Latvijas Nanionālie parki

Nanionālie parki

Gaujas nacionālais parks
Parka mērķis ir aizsargāt mazpārveidotas teritorijas kam raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība, iežu atsegumus, reljefa formas, laukakmeņus, avotus, kā arī tipiskās ainavas, dabas un kultūras pieminekļus un veicināt dabas tūrismu un teritorijas ilgtspejīgu attīstību.
Parka teritorijā izveidotas 5 funkcionālās zonas:
1. dabas rezervāta (stingrā režīma) zona;
2. dabas lieguma zona;
3. ainavu aizsardzības zona;
4. kultūrvēsturiskā zona un
5. neitrālā zona.
Gaujas nacionālā parka teritorijai cauri stiepjas Gaujas senleja 95,3 km garumā. Tas ir Gaujas ielejas krāšņākais posms, kas raksturojas ar lielu dabas daudzveidību un kultūrvēsturisko pieminekļu klātbūtni. Senlejas dziļums pie Valmieras ir 20 m, bet pie Siguldas 85 m. Platums vietām pārsniedz pat 2,5 km. Gaujas nacionālā parka teritorijā dominē mežs, kas aizņem 47 % teritorijas. Galvenie meža augšanas apstākļu tipi ir damaksnis, mētrājs un vēris, vietām arī gārša. Upju ielejās aug lapkoku un jauktie meži. Te sastopamas visas Latvijā augošās platlapju koku sugas izņemot parasto skābardi. Parka teritorijā konstatētas 48 zīdītāju, 149 putnu, 5 rāpuļu, 8 abinieku un 2 apaļmutnieku sugas; te reaklimatizēts bebrs un staltbriedis. Gaujas nacionālo parku iecienījuši tūristi. Visvairāk tūristu ir Siguldā un Cēsīs, arī Turaidas muzejrezervātā, Līgatnes mācību un atpūtas parkā, Āraišu muzejparkā. Daudzi tūristi apmeklē tādus ģeoloģiskus objektus kā Zvārtas iezis, Ērgļu klintis, Sietiņiezis u. c.. Ūdenstūristu vajadzībām Gaujas, Amatas un Braslas krastos iekārtotas apmetnes, bet autobraucējiem autotūristu maršruti un apmetnes.
Ķemeru nacionālais parks
Ķemeru nacionālais parks dibināts, lai saglabātu teritorijas dabas, kultūrvēsturiskās un kurortoloģiskās vērtības, lai aizsrgātu minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu veidošanās procesus un veicinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību.
Parkā izdalītas šādas funkcionālās zonas:
1. dabas rezervāta zona,
2. dabas lieguma zona.
3. aizsargājamo ainavu zona un
4. neitrālā zona.
Nacionālā parka teritorijā plaši sastopami pirmsleduslaikmeta nogulumieži: dolomīti, dolomītmerģeļi, ģipšakmeņi. Tiem un plašajiem purvu masīviem ir svarīga loma Ķemeru sērūdeņu veidošanā un Ķemeru kurorta eksistences nodrošināšanā. Teritorijā atrodami sekli piejūras lagūnu tipa ezeri: Kaņieris, Dūņieris un Slokas ezers, kā arī kāpu virkne, kas stiepjas paralēli pašreizējai krasta līnijai vidēji 10 km attālumā. Parka ziemeļrietumu daļā subglaciālā iedobē – šaurā un dziļā ezerdobē atrodas Valguma ezers, kura maksimālais dziļums ir 27 m. Parkam cauri tek Slocene un Vēršupīte. No izcilām kāpām jāmin Krāču kalni, kuri sasniedz 33 m augstumu un Zaļā kāpa no kuras paveras plašs skats uz apkārtējiem purviem. Ķemeru nacionālajā parkā pārstāvēti visi Latvijas mežu tipi izņemot grīni. Lielas platības aizņem melnalkšņu un bērzu dumbrāji un liekņas.No dzīvniekiem visbagātīgāk ir pārstāvēti kukaiņi (3094 sugas) un putni (237 sugas). Bagāta ir arī zirnekļu fauna (191 suga). Tālāk seko molluski ar 93 sugām un zivis ar 19 sugām. No abiniekiem te dzīvo 10, bet rāpuļiem 7 sugas. Lielajos purvos dzīvo aļņi, bet mežu masīvos mitinās staltbrieži, meža cūkas, stirnas un vilki. Parka mežos bieži sastopams bebrs (Castor fiber). Ķemeru nacionālā parka teriotorijā atrodas arī divas Putniem starptautiski nozīmīgas vietas. Parka teritorijā atrodas Ķemeru kurortpilsēta, Ķemeru pilsētas parks, prof. E. Laubes projektētā un 1936. gadā uzceltā viesnīca. Liecības par I pasaules kara kaujām un frontes līniju glabā vecās tranšejas Zaļā purva un Ķemeru tīreļa kāpās, Latvijas armijas karavīru kapi Smārdē un vācu karavīru kapi pie Kalnciema.
Slīteres nacionālais parks
Slīteres nacionālajam parkam administratīvi pakļauti Moricsalas un Grīņu rezervāti. Ekosistēmu aizsardzības un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai nacionālajā parkā noteiktas 4 funkcionālās zonas:
1. dabas rezervāta zona,
2. dabas lieguma zona.
3. ainavu aizsardzības zona un
4. neitrālā zona.
Slīteres nacionālajā parkā ietilpst t. s. Dundagas Zilie kalni, kas ir senā Baltijas ledus ezera krasts un puslokā stiepjas cauri visai Kurzemes pussalas ziemeļu daļai. To krauja saniedz 20 – 30 m augstumu un ir apaugusi ar krāšņu un bagātīgu koku un lakstaugu veģetāciju. Starp Zilajiem kalniem un jūru atrodas purvains līdzenums. Tuvojoties jūrai sastopamies ar senām, jūrai paralēlām kāpu grēdām, kuras veido t. s. kangarus un padziļinājumiem starp šīm kāpām – vigām, kas aizaigušas ar sūnu vai zāļu purvu. Vigās bieži ir arī lielāki vai mazāki ezeri. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē ir tipiskas kāpas ar tām raksturīgo veģetāciju. No pārnadžiem parkā sastopami alnis, staltbriedis, stirna, meža cūka, no plēsējiem – lapsa, jenotsuns, āpsis, vilks un lūsis. Bieži sastopams bebrs. Parka teritorijā dzīvo reti satopamie un aizsargājamie rāpuļi – purva bruņurupucis un gludenā čūska ,bet Kolkas apkārtnē aizsargājams abinieks – smilšu krupis. Parka teritorija vairākkārt cietusi ugunsgrēkos. No tiem lielākais bija 1992. gadā, kad izdega apm. 3300 ha, galvenokārt Bažu purvs un tam tuvākie kangari, it īpaši Viškangars. Purva augu sabiedrības atjaunojas labi, kangaros veģetācija atjaunojas lēnāk, taču arī tur jau aug jaunās priedītes un dažādi lakstaugi.