Meži Latvijā
Maigais klimats, bagātīgie nokrišņi un lielais gaisa mitrums, samērā garais veģetācijas periods ir labvēlīgi meža augšanai. Meži aizņem 43 % Latvijas teritorijas. Visvairāk mežu ir ziemeļrietumu un ziemeļu daļā, kur tie aug mazauglīgās smilts, mālsmilts un pārpurvotās augsnēs. Citur republikā meži saglabājušies nelielos puduros vai joslās. Kādreizējie biezie pirmatnējie meži, kuros auga platlapu koki un egles, saglabājušies tikai nelielās platībās, galvenokārt vairākos ezeros uz saliņām, kuras ir valsts aizsardzībā (Usmas, Cieceres, Istras, Pildas ezerā, Ežezerā, Kālezerā). Republikas lielākajā daļā cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā meži ir vai nu izcirsti, vai tajos ievērojami mainījies koku sugu sastāvs (Pielikums Nr.1).
Mūsu dienās lielākie pēc platības un saimnieciskās nozīmes ir skujkoku, pārsvarā priežu, meži. Republikā ir vairāki priežu meža tipi. Sils aug sausās, stipri podzolētās augsnēs. Priedes stāv skraji, zemsedzē ir ķērpji un virši. Lielākie masīvi atrodas kāpu apvidos Rīgas – Inčukalna, Strenču – Lejasciema, Taurkalnes apkārtnē, Kursas zemienē. Mētrājs sastopams vietās, kur ir vidēji vai stipri podzolētas velēnu augsnes. Kopā ar priedēm aug egles, bet zemsedzē ir brūklenāji, mellenāji, klajākās vietās – virši, ķērpji. Lielākie mētrāju masīvi ir Austrumlatvijas, Tālavas, Kursas zemienē, Metsepoles līdzenumā, Gaujas senlejā, vietām Daugavas ielejā. Damaksnis aug vidēji vai vāji podzolētās, labi drenētās velēnu smilšmāla un mālsmilts augsnēs. Galvenās ir priežu un egļu audzes ar ievērojamu platlapju piejaukumu. Zemsedzē mellenāji, zaļsūnas. Šā tipa mežu daudz ir Zemgalē un Kurzemes augstienēs. Purvainās vietās izveidojas meža tips, ko sauc par purvāju. Te priedes ir zemas, to koksne mazvērtīga. Nelielā teritorijā gar Baltijas jūras piekrasti Pāvilostas apvidū izplatītais grīnis – mazvērtīgas priežu audzes nabadzīgās, slapjās smilšu augsnēs. Pameža nav. Zemsedzē kupli virši, sfagnu sūnas.
Egļu meži aug ar barības vielām bagātajās māla, mālsmilts un smilšmāla augsnēs. Visizplatītākais meža tips ir vēris – egļu tīraudze mellenājiem, brūklenājiem, zaķskābenēm un zaļsūnām zemsedzē.
Platlapju mežu Latvijā ir maz. Tie saglabājušies nelielās platībās tikai upju ielejās vai starp tīrumiem Kurzemē, Zemgales līdzenumā, Austrumlatvijas zemienē.
Nelielās platībās sastopami arī platlapju – skujkoku meži, kurus sauc par gāršām. Šajās mežaudzēs līdzās ošiem, ozoliem, kļavām aug arī egles. Tā kā gāršas veidojušās barības vielām bagātās velēnu karbonātaugsnēs, tad šie meži pārsvarā izcirsti un to vietā iekopti tīrumi. Gāršas saglabājušās Kurzemē (Slīteres, Moricsalas rezervātā), Ogres – Lielvārdes un Liepnas – Kupravas mežos.
Latvijas mežos plaši izplatīti sīklapu koki – bērzi, apses, melnalkšņi, baltalkšņi, kas sastopami visā republikas teritorijā. Tie ieviešas izcirtumos, atmatās, vējgāžu un deguma platībās. Tas ir tāpēc, ka sīklapu koki, būdami ātraudzīgāki, apēno un nomāc lēnāk augošos vērtīgāko sugu kokus, piemēram, bērzi nomāc priedes, baltalkšņi – egles.
Latvijas mežos aug reti, ar likumu aizsargājami augi, piemēram, Baltijas efeja, parastā īve, daivainā cietpaparde, grīņu sārtene, baltais āmulis pundurbērzs.
Mežs dažādos gadalaikos
Ziemā mežā valda dziļš klusums, šķiet, ka viss dzīvais ir kaut kur paslēpies. Taču, ieklausoties un ielūkojoties vērīgāk, dzīvību mežā var atrast. Pa egļu zariem lēkā zīlītes, biezā eglājā rosās zeltgalvītis – mazākais no Latvijas meža putniem. Lielo egļu galotnēs ap čiekuriem darbojas krustknābji.
Sniegā var izlasīt „rakstus”, ko veido dzīvnieku pēdas. Laucēs un nelielos klajumos sniega sega ir izvandīta – tur ganījušās stirnas un staltbrieži. Kā ar arklu izartas vagas parāda, kur gājušas meža cūkas. Dažviet sniegā labi saskatāmi zaķu pēdu „četrinieki” un nelielu, apaļu pēdu virtenes – tur medībās aizslīdējusi rudsvārce lapsa. Kuplastes vāveres sīkās pēdas sākas pie priedes vai egles saknēm un beidzas pie otra koka, kurā tā uzskrējusi.
Gandrīz taisnā virtenē izvietotās lielās, apaļās pēdas parāda, kur aizgājis lūsis – Latvijas lielākais kaķu dzimtas pārstāvis.
Paretam var ieraudzīt arī lielu, iegarenu pēdu virteni, ko atstājuši vilki.
Marta sākumā meži vēl ir pilni ar sniegu, taču ap lielāko koku saknēm dienvidu pusē tas jau nokusis. Par pavasara tuvošanos ar savu žadzināšanu pavēsta žagata.
No ziemas sastinguma pirmie mostas bērzi, apmainīdami savu brūnpelēko ziemas krāsu pret pavasara violeto. Piesaulē augošajām eglēm atveras čiekuri – sāk birt sēklas, kas ar spārnu palīdzību aizlido prom. Arī no melnalkšņu sīkajiem čiekuriņiem izbirst sīkas, spārnotas sēkliņas. Marta beigās uzzied baltalkšņi, tiem seko melnalkšņi un lazdas. Siltos pavasaros martā uzzied arī blīgzna jeb pūpolvītols. Šo vītolu var atrast pēc bišu un kameņu sanēšanas dzeltenajos (vīrišķajos) un pelēkzaļajos (sievišķajos) pūpolos.
Aprīlī turpina ziedēt kokaugu sugas, kurām palīdz apputeksnēties vējš, -parastā vīksna, goba un apse (divmāju koks). Zied pelēkais kārkls – viens no pirmajiem ziedputekšņu un nektāra devējiem bitēm un kamenēm.
Zied lapegles – Eiropas lapegle (ar purpursarkaniem ziediem), Sibīrijas lapegle (ar iesarkaniem ziediem). Uzzied arī divmāju krūms vai koks – kadiķis (Latvijā savvaļā aug vienīgi Zviedrijas kadiķis jeb paeglis), kura sievišķajiem īpatņiem čiekurogas nogatavojas tikai nākamā gada rudenī.
Maijs ir ziedu, smaržu un putnu dziesmu mēnesis. Zied mūsu mežos visizplatītākais koks – parastā priede. Tās vīrišķo ziedu ziedkopas ir dzeltenas, bet sievišķie ziedi – nākamie čiekuri – ir karmīnsarkani.
Parastās egles galotnē zaru galos uzplaukst nelielas, dzeltenas vīrišķo ziedu ziedkopas un sarkanvioletie sievišķie ziedi.
Reizē ar lapu plaukšanu uzzied koku karalis – ozols. Ar zeltainiem ziedu pušķiem greznojas parastā kļava. Ziedēt sāka arī bērzi – āra jeb kārpainais bērzs zied reizē ar lapu plaukšanu, nedaudz vēlāk uzzied purva jeb pūkainais bērzs.
Pavasarīgu noskaņu ienes ziedoši ievu krūmi un korintes, kas ir no svešzemēm nācis krūms un ar laiku pārgājis savvaļā. Zied arī parastie pīlādži jeb sērmūkšļi.
Meža izcirtumos maijā var atrast garšīgas pavasara sēnes – parastās bisītes 9 nepareizi sauktas par murķeļiem).
Vasara. Jūnijs. Klāt lielais ogulāju ziedēšanas laiks. Purvos baltiem ziediem uzzied lācenes. Izcirtumos uzzied meža avene, zilganā kazene un melnā kazene jeb melnā cūcene, kas ir nozīmīgi nektāraugi, jo no to ziediem ievāktais medus ir gaišs un smaržīgs. Priežu mežos uzzied mellenes, zilenes un vaivariņi. Jūnija beigās nogatavojas meža zemenes. No tām gatavo ievārījumu vai arī tās sakaltē ārstniecisku uzlējumu pagatavošanai. Tautas medicīnā mežu zemeņu tēju lieto pret saaukstēšanās slimībām, mazasinību, žults un nieru akmeņiem.
Jūlijā beidz ziedēt liepas, bet virši tikko sāk ziedēt. Arī tie ir vērtīgs nektāraugs. Nogatavojas meža avenes un mellenes. Mellenājs aug ļoti lēni, ogas tas sāk ražot dzīves septiņpadsmitajā gadā, toties dzīvo gandrīz 100 gadu. Mellenes ir derīgas ēšanai svaigā veidā, ievārījuma, sulas un sīrupa pagatavošanai. Tām ir arī ārstnieciskas īpašības.
Augusts ir pēdējais vasaras mēnesis. Mēneša otrajā pusē sārtojas brūklenājs. Brūklene ir mūžzaļš, lapots pundurkrūms, kas dzīvo vairāk nekā 100 gadu. Ogas satur citronskābi, cukuru, benzoskābi, karotīnus, gaistošus fitoncīdus un daudzas citas vielas, tāpēc ogu lietojums ir ļoti plašs.
Šajā laikā nogatavojas ogas arī parastajam pabērzam, kas ir samērā reta koku suga. No pabērza ogām iegūst noturīgas krāsas dziju un audumu krāsošanai – no negatavām ogām iegūst dzelteno krāsu, bet no gatavām – zaļo.
Augustā pēc silta lietus mežos strauji aug sēnes – gailenes, bērzlapes, apšu bekas, rudmieses, baravikas un daudzas citas.
Klāt septembris – pirmais rudens mēnesis. Nogatavojas dzērvenes – ne tikai vērtīgs pārtikas produkts cilvēka uzturā, bet arī nozīmīgs ārstniecības līdzeklis. Tās satur glikozi, fruktozi, citronskābi un benzoskābi. Dzērvenes palielina cilvēka organisma pretestības spēju pret dažādām slimībām. Tautas medicīnā tās lieto pret paaugstinātu temperatūru, nogurumu, bezmiegu. Dzērveņu purvos, ēdot dzērvenes, savus spēkus pavasarī atjauno gājputni – dzērves, zosis, gārnis.
Lai gan ziemas tuvošanos vēl nemana, dabā viss gatavojas ziemai – gājputni lasās baros un dodas uz dienvidiem. Ķirzakas, zalkši un odzes salasās kopā pa vairākām zem kritalām un koku saknēm, kur iegrimst ziemas miegā. Meža zīdītājdzīvnieki pakāpeniski savu vasaras apmatojumu maina pret biezāku un siltāku ziemas kažoku.
Septembrī Latvijas ainavā dominē lapu zelts un sarkanie toņi, bet oktobrī visiem kokiem lapas nobirušas, kailie zari stiepjas pretī pelēkajiem lietusmākoņiem zemajās debesīs.
Novembrī meža zīdītājdzīvnieki beidz mainīt vasaras apmatojumu. Arī baltais zaķis savu rūsganpelēko vasaras tērpu apmainījis pret koši baltu ziemas kažoku, tikai ausu galiņi tam palikuši melni.
Decembrī mežā valda dziļš miers un klusums. Šajā laikā mežos var sastapt daudzus vasaras mēnešos neredzētus putnus, tādus kā balto pūci, parasto zīdasti un sniedzi, kas pie mums ieradušie no ziemeļiem.
Mežu nozīme
Meži ir viena no mūsu lielākajām dabas bagātībām. Tajos ievāc sēnes, savvaļas ogas, riekstus, ārstniecības augus, tecina sveķus, bērza sulas, pļauj sienu. Vērtīgākie ir mežu koksnes resursi. Mežos mīt daudz medību dzīvnieki. Meži ietekmē citus dabas komponentus – ūdeņus, klimatu, uztver putekļus un kaitīgās gāzes, slāpē trokšņus. Augi izdala skābekli un citas gaistošas vielas. Mežs ar savu krāsu un skaņu bagātību, daudzveidību un mainīgumu rada cilvēkos estētisku pārdzīvojumu.
Ievērojot meža lielo nozīmi cilvēka dzīvē, Latvijā veic dažādus pasākumus mežu resursu aizsargāšanā un palielināšanā. Pēc saimnieciskās nozīmes Latvijas meži iedalīti trīs grupās.
Pirmajā kategorijā iekļauti aizsargājamie meži – nacionālajos parkos, dabas rezervātos, dabas parkos un liegumos ieskaitītie meži, preterozijas meži 1 – 5 km platā joslā gar Baltijas jūras un Rīgas līča krastu, zaļās zonas mežaparki, piepilsētu meži, kuri piemēroti iedzīvotāju atpūtai un veselības atjaunošanai.
Otrajā kategorijā ietilpst saudzējamie meži – aizsargājamo ainavu apvidos ieskaitītie meži, zaļās zonas mežsaimnieciskajos mežos ieskaitītie meži ap 7 republikas pilsētām un ap ekoloģiski nelabvēlīgām pilsētām (Brocēni, Cēsis, Jēkabpils, Ogre, Olaine, Līvāni, Tukums, Valmiera), vides aizsardzības mežos ieskaitītie meži Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē.
Trešā kategorija – saimnieciskie meži jeb visi pārējie republikas meži. Tajos veic saimniecisko darbību – sagatavo kokmateriālus, iegūst sveķus, sulas, vāc sēnes, ogas un ārstnieciskos augus. Lielas mežu platības tiek izmantotas medību saimniecībā.
Lai papildinātu koku un krūmu sugu daudzveidību, mežos stāda arī ievestas (introducētas) koku un krūmu sugas, piemēram, dažādu sugu lapegles, priedes (ciedrupriedes, kalnu, melno, zemo priedi), egles (sudrabegli, Kanādas, melno egli), baltegles (Sibīrijas, balzama baltegli), sarkano ozolu, korķa ozolu, Karēlijas bērzu un citu sugu kokus.
Pielikums Nr.1
Izmantotā Literatūra
1. Rudovics A., Rudovica T. Latvijas Fiziskā Ģeogrāfija. – Rīga: Zvaigzne ABC,
1996. – 93. – 104.