Latvijas neatkarības atjaunošana

M. Gorbačova nākšana pie varas PSRS un viņa sāktās reformas izraisīja daudz pārmaiņas Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Sākotnēji reti kurš domāja par neatkarības atjaunošanu. Pie šīs idejas pamazām nonāca “perestroikas” un “glastnostj” politikas ietekmē.
Situācija saasinājās pēc tam, kad jaunās PSRS ārpolitikas gaisotnē 1986. gadā Jūrmalā notika ASV un padomju sabiedrības pārstāvju tikšanās. Reportāžas no šīs konferences tika translētas Latvijas televīzijā. Tūkstošiem skatītāju uzzināja amerikāņu varas iestāžu nelokāmo viedokli – ASV nekad nav atzinusi par likumīgu Baltijas valstu okupāciju un iekļaušanu PSRS.
Latvijas sabiedrība pamazām nobrieda nopietnai politiskai darbībai. Varas iestādes centās apturēt arvien pieaugošo sabiedrisko kustību, taču bez jūtamiem rezultātiem. Vairākas akcijas tika izjauktas, taču vienlaikus PSRS ritēja aktīva antistaļinisma kampaņa, ko atbalstīja arī Gorbačovs. Tāpēc kādreiz visvarenā padomju propoganda izrādījās pilnīgi neefektīva.
Kustībā par nacionālo vērtību un latviskuma atdzimšanu iesaistījās arī latviešu inteliģence. 1988. gada vasara bija mītiņu, sanāksmju, sen atmestu cerību piepildījuma laiks. Skanēja senāk aizliegtās dziesmas, cieņā tika celti latviešu nacionālie simboli, brīvi plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Vēlāk šim laikam parādījās nosaukums “dziesmotā revolūcija”. Lieli nopelni nacionālās atmodas veicināšanā bija Anatolijam Gorbunovam, kurš toreiz bija viens no komunistiskās partijas vadītājiem Latvijā. Viņš pārraudzīja masu saziņas līdzekļus, kuriem bija liela loma, to salīdzinoši brīvā darbība bija Gorbunova nopelns.
1989. gada vasarā domu par neatkarīgu Latviju pieņēma gandrīz visi latvieši un arī liela daļa Latvijā dzīvojošo cittautiešu. Augstākās padomes vēlēšanām vajadzēja kļūt par izšķirošu posmu cīņā par neatkarību. Ap Latvijas Tautas Fronti grupējās visi spēki, kas atbalstīja Latvijas neatkarību.
Augstākās padomes vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja LTF atbalstītie kandidāti. Par priekšsēdētāju iecēla A. Gorbunovu. Par valdības vadītāju kļuva Ivars Godmanis. 1990. gada 4. maijā Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par neatkarības atjaunošanu.
PSRS augstākā politiskā vadība neatzina 4. maija, taču tā nevēlējās atklāti ar bruņotu spēku vērsties pret jauno, tautas ievēlēto Latvijas valdību un parlamentu.
1990. gada nogalē bija jūtams, ka tuvojas izšķirošs brīdis, jo Maskavas televīzijas ziņu raidījumos gandrīz katru dienu pārraidīja apmelojošus sižetus par notikumiem Latvijā un citās Baltijas republikās. To galvenais uzdevums bija diskreditēt Baltijas republiku jauno vadību. 1991. gada sākumā sasprindzinājums pieauga, OMON vienības miliči ieņēma Preses namu. 13. janvārī PSRS speciālo dienestu vienības ieņēma Lietuvas televīzijas ēku. Līdzīgus uzbrukumus gaidīj arī Latvijā. Lai demonstrētu Latvijas sabiedrības nostāju, LTF organizēja svarīgāko objektu aizsardzību, tačcu to darīja nevis bruņota apsardze, bet gan tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas no laukiem ieradās Rīgā, lai kailām rokām aizsargātu neatkarību. Sākās “barikāžu laiks”. Dienu un nakti cilvēki stāvēja sardzē pie Latvijas radio un televīzijas ēkas, Augstākās padomes nama un valdības ēkas. Asiņaina provokācija notika Rīgā 20. janvārī. Apšaudē Rīgas centrā gāja bojā pieci cilvēki, taču pārņemt varu Latvijā, reakcionārajiem spēkiem neizdevās. Janvāra beigās sasprindzinājums attiecības ar Maskavu atslāba. Martā visas tautas nobalsošanā vairākums izteica atbalstu Latvijas neatkarībai.
Visu izšķīra reakcionārisko spēku neveiksme 1991. gada augusta pučā. Šoreiz padomju militāristi pārņēma savā kontrolē stāvokli Latvijā. Šādos apstākļos Augstākā padome 21. augustā pasludināja Latvijas neatkarību. Pučistu neveiksme Maskavā pavēra ceļu sekmīgai valstiskuma atjaunošanai.
Sākās mūsu valsts starptautiskā atzīšana. Pirmā to veica mazā Islande. Tūlīt pēc tam toreiz Latvijai draudzīgi noskaņotais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atzina mūsu valsts neatkarību. PSRS augstākā vadība to izdarīja 1991. gada 6. septembrī.
Turpmākajios gados Latvija pakāpeniski ieguva valstiskuma svarīgākās iezīmes. Tika pieņemts lēmums par Satversmes atjaunošanu. Tika pārņemta robežu kontrole, atjaunota policija un muita. Atkal tika ieviesta nacionālā valūta – lats. No Latvijas tika izvests Krievijas karaspēks. Valsts prezidenta postenī no 1993. gada atradās Guntis Ulmanis. Veidojās daudzpartiju sistēma.