Mūzika renesanses laikmetā

Mūzika renesanses laikmetā.

Sākot ar renesanses laikmetu, kas aptver XIV – XVI gadsimtu, Rietumeiropas zemēs feodālisma kultūra sāka pārveidoties buržuāziskajā kultūrā, izraisot arī intensīvu mūzikas attīstību. Mūzikai daļēji atbrīvojoties no baznīcas un galma rituālu apkalpošanas, aizvien vairāk izcēlās tās estētiskā un izzinošās funkcijas. Humānisma ideoloģijas ietekmē mūzikā izvirzījās individuālie faktori – komponista personības vaibsti, viņa radošā izdoma, cilvēciskās jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamu komponistu daiļradē izveidojās krāšņa un bagāta skaņu mākslas valoda, kas radīja priekšnosacījumus harmoniski pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai, kura kļuva par galveno mūzikas formāciju visā renesanses laikmetā. Papildinot agrāk valdošo diatonisku, mūzikas valodā ieviesās arī hromatika, nostabilizējās konsonējošo un disonējošo saskaņu mijiedarbības principi, dzīvāka un daudzveidīgāka kļuva ritmika. Renesanses laikmetā radās dažādi laicīgās mūzikas žanri, galvenokārt vienkāršas, vairākbalsīgas dziesmas. Itālijā tādas bija villanellas, frotolas, kačijas, ballatas; tautas sadzīvē izplatījās laudas – himniska rakstura garīgas dziesmas, kuras dzimtajā valodā sacerēja dažādu profesiju pārstāvji. Spānijā laicīgās dziesmas bija romances, Francijā – šansoni. Stila ziņā izsmalcināti madrigāli no Itālijas izplatījās arī citās Eiropas zemēs.
Sadzīvē uzplauka gan vokālā muzicēšana, gan arī atsevišķu izstrumentu, īpaši lautas spēle. Izplatījās lociņinstrumenti – dažāda lieluma violas, kuras izmantoja ansambļu muzicēšanā – dublējot vai aizstājot vokālās balsis. Joprojām attīstījās ērģeļu spēle. Renesanses laikmeta otrajā pusē parādījās taustiņinstrumenti – klavesīns, virdžināls, klavihords. Sāka veidoties pastāvīgi instrumentāli žanri – variācijas, fantāzijas, tokāta, prelūdija, ričerkars. Mūzikas darbu izplatīšanu veicināja arī pirmie panākumi nošu iespiešanā, kuri saistīti ar XV gadsimta otro pusi.
Franču komponists uz dzejnieks Giljoms de Mašo (ap 1300-1377) savās dziesmās (balēdēs, rondo) un motetēs saistīja viduslaiku truvēru tradīcijas ar jauno polifonijas mākslu. Viņš uzrakstījis vissenāko franču četrbalsīgo mesu par godu Kārļa V kronēšanai 1364.gadā.
Itāļu agrīno renesansi pārstāv Florence dzīvojošais Frančesko Landīno (1325-1397) – neredzīgs ērģelnieks un komponists, daudzu vokālo ansambļu autors.
IV gadsimtā polifonijas attīstībā vadošo lomu no frančiem pārņēma angļi. Džona Dansteibla (1370 vai 1380 – 1435) trīsbalsīgā salikumā veidotajiem, ar bagātu melodisku attīstību iezīmētajiem darbiem ir liela nozīme stingrā stila polifonijas attīstībā, kas anticipēja pirmo franču- flāmu kontrapunktistu – Gijoma Difē (ap 1400 – 1474) un Žila Benšuā (ap 1400 – 1460) daiļradi.
Franču – flāmu jeb Nīderlandes skolai pieskaitāmas vairākas komponistu paaudzes. Šie komponisti līdz pilnībai izkopa polifonās rakstības tehniku. Diaļskanīgi saistot vairākas, plastiski izvērstas melodiskās līnijas, Nīderlandes komponisti lietoja daudzveidīgus izteiksmes līdzekļus, sasniedzot apbrīnojamu meistarību.
XV gadsimta otrajā pusē ar īpaši virtuozu rakstības tehniku izcēlās Johana Okegema (ap 1425 – 1495) un Jākoba Obrehta (ap 1450 – 1505) daiļrade. J.Okegems sarakstījis pirmo pasaules mūzikas literatūrā pazīstamo daudzbalsīgo rekviēmu. No smalki līdzsvarotiem J.Obrehta darbiem pazīstama ir motete „Salve, Regina”.
Lielākais Nīderlandes skolas pārstāvis Orlando Laso (ap 1532 – 1594) uzturējies daudzās Eiropas zemēs, ilgi dzīvojis Minhenē, ticies ar franču „Plejādes” dzejniekiem – P.Ronsāru, Ž.A.de Baifu, kuri ietekmējuši komponista humānistiskā pasaules uzskata veidošanos. Apmēram 2000 O.Laso kompozīciju ieguva vispāreiropeisku nozīmi.
XV gadsimts Francijas kultūrai sakarā ar Simtgadu karu ar Angliju bija mazproduktīvs, taču XVI gs. tur izveidojās spēcīga polifoniķu skola, kuras spožākais pārstāvis bija Klemāns Žannekēns (ap 1475 – ap 1560), izcils šansona žanru meistars.
Spānijas kultūras veudošanos XIII – XV gs. Ietekmēja cīņa pret arābu iebrucējiem Pireneju pussalā. Tautā izplatījās romances žanrs, kam sākotnēji bija bruņnieciski episks saturs, bet vēlāk pārsvarā lirisks saturs. Huans del Ensina (1468 – 1530), Spāņu muzikālā teātra pamatlicējs.
Polijā profesionālā mūzika sāka attīstīties kopš IX gs.. Līdz ar katolicismu baznīcā ieviesās gregoriskā dziedāšana. Renesanses laikā daļēji itāļu ars nova un Nīderlandes komp. Ietekmē veidojās patstāvīga poļu polifoniķu skola. Galvenais mūzikas centrs Polikā bija tās galvaspilsēta Krakova, kur, sākot ar XIV gs. attīstījās arī pilsētu mūzikas kultūra – izplatījās studentu dziesmas, radās instrumentālistu cunftes. Izcilāko poļu vokālās polifonijas meistaru – Martina Leopolitas (1540 – ap 1589), Mikolaja Gomulkas (ap 1535 – pēc 1591) un citu autoru darbi tikai pēdējā laikā kļūst pazīstami, gūstot cienījamu novērtējumu.
Čehijā mūzikas veidošanos ietekmēja cīņa pret katoļu baznīcas kundzību, pret tās ieviesto gregorisko korāli. XV gs. sākumā izvērtās pretfeodālā husītu kustība. Šajā periodā radās īpašas skarbi kaujinieciskas dziesmas – himnas, kas reliģiskā formā atspoguļojas sociālā protesta un tautas patriotisma jūtas. Husītu dziesmas bija vienbalsīgas un tās dziedāja bez pavadījuma. Tās stipri ietekmēja čehu mūzikas attīstību līdz pat XVII gs. un arī vēlāk. Renesanses laikā Prāga bija ievērojams mūzikas centrs. Līdztekus ārzemju meistariem tur darbojās Jans Turnovskis, Jirži Rihnovskis un citi. Tās tālāko attīstību traucēja Čehijas patstāvības zaudēšana pēc 1620.gada un ar to saistītie nacionālie spaidi.
Daudzās Vācijas pilsētās XIV – XVI gs. bija sastopamas tā saucamās meistardziedoņu korporācijas. Tās veidojās no cunftēs apvienotiem amatniekiem. Dziedājumi bija vienbalsīgi, tos izpildīja bez pavadījuma. Sākotnēji dziesmām bija reliģiski teksti, bet vēlāk saturs paplašinājās. Pazīstami kļuva apdāvinātāko meistardziedoņu vārdi – kurpnieks Hanss Zakss (1494 – 1576) un viņa skolnieks Adams Pušmanis (1532 – 1600). Vienbalsīgā meistardziedoņa māksla drīz neatbilda laikmeta prasībām un degradējās. Sākot ar XVgs., pazīstama kļuva vācu ērģelnieki. Viņu vidū izcēlās Konrāds Paumanis (1410 – 1473) – viens no renesanses ērģeļmākslas izcilākajiem pārstāvjiem.
Itālijā pēc ars nova uzplaukuma XIV gs. nākošais posms skaņu mākslas attīstībā sākās XVI gs., kad tās mūzika ieņēma vadošo vietu visas Eiropas mūzikas kultūrā. Īpaši ietekmīgas mūzikas skolas izveidojās Romā, Venēcijā, Florencē. Par Romas skolas centru kļuva Siksta kapela, kas dibināta 1473.gadā. XV gs. gaitā Romas katoļu baznīcā nostiprinājās daudzbalsīga dziedāšana, ko sekmēja franču-flāmu skolas pārstāvju – G.Difē, Ž.de Prē un citu komponistu darbība Romā. Romas komponistu skolas ievērojamākais pārstāvis bija Džovanni Pjerluidži Santi (ap 1525 – 1594), kas pēc savas dzimtās pilsētas vārda ieguva vārdu Palestīna. Venēcijas skolas centrs bija sv.Marka katedrāle, kur pompozos rituālos izmantoja divu ērģeļu un vairāku koru skanējumu. Šīs skolas pamatlicējs bija nīderlandietis Adrians Villarts (1480/1490 – 1562) – motetu, kanconu, instrumentālu ričerkaru autors. Bagātīgu itāļu mūzikas nozari reprezentē dzīvi emocionālās tautas dejas un dziesmas. Daudzām dejām raksturīgs straujš temps. Tādas ir Dienviditālijas tarantellas, Vidusitālijas saltarellas, Venēcijas forlanas. Līdztekus polifoniskās mūzikas uzplaukumam renesanses laikmeta beigās sāka veidoties jauna tipa – homofonā mūzikas rakstība, kas turpmākajā skaņu mākslas attīstībā kļūs par galveno.
Atšķirībā no Itālijas mūzikas demokratizācijas procesi XVI gs. konservatīvāk risinājās Anglijā. Tur izplatījās savs madrigāla žanra paveids ar plašāku, sadzīvei tuvāku tematiku un ietvēra skotu, īru tautasdziesmu elementus. Bagāto pilsoņu un muižnieku namos parādījās taustiņinstrumenti – mazas ērģelītes (portatīvs) un klavesīna paveids – virdžināls, kas kļuva sevišķi iemīļots. Virdžinālam tika radīts plašs repertuārs – dejas, variācijas par tautas mūzikas motīviem, programmatiski skaņdarbi. Šeit jau iezīmējās vēlākās klavierliteratūras patstāvīgie mēģinājumi. Ievērojams madrigāla un virdžināla mūzikas meistars bija Viljams Bērds (1543 vai 1544 – 1623). Viņa daiļradē atspoguļojas arī angļu renesanses laikmetam raksturīgais skaistuma un baudas kults. XVI gs. nogalē sadzīvē izplatījās t.s. konsorti – dažādu instrumentu spēlētāju apvienības, sava veida agrīnās orķestra formas. Ņemot vērā šādu ansambļu iespējas, komponisti sacerēja plašus skaņdarbus ar kontrastējošām epizodēm, zināmā mērā atspoguļojot šekspīriskās dramaturģijas principus mūzikā, kā tas vērojams, piemēram, O.Gibonsa instrumentālajās fantāzijās.
Renesansi var uzskatīt par jaunas mūzikas vēstures sākumu, jo tieši tajā laikā pēc vairākos tūkstošos skanošās vienbalsīgās mūzikas pēc pirmajiem vairākbalsības mēģinājumiem komponisti pilnā mērā apguva un augsti izkopa daudzbalsības formas. Šādu „telpiskuma” apguvi mūzikā zināmā mērā var pielīdzināt perspektīvas apguvei renesanses glezniecībā; tas arī lika pamatus jaunam pasaules skatījumam tēlotājā mākslā. Polifonija un homofonija, lineārisms un harmonija, daudzie vokālās mūzikas žanri, instrumentālās mūzikas emancipācija, sintētiskie žanri – visas šīs mūsdienu mūzikas kategorijas izveidojušās renesanses laikmetā. Renesanses meistaru veikumi kļuva plašāk pazīstami, sākot ar XIX gs., to sekmēja daudzu mūzikas materiālu publikācijas, zinātniska izpēte un iekļaušana koncerta dzīvē. Šodien renesanses meistaru daiļrade ir visvecākā mūzikas mantojuma daļa, kas pilnā mērā saglabājusi savu māksliniecisko dzīvotspēju.

Scroll to Top