Latvijas Kara Muzejs
(šogad aprit 90.gadi)
1.Pasaules karš sākās 1914. gada 26.jūlijā beidzās 1918. gada 11. novembrim. Karš notika starp Sabiedrotajiem Antantes vadībā (Francija, Krievija un Anglija) vienā pusē un Trejsavienību (Vācija, Austroungārija, Itālija) otrā pusē. Neviens cits iepriekšējais konflikts nebija mobilizējis tik daudz karavīru.
Katrai valstij karavīru formas bija dažādas. Mūsu karavīru tērpos bija lielas, platas jostas, uz kurām bija rakstīts: ”Dievs ar mums.” Lai lielajā salā karavīri nenosaltu kājās vilka lielas, biezas koka kurpes. Galvās karavīri vilka cepures, uz kurām bija ērglis. Katram karavīram bija zobens un sudraba trauciņš, kas bija kā laimes nesējs, to karavīri izmantoja, lai no strautiņa padzertos ūdeni, ko divas ar pusi dienas nebija dzēruši. Lai karavīru naktsmītnēs nepūstu vējš, tika izmantoti sūnas un virši. Bija vieta kur uzvārīt ūdeni un izžāvēt zeķes. To visu karavīrs, katrs pats, nēsāja sev visur līdzi, jo nekad jau nevarēja zināt, kur vajadzēs apmesties.
Krieviem bija 40mm tranšeju lielgabals. Franču Šošu sistēmas rokas lielgabals, rokas granātas, lauka periskops, šautene un granātas ar gāzes pildījumu. Viens no karavīru ieročiem bija durklis. Durkļi bija divu veidu – ar robiņiem un līdzeni. Durkļi ar robiem bija nāvējoši, jo, ja tos iedur cilvēka miesā un pagriež, tad cilvēks pie dzīvības vairs nav glābjams. Ja pie karavīra atrada durkli ar robiem, tad tam izdūra acis, tāpēc, pa nakti, karavīri saviem durkļiem robiņus vienkārši novīlēja.
Pirmo reizi karadarbībā piedalījās bruņoti pašgājēji – tanki un bruņumašīnas. 1915.g. tos sāka ražot Anglijā, bet pirmo tanku izgudroja Rīgā. Tankus izmantoja R-frontē. Kaujā pie Sommas 1916.g.septembrī piedalījās 32 tanki.
Kaujā pie Arasas 1917.g.martā piedalījās 60 angļu tanki.
Kaujās piedalījās arī vaļējas lidmašīnas, no kurām meta mazas bultiņas. Latvieši bija ļoti labi lidotāji, tāpēc arī 100 cilvēki no Latvijas armijā bija norīkoti kā piloti.
Karā indīgās gāzes nedrīkstēja izmantot, bet Vācieši tās tomēr izmantoja un paši bija šokā, jo tika nogalināti ļoti daudzi cilvēki.
Pirmo reizi dzirdēju par to, ka latviete Līna Čanka no Kurzemes mēģināja pieteikties bataljonā, bet tika padzīta, taču viņa nelikās mierā. Nogriezusi matus, uzģērbusi mirušā brāļa formu, paņēmusi arī brāļa dokumentus, viņa vēlreiz pieteicās bataljonā. Šoreiz viņa tika pieņemta, taču pēc nedēļas atklāja, ka tā ir sieviete. Sievietēm bija liegta iespēja karot, tāpēc notika lielas tiesas prāvas, bet Līna teica tik aizkustinošu runu, ka par visu ko darījusi viņa saņēma divus krustus un Lāčplēša ordeni.
Armijā komandas teica latviešu valodā un pirmie trīs kritušie tika apbedīti Brāļu kapos.
Vidzemes guberņā izveidojās pagaidu valdības padome, šo novadu pašpārvaldes institūcija. Kurzemi un Zemgali bija okupējis Vācijas karaspēks, bet Latgale administratīvi iekļāvās Vitebskas guberņā.
18. novembrī Nacionālajā teātrī pasludināja Latvijas neatkarību, taču reālā vara atradās vācu militāro un civilo iestāžu rokās. Priekšā vēl bija atbrīvošanas cīņu gadi. Diemžēl padomju varai bija pilnīgi nepareiza nostājā ekonomiskajā ziņā.
Lielu izbrīnu manī radīja tas, ka 15-16.gadus veci jaunieši brīvprātīgi pieteicās karā. Taču tos apstādināja fakts, ka ir vajadzīga vecāku zīme. Protams, ka mātes tādu iespēju, kā savu bērnu brīvprātīgi laist bataljonā pilnīgi izslēdza. Bet paši bērni bija ļoti gudri. Aizgāja aiz stūra uzrakstīja zīmi un uzskribelēja kaut kādu ķeburu, it kā tas būtu vecāku paraksts, un gāja uz citu bataljonu. Tiem kas pieņēma tās zīmes nebija laiks lai pārbaudītu vai tas ir vai nav īstais vecāku paraksts, tāpēc jaunieši tika pieņemti.
Kara rezultāts – 1) Vācijas sakāve
2)Komunistiskā režīma nodibināšanās Krievijā
3) Austroungārijas sabrukums.
Kara laikā gāja bojā aptuveni 8,6 miljoni kareivju un aptuveni 6,5 miljoni civiliedzīvotāju.
Muzejs bija gana interesants, tikai uz pašām beigām tas šķita garlaicīgs un nogurdinošs, jo ilga pusotru stundu. Gids patiešām aizraujoši stāstīja par to, kas noticis tajos laikos, un lika mums iejusties to cilvēku tēlos. Tikai maza problēma bija tā, ka to ko mums vajadzēja uzzināt viņa vismazāk pastāstīja.
Es noteikti ieteiktu apmeklēt šo muzeju, bet tad, ja iet viens pats vēl ar kādu draugu, jo tad muzeju var izstaigāt visu un arī var apskatīt daudz lēnāk.
Muzejs man sniedza pārliecību par to, cik tajā laikā cilvēkiem bija grūti. Es uzzināju arī dažas jaunas lietas un zināšanas ieguvu dzirdot faktus un aplūkojot visu, kas no tā laika palicis. Tas patiešām būtu ļoti jauki, ja katrā priekšmetā, par kādu noteiktu tēmu, mēs to varētu aplūkot dzīvē, jo manuprāt, tas paliek atmiņā daudz vairāk.