hnghng

gggf________________________________________

Bedības

Bedības jeb bēres ir cilvēka mūža pēdējais gods. Cilvēkam aizejot viņsaulē augumu paņem Māra (Veļu Māte, Zemes Māte), jo viņas gādībā ir visa veliskā pasaule. Mūža gājumam noslēdzoties, palicēji atvadās no mirušā, apcer viņa mūžu. Tautasdziesmas rāda, ka mirušo ģērbj baltās goda drēbēs un dod līdzi rotas. Kapos veļu māte sagaida mirušo. Izvadīšanas dziesmās izskan neatgriešanās motīvs –

Jūdz, brālīti, sirmus zirgus,

Vadi mani smiltienā.

Pāries tavi sirmi zirgi,

Es mūžam nepāriešu.

2. Dusi, dusi, bāleliņi (mūs’ māsiņa),

Kas kaitēja nedusēt?

Nekaitēja rīta salna (rasa)

Ne ziemeļa auksti vēj’.

3. Ardieviņu, tē

ē
ēvs māmiņa,

Labvakaru, zemes māt’:

Labvakaru, zemes māte,

Glabā manu augumiņ’!

4. Aizsavēra zemes vārti,

Aizkrīt zemes atslēdziņ’:

Gulēt tev(e) zem zemītes,

Kamēr saule debesīs.

Ticējumi.

Ja kāds uz bērēm ir lūgts, tad jāiet, jo citādi piemetoties kāda nelaba kaite. (LTT 2094)

Baltus zirgus nekad nejūdza pie līķa ratiem vai ragavām, bet allaž melnus. (LTT 2208)

Bēru dienas vakarā bērinieki dziedāja tautas dziesmas, dzēra, spēlēja un dancoja, gribēdami ar to nelaiķim godu parādīt. (LTT 2378)

Leave a Comment