Latvijas ekonomikas attīstība!

1.Latvijas iekšzemes kopprodukts
Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) 2006.gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo ceturksni, palielinājies par 11,8%, kas ir straujākais pieaugums starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, liecina ceturtdien publiskotie ES statistikas biroja “Eurostat” dati.
Arī 2006.gada pirmajā ceturksnī Latvijas IKP pieaugums bija lielākais ES, bet otrajā ceturksnī visstraujāk ekonomika bija attīstījusies Igaunijā.
Kā ziņots, saskaņā ar Centrālā statistikas pārvaldes publiskotajiem datiem Latvijas IKP pagājušā gada deviņos mēnešos pieauga par 11,9% un uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās bijis 1265 lati.
2006
IEKŠZEMES KOPPRODUKTS 2296.5 2647.6 … …
Personiskie galapatēriņa izdevumi 1470.9 1675.0 … …
Pārvaldes galapatēriņa izdevumi 343.2 393.3 … …
Kopējā kapitāla uzkrāšana 850.8 1021.2 … …
kopējā pamatkapitāla uzkrāšana 624.6 811.7 … …
krājumu izmaiņas 226.2 209.5 … …
Preču un pakalpojumu eksports 1097.4 1264.8 … …
Preču un pakalpojumu imports (mīnus) 1465.7 1706.7 … …

2.Inflācija
Vidējais patēriņa cenu līmenis 2006.gada decembrī, salīdzinot ar novembri, pieauga par 0,3%.
Janvārī sagaidāms inflācijas pieauguma palielinājums, ko galvenokārt noteiks elektroenerģijas tarifu pieaugums par aptuveni 6,2%-11,2%, akcīzes nodokļa pieaugums benzīnam par aptuveni 3,6%, dīzeļdegvielai – 2,8%, pasažieru sliežu transporta pakalpojumu cenu pieaugums aptuveni par 20%, īres griestu atcelšana, augļu un dārzeņu cenu kāpums.
Tiek prognozēts, ka janvārī patēriņa cenas pieaugums būs 1,0%.
Patēriņa cenu pārmaiņas, procentos pret iepriekšējo periodu un iepriekšējā gada attiecīgo periodu

3.Cukurfabriku attīstība
Abas Latvijas cukurfabrikas, neplānojot pārstrukturizēt ražošanu, gatavo likvidācijas plānus un lēš, ka ar solīto ES atbalstu visiem pasākumiem nepietiks. Restrukturizācija nozīmē abu rūpnīcu likvidāciju. No idejas par ražošanas pārstrukturizēšanu, piemēram, uz bioetanola ražošanu, rūpnīcas ir atteikušās.

Lai arī pirms gada a/s Liepājas cukurfabrika izskatīja iespēju cukura vietā ražot bioetanolu, decembra beigās tā publiski paziņojusi par uzņēmuma likvidāciju. Savukārt Jelgavas cukurfabrikas vadība gatavojas demontēt iekārtas un nojaukt ēkas, bet turpmākos plānus neatklāj. Noprotams, ka ar bioetanolu tie nav saistīti. Arī zemkopības ministrs Mārtiņš Roze Db atzina, ka ražot bioetanolu no cukurbietēm būtu pārāk dārgi. Tiesa, iespējams ir variants ražot gan cukuru, gan bioetanolu, kas ir ekonomiski izdevīgāk, ministrs piebilda. Viņš arī ieteica zemniekiem cukurbiešu vietā audzēt linus un rapšus, kam gan lauksaimnieki nepiekrīt.
Tomēr jau provizoriskas aplēses liecina, ka ar ES kompensācijām varētu nepietikt, lai veiktu visus restrukturizācijas pasākumus, tostarp ēku demontāžu, sociālos un vides pasākumus. Kā jau tas daudzkārt ziņots, ja abas cukurfabrikas veiks pilnīgu iekārtu demontāžu, ES maksās 48,5 milj. eiro kompensāciju, no kuras 80 % tiks cukurfabrikām, bet atlikušie 20 % – cukurbiešu audzētājiem. Db jau vairākkrt ziņoja par Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) veikto zinātnisko pētījumu par cukurbiešu nozares nākotni, kas parāda, ka ilgtermiņā no ekonomiskā viedokļa tā nespēs darboties ienesīgi. Līdz 31. janvārim Latvijai jāsagatavo restrukturizācijas plāns. Kā iepriekš Db sacīja zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (29.12.2006.), pagaidām nav zināms laiks, kad zemnieki varētu tikt pie kompensācijām, savukārt ja cukurfabrikas restrukturizācijas pasākumus veiks gana efektīvi, tas, kas ir pa virsu, paliks rūpnīcas rīcībā.

4.Darba tirgus situācijas raksturojums

Latvijas ekonomiskās politikas ilgtermiņa mērķis ir pārskatāmā nākotnē sasniegt Eiropas Savienības iedzīvotāju vidējo dzīves līmeni. Kaut arī, saskaņā ar EUROSTAT datiem, 2005.gadā Latvijā IKP uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes bija viszemākais jauno ES dalībvalstu vidū (tikai 47,1% no ES vidējā), kopš 2000.gada tas pieaudzis par 11,7 procentpunktiem.
Veicot ekonomikas pārorientēšanos no plānveida uz brīvā tirgus apstākļiem, kā arī mainoties tautsaimniecības struktūrai, daļai iedzīvotāju ir problēmas iekļauties darba tirgū, jo, neskatoties uz (ar ES vidējiem datiem salīdzinot) augsto iedzīvotāju izglītības līmeni, cilvēkiem ir nepietiekamas iemaņas informācijas tehnoloģiju, moderno mārketinga un vadības metožu pielietošanā, kā arī trūkst svešvalodu zināšanas, kas veicinātu viņu konkurētspēju darba tirgū.
Latvijā ir identificētas vairākas sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas, kuras vai nu jau pašreiz sastopas ar grūtībām pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū, vai kurām nākotnē šāda problēma varētu rasties. Galvenās no tām ir darba meklētāji – jaunieši vecumā no 15-24 gadiem, pirmspensijas vecuma cilvēki vecumā no 55-64 gadiem, darba meklētāji ar zemu pamata prasmju un izglītības līmeni, invalīdi, ilgstošie darba meklētāji (kas nestrādā ilgāk par 12 mēnešiem), personas pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas un personas, kas rehabilitējas no atkarības vielu lietošanas. Papildus informācija atrodama sadaļā Sociālā iekļaušana / Cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību / Latvijas Kopējais sociālās iekļaušanas memorands (KIM).
2005.gadā kopumā vērojama nodarbinātības un bezdarba rādītāju uzlabošanās. Iedzīvotāju nodarbinātības līmenis 2005.gadā 15-64 gadu vecuma grupā bija 63,3% (2004.gadā – 62,3%). 2005.gadā vīriešu nodarbinātības līmenis bija 67,6%, savukārt sieviešu – 59,3% (Eurostat dati). Kaut arī sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā jau ir sasniedzis Lisabonas starpposma mērķi 2005.gadam – 57%, vidējā darba samaksa sievietēm vēl aizvien ir zemāka nekā vīriešiem. Tradicionāla ir sieviešu orientācija uz izglītības, veselības aprūpes un kultūras jomām. Tās pārsvarā tiek finansētas no valsts vai pašvaldību budžeta, kurās strādājot tiek piedāvātas sociālās garantijas. Darbs šajās nozarēs ir apmaksāts viszemāk.
Ņemot vērā reģionu nevienmērīgo sociāli ekonomisko attīstību, joprojām bija vērojamas būtiskas atšķirības starp reģioniem. Tā, piemēram, 2005.gadā iedzīvotāju 15-64 gadu vecuma grupā nodarbinātības līmenis Rīgas reģionā bija 69,2%, kamēr Zemgales reģionā – 61,1% un Latgales reģionā –53%. Tas lielā mērā ir skaidrojams ar nepietiekami attīstīto infrastruktūru reģionos, kas kavē uzņēmējdarbības aktivitāšu attīstību, kā arī darbaspēka prasmju un iemaņu neatbilstību tirgus ekonomikas prasībām (CSP dati).
Tāpat bija novērojamas ievērojamas atšķirības nodarbinātības līmeņos starp iedzīvotājiem ar dažādu izglītības līmeni. Nodarbinātības līmenis iedzīvotājiem ar augstāko izglītību 2005.gadā Rīgas reģionā bija 84,8%, kamēr iedzīvotājiem ar pamata izglītību tas svārstījās robežās no 40,3% Pierīgas reģionā līdz 24,1% Latgales reģionā. Kopumā 2005.gadā 23,2% no nodarbinātajiem vecuma grupā 15-64 gadi bija ar augstāko izglītību, 37,8% – ar arodizglītību vai vidējo profesionālo izglītību, 26,1% – ar vispārējo vidējo izglītību un 12,9% – ar pamatizglītību vai zemāku (CSP dati).
Lai nodrošinātu savu konkurētspēju darba tirgū, arvien nozīmīgāka loma tiek piešķirta mūžizglītībai – izglītībai mūža garumā, taču 2005.gadā tikai 7,6% iedzīvotāju vecuma grupā no 25-64 gadiem bija iesaistījušies izglītības un apmācības aktivitātēs, 2004.gadā šis rādītājs vēl bija 9,1% (Eurostat dati).
Iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes līmenis 2004.gadā (līdzdalība darba tirgū) 15-64 gadu vecuma grupā pieauga līdz 69,6% bet 2005.gadā tas bija 69,5%. Sieviešu ekonomiskās aktivitātes līmenis 2005.gadā sasniedza 65% (2003.gadā – 64,7%), bet vīriešu – 74,3% (2003.gadā – 74%). Jauniešu 15-24 gadu vecuma grupā līdzdalība darba tirgū bija zema, kas skaidrojams ar viņu iesaistīšanos izglītības sistēmā, lai iegūtu vidējo un augstāko izglītību. Mācības 2005.gadā bija ekonomiskās neaktivitātes iemesls 29,5% iedzīvotāju vecuma grupā no 15-74 gadi. 2005.gadā turpināja pieaugt pirmspensijas vecuma iedzīvotāju (55-64 gadi) līdzdalība darba tirgū, kas 2005.gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu (52,3%), pieauga par 1,9 procentu punktiem, taču, it īpaši sieviešu vidū, tā joprojām bija zema (48,2%). Vērojamas arī atšķirības iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes līmeņos starp reģioniem: augstākais ekonomiskās aktivitātes līmenis 2005.gadā bija Rīgas reģionā – 75%, zemākais Latgales reģionā – 61,6% (CSP dati).
Bezdarba līmenis Latvijā turpina pakāpeniski samazināties (par 1.5 procentu punktiem, salīdzinot ar 2004.gadu), 2005.gadā sasniedzot 8.9% (vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem) un tas tikai nedaudz pārsniedz ES-25 vidējo rādītāju – 8,7%. Pēdējo gadu laikā starpība starp šo rādītāju Latvijā un ES-25 ir ievērojami samazinājusies (no 4,9 procentu punktiem 1998.gadā līdz 0,2 2005.gadā) (Eurostat dati).
Arī reģistrētais bezdarba līmenis (NVA reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā) pārskata periodā samazinājās, sasniedzot 8,1% 2005.gadā (iedzīvotāju vecuma grupā no 15 gadiem līdz pensijas vecuma sasniegšanai). Ir novērojama tendence samazināties atšķirībai starp CSP DA bezdarba līmeņa rādītāju un NVA reģistrēto bezdarba līmeni, kas norāda ne tikai uz ekonomiskās situācijas uzlabošanos Latvijā, bet arī uz iedzīvotāju motivācijas pieaugumu iesaistīties NVA piedāvātajos aktīvajos nodarbinātības pasākumos.
2005.gadā vidēji Latvijā bezdarba līmenis vīriešiem bija 9.1%, (samazinājums par 1,5 procentu punktiem, salīdzinot ar 2004.gadu), bet sieviešu bezdarba līmenis bija 8.7% (par 1,5 procentu punktiem mazāk nekā 2004.gadā) (EUROSTAT dati).
Pēc CSP DA datiem, 2005.gadā bezdarba līmenis Latgales reģionā vidēji bija 12.8%, bet visos pārējos Latvijas reģionos tas bija no 10,8% līdz 6.1%.
2005.gada beigās Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē bija 78 482 bezdarbnieki, no tiem:
• 20 581 bija ilgstošie bezdarbnieki jeb 26.2% no uzskaitē esošo bezdarbnieku kopskaita;
• 11 058 jaunieši – bezdarbnieki vecumā no 15 līdz 24 gadiem jeb 14.1%;
• 3 391 invalīdi – bezdarbnieki jeb 4.3%;
• 417 personas, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietām jeb 0,5%;
• 8 849 personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma jeb 11.3%;
• 4 371 pirmspensijas vecuma (mazāk par 5 gadiem līdz valsts garantētās pensijas vecuma sasniegšanai) sievietes jeb 5.6;
• 2 831 pirmspensijas vecuma vīrieši jeb 3.6%.

5.Secinājumi

Saimniecības attīstība būs sekmīga, ja tirgus un katra tirgus dalībnieka individuālo darbību, iniciatīvu sekmīgi papildinās valsts, ja valsts spēs novērst tirgus nepilnības, veicinās resursu iesaistīšanu tautsaimniecības modernizācijā, izveidos stimulu sistēmu resursu plašākai ieguldīšanai izglītībā, informācijas tehnoloģijās, palielinās valsts pārvaldes efektivitāti un atradīs mehānismu, kā koordinēt atsevišķu privāti struktūru, uzņēmumu iniciatīvu sekmīgai visas tautsaimniecības attīstībai.