Latvijas jūrnioecības vēsture

Latvijas jūrniecības vēsture 19 – 20 gs

Kuģniecība Latvijā līdz I. pasaules karam

Kuģniecības attīstību Latvijas teritorijā noteica izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis un daudzie ūdensceļi. Kuģošana tagadējā Latvijas teritorijā sākās līdz ar cilvēku apmešanos uz patstāvīgu dzīvi pie Baltijas jūras un lielākajām upēm. Par laika posmu līdz 10. gs. vēstures avotu bāze ir ļoti niecīga. Senās kuģniecības uzplaukums attiecas uz vikingu laikiem (800-1060). Karš un tirdzniecība bija cieši saistīti. Kurši, zemgaļi, lībieši un latgaļi gan cīnījās pret iebraucējiem vikingiem gan arī tirgojās ar viņiem. 10. gs. par jūras tirdzniecības centru Baltijas jūrā kļuva Visbija Gotlandē.

Maz liecību saglabājies par vikingu laika kuģiem, to tipiem, izskatu, tilpību un izmēriem. Domājams, ka kuršu un vikingu laivas bija līdzīgi veidotas un raksturoja kuģniecības līdzekļu tehnikas un prakses attīstību Z ūdeņos un Baltijas jūrā 8.-13. gs. Kurši būvēja kuģus 3. gados : pirmajā saveda un sagatavoja materiālus, otrajā tos kaltēja, bet trešajā būvēja pašu kuģi. Par kuģa dzinēju izmantoja ne vien airus, bet arī mastu ar taisnu četrstūra vilnas auduma buru. Par kuģa stūri kalpoja airis. Kuģi, kas kuģoja Baltijas jūrā bija 10-25 m gari, ap 5 m plati un to iegrime 1-2 m. 12. gs Baltijas jūrā palielinājās to kuģu skaits, kas pārvadāja tirdznieciskas kravas. 13. gs sākumā vācu tirgotāji iegūst kontroli pār Daugavas tirdzniecības ceļu.

Vācijas tirgotājiem iegūstot pilnīgu pārvaldību Baltijā, par tirdzniecības preču eksporta un importa centru kļūst Rīga. Rīga 13. gs. beigās iestājas Hanzas savienībā un palika tās locekle līdz 16. gs vidum. Kaut arī vairākkārt mainījās Rīgas saimnieki (poļi, zviedri), osta kļuva arvien nozīmīgāka, tajā ienāca arvien vairāk kuģu. Par Rīgas ostai pierakstīto kuģu pazīšanās zīmi kalpoja karogs. Pirmais zināmais Rīgas kuģu karogs bija melns ar baltu krustu. Raksturīgākie Hanzas tirdzniecības transporta līdzekļi bija kogi un holki – burinieks, kas salīdzinājumā ar vikingu kuģiem spēja pārvadāt vairāk kravas, bija ar lēnāku gaitu, mazākām manevrēšanas spējām un lielāku iegrimi (līdz 4 m). Attīstoties tirdzniecībai, attīstījās kuģu būve un ostas. Kuģus tehniski uzlaboja, palielināja mastu skaitu, manevrēšanas spējas, radīja stūres ratu. Kuģu vadībai izmantoja navigācijas instrumentus (pilnveidots kompass). Nelielas kuģu būvētavas darbojās arī Rīgā. 17. gs. kuģu būve attīstījās Kurzemes hercogistē. Hercogs Jēkabs Kurzemes hercogistē centās attīstīt ražošanu un tirdzniecību. Tika būvēti kuģi, izveidotas ostas. Latviešu dzimtcilvēki būvēja kuģus, un daži arī gāja jūrā par burinieku matrožiem. Kurzemē izveidoja 6 kuģu būvētavas. Svinīgi tika atzīmēts kuģa būves sākums un korpusa ievilkšana ūdenī jeb tā sauktās kuģa kristības. Hercogs Jēkabs noteica kas būs jaunā kuģa kapteinis, kā arī lika uzvilkt kuģa karogu. Kurzemes hercoga flotes kuģiem deva latīņu, franču, holandiešu un vācu vārdus. Kurzemes hercogiste uzturēja sakarus ne tikai ar Eiropu, bet arī ar Ameriku, Āfriku, Āziju. Kurzemes hercogiste 27 kuģus uzbūvēja Francijai un 6 – Lielbritānijai. 17. gs. Kurzemē uzbūvēto floti pilnīgi iznīcināja Ziemeļu karš (1700-1721). Pēc Latvijas nonākšanas Krievijas pakļautībā Latvijas ostām pierakstīto kuģu karogs bija zils-sarkans-balts, bet no 19. gs. balts-zils-sarkans. 18. gs beigās tika veikti pirmie mēģinājumi jūrastransportā izmantot dzelzs kuģus ar tvaika dzinēju. 19. gs. pirmajā pusē kravu pārvadājumus sāka veikt tvaikoņi. Pirmais tvaikonis Rīgas ostā ienāca 1830. gada 8. jūnijā, un tas bija Zviedrijas tvaikonis Oskar. Latvieši savā īpašumā tvaikoņus sāka iegādāties 19. gs. beigās un tie bija ārzemēs pirkti 20-25 gadus veci kuģi. Lielākā dzelzs kuģu būves fabrika Latvijā 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā bija kuģu un mašīnbūves rūpnīca Lange un dēls. 19. gs. vidū latviešu īpašumā bija tikai nelieli piekrastes burinieki un laivas preču pārvadāšanai.

19. gs. sākumā Kurzemē un Vidzemē, bet 1861 – visā Krievijā atcēla dzimtbūšanu. Viens no jaunlatviešu kustības izcilākajiem pārstāvjiem K.Valdemārs aicināja Latvijas jūrmalas ciemu iedzīvotājus dibināt kuģu īpašnieku sabiedrības un sākt tālbraucēju burinieku būvi, dibināt jūrskolas, lai iegūtu profesionālu jūrnieku izglītību, lai vadītu kuģus ne vien Baltijas jūrā, bet brauktu arī uz citām Eiropas ostām. 19. gs. otrajā puse un 20. gs. sākums uzlūkojams par izcilāko laiku latviešu kuģniecībā. Kurzemē un Vidzemē uzbūvēja ap 550 tālbraucēju burinieku (tilpība lielāka nekā 100 NRT). Rīgas līcī izbūvēja Ainažu ostu. Pāvilostas ostu, Rojas ostu, Salacgrīvas ostu.

Latvijā lielākā burinieku īpašniece bija 1882 gadā dibinātā kuģniecības sabiedrība Austra. Pirmais latviešu burinieks pāri Atlantijas okeānam devās 1870 gadā. Burinieka apkalpe sastāvēja no vietējiem iedzīvotājiem, kas pašmācības ceļā apguva piekrastes braucieniem nepieciešamās zināšanas. Tālbraucējiem jūrniekiem bija jāapgūst navigācija, locija, jūras likumdošana un svešvalodas. 19. gs. vidū Latvijā darbojās 2 jūrskolas – Rīgā un Liepājā. Abās mācības notika vācu valodā. 1864. gada 23. novembrī Ainažos sāka darbu pirmā jaunā tipa jūrskola. Lielais jūrskolu skaits radīja diplomēto kuģu vadītāju pārprodukciju salīdzinājumā ar latviešu kuģu skaitu. Lai atrastu darbu specialitātē daļa jūrskolas absolventu devās strādāt uz Pēterburgu, Tālajiem Austrumiem, Ķīnu. No 19. gs otrās puses pakāpeniski palielinājās Rīgas, Liepājas, Ventspils, ostai pierakstīto tvaikoņu skaits. Kuģi veica kabotāžas braucienus Baltijas jūrā, devās uz Krievijas ostām, uz R-Eiropu, Āziju, Āfriku. Darbojās regulāra pasažieru tvaikoņa līnija Liepāja-Ņujorka. Palielinoties kuģu skaitam, to izmēriem, iegrimei, bija jāveic Latvijas ostu rekonstrukcija un labiekārtošana. 19. gs. 70. gados sākās Rīgas, Liepājas, Ventspils ostu pārbūve, kas turpinājās līdz gadsimta beigām 1914. gada sākumā Latvijas ostām bija pierakstīti 333 kuģi ar kopējo tilpību 126718 BRT, kas bija gandrīz puse no Krievijai piederošās Baltijas jūras tirdzniecības flotes kuģu tilpības.

I. pasaules kara sekas

Pirmais pasaules karš gandrīz pilnīgi iznīcināja Latvijas jūras transportu. Rīgas, Liepājas un Ventspils ostas tika bloķētas, daļa jūrskolu pārtrauca darbu. Latvijas tirdzniecības flote kara laikā zaudēja deviņas desmitdaļas kuģu. Daļu no tiem konfiscēja Vācijas varas iestādes, daļa palika Krievijas ostās. Pirmā pasaules kara gados Latvijas tirdzniecības flote zaudēja ap 230 burinieku.

Lielus zaudējumus cieta arī latviešu jūrnieki, daudzus mobilizēja Krievijas kara flotē. Daudzi no viņiem dzimtenē neatgriezās. E>V>Celmiņš pirmais sāka kārtot bojā gājušo jūrnieku un kuģu lietas. 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvijas Republika. Pirmais kuģis, uz kura 1918. gada decembrī pacēla LR sarkanbaltsarkano karogu, bija tvaikonis Maiga, nākošais bija tvaikonis Saratow, ar kuru no Liepājas Rīgā atgriezās Latvijas Pagaidu valdība. LR jūras tirdzniecības flotē bija 45 kuģi ar kopējo tilpību 11146 BRT, to skaitā 5 tvaikoņi. Pēc miera līguma slēgšanas no Petrogradas reevakuēja 8 tvaikoņus, taču no Vācijā palikušajiem kuģiem Latvija neko neatguva. Uz kuģniecību attiecās Satversmes Sapulcē 1921. gada 20. maija pieņemtais likums par brīvostām. 1928. gadā stājās spēkā kuģu hipotēkas un jūras prasību likums. 1928. gada noteikumi par kuģu aplūkošanu uzskaitīja prasības kuģu konstrukcijai, mehānismiem un ierīcēm, lai varētu saņemt kuģu brauktspējas apliecību. Tvaikoņu skaits LR tirdzniecības flotē sāka palielināties 1923. gadā, kad pasaules tirgū tvaikoņu cenas bija kritušās. Lielākā daļa tvaikoņu bija vairākus desmitus gadu veci. Vienīgais jaunais kuģis, kas būvēts speciāli darbam Rīgas ostā, bija ledlauzis Krišjānis Valdemārs. Latvijas tvaikoņi bija nelieli ar vidējo tilpību ap 2000 BRT. Kvalificētus jūrnieku Latvijā, laikā starp diviem pasaules kariem sagatavoja Krišjāņa Valdemāra kuģu vadītāju un mehāniķu skola. Krīzes gados Latvija zaudēja 42 kuģus. Pirms otrā pasaules kara 40% no kravām pārvadāja LR tirdzniecības flotes kuģi, pārējie bija ārzemju transporta līdzekļi. LR īpašnieku tvaikoņi pārvadāja kokmateriālus, akmeņogles, koksu, linu u.c. preces. 1937. gadā bija 16 regulāras līnijas no Latvijas uz Eiropas ostām, piem. Rīga-Londona, Rīga-Stokholma, Rīga-Hamburga. 30. gadu beigās tika veikti priekšdarbi modernu jūras transporta līdzekļu būvei Latvijā. Tirdzniecības flotes modernizācija Latvijā sākās 1939. gadā.

II. pasaules kara sekas

1939. gada 1.septembrī sākās otrais pasaules karš. Un tajā pat laikā izdeva likumu par jūrniecības dienestu. Tas aizliedza jūrniekiem patvaļīgi lauzt darba līgumu un atstāt kuģi. 1939. gads LR tirdzniecībā beidzās bez zaudējumiem. 1949. gada 1. janvārī LR tirdzniecības flotē bija 103 kuģi. Tirdzniecības flotes kuģu kopējā tilpība bija 201063 BRT. Jūras transports nodrošināja darbu daudziem Latvijas iedzīvotājiem. 1940. gada jūnijā sākās Latvijas okupācija un Latvijas flotes pārņemšana PSRS varas iestāžu rīcībā. 40. gada 27. jūlija jaunizveidotā valdība izdeva rīkojumu, kas noteica Latvijas kuģu pārvietošanās ierobežojumus. 40. gada 5. augustā Latvijas kuģi, kas atradās PSRS ostās tika pārlikti zem PSRS karoga. Tika nodibināta Latvijas Valsts jūras kuģniecība. Šai organizācijai bija jāpakļaujas PSRS jūras flotes tautas komisariātam. Daudzi kuģu īpašnieki 1941. gada jūnijā tika spaidu kārtā aizvesti uz PSRS. PSRS jūras flotes tautas komisariāta pārziņā nodeva valsts un nacionalizēto floti, palīgdienesta un tehniskos kuģus, ledlaužus, Rīgas, Liepājas, Ventspils, Pāvilostas un Ainažu ostas ar visiem dienestiem, Rīgas jūrskolu, Jūrnieku namu. PSRS jūraskara flote pārņēma piestātnes Rīgas un Ventspils ostās, Liepājas kara ostu. Nacionalizēja velkoņus, peldošos celtņus, pāļdziņus, zemessmēlējus, liellaivas, motorlaivas un jahtas. Nacionalizēti netika tie tvaikoņi, kas atradās ASV un uz šiem kuģiem palika arī latviešu kapteiņi un apkalpes. Neilgi pirms PSRS-Vācijas kara sākās kuģu vadošā personāla nomaiņa; no kuģiem noņēma latviešu kapteiņus. Arī K.Valdemāra jūrskola pamazām pārtrauca mācības latviešu valodā.

1941. gada 22. jūnijā sākās PSRS-Vācijas karš. Kara pirmajā dienā Vācija pārņēma 13 latviešu tvaikoņus. Liela daļa latviešu jūrnieku turpināja braukt zem Vācijas karoga. 41. gada 27. jūnijā Baltijas jūrā Vācijas torpēdkuteri nogremdēja tvaikoni Gaisma, šajā dienā otrais pasaules karš sasniedza arī Latvijas teritoriju.. Liepājas ostā atradās 12 Latvijas tvaikoņi. Vienīgais kuģis, kas aizbrauca no ostas bija tvaikonis Vienība, 27. jūnijā to netālu no Liepājas ostas nogremdēja Vācijas bumbvedēji. Pārējos kuģus konfiscēja Vācijas dienesti. 41. gada 27. jūnijā sākās kuģu evakuācija no Rīgas ostas. 8. latviešu kuģi piedalījās Tallinas evakuācijā. Visi kuģi izņemot tvaikoni Saule, gāja bojā.

Beidzoties karam, Latvijā atgriezās 8 tvaikoņi, kas kara gados bija Ļeņingradā. Latvijas Valsts jūraskuģniecībā nodeva arī 7 kuģus, kas pēc kara atradās Dānijā un remontā Vācijā. Visi šie jūras transporta līdzekļi bija sliktā tehniskā stāvoklī. Okupācija un pasaules karš uzsāka latviešu jūrnieku, jūrniecības darbinieku un latviešu valodas izsaukšanu no jūras transporta. Otrā pasaules kara laikā ar saviem kuģiem gāja bojā apkalpes locekļi un daudzi citi vienkārši neizturēja badu un aukstumu bloķētajā Ļeņingradā. Pēc kara daudzi latviešu jūrnieki, baidīdamies no Staļina režīma, palika uz dzīvi ārzemēs. Darbību pārtrauca arī latviešu jūrskolas.

Saīsinājumu skaidrojums:

NRT – neto reģistra tonna

BRT – bruto reģistra tonna

Izmantotā literatūra:

Enciklopēdija „Latvijas jūrniecības vēsture (1850-1950)”1998.g.

9-25 lpp; 247-249 lpp

Pielikums

0x01 graphic