Latviešu kīmiķi
Kārlis Bambergs
(27.2.1894 – 7.9.1981)
Padomju agroķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1951.gada. Dzimis Kazdangā, Jelgavas rajonā. Beidzis Latvijas Universitāti 1923. gadā. Bijis par pasniedzēju Latvijas Universitātē līdz 1939. gadam, pēc tam bijis par pasniedzēju Jelgavas lauksaimniecības Universitātē, no 1944. gada līdz 1973. gadam bijis pasniedzējs Latvijas lauksaimniecības Universitātē Rīgā (no 1945. gada – profesors).
Galvenie pētījumi veikti agroķīmijā, augsnes apstrādē un augkopībā.
Izpētījis un izstudējis visu par augsni, kūdras ietekmi, slāpekļa papildmēslojumiem, pesticīdiem un mikroelementiem lauksaimniecības kultūrās. Pētījis augsnes apmaiņas katjonu sastāvu. Izpētījis slāpekļa, minerālvielu un mikroelementu sastāva atkarību graudaugu, dārzeņu un tehniskajās kultūrās atkarībā no augsnes sastāva, mēslojuma un klimatiskajiem apstākļiem.
Juris Bankovskis
(22.12.1927)
Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1982. gada. Dzimis Černigovskas apgabalā, Bobrovicā (Krievija). Beidzis Latvijas Universitāti 1948. gadā. No 1948. gada strādā (tajos laikos) Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas neorganiskās ķīmijas Institūtā.
Galvenās darbības veicis kompleksu savienojumu un to veidošanas pētīšanā. Izstrādājis hipotēzi par pārejas metālu kompleksu savienojumu veidošanu ar elementiem no helatoveidotāju trioksīdu vidus. Šī hipotēze ir iesakņojusies par pamatu maz koncentrētu metālu un nemetālu dalīšanai un noteikšanai. Ir izstrādājis radio ķīmiskas un foto metriskas metodes mikro vienību rindas elementu noteikšanai un koncentrēšanai.
Gustavs Vanags
(10.3.1891 – 8.5.1965)
Padomju ķīmiķis, organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1958. gada. Dzimis Kurzemē. Beidzis Latvijas Universitāti 1921. gadā. Strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē, no 1946. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmijas institūtā.
Galvenos pētījumus veicis β-diketonu, īpaši indandiona 1 – 3 un to savienojumu pētīšanas jomā. Izstrādājis β-diketonu savienojumu sintēzes metodes.
Izveidojis organisku savienojumu atšķiršanai un noteikšanai, par pamatu ņemot introdiona īpašības. Ir sintezējis veselu virkni ārstniecības preparātu.
Mihails Voronkovs
(6.12.1921)
Padomju organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Padomju Savienības Zinātnes Akadēmijā no 1990. gada. Akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1966. gada. Dzimis Ērgļos. Beidzis Sverdlovas Universitāti 1942. gadā. No 1944. gada līdz 1954. gadam strādājis Sanktpēterburgas Universitātē. No 1954. gada līdz 1961. gadam strādājis Padomju Savienības silikātu ķīmijas institūtā. No 1961. gada līdz 1970. gadam strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās ķīmijas institūtā. No 1970. gada bijis Padomju Savienības organiskās ķīmijas institūta direktors Irkutskā.
Galvenos pētījumus veicis silīcija un sēru saturošu savienojumu pētīšanā. Izstrādājis lielu skaitu silīciju saturošu organisko savienojumu sintēzes metožu. Izpētījis sakarības četrpusīgā silīcija savienojumu dalīšanā. Pierādījis un teorētiski pamatojis organisko silikātu augsto reaģēšanas spēju. Atklājis veselu virkni organisko silīcija savienojumu, kuriem piemīt ļoti augsta un specifiska bioloģiskā aktivitāte. Ir pētījis sēra un sērūdeņraža reakcijas ar visdažādākajiem organiskajām vielām (tajā skaitā arī reakcijas, kuras noris ļoti augstā temperatūrā), kā rezultātā izstrādājis vienkāršas metodes sēru saturošo savienojumu sintēzē.
Ivans Gīze
(31.1.1781. – 22.5.1821)
Ķīmiķis un farmaceits, Sanktpēterburgas Zinātņu Akadēmijas loceklis no 1809. gada. Dzimis Jelgavā. Mācījies I.H. Šrēdera laboratorijā Berlīnē. Strādājis Augsburgas ķīmijas fabrikā. No 1804.gada profesors Harkovas Universitātes, bet no 1814. gada profesors arī Derptskovas Universitātē.
Galvenos pētījumus veicis fizikālās ķīmijas pētījumos Ukrainas ūdenskrātuvēs un minerālūdeņu pētīšanā.
Veicis arī ķīmiskas analīzes meteorītiem, kā arī izstrādājis paņēmienus atsevišķu ķīmisko savienojumu iegūšanai no augiem.
Ir kļuvis slavens kā labs pedagogs, kurš ir pratis modināt zinātkāri un interesi par
pētniecisko darbošanos ķīmijas jomā.
Grāmatas „Farmācijas Rokasgrāmata” (1806 – 1811) autors, kā arī mācību grāmatas
„Vispārējā ķīmija tiem, kas māca un tiem, kas mācās” (daļas 1 – 5, 1813 – 1817) autors.
Salamons Gillers
(14.1.1915 – 7.6.1975)
Padomju ķīmiķis un organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1958. gada. Dzimis Rīgā. Beidzis Latvijas Universitāti 1941. gadā. No 1942. gada līdz 1946. gadam strādājis Kazaņas maiznīcā. No 1946. gada līdz 1957. gadam strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas mežsaimniecības problēmu institūtā. 1957. gadā izveidoja un līdz mūža beigām vadīja Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās sintēzes institūtu.
Vienlaicīgi arī ir bijis Rīgas Politehniskā institūta profesors (no 1964. gada) un
profesors Latvijas Universitātē (no 1973. gada).No 1963. gada līdz 1975. gadam bijis
Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmisko un bioloģisko zinātņu nodaļas akadēmiķis –
sekretārs.
Savu darbību ķīmijas jomā ir veltījis fizioloģiski aktīvu vielu pētīšanai un izstrādes metožu meklēšanai.
Ir izstudējis furāna savienojumu reakcijas, daļēji arī 5-introfurāna. Ir atklājis augstu bioloģisko aktivitāti 5-интрофурилакролеина. Izstrādājis ķīmiju фуранидилпиримидинов и азирдинов, sintezējis savienojumus jaunās klases бициклических гетероциклов 1,3-диазобицикло-(3, 1, 0) reakcijas.
Ieguvis virkni sintētiski analogu nukleotīdu un nukleīnskābju skābju. Sintezējis un ieviesis ražošanā daudzus fizioloģiski aktīvus preparātus – furacilīnu,, ПАСК, furazolidonu, furagīnu, flourfuru (1969), solafuru, dioksoniju, imifosu un daudzus citus savienojumus, galvenokārt no furānu vidus.
Slavens ķīmiķis – pētnieks, inženieris – tehnologs un pedagogs, savas zinātnes skolas
dibinātājs.
Bijis galvenais redaktors žurnālā „Hetero savienojumu ķīmija” (no 1965. gada līdz
1975. gadam).
Saņēmis PSRS Valsts prēmiju 1951. gadā.
Alfrēds Ieviņš
(16.7.1897 – 2.10.1975)
Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1960. gada. Dzimis Ievalaišu lauku mājās (Dobeles rajons). Beidzis Latvijas Universitāti 1924. gadā. No 1925. gada līdz 1946. gadam strādājis Latvijas Universitātē par pasniedzēju, bet no 1940. gada – profesors. No 1946. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmijas institūtā (no 1946. gada līdz 1953. gadam un no 1959. gada līdz 1962. gadam – institūta direktors.
Galvenos pētījumus veicis rentgenogrāfijas jomā.
Izstrādājis asimetrisku metodi kristālu elementārdaļiņu parametru noteikšanai, šī metode ir ieguvusi arī praktisku pielietojumu ķīmijas laboratorijās. Izstudējis Bora kompleksos savienojumus ar skābekli saturoajiem organiskajiem ligandiem. Veicis darbus sārmu un sārmzemju metālu, Kobalta un Niķeļa heksaborātu struktūras atšifrēšanā un kristālisko īpašību noteikšanā.
Arvīds Kalniņš
18.8.1894 – 17.2.1981)
Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1946. gada. Dzimis Bebros Aizkraukles rajonā. Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu (1916. gadā). No 1920. gada strādājis Latvijas Universitātē. No 1946. gada Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas mežsaimniecības problēmu institūta direktors, uz kura bāzes 1963. gadā izveidoja un vadīja Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas koksnes ķīmijas institūtu. No 1958. gada līdz 1963. gadam bijis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmijas un bioloģisko zinātņu nodaļas akadēmiķis – sekretārs.
Galvenos darbus veltījis koksnes pētīšanai, koksnes ķīmiskās modificēšanas procesiem.
Kā pirmais pierādīja (1923. gadā) to, ka ķīmiskas iedarbības ceļā var stimulēt skuju koku sveķu veidošanos un izdalīšanos atsveķošanas procesos. Viņa vadībā ir izstrādāta metode ķīmiski mīkstinātas koksnes iegūšanai, tika atrasti jauni paņēmieni koksnes konservēšanai, 1972. gadā izveidota metode koksnes hidrolizēšanai ar nolūku iegūt cukuru, etilspirtu, furfurols. Ir izstrādājis un ieviesis tuberkulozes ārstēšanas līdzekļa ПАСК ra˛oanas metodi 1950. gadā un furacilīna ražošanas metodi 1957. gadā.
No 1974. gada bijis žurnāla „Koksnes ķīmija” galvenais redaktors.
1951. gadā saņēmis PSRS Valsts prēmiju.
Romāns Kārkliņš
(22.2.1928)
Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1982. gada. Dzimis Cēsīs. 1952. gadā beidzis Latvijas Universitāti. No 1949. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas mikrobioloģijas institūta eksperimentālo darbību rūpnīcā, bet no 1982. gada bijis par tās direktoru.
Galvenos pētījumus veicis ķīmisko savienojumu mikrobioloģiskajā sintēzē (citronskābe un skābe).
Viņa vadībā pirmo reizi PSRS vēsturē sākta izvērsta itakonskābes ražošana. Viens no kristāliskā lizīna iegūšanas paņēmienu ieviešanas autoriem, lopkopībai paredzēto piedevu autors. Ieguvis virkni dažādu fermentu un medicīnisku preparātu.
1952. gadā saņēmis PSRS Valsts prēmiju.
Edmunds Lukevičs
(14.12.1936)
Padomju ķīmiķis un organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1987. gada. Dzimis Liepājā. 1958. gadā beidzis Latvijas Universitāti. Kopš 1958. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās sintēzes institūtā, bet no 1983. gada bijis tā direktors.
Galvenā darbošanās veltīta Silīcija un Germānija organiskās ķīmijas jomā.
Viņa vadībā ir sintezēti savienojumi ar antarāna struktūru, kuru sastāvā ir Molibdēns, Bors, Germānijs, Vanādijs, Alva un citi elementi. Ar rentgenostrukūras noteikšanas metodi noteicis ģeometriskos antarāna molekulu parametrus un konstatējis, ka to struktūrā starp Slāpekļa atomiem un elementiem pastāv koordinējoša sakarība, kura nosaka to ķīmiskās un bioloģiskās īpašības.
Pēteris Odincovs
(20.1.1891 – 13.10.1968)
Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1960. gada. Dzimis в Миренки. 1929. gadā beidzis Vidusāzijas Universitāti Taškentā. Pēc tam dzīvojis Taškentā, kur veicis pedagoģisko un zinātnisko darbību. No 1934. gada līdz 1941. gadam strādājis Maskavas Centrālajā zinātniski pētnieciskajā metālķīmiskajā institūtā. No 1941. gada līdz 1945. gadam strādājis Uzbekistānas PSR Zinātņu Akadēmijas Ķīmijas institūtā. No 1945. gada līdz 1954. gadam – Latvijas Universitātē, no 1946. gada mežsaimniecības problēmu institūtā, bet no 1963. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas koksnes ķīmijas institūtā.
Galvenos pētījumus veicis koksnes ķīmijas un koksnes ķīmisko tehnoloģiju jomā.
Izstrādājis tehnoloģiju koksnes hidrolīzei ar koncentrētām skābēm, izstudējis šī procesa teorētisko pamatus. Izpētījis submikroskopiskko koksnes struktūru un Lignīna ķīmiju. Sintezējis atsevišķus koksnes komponentus.
Jānis Stradiņš
(10.12.1933)
Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1973. gada. Dzimis Rīgā. 1956. gada beidzis Latvijas Universitāti. No 1956. gada strādā Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās sintēzes institūtā, bet no 1972. gada – profesors.
Galvenie pētījumu virzieni – organisko savienojumu elektroķīmija un bioloģiski aktīvu vielu analīze. No 1961. gada līdz 1990. gadam nodarbojās ar elektroatjaunotāja mehānisma izskaidrošanu un dažādu klašu organisko savienojumu elektrisko oksidēšanu, galvenokārt heterociklu.
Atklājis brīvus radikāļus no 5-introfuranova vidus, kuri ir svarīgi starpprodukti, kuri ir nosakošie savienojumi daudzu medicīnas preparātu augstajai bioloģiskajai aktivitātei. Izstrādājis kvantitatīvas metodes daudzu medicīnas vielu un preparātu pētīšanai, kas nodrošināja preparātu furagīns, solafūrs, metidions u.c. ieviešanu medicīnas praksē. Uzrakstījis veselu virkni darbu par ķīmijas vēsturi Baltijā.
No 1975. gada līdz 1985. gadam bijis žurnāla „Heterociklisku savienojumu ķīmija”.
No 1990. gada ir Baltijas vēstures un filozofijas zinātņu asociācijas prezidents.
Gunārs Čipēns
(8.11.1933)
Padomju ķīmiķis un organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1962. gada. Dzimis Rīgā. Beidzis Latvijas Universitāti (1958. gadā). Strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās sintēzes institūtā, bet no 1977 bijis tajā profesors.
Galvenie pētījumu virzieni ir strukturāli – funkcionālā peptīdu un olbaltumvielu organizācija, kā arī speciālas ierīces informācijas pārnešanai uz molekulāro līmeni, imunitātes regulēšana.
Izstrādājis signatūru teoriju un izveidoja principiāli jaunu klasi priekš cikliskajiem lineāro peptīdu analogiem, kuriem piemīt augsta aktivitāte un izvēlīga darbība. Izstrādājis modeli trešajai organisma bioregulācijas starpniecības sistēmai – produktu ar ierobežotu proteolīzes olbaltumvielas. Aprakstījis virkni jaunu peptizētu imunitātes regulatoru. Organizējis pirmo PSRS vēsturē medicīnisku preparātu, kuri bāzējās uz peptīdiem, rūpniecisku ražošanu.
1981.gadā saņēma PSRS Valsts prēmiju.
Kārlis Šmits
(13.6.1822 – 27.2.1894)
Krievijas ķīmiķis, Pēterburgas Zinātņu Akadēmijas biedrs no 1873. gada. Dzimis Jelgavā. Izglītību ieguvis Berlīnes, Gisenskas(1844. gadā – filozofijas doktors) un Getingemas(no 1850. gada – profesors) universitātēs.
Galvenos pētījumus veicis attiecībā uz analītisko, fizioloģisko un organisko ķīmiju.
1844. gadā piedāvājis jaunu terminu – „Ogļhidrāti” priekš cukurotām vielām. Kuņģa sulā atklājis īpašu sāļainu skābi (sālsskābi), asinīs atklājis urīnvielu (NH2)2CO un vīnogu cukuru. Izpētījis kūdras iegulas, kaļķakmens un mālu atradnes, kā arī minerālu atradnes Baltijā. Izstudējis fosforītu iegulas Krievijā, sīkāk Kurskas guberņā. Iedzīvinājis hidroloģiskos pētījumus Krievijas Eiropas daļas melnzemes rajonos, kā arī Krievijas dienvidu – austrumu rajonos.
Pauls Valdens
Pauls Valdens dzimis 1863. g. 26. (14.) jūlijā Rozulas pagasta “Pīpēnos” (tag. Cēsu rajonā), miris 1957. g. 22. janvārī Gamertingenā (Vācijā). Latviešu zemnieku ģimenes pastarītis, trīspadsmitais bērns, ieguva pasaules slavu ar saviem atklājumiem ķīmijā. Vērtējot pēc zinātniskās citējamības un biežās pieminēšanas enciklopēdijās un mācību grāmatās, vēl šodien viņu var uzskatīt par pagaidām izcilāko latviešu izcelsmes zinātnieku.
Ar izcilību absolvējis Rīgas Politehnikuma Ķīmijas tehnoloģijas nodaļu, jaunais inženieris pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas Leipcigā, 1892. gadā, kļuva par RPI docentu, profesoru (1985–1919), direktoru (rektoru: 1902–1905; 1916–1918). strādājis Krievijā, atgriezies no evakuācijas, 1919. g. bija Latvijas Augstskolas pirmais rektors. 1919. g. augustā emigrējis uz Vāciju. Viņa zinātniskajā mantojumā ir 40 monogrāfijas un mācību grāmatas, par atklājumiem P. Valdenu vairākkārt (1913., 1914., 1934.) izvirzīja Nobela prēmijai. P. Valdens bija septiņu ZA loceklis (Pēterburgas ZA, Vācu Dabaspētnieku akadēmijas “Leopoldina” īstenais loceklis, Somijas ZA goda loceklis, Getingenes ZA, Francijas institūta, Ženēvas Nacionālā institūta korespondētājloceklis, PSRS ZA goda loceklis), Londonas Ķīmijas biedrības, Starptautiskās Farmācijas vēstures biedrības, Starptautiskās Paracelza biedrības u. c. goda loceklis. Rostokas, Madrides, Tībingenes universitātes un Štutgartes Tehniskās augstskolas goda doktors. Izcilu grāmatu par pasaules ķīmijas vēsturi autors, 1911. g. izvirzīja autora “citējamības” jēdzienu zinātniecībā. Prasmīgs zinātnes popularizētājs, iecienīts lektors un referents starptautiskos kongresos. Viņš ir piedalījies LU Bioloģijas fakultātes (1900. g. – RPI Ķīmijas fak.) ēkas projektēšanā Rīgā, Kronvalda bulv. 4 un iekārtojis tur laboratorijas, savulaik modernākās Austrumeiropā.
Pauls Valdens ir atklājis tā saukto Valdena apgriezenību (optisko inversiju) un šī atklājuma sakarā viņa vārds sastopams visā pasaulē izdotajās organiskās ķīmijas mācību grāmatās.
1874. gadā nīderlandiešu ķīmiķis J. H. vant Hofs (1901. gadā saņēmis Nobela prēmiju ķīmijā) un neatkarīgi no viņa franču ķīmiķis Ž. A. Le Bels izvirzīja hipotēzi par organisko savienojumu molekulu tetraedrisko struktūru – oglekļa atoms atrodas tetraedra (lai atceramies kādreizējās piena tetrapakas) centrā un četri aizvietotāji pie oglekļa atoma atrodas tetraedra virsotnēs. Ja šie četri aizvietotāji ir atšķirīgi, iespējama tā sauktā optiskā izomērija (saukta arī par spoguļizomēriju) – eksistē divi savienojumi, kuru struktūras ir viena otras spoguļattēls. Piemēram, ja labo roku apskata spogulī, jūs redzat kreiso roku, bet abas rokas nav savietojamas (telpiski nav identas). Šo izomēru īpašības parastajās ķīmiskās reakcijās ir vienādas, bet to šķīdumi griež plaknē polarizētas gaismas kūli pretējos virzienos, saka, ka “tās ir optiski aktīvas”.
Optiskajiem izomēriem (modernāks termins ir “enantiomēri”) ir milzīga loma dzīvajā dabā. Tā, piemēram, visu olbaltumvielu molekulas būvētas apmēram no 20 aminoskābēm, kuras visas ir optiski aktīvas, tā sauktās L-rindas aminoskābes. Ķīmiķu laboratorijās veiktajās reakcijās parasti rodas abu šo izomēru maisījumi (1:1), tos sauc par racemātiem.
Pauls Valdens 1898. gadā parādīja, ka no olbaltumvielām izolētās optiski aktīvās aminoskābes – asparagēnskābes var iegūt (-)-ābolskābi, kas griež plaknē polarizētu gaismu pa kreisi, bet šo ābolskābi divu secīgu ķīmisku reakciju rezultātā pārvērst par tās spoguļizomēru (+)-ābolskābi, kas griež plaknē polarizētu gaismu pa labi. Viņš arī realizēja šīs pārvērtības pretējā virzienā (Valdena cikls).
Abu šo ābolskābes optisko izomēru molekulu modeļi, kas ir viens otra spoguļattēls, ir atveidoti P. Valdenam veltītajā piemineklī. Ar šo savu atklājumu P. Valdens lika pamatus dinamiskajai stereoķīmijai, kas ievērojami paātrināja organiskās ķīmijas teorētisko priekšstatu attīstību par ķīmisko reakciju mehānismiem.
Ārzemju ķīmiķi
Nikolajs Beketovs
(1827-1911)
Krievu ķīmiķis, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, viens no fizikālās ķīmijas pamatlicējiem. 1863.gadā sastādīja metālu savstarpējās izspiešanas rindu, kas tagad nosaukta zinātnieka vārdā. Zinātniekam daudz pētījumu ir organiskās ķīmijas jomā;
Ernests Rezefords
(1871-1937)
Angļu fiziķis. 1911.gadā mēģinājumā, novērodams daļiņu izkliedi, pierādīja pozitīvi lādēta kodola pastāvēšanu atomos. Kad pēc izdarītajiem mēģinājumiem E.Rezerfords iegājis laboratorijā, viņš svinīgi paziņojis: “Tagad es zinu, kāds izskatās atoms!”;
Antuāns Anrī Bekerels
(1852-1908)
Franču fiziķis. 1896.gadā atklāja, ka urāna sāļiem piemīt spēja patvaļīgi izstarot īpaša veida starus. Šī spēja vēlāk tika nosaukta par radioaltivitāti. Daudzās grāmatās minēts, ka A.Bekerels šo atklājumu izdarījis nejauši. Taču jāpiebilst, ka viņa tēvs un vectēvs jau bija pētījuši gaismu emitējošas vielas;
Marija Sklodovska-Kirī (1867-1934). 1898.gadā kopā ar Pjēru Kirī atklāja radioaktīvos elementus – poloniju un rādiju. Par radioaktivitātes pētījumiem saņēmusi Nobela prēmiju;
Amadeo Avogadro
(1776-1856)
Itāliešu fiziķis un ķīmiķis. 1811.gadā atklāja likumu par gāzu moltilpumu. Šo likumu vēlāk nosauca viņa vārdā. Zinātnieks pirmais pareizi aprēķināja skābekļa, oglekļa, hlora un vēl citu elementu atommasas. Viņš pareizi noteica daudzu vielu molekulu atomāro sastāvu, kas līdz tam bija kļūdains (ūdenim, ūdeņradim, skābeklim, amonjakam, hloram, u.c.);
Teodors Grothuss
(1785-1822)
Kurzemes muižnieka un komponista Ēvalda Dītriha Grothusa dēls, auga Geduču muižā netālu no Bauskas (tagadējā Lietuvas teritorija). Jau zēna gados viņš izrādīja lielu interesi par ķīmiju un dabaszinātnēm. Izglītību ieguva Francijā un Itālijā. 1805.gadā Romā T.Grothuss publicēja savu pirmo zinātnisko darbu, kurā pirmoreiz izteikta doma par molekulu polaritāti: sāļu un ūdens molekulas sastāv no diviem pretēji lādētiem atomiem, kas tiecas zaudēt lādiņu un tāpēc pārvietojas uz strāvas avota pretējo polu.
Mihails Lomonosovs
(1711 –1765)
Izcils krievu zinātnieks, Pēterburgas Zinātņu akadēmiķis. M. Lomonosova zinātniskā darbība ir ļoti daudzpusīga. Viņš ir viens no atomu un molekulu mācības (atomu mācības) pamatlicējiem;
Roberts Boils
(1627-1691)
Īru zinātnieks. 1661.gadā savā grāmatā “Skeptiskais ķīmiķis” definēja elementus kā “sākotnējus vienkāršus ķermeņus”. Boils noskaidroja, kāda sakarība pastāv starp gāzes spiedienu un tilpumu (Boila likums = V *p = const);
Džons Daltons
(1766-1844)
Ievērojams angļu zinātnieks. Izveidoja atomu teoriju, kurā apgalvoja, ka atšķirības starp atomiem galvenokārt nosaka to atšķirīgās atommasas. 1803.gadā sastādīja pirmo relatīvo atommasu tabulu. Devis lielu ieguldījumu atomu un molekulu mācības attīstībā;
Jenss Jākobs Bercēliuss
(1799-1848)
Zviedru ķīmiķis. 1814.gadā ieviesa mūsdienās pazīstamos ķīmiskos simbolus. Noteicis atommasas 45 ķīmiskajiem elementiem. Atklājis ķīmiskos elementus – cēriju Ce, selēnu Se, sicīliju Si un toriju Th, pirmoreiz brīvā veidā ieguvis silīciju Si, titānu Ti, tantālu Ta, cirkoniju Zr;
Žozefs Luijs Prusts
(1754-1826)
Franču ķīmiķis. Pētījis dažādu oksīdu, sulfīdu un citu vielu sastāvu un atklājis vielu sastāva nemainības likumu;
Eduards Franklends
(1825-1899)
Angļu ķīmiķis. 1852.gadā ieviesa jēdzienu “savienošanās spēks”. Šo atomu īpašību vēlāk sāka saukt par vērtību;
Kārlis Vilhelms Šēle
(1742-1786)
Zviedru ķīmiķis. 1722.gadā noskaidroja, ka gaiss sastāv no divām gāzēm – skābekļa un slāpekļa, taču sīkāk to īpašības neizpētīja. Atklāja fluorūdeņradi, ieguva hloru, mangānu, fosforu;
Džozefs Prīstilijs
(1733-1804)
Ar izcilu talantu apveltīts angļu zinātnieks, filologs, filozofs, ķīmiķis. Vislielāko atklājumu viņš izdarīja 1774.gadā, kad sadalot dzīvsudraba(2) oksīdu, ieguva skābekli un izpētīja tā īpašības. Viņš pirmais ieguva arī hlorūdeņradi, sērūdeņradi, oglekļa(4) oksīdu, amonjaku;
Antuāns Lorāns Lavuazjē
(1743-1794)
Franču ķīmiķis. Jau savas zinātnieka karjeras sākumā viņš pievērsās precīziem mērījumiem. Ieviesa ķīmijā kvantitatīvās pētniecības metodes. 1774.gadā eksperimentāli pierādīja, ka gaisam ir salikts sastāvs, un sagrāva flogistona teoriju. Kopā ar Ž.Menjē pierādīja, ka ūdens sastāv no skābekļa un ūdeņraža. Daudz paveica ķīmisko elementu un vielu klasifikācijā. Lai materiāli nodrošinātu savu zinātnisko darbību, viņš apprecējās ar nodokļu atpircēja meitu. Tas bija liktenīgs solis – radikālie franču revolucionāri piesprieda viņam nāves sodu giljotinējot. Tas izpildīts 1794.gada 8.maijā. Pēc nāves A. L. Lavuazjē reabilitēts;
Henrijs Kavendišs
(1731-1810)
Angļu ķīmiķis un fiziķis. 1766.gadā ieguva ūdeņradi tīrā veidā. Ūdeņraža viegluma dēļ zinātnieks sākumā to uzskatīja par flogistonu. Ieguvis arī oglekļa (4) oksīdu, slāpekļa oksīdus.
Pauls Valdens
(1785-1822)
dzimis latviešu zemnieka ģimenē netālu no Cēsīm. Mācījies un strādājis Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, vēlāk Vācijā. Viņš pierā’dīja, ka šķīdumu elektorvadītspēju nosaka mijiedarbība starp šķīdinātāja un šķīdinātās vielas molekulām un ka elektrolītiskā disociācija norisinās arī neūdens šķīdinātājos. P.Valdens izdarījis svarīgus atklājumus stereoķīmijā, bijis ievērojams ar savu pedagoģisko darbību;
Klods Luijs Bertolē
(1748-1822)
Franču ķīmiķis. Izstrādājis galvenās ķīmisko reakciju norises likumsakarības. Noteicis amonjaka, purva gāzes, zilskābes, sērūdeņraža un vairāku citu vielu sastāvu. Atklājis kālija hlorātu KCIO3, kas par godu nosaukts par Bertolē sāli;
Žans Busengo
(1802-1887)
Franču ķīmiķis, akadēmiķis. Pētījis vielu apriti dabā, kā arī augu barošanos. Viens no agroķīmijas pamatlicējiem. Viņš konstatēja, ka augi parasti uzņem slāpekli no augsnes, bet tauriņzieži bāgātina augsni ar slāpekli;
Justuss Lībigs
(1803-1873)
Vācu ķīmiķis, viens no agroķīmijas pamatlicējiem. 1840.gadā izstrādāja augu minerālās barošanās teoriju. Ar daudzām analīzēm J.Lībigs noteica, ka augiem normālu dzīvības procesu uzturēšanai ir nepieciešami 10 elementi: C, O, H, N, Ca, K, P, S, Mg un Fe. Viņš konstatēja, ka svarīgākie no šiem elementiem ir trīs – N, K, P;
Hamfrijs Deivijs
(1778-1829)
Angļu ķīmiķis un fiziķis. 1807. un 1808.gadā sāļu un sārmu elektrolīzē ieguva kāliju, nātriju, bāriju, kalciju, stronciju un magniju. Ogļraču vajadzībām viņš konstruēja eksplozijdrošu lampu. Noskaidrojis, ka hlors ir vienkārša viela. Pirmais izvirzījis teoriju, ka skābes sastāvā jāietilpst ūdeņraža atomam.