Naids un agresija
Naids un agresija.
Arvien biežāk mūsdienu sabiedrībā parādās tāds jēdziens kā naids vai agresija. Kāpēc tā? Centīšos paskaidrot.
Katru dienu pasaulē parādās jauni izgudrojumi tehnikas jomā, kuri aizstāj jau esošos un padara tos par nemodīgiem, tādejādi piespiežot cilvēkiem sekot līdzi modei un kļūt mantkārīgākiem. Cilvēki vēlas vairāk sev un pašu to labāko, tur arī rodas pirmās problēmas. Parādās naids pret konkurentu, dažkārt pat vērojama agresija veikalos pie akcijas precēm, kad viss iet uz izķeršanu. Rodas konflikti cilvēki paliek agresīvi. Tā kā varu droši teikt, ka Latvijā ir izteikta skaudība, varu apgalvot, ka gandrīz katram ir nācies saskarties ar šādu situāciju. Pat mazu bērnu vidū jau ir manāma agresija jau tad vien, kad kādam no bērniem ir lielāka un skaistāka mantiņa nekā otram, viņi sāk „plēsties”. Visa pamatā, protams, ir nauda. Laimīgāks tas, kuram tā ir vairāk, skan materiāli, bet tomēr tā ir realitāte.
Bieži aizdomājos par to kā būtu, ja nebūtu nauda. Protams, to ir grūti iedomāties, bet ja padomā, ka naudas dēļ parādījās ieroči, parādījās vēlme pirkt un pārdot jaunas lietas, tad no tā var teikt radās karš, cīņa starp cilvēkiem. Negribas jau teikt, ka pie visa vainīga ir tikai nauda, jo būtībā cilvēku nesaprašanās un naids vienam pret otru ir tā lielākā problēma. Par šo varētu daudz filozofēt, bet domas dalītos.
Nākamais skata punkts – reliģija. Arī šeit varam daudz un dikti runāt par naidu, saucot to pašu Jēzu par cietēju. Ar viņu izrīkojās nežēlīgi un tikai aiz skaudības. Bet, ja skatāmies mūsdienās varu droši apgalvot, ka atkal pie visa vainīga nauda. Jo: kam vairāk naudas, tam lielāka(varenāka) baznīca, kam lielāka baznīca tas tuvāk dievam, kas tuvāk dievam tas varenāks un kas varenāks tas tiek apskausts. Lūk, vēl viens pierādījums, ka naudai ir liela nozīme.
Vēl kā piemēru varu minēt sabiedrību mūsdienās. Dažbrīd gribas kliegt lai mani kāds sadzirdētu, jo piemēram, es neredzu jēgu jauniešu vidū kas savācas bariņā un aiziet nakts laikā izdauza stiklus kādai autobusa pieturas nojumei. Kur, tam visam ir būtība. Vai tā viņi izliek savu naidu, vai pierāda savu varenību?! Kāpēc, tā vietā neaiziet pie vecākiem un lieku reizi nepateiktu cik ļoti tu viņus mīli. Vai tiešām apzīmēt mājas sienu ir tik „stilīgi”?! Kur, tam visam jēga. Dažreiz liekas, ka tā viņi pierāda savu varenību un savas dusmas viņi izgāž uz visu skaisto. Vai tiešām Latvijā jauniešu vidū naids ir daudz izteiktāks un biežāks nekā cituviet, vai tiešām atkal pie visa jāvaino vecāki, kuri savus bērnus neprot izaudzināt.
Ir viena lieta, kas mani visvairāk šokē, un tā ir, biežais salīdzinājums naida un agresijas izpausmēm cilvēkos ar dzīvniekiem. Man tas liekas pilnīgi absurdi salīdzināt cilvēkus ar dzīvniekiem, jo es uzskatu, ka ļaunu dzīvnieku nav, jo dzīvniekiem agresija izpaužas tikai medījot, sagādājot sev barību. Ja cilvēks nogalina tā, pat vien, pat pats dažreiz nogalinot sevi, tad dzīvnieki nekad tā nedara. Viņi nogalina cits citu, bet tikai izdzīvošanas labad, jo tā ir barības ķēdes reakcija. Viņi arī neapēd viens otru vai paši sevi, jo viņu ģimeniskās jūtas dažbrīd ir daudz stiprākas nekā dažas labas cilvēku jūtas. Tāpēc es uzskatu, ka nav jēgas cilvēku pielīdzināt dzīvniekam, jo viņi ir daudz mierīgāki un labāki nekā cilvēki.
Vēlnesen kāds cilvēks man ieminējās par trešo pasaules karu un ziniet, man palika baisi. Iedomājoties no kā karš varētu izcelties nonācu pie šiem pašiem argumentiem. Vainu nauda(nafta-melnais zelts), vai reliģija, vai arī vienkārši konflikti, kuri novedīs pie skaudības agresijas un naida, kas savukārt aizvedīs mūs līdz karošanai, bet to taču mēs nevēlamies.
Agresija kā termins.
Agresija, agresīva uzvedība – destruktīva uzvedība (parasti ļaunprātīga); uzbrukums pirmām kārtām cilvēkiem. Daži psihologi uzskata, ka galvenais agresijas iemesls ir frustrācija, citi uzskata, ka agresija veidojas kā iemācīta, sociāli akceptēta uzvedības forma. Biologi agresiju bieži vien saprot kā iedzimtu instinktu, kas izplatīts visā dzīvnieku pasaulē. Etologs K.Lorencs uzskata, ka agresija pilda galvenokārt sugas iekšējās atlases mehānisma funkciju, kas sabiedrībā zaudē savu nozīmi, bet saglabājas panākumu kaldināšana sportā, karā un citās ekstremālās vai konkurences situācijās. Cilvēku agresijai ir vismaz trīs funkcijas: 1) sava mērķa sasniegšana; 2) atslodze; 3) pašrealizācija un pašapliecināšanās. Bērnībā agresija izpaužas kā sekundārs process, kā reakcija uz nelabvēlīgu audzināšanas stimulu vai bērna nespēju ar konstruktīvu darbību un saskarsmi apmierināt savas vajadzības un intereses. Kriminogēnās grupas agresija izpaužas jau kā uzvedības stils. Pēc savas virzības agresiju var iedalīt: a) instrumentālajā, b) naidīgajā, c) pārceltajā. Pēc formas agresiju visbiežāk iedala verbālajā, fiziskajā un pastarpinātajā agresijā. Daudzi pētījumi liecina, ka zēni gandrīz visos vecumos vairāk aizraujas ar fizisko agresiju. To apliecina arī noziegumu statistika. Pēdējos gados agresiju iedala arī proaktīvajā agresijā. Parasti reaktīvā agresija ir uzskatāma par taisnīgu. Agresijas sociālais pamats ir konkurence, kas ir neizbēgama plašā sabiedrībā, bet no tās jāizvairās izglītības sistēmā un ģimenē. Vecākiem jāzina, ka pārmērīgi stingras prasības un sodi var veicināt agresijas nostiprināšanos bērna uzvedībā.
Agresija, instrumentālā – uzbrukuma iemesls ir cilvēka vai dzīvnieka uzvedības uztvere kā šķērslis, kā mērķu sasniegšanas traucējums. Indivīds it kā izmanto agresiju kā mērķu sasniegšanas līdzekli, instrumentu. Pie instrumentālās agresijas pieskaitāma arī spēļu agresija, kad, piemēram, zēns vedina meiteni rotaļāties kopā, izmantojot spēku. Meitene savukārt bieži uz to reaģē ar naidīgo agresiju. Ļoti bieži arī vecāki un skolotāji jauc instrumentālo agresiju ar naidīgo agresiju.
Agresija, naidīgā – uzbrukuma iemesls ir niknums un naids pret objektu kā tādu. Parasti tieši naidīgā agresija ir visstiprākā un var turpināties līdz pilnīgai ienaidnieka garīgajai vai fiziskajai iznīcināšanai. Naidīgajai agresijai ir raksturīga uzkrāšanās. Daudzās situācijās neizpaustā naidīgā agresija var gandrīz bez jebkāda iemesla pēkšņi izpausties izteikta afekta formā.
Agresija, pārnestā – uzbrukums, kas vērsts pret gadījuma rakstura un bieži vien nevainīgu objektu, jo cilvēks ir nikns, bet nevar vērst savu agresiju pret īsto vainīgo sociālu apsvērumu dēļ attiecīgajā vietā un laikā. Bieži, it īpaši pusaudžu vecumā, pārnestā agresija rodas sakarā ar vispārēju neapmierinātību ar dzīvi, ar nelabvēlīgu sociālo situāciju.
Agresija, pastarpinātā – agresija, kas nav tieši vērsta pret naida objektu, bet izpaužas nodarot ļaunu netiešā veidā ( svarīgu lietu piesavināšana, baumas).
Agresivitāte- individuāla vai grupas īpašība: 1) uzvedības tendence uzbrukt apkārtējiem cilvēkiem vai, retāk, dzīvniekiem; 2) uzbrūkošais mērķu sasniegšanas stils. Agresivitāte var mainīties plašā diapazonā ne tikai attiecībās starp cilvēkiem, bet arī katra konkrēta indivīda izpausmēs, galvenokārt atbilstoši sociālās mijiedarbības efektivitātei.
Dusmas ir galēju nekontrolētu emociju izpausme.
Agresija no psiholoģijas viedokļa.
Agresija ir uzvedība ar nolūku nodarīt citam kaitējumu, ciešanas. Tā var būt vērsta pret cilvēkiem vai lietām. Agresivitāte kā psiholoģiskā īpašība ir nosliece uz agresīvo uzvedību.
Divi agresijas pamatveidi:
Naidīga (ļaundabīga) agresija.
Instrumentāla agresija
Agresijas skaidrojumi:
Bioloģiskais skaidrojums. Agresija ir cilvēka iedzimtais intelekts. Agresīva uzvedība atbrīvo cilvēku no enerģijas, kas saistīta ar šo instinktu. Pēc „izlādēšanās” šī enerģija atkal uzkrājas, tāpēc agresija ir neizbēgama. Agresivitāte ir ļoti stabila īpašība. To ietekmē hormonālas reakcijas un noteiktas smadzeņu struktūras, deniņu apvidū. Kritika: bioloģiska agresija ir instrumentāla, tās mērķis ir izdzīvot. Ļaundabīga agresija ir sociāla parādība.
Frustrācijas teorija.Agresija ir reakcija uz frustrāciju- šķēršļiem mērķu sasniegšanā. Kritika: reakcija uz frustrāciju var būt skumjas un apātija. Bet bieži frustrācija tiešām rada gatavību agresijai. „Ieroča efekts”- ieroča klātbūtne provocē aizkaitināto cilvēku uz agresīvu rīcību. Agresīvo uzvedību provocē troksnis, karstums, fiziskās sāpes un saspiestība vienā telpā.
Sociālā iemācīšanās. Agresīvā uzvedība tiek apgūta modelējot citu cilvēku uzvedību. Vardarbība TV mazina jūtīgumu pret vardarbību reālajā dzīvē.
Kopsavilkums.
Mēs nevaram izbēgt no naida un agresijas uz pasaules, taču mēs to varam ierobežot, liekot vietā vairāk mīlestības. Daudzi saka, ka naids un mīlestība vienmēr stāv uz vienas strīpas, bet es neticu, ka tas ir nemainīgi. Mēs varam dot vairāk mīlestības un vairāk sapratnes. Mums ir jākontaktējas vienam ar otru un jārod kopīgais un jāpieņem atšķirīgais. Nekad nevajag izvērst agresiju tikai tāpēc, ka esam noguruši vai tāpēc, ka ir slikta oma, jo droši varu apgalvot, ka labāk no tā nebūs nevienam, un pat ja paliek labāk, tad tikai uz mirkli.
Ne dievs, ne kāds cits spēks neliks mums uzvesties labāk, tikai mēs paši spējam sevi kontrolēt un arī savas emocijas. Uzvesties labi ir ētiski un nedarīt citam to ko pats sev nevēlies, arī ir ētiski. Ja centīsimies audzinātsavus bērnus un paši sevi- izglītojoties, tad mūsu nākotne varēs iztikt bez kariem, bet ja tomēr centīsimies visā saskatīt to sliktāko, par sekām varēsim nebrīnīties.
Ja ticēsim sev un arī citiem mēs izvairīsimies no negatīvā, ja neskatīsimies uz dzīvniekiem un nepielīdzināsim tos sev, varēsim izvairīties no nāves. Ja izvairīsimies no spēka pielietošanas nevajadzīgās lietās izvairīsimiesarī no soda. Ja cītīgi vērosim apkārtējos, saskatot viņos to labāko, bet neapskaužot viņus varēsim vairāk iemācīties.
Ir jādzīvo tā lai nenodarītu pāri viens otram, lai starp mums pastāvētu brīvības, brālība un vienlīdzība. Nevajag laimi meklēt ne naudā ne tehnikas izgudrojumos, ne ieročos, laimi vajag meklēt dziļi sevī – mīlestībā un priekā, ka varam dalīties cits ar citu, gan priekos, gan bēdās.
Izmantotā literatūra:
S.Saulīte, A.Cinis; Dvēselē un Pasaulē
Psiholoģijas terminu vārdnīca.
Ievads psiholoģijā; Kreišmane I., Valgere R., Gulbe K.
Ētikas pamati; Kincāns V.