai muižnieka privilēģija. Tostarp Rīgā tiek dibināta Ķeizariskās mednieku biedrības nodaļa, kurā ir arī Kinoloģiskā nodaļa. No tiem laikiem saglabājusies Ķeizariskās mednieku biedrības šķirnes medību suņu ciltsgrāmata, kas vēsta par ievērojamu šķirņu dažādību atsevišķos novados. Piem., feldmaršals grāfs Šeremetjevs Vecpiebalgas muižā tur baru Kostromas dzinējsuņu, turpretim vācu muižnieki vairāk tiecas uz putnu suņiem, Angļu dzinējsuņiem un Kurzemes dzinējsuņiem. Ciltsdarbs tiek kontrolēts, jo darbojas izcili Krievijas kinologi-Boļšakovs un Poduševisks. Latviešu izcelsmes iedzīvotājiem medību tiesības faktiski ir liegtas, tomēr latvietis paslepus mežā iet; no nostāstiem dzimis pat folklorizējies mednieka tēls-tā dēvētais Oberis, kurš ir gan apķērīgs, gan veikls, gan arī pamanāms nozagt mežkungam kādu šķirnes kucēnu. Šos laikus un šo tēlu ar humoru un teicamu iztēli aprakstījis latviešu mednieku literatūras pamatlicējs P.Upīte savos „Mednieku laikos”. Īss citāts:
„No Rīgas braucot, vienā muižā nez kā tur uzostījis, ka bijuši vienai jakts kucei kucēni. Tas bijis gan tāds suns, kā sacīt, gluži prātvēders, kāds visā Ķeņgu pagastā un laikam visā pasaulē nebūs bijis. Rudenī, kad zeme bija sasalusi kailsalā un Froikam pa pliku zemi dzinis zaķi, tumsā varējis redzēt: uguns dzirkstis Froikam šķīlušās no kājām kā no šķiltavām. Tāpat arī uz ezera, uz cieta ledus, Froikam, zaķi ķerot, nagi uguni metuši, tā, ka aiz Froikas balta švīka vien palikuši kā varavīksne. ”

Brīvvalsts
Latvijas valstiskās neatkarības pirmajos gados, tieši šādi „oberi” pirmās neatkarīgajās Latvijas mednieku biedrības. Jau 1919.g. tiek dibināta Rīgas Mednieku biedrība, 1920.g.-Jelgavas Mednieku biedrība, Bauskas Mednieku biedrība un Ēģengrāves(Viesītes) Mednieku biedrība. Lai novērstu medību likumu dažādu traktēšanu un izveidotu vienotu sistēmu meža faunas atjaunošanā, Meža departaments ierosina sasaukt Mednieku biedrību kongresu, kas arī tiek izdarīts. Kongress notiek no 1992.g. 28. līdz 30.martam un tajā piedalās 49 mednieku biedrību pilnvaroti 60 delegāti. Mednieku biedrību savienība (LMBS) ar sēdekli Pauluči ielā 2 (tagad Merķeļa iela). Savienībā kā struktūrvienība ietilps arī Kinoloģiskā sekcija. Pirmais LMBS priekšsēdis ir Augusts Golts, par goda priekšsēdi ievēlē valsts prezidentu Jāni Čaksti.
Diemžēl Kinoloģiskā sekcija nevar lepoties ar darbu nacionālas šķirnes izkopšanā. Tādas šķirnes gluži vienkārši nav. Agrāk, līdz pat Pirmajam pasaules karam, Latvijas jeb Livonijas teritorijā izplatītais un populārais Kurzemes dzinējsuns ir burtiski pazudis-kara gados nekāds sekcijas darbs, protams, netika veikts, tādēļ šķirne vai sētas suņiem. Tomēr jāuzsver kāds fakts-daļa Kurzemes dzinējsuņu kopā ar bēgļiem nokļuva Vidzemē, kur pēc kara bija atrodami šķirnei atbilstošākie eksemplāri. Taču sakarā ar to, ka šajā laiks selekcijas darbs vēl nebija reglamentēts, Kurzemes dzinējsuņi spontāni sakrustojās ar augstajiem taksiem (Dachs bracke) un radās vesela grupa vienveidīgu melnbrūnubaltu suņu, kuru augums skaustā bija līdz 30 cm. Šos suņus, ko plaši izmantoja zaķu un stirnu medībās, Kurzemē dēvēja par augstajiem taksiem, bet Vidzemē par „kvekšiem”-īpatnējās skaļās balss tembra dēļ.