Klimatiskie apstākļi ir ļoti nozīmīgi cilvēku dzīvē. Tie nosaka konkrētās vietas ģeogrāfisko ainavu, dzīvnieku valsti, cilvēku dzīvesveidu un ritmu – lauksaimniecības specializāciju, ēku konstrukcijas un apkuri, cilvēku apģērbu un dienaskārtību.
Latvija atrodas mērenajā klimata joslā. Visai valsts teritorijai kopīgās klimata iezīmes nosaka galvenie klimata veidotāji faktori: atmosfēras cirklulācija Atlantijas okeāna ziemeļu daļā un saules starojums jeb radiācija.
Liela nozīme Latvijas klimata veidošanā ir valsts atrašanās Atlantijas okeāna ietekmes apgabalā. Virs Atlantijas okeāna veidojušās siltās un mitrās jūras gaisa masas rietumu planetārās plūsmas ietekmē virzās no rietumiem uz austrumiem. Pateicoties relatīvi līdzenajam reljefam, tās iespiežas tālu Eiropas kontinentā. Tā rezultātā Latvijā izveidojies maigs un mitrs klimats. Gada vidējā temperatūra Latvijā par 4 – 6°, ziemā pat par 9°, pārsniedz mūsu platumu grādu vidējo temperatūru.
Jūras gaisu Latvijā atnes cikloni. Cikloni ietekmē laika apstākļus apmēram pusei no dienu skaita gadā. Ciklonu atnestās gaisa masas izraisa apmākušos laiku un nokrišņus. Ziemā tie rada sala samazināšanos un atkusni, bet vasarā – vēsa un mitra laika iestāšanos. Cikloni ir Latvijai raksturīgo neregulāro un kraso laiku apstākļu maiņu galvenais cēlonis. Bieži vien teritorijai plūst pāri viena otrai sekojošas ciklona sērijas. Tad iestājas ilgstošs nokrišņiem bagāts laiks.
Lielākā daļa ciklonu Latvijas teritorijai uzvirzās pāri Baltijas jūrai no Atlantijas okeāna ziemeļu daļas. Atsevišķo gadījumos cikloni var uzvirzīties arī no Barenca jūras vai Vidusjūras puses, dažkārt arī no kontinentālajiem austrumu rajoniem.
Latvijā laika apstākļu maiņu ietekmē atmosfēras frontes. Uzvirzoties siltajām gaisa masām un tām saskaroties ar auksto gaisu, veidojas gaisa masu šķirtne – siltā atmosfēras fronte. Tuvojoties siltajai frontei, pie debesīm parādās augstie spalvu mākoņi, tad mākoņu sega sabiezē, tā pāriet lietus slāņmākoņos. Veidojas ilgstoši nokrišņi. Siltajai frontei uzvirzoties, laiks kļūst siltāks, it sevišķi ziemā.
Aukstā atmosfēras fronte veidojas vēsajam gaisa masām uzspiežoties siltajām gaisa masām. Parasti tā veidojas ciklona aizmugurē. Debesis pēkšņi apmācas, pastiprinās vēja brāzmas, temperatūra strauji pazeminās. Augsto atmosfēras fronti parasti pavada lietus gubu mākoņi, kas atnes spēcīgas lietus gāzes vai pat krusu un sniegu.
Kontinentālām gaisa masām raksturīgs atmosfēras cirkulācijas veids ir anticiklons. Anticikloni ir maz kustīgi, aizņem plašas teritorijas, kur ilgstoši pastāv skaidrs laiks ar lielām temperatūras svārstībām diennaktī. Anticiklona apstākļos vasaras ir siltas, atsevišķos gadījumos pat karstas bez nokrišņiem. Ilgstošs stabils anticiklons var izraisīt būtisku lauksaimniecības ražas samazināšanos. Ziemā anticiklons atnes skaidru un aukstu laiku ar stipru salu. Latvijas austrumu rajonos temperatūra var pazemināties pat zem -40°C.
Pateicoties novietojumam rietumu planetārās plūsmas ietekmē, Latvijā dominē rietumu virzienu vēji (dienvidrietumu, rietumu, ziemeļrietumu). Ciklonu un anticiklonu nepārtrauktas darbības ietekmē vēja virziens var strauji mainīties. Tomēr kopumā Latvijā tiek saglabāts no rietumiem nākošās plūsmas raksturs.
Baltijas jūra un dziļi valsts teritorijā esošais Rīgas līcis būtiski ietekmē Latvijas klimatu. Tiešā tā ietekme jūtama jūras tuvumā. Piekrastes rajonos ir mazākas temperatūras svārstības. Pateicoties tam, ka jūras ūdens ir vasarā uzkrājis lielu siltumu daudzumu, ziemas un rudens te ir siltākas nekā dziļāk sauszemē. Savukārt pavasaris un vasara piekrastē, pateicoties apstākļiem, ka jūrā ūdens sasilst lēnāk nekā sauszeme, ir vēsāka. Tāpēc ābeles, ceriņi un citi augi Baltijas jūras piekrastē uzzied daudz vēlāk nekā citos Latvijas rajonos.
Baltijas jūra un Rīgas līcis ietekmē arī nokrišņu teritoriālo sadalījumu. Vissaulainākais laiks ir Kurzemes piekrastē, kur faktiskais saules spīdēšanas laiks sasniedz 50 % no iespējamā, ja pārējā valsts teritorijā tikai 40 %. Vasarā piekrastē ir lielāks skaidro dienu skaits un mazāk nokrišņu nekā apvidos, kas atrodas tālāk no jūras. Tas sekmē tūrisma un rekreācijas attīstību. Sevišķi optimāli apstākļi atpūtai pie jūras ir jūlijs un augusts, kad jūrā ūdens ir sasilis.
Saules radiācija jeb Saules starojuma daudzums, kas sasniedz Zemi, ir atkarīgs no attāluma starp Zemi un Sauli un no Saules staru krišanas leņķa. To ietekmē dienas garums, mākoņainība, atmosfēras dzidrums. Mērenā klimata joslā raksturīgas lielas saules augstuma svārstības attiecībā pret apvārsni gada gaitā, kas izraisa krasas gadalaika maiņas, kā arī nosaka dienas garumu.
Saules radiācija, ejot cauri atmosfērai, sastopas ar atmosfēras gāzes molekulām, ūdens pilieniem un putekļiem, kā rezultātā daļa staru tiek atstaroti un izkliedēti atpakaļ kosmosā. Mākoņainība ir viens no faktoriem, kas ietekmē pieplūstošās saules radiācijas izmaiņas Latvijā gada un teritoriālā griezumā. Tā decembrī, pateicoties biežajiem cikloniem, kas saistās ar augstu makoņainību pieplūstošā saules radiācija sastāda aptuveni tikai 5 % no iespējamās, bet piekrastē jūnijā, kad mākoņu ir maz – vairāk par 60 %. Gadā katrs virsas kvadrātcentimetrs saņem tikai ap 346 kJ, tas ir trešo daļu no saules radiācijas siltuma pieplūduma.