LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTE
Ekonomikas fakultāte
Ekonomikas katedra
Latvijas nodokļu sistēma
Kursa darbs makroekonomikā
Saturs
Ievads……………………………………………………………………………………………………………..3
1.Nodokļu funkcionēšana…………………………………………………………………………………4
2.Nosacījumi nodokļu sistēmā…………………………………………………………………………..7
3.Nodokļu klasifikācija jeb struktūra……………………………………………………………….10
3.1. Netiešie nodokļi…………………………………………………………………………………………………11
3.1.1.Pievienotās vērtības nodoklis…………………………………………………………………11
3.1.2.Muitas nodoklis……………………………………………………………………………………17
3.1.3Akcīzes nodoklis…………………………………………………………………………………….17
3.2.Tiešie nodokļi…………………………………………………………………………………………………….21
3.2.1.Nekustamā īpašuma nodoklis………………………………………………………………..21
3.2.2.Iedzīvotāju ienākuma nodoklis………………………………………………………………23
3.2.3.Uzņēmuma ienākuma nodoklis………………………………………………………………26
3.2.4.Sociālās apdrošināšanas maksājumi (sociālais nodoklis)…………………………27
3.2.5.Dabas resursu nodoklis…………………………………………………………………………28
3.2.6.Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis……………………………………………….30
Secinājumi…………………………………………………………………………………………………….32
Izmantotā literatūra……………………………………………………………………………………….33
Ievads
Mana kursa darba izvēlētā tēma ir „Nodokļu sistēma Latvijā”. Nodokļi mums ir nepieciešami, jo tie ir pamats sabiedrības pakāpeniskai attīstībai. Lielāko daļu gan valsts, gan pašvaldības budžetu sastāda nodokļi. Tāpēc arī izvēlējos šādu tēmu, jo vēlējos uzzināt, kur paliek tā nauda, ko maksājam nodokļus un arī par ko tieši mēs maksājam, un kā notiek nodokļu maksāšana. Jo ne jau nu katrs no mums iet un atsevišķi maksā par nodokļiem.
Lai uzrakstot šo darbu, es izvirzīju sev par mērķi – noskaidrot kāda nodokļu sistēma valda Latvijā, jo ne jau nu visviet ir vienāda valdošā sistēma, katra valsts to realizē savādāk. Tāpēc lai sasniegtu šo mērķi, es izvirzīju sev dažus uzdevumus. Kā viens no uzdevumiem man bija izpētīt, kas par nodokļiem tiek rakstīts teorijā
1. Nodokļu funkcionēšana
Mājsaimniecības un uzņēmuma aplikšana ar nodokļiem nav pašmērķis, bet ir līdzeklis valsts dažādu mērķu realizēšanai. Aplikšanai ar nodokļiem ir instrumentāla loma, kuru valsts uzņemas, pamatojoties uz noteiktām funkcijām, kuras tai uzdevusi sabiedrība. Un šīs funkcijas padotas vēsturiskajām pārmaiņām.
Nodokļu funkcija ir tieši formulēts uzdevums, kuru pārņem valsts, lai ieviestu dzīvē nodokļu politikas mērķus un, reizē ar to, realizētu sabiedrības politiku. Pirmajā vietā, vēsturiski apskatot, ir fiskālie mērķi – līdzekļu radīšana, kurus akceptējuši arī nacionālekonomisti (pirmām kārtām Ādams Smits). Ā. Smits valstij noteica noteiktus uzdevumus, pie kam tai bija jārūpējas par nepieciešamo naudas līdzekļu radīšanu: dominēja fiskālais nodokļu mērķis.
Blakus klasiskajam „fiskālajam” nodokļu mērķim vēsturiskajā attīstības procesā izvirzījās tālāki ekonomiskie mērķi, kurus šodien dažreiz literatūrā apzīmē par iedarbības funkciju. Jeb kā Ā. Vāgners blakus fiskālajam nodokļu mērķim propagandēja sociālpolitisko nodokļu mērķi. Ar nodokļu instrumentāriju vajadzēja pārdalīt tirgus ienākumus, lai ar rīcībā esošo ienākumu nivelēšanu (izlīdzināšanu) novērstu masu nabadzību.
Blakus sociālpolitiskajam nodokļu mērķim ir vēl tālāka iedarbības funkcija, kura spilgtāk izpaužas, attīstoties ekonomiskajai teorijai: kā piemēru minot konjunktūrpolitisko (nodarbinātības politika), kuru pārstāvēja Keinss, bet vēlāk kompensātorisko nodokļu politikas pārstāvji (sevišķi A. Hansens).
Tieši jaunākos laikos savu nozīmi pastiprina allokācijas politikas nodokļu mērķi (sevišķi orientētie uz piedāvājumu, pretēji uz pieprasījumu orientētai politikai). Šeit bieži mēģina panākt nodokļu priekšrocības, kuras nonāk subsīdiju veidā, iespaidojot saimniecības struktūru, lai novirzītu resursus noteiktos virzienos.
Nodokļu funkcijas:
nodokļi ir nepieciešami, lai segtu valsts izdevumus, kas ir ļoti daudzveidīgi. Jo lielāki valsts izdevumi, jo vairāk nepieciešami nodokļi.
atsevišķas preces: tabaka, alkohols tiek aplikti ar akcīzes nodokli, lai ierobežotu nevēlamu preču patēriņu. Ja ar ierobežošanu neveicas, tad šis nodoklis segs sociālās izmaksas, kas nepieciešamas alkoholiķu un smēķētāju ārstēšanai.
valsts izmanto nodokļus, lai veiktu ienākumu pārdali un pabalstītu trūcīgākus sabiedrības locekļus. Ja valsts uzskata par nepieciešamu un vēlamu, tā var noteikt progresīvos nodokļus bagātajiem sabiedrības locekļiem.
nodokļi veic ekonomikas stabilizācijas funkcijas gan autonomiskā režīmā, gan arī valdībai mainot nodokļu likmes. Regulēšanas princips vienkāršs: ekonomikas lejupslīdes apstākļos nodokļu samazinājumam jāstimulē ekonomika, bet pārmērīgas rosības gadījumā nodokļu palielinājumam ir jābremzē ekonomikas attīstība.
Nodokļu paaugstināšanas pamatprincipi
Nodokļiem nevajadzētu negatīvi ietekmēt ekonomisko aģentu iniciatīvu, pazemināt preču un pakalpojumu konkurētspēju tirgū. Augsti nodokļi samazina potenciālos ienākumus un var samazināt investīciju apjomu, veicināt kapitāla eksportu, kā arī sekmēt „ēnu ekonomiku”, jo cilvēki nav ieinteresēti pilnībā deklarēt savus ienākumus. Zemi nodokļi rada spēcīgas ekonomikas stimulus, bet augsti – tos bremzē.
Ekvivalences princips
Ekvivalences princips izriet no tā, ka katrs pilsonis pēc saņemtā vai patērētā labuma tiek aplikts ar nodokļiem. Problēma pastāv apstāklī, kā šie maksājumi katram atsevišķam dalībniekam tiek uzlikti, jo parast valsts maksājumiem tirgus neeksistē, tā kā priekšrocības šajā gadījumā nav kvantitatīvi aptveramas.
Praktiski šis princips nedarbojas, jo valsts izmaksas, novērtēšanas un sadales sistēmas trūkuma dēļ, nav nosakāms. Ekvivalences princips var būt pielietots gadījumā, kad valsts pilsoņu nodokļi un valsts pakalpojumu vērtība ir vienādi.
Maksātspējas princips
Kamēr ekvivalences princips balstās uz „do ut des” (dodu, lai tu dod) pamatiem, tātad, uz maksu un atmaksu, un šai ziņā izdevumu saistība ar ieņēmumiem veido valsts saimniecību, maksātspējas princips praktiski no tā atsakās: katram jāseko šim principam pēc nodokļu maksāšanas spējām.
Maksāšanas spēju princips attēlo taisnīguma formu, kas apvieno vispārības, vienlīdzības un samērības pamatlikumus aplikšanai ar nodokļiem.
Nodokļu pārdales princips
Nodokļu sistēmai kopumā, pamatojoties uz pārdales principu, jābūt progresīvai (jo tikai tad sekundārā pārdale ir samērīgāka par primāro pārdali). Tāda veida sociālo ienākumu izlīdzinājums ir vēlams un nepieciešams, ņemot par pamatu sociālo drošību un apmierinātību. Tas nozīmē, ka sociālpolitiskajam nodokļu mērķim nekas nav kopīgs ar sistēmas maiņu, bet gan ar sistēmas stabilizāciju. Šeit nedrīkst pielaist stimulēšanas politiku, jo, tāpat kā pie maksātspējas principa, arī pie pārdales principa „taisnīgs” tarifs nav zinātniski objektīvi iespējams. Ņemot vērā stimulēšanas politiku jāievēro, ka arī mērķa izvēle nodokļu pārdalei ir saistīta ar izdevumiem (sociālās labklājības zaudējumi).
2. Nosacījumi nodokļu sistēmā
Nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajā budžetā), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda nauda, pamatparāda palielinājuma naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu. Minētais termins piemērojams arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.
Nodokļus jāuzskata par objektīvo nepieciešamību, jo tie ir pamats sabiedrības pakāpeniskai attīstībai. Valsts, ņemot vērā konkrētos apstākļus, veido attiecīgu nodokļu sistēmu, pilnveido tās struktūru un funkcionēšanas mehānismu valsts finansu sistēmā. Pasākumu kopums ekonomikas attīstības regulēšanai veido valsts nodokļu politiku.
Nodokļiem ir vairākas funkcijas: fiskālā (budžeta papildināšana), stimulējošā (palīdz attīstīt to, kas valstij attiecīgajā brīdī ir vajadzīgs) un sadales (ar nodokļu starpniecību vienu personu līdzekļi pāriet citu personu rīcībā).
Klasiskajā ekonomikas teorijā nodokļu sistēmai izvirzīti vairāki nosacījumi, no kuriem būtiskākie ir šādi:
Ekonomiskā efektivitāte – nodokļu sistēma nedrīkst izjaukt efektīvu resursu sadalīšanu valsts ekonomikā. Attīstības sabiedrības apstākļos tirgus aktivitātes ir pašorganizējošs process. Taču ir iespējams, ka nepārdomātas rīcības dēļ var rasties situācija, kad naudas līdzekļi atstāj valsti. Tas, protams, ir negatīvs process valsts tautsaimniecībā. Nodokļu sistēma var šo procesu ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Līdzekļu aizplūšana no valsts rada līdzekļu trūkumu, kas savukārt bremzē ekonomikas uzplaukumu. Šādā situācijā nepieciešams izvērtēt nodokļu sistēmas deformējošo efektu uz kapitāla tirgu, kā arī noteikt ekonomiskā kaitējuma pakāpi, kas radusies nodokļu politikas realizēšanas rezultātā. Turpmākā rīcība virzāma uz alternatīvu priekšlikumu izstrādāšanu mainot esošo nodokļu nosacījumus par labu tautsaimniecības interesēm stimulējot kapitāla (noguldījumu) veidošanos, kuru varētu izmantot par iekšzemes investīciju avotu ekonomikas ilglaicīgai attīstībai.
Vienkāršā administrēšana – nodokļu sistēmai ir jābūt viegli un lēti pārvaldāmai. Veidojot nodokļu sistēmu nepieciešams izvērtēt to administrēšanas kārtību un mehānismu, kura pamatprincipam jābūt, – mazāk izmaksu nodokļu iekasēšanai. Nodokļu administrēšana cieši saistīta ar nodokļu sistēmas pamatnostādnēm, tas ir, kādus nodokļu veidus noteicis likumdevējs. Pārstrādājot esošo nodokļu likumdošanu prioritāte dota netiešajiem nodokļiem, samazinot tiešo nodokļu īpatsvaru, it sevišķi uzņēmuma ienākuma nodokļa no uzņēmējdarbības.
Nodokļu administrēšanas uzdevums ir novērst apstākļus, kas veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nepieciešamības gadījumā reformējot nodokļu administrēšanas sistēmu.
Elastīgums – nodokļu sistēmai ir jābūt elastīgai, tai ātri jāreaģē uz ekonomisko apstākļu izmaiņām. Viens no aktuālākajiem valstiskas nozīmes uzdevumiem ir nodrošināt Latvijas integrāciju Eiropas ekonomiskajā sistēmā.
Nodokļu sistēmas elastīgums izpaužas maksājumu atvieglojumos, diferencētajās nodokļu likmēs, valsts atsevišķu reģionu ekonomiskās attīstības sekmēšanā un citos nosacījumos, kurus paredz likumdevējs, pieņemot attiecīgo nodokļu likumu.
Lai novērtētu nodokļu elastību, tas ir, korelāciju (sakarību) starp iekšzemes kopprodukta relatīvām izmaiņām un nodokļu ieņēmumu relatīvām izmaiņām, var izmantot šādu formulu:
, kur
e – elastība, procentos;
∆NI – nodokļu ieņēmumu izmaiņas bāzes periodā, milj. Ls;
∆IKP – iekšzemes kopprodukta izmaiņas bāzes periodā, milj. Ls
Objektivitāte – nodokļu sistēmai ir jābūt objektīvai, tas ir, korektai attiecībā pret dažādiem nodokļu maksātājiem. Tai jābūt godīgai un vienlīdz jāaptver visi nodokļu maksātāji. Pastāv horizontālās un vertikālās vienlīdzības principi. Horizontālā sistēma aptver vienlīdzīgus nodokļu maksātājus ar vienlīdzīgiem nodokļiem. Turpretī vertikālā sistēma aptver savā starpā dažādus nodokļu maksātājus, un nodokļi, kurus tie maksā ir diferencēti.
Politiskā atbildība – politiķu uzdevums ir veidot elastīgu, godīgu, efektīvu un vienkāršu nodokļu sistēmu. Tai jābūt izveidotai tā, lai nodokļu maksātāji varētu apzināties, kādi nodokļi un par ko tie viņiem jāmaksā. Nodokļu politikai precīzi jāatspoguļo nodokļu maksātāju vēlmes un to priekšrocības uzņēmējdarbībā. Vadoties pēc pieņēmuma, ka uzņēmums, firma ir likumīga (juridiska) fikcija, visus nodokļus maksā cilvēks.
Nodokļu politikas koncepcija ir politisks dokuments, kas ietver svarīgākās nodokļu maksātāju un valsts pamatnostādnes šajā jomā. Šajā sakarībā konceptuālais uzsvars liekams uz valsts ekonomikas potenciālā galaprodukta palielināšanu. Politiķu tendence ir garantēt nodokļu lielākās daļas iekasēšanu to neredzot, samazinot to negatīvo efektu.
Nodokļu reformas nepieciešamība – pašreizējās nodokļu sistēmas reformas nepieciešamību nosaka šādi apstākļi:
1. vairāku nodokļu veidu neelastīgums, kas izpaužas kā neatbilstība starp iekšzemes kopprodukta un nodokļu ieņēmumu pieaugumu;
2. nepietiekami budžeta ieņēmumi, kā ietekmē strādātāju algas budžeta iestādēs ir zemākas nekā uzņēmumos un uzņēmējsabiedrībās;
3. pārāk plašie un nekonsekventi nodokļu atvieglojumi, kas samazina budžeta ieņēmumu bāzi un spiež palielināt nodokļu likmes. Tas sarežģī nodokļu iekasēšanu, noved pie konkurences izkropļošanas un veicina korupciju.
3.Nodokļu klasifikācija jeb struktūra
3.1.Netiešie nodokļi
Netiešie nodokļi – tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts ir preces vai pakalpojumi. Netiešo nodokļu īpatnība ir tā, ka šos nodokļus pilnībā „pārnes” uz patērētāju, ietverot nodokli patēriņa preces vai pakalpojuma pārdošanas cenā.
Teorētiski – netiešos nodokļus galarezultātā maksā patērētājs un tie nevar ietekmēt uzņēmumu savstarpējo konkurenci. Tomēr praksē – uzņēmumi, kas godīgi maksā nodokļus, nevar vienlīdzīgi konkurēt ar tiem uzņēmumiem, kas pārdod nelegāli ievestas vai „pagrīdē” izgatavotas preces.
Pie netiešajiem nodokļiem var pieskaitīt:
1) pievienotās vērtības nodoklis;
2) akcīzes nodoklis;
3) muitas nodoklis.
3.1.1.Pievienotās vērtības nodoklis (PVN)
Šis nodoklis aptver gandrīz vai visu preču, t. sk. pakalpojumu klāstu ar vienotu likmi 18%. PVN ir galvenais patēriņa nodokļa veids, kas tiek iekļauts preces vai pakalpojumu cenā, un reāli to samaksā preces vai pakalpojumu galīgais patērētājs. Šī nodokļa priekšrocības ir tas, ka šis nodoklis ir viegli iekasējams un administrējams (to dēvē par „neredzamo” nodokli), kā arī pieņemts uzskatīt, ka šis nodoklis mazāk bremzē uzņēmējdarbības attīstību. Savukārt, pievienotās vērtības nodokļa trūkums ir tas, ka šis nodoklis ir sociāli netaisnīgs (reduktīvs), jo nodokļu slogs trūcīgajiem iedzīvotājiem ir lielāks kā turīgajiem iedzīvotājiem.
Ar nodokli apliekamām personām jābūt reģistrētām Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Svarīgi, ka tikai reģistrētām ar pievienotās vērtības nodokli apliekamām personām ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem (nodokļa summa, ko ar nodokli apliekamā persona samaksājusi par precēm un pakalpojumiem savas saimnieciskās darbības nodrošināšanai un ko pēctaksācijas periodā drīkst atskaitīt no budžetā maksājamā nodokļa summas). Ievedot preces iekšzemē, nodoklis jāmaksā gan apliekamām, gan neapliekamām personām.
Ar pievienotās vērtības nodokli apliek šādu darījumu vērtības:
1) preču piegāde;
2) pakalpojumu sniegšana;
3) preču imports;
4) pašpatēriņš (preču nodošana un pakalpojuma sniegšana uzņēmējiem, viņa ģimenes locekļiem un citām personām, to skaitā darbiniekiem, bez atlīdzības, kā arī nesaņemtā vērtības daļa, kas zemāka par preču un pakalpojumu tirgus vērtību).
Par apliekamiem darījumiem ir uzskatāmi arī darījumi, kurus veic pašnodarbinātās personas. Savukārt par apliekamu darījumu nav uzskatāma preču piegāde (tajā skaitā balvu piešķiršana) un pakalpojumu sniegšana potenciālajam pircējam bez atlīdzības, kas veikta reklāmas pasākumu (tajā skaitā degustāciju) ietvaros.
Ar nodokli apliekamā sniegto pakalpojumu vērtība ir maksājamā atlīdzība naudas izteiksmē bez PVN. Preču piegādes vērtībā ietilpst:
1. atlīdzība, kas maksājama, iegādājoties preci, vai muitas vērtība;
2. papildus maksājumi par preču piegādes starpniecību, apdrošināšanu, iesaiņošanu un transportēšanu, akcīzes un muitas nodoklis, kas samaksāts par preču piegādi, izņemot PVN.
Ar nodokli apliekamie darījumi Eiropas Savienības (turpmāk – ES) teritorijā ir:
1) iepriekš minētie darījumi un preču iegāde Eiropas Savienības teritorijā;
2) preču iegāde Eiropas Savienības teritorijā ir arī ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās personas (turpmāk – apliekamā persona) preču pārvietošana no citas Eiropas Savienības dalībvalsts uz iekšzemi šīs personas uzņēmējdarbības nodrošināšanai iekšzemē;
3) preču piegāde Eiropas Savienības teritorijā ir arī apliekamās personas preču pārvietošana no iekšzemes uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti šīs apliekamās personas uzņēmējdarbības nodrošināšanai citā Eiropas Savienības dalībvalstī;
4) neapliekamo personu veiktā jaunu transportlīdzekļu iegāde Eiropas Savienības teritorijā.
Nodokļu likme ir 18% no preču piegādes, pakalpojumu un pašpatēriņa vērtības, kas apliekama ar nodokli.
Nodokļa 0 procentu likmes piemērošana:
1) preču eksportam (t.i., preču izvešana no iekšzemes uz trešajām valstīm vai trešajām teritorijām);
2) preču piegādēm, kas ievestas Eiropas Savienības teritorijā no trešajām valstīm vai trešajām teritorijām un nav izlaistas brīvam apgrozījumam, ja piegādes veiktas muitas noliktavās un brīvajās zonās;
3) pakalpojumiem, kas saistīti ar preču eksportu, preču importu un tranzīta pārvadājumiem un pakalpojumiem brīvajā zonā un muitas noliktavā, kas tieši saistīti ar precēm, kuras ievestas Eiropas Savienības teritorijā no trešajām valstīm un trešajām teritorijām un nav izlaistas brīvam apgrozījumam (ieskaitot transporta, ekspedīcijas, preču uzglabāšanas,
izlaistas brīvam apgrozījumam (ieskaitot transporta, ekspedīcijas, preču uzglabāšanas, iekraušanas, izkraušanas, ekspertīzes un šķirošanas pakalpojumus);
4) pakalpojumi, kuru sniegšanas vieta saskaņā ar likumu “Par pievienotās vērtības nodokli” nav iekšzeme;
5) pakalpojumiem, kas tiek sniegti ar starptautisko transportu, kā arī preču piegādēm un pakalpojumiem, kas saistīti ar starptautiskā transporta apgādi un apkopi:
transportlīdzekļu piegādei, pārbūvei, remontam, apkopei, nolīgšanai un izīrēšanai un ar šīm darbībām saistītām piegādēm un pakalpojumiem;
ar transportlīdzekļu apgādi saistītām preču piegādēm;
transportlīdzekļu aģentēšanai un ar kravu apkalpošanu saistītiem pakalpojumiem;
starpniecības pakalpojumiem, kas sniegti, pārdodot biļetes pasažieru pārvadājumiem ar starptautisko transportu;
6) “Likumā par ostām” noteiktajām ostas maksām par pakalpojumiem, kuri tiek sniegti starptautiskajā satiksmē kursējošiem kuģiem un kuģiem, kas veic glābšanas vai palīdzības darbus jūrā;
7) ar tūrismu (ceļojumiem) saistītiem pakalpojumiem;
8) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā – preču piegādēm un pakalpojumiem, kas tiek sniegti:
* ievērojot paritātes principu – trešo valstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām Latvijas Republikā, to diplomātiskajiem un konsulārajiem aģentiem, administratīvi tehniskajam personālam, kā arī minēto personu ģimenes locekļiem,
* ievērojot paritātes principu – trešo valstu starptautisko organizāciju pārstāvniecībām Latvijas Republikā, to darbiniekiem, kuri Latvijas Republikas teritorijā bauda diplomātisko statusu,
ES dalībvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām Latvijas Republikā, to diplomātiskajiem un konsulārajiem aģentiem, administratīvi tehniskajam personālam, kā arī minēto personu ģimenes locekļiem,
ES starptautisko organizāciju pārstāvniecībām Latvijas Republikā, to darbiniekiem, kuri Latvijas Republikas teritorijā bauda diplomātisko statusu,
Eiropas Kopienas institūcijām saskaņā ar Protokolu par Eiropas Kopienas privilēģijām un imunitātēm,
Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO), tās dalībvalstu bruņotajiem spēkiem un to sastāvā ietilpstošajām personām;
9) preču piegādēm un pakalpojumiem, kas sniegti par ārvalstu finansu palīdzības līdzekļiem;
10) pārstrādes pakalpojumiem, kurus Eiropas Savienības teritorijā nereģistrētai personai sniedz persona, kas ievedusi iekšzemē preces saskaņā ar normatīvajos aktos muitas lietās noteikto muitas procedūru “ievešana pārstrādei”, saņēmusi muitas iestādes atļauju šo preču pārstrādei un izved kompensācijas produktus no Eiropas Savienības teritorijas;
11) to preču piegādēm beznodokļu tirdzniecības veikaliem, kuras paredzētas tālākai realizēšanai (piegādei) fiziskajām personām, kas izbrauc no iekšzemes uz trešajām valstīm vai trešajām teritorijām;
12) starptautiskā transporta piegādēm un tā importam (izlaišanai brīvam apgrozījumam).
Nodokļa 5 procentu likmes piemērošana
1) medikamentu piegādēm saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto sarakstu;
2) medicīnisko ierīču un medicīnas preču piegādēm, kas paredzētas invalīdu un slimnieku personīgajai lietošanai, saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto sarakstu;
3) veterināro medikamentu piegādēm saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto sarakstu;
4) zīdaiņiem paredzēto specializēto produktu piegādēm saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto sarakstu;
5) grāmatu piegādēm;
6) šādiem masu informācijas līdzekļiem vai to abonentmaksai:
* avīzēm, žurnāliem, biļeteniem un citiem periodiskajiem izdevumiem, kuri iznāk ne retāk kā reizi trijos mēnešos un kuru vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus, izņemot erotiska un pornogrāfiska rakstura izdevumus, kā arī tādus izdevumus, kuru saturiskā ievirze un uzdevums ir reklāmas vai komercsludinājumu publicēšana;
* komerciālās televīzijas un komerciālā radio abonentmaksai;
7) viesu izmitināšanas pakalpojumiem viesu izmitināšanas mītnēs (viesnīcās, moteļos, viesu mājās, lauku tūrismam izmantojamās mājās, kempingos, tūrisma mītnēs);
8) ūdens piegādei centralizētā ūdensapgādes sistēmā;
9) kanalizācijas pakalpojumiem;
10) sadzīves atkritumu savākšanas, pārvadāšanas un apglabāšanas pakalpojumiem;
11) apbedīšanas pakalpojumiem;
13) ieejas maksai sporta pasākumos;
14) ieejas maksai kinoizrādēs, izņemot erotiska un pornogrāfiska rakstura kinoizrādes.
Ar nodokli neapliek šādu preču piegādes un pakalpojumus
1) pakalpojumus (tai skaitā ēdināšanas), ko sniedz veco ļaužu pansionāti vai mītnes, sociālās aprūpes un rehabilitācijas centri, specializētie aprūpes centri vai nami, kurus pilnīgi vai daļēji finansē no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem;
2) maksa par bērnu uzturēšanos pirmskolas iestādēs;
3) no valsts budžeta finansētos ēdināšanas pakalpojumus labošanas darbu iestādēs un ieslodzījumu vietās;
4) izglītības, sagatavošanas kursu un iestāšanās dokumentu reģistrēšanas pakalpojumus, ko sniedz valsts un pašvaldību izglītības iestādes un valsts akreditētās privātās izglītības iestādes personām, kuras apgūst kādu akreditēto izglītības programmu. Atbrīvojums piemērojams arī ēdināšanas pakalpojumiem, ko sniedz šīs izglītības iestādes;
5) maksu par bezdarbnieku profesionālo apmācību vai pārkvalificēšanu, ko organizē Nodarbinātības valsts dienests;
6) šādus kultūras pasākumus, ieskaitot ieejas maksu šajos pasākumos:
teātra un cirka izrādes;
koncertdarbību un sarīkojumus kultūras iestādēs;
bibliotēku pakalpojumus;
muzeju, izstāžu, zooloģisko dārzu un botānisko dārzu darbību;
bērniem paredzētus sarīkojumus, pašdarbības mākslas kolektīvu sarīkojumus un labdarības mērķiem veltītus sarīkojumus;
Minētajiem kultūras pakalpojumiem var piemērot atbrīvojumu, ja fiziskās vai juridiskās personas un ar līgumu vai norunu saistītās šādu personu grupas vai to pārstāvji (uzņēmumi, iestādes, organizācijas), sniedzot šos pakalpojumus, sistemātiski negūst peļņu. Savukārt, ja peļņa tiek gūta, atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa piemēro tikai tādā gadījumā, ja gūtā peļņa tiek novirzīta vai ieguldīta šo pakalpojumu sniegšanas pilnveidošana.
7) medicīnas pakalpojumus saskaņā ar Ministru kabineta apstiprināto sarakstu;
8) cilvēka orgānu, mātes piena un cilvēka asiņu piegādes;
9) zelta, monētu un banknošu piegāde Latvijas Bankai;
10) derības, izlozes (loterijas) un cita veida azartspēles;
11) apdrošinātāju un apdrošināšanas starpnieku sniegtos apdrošināšanas un pārapdrošināšanas pakalpojumus;
12) iedzīvotāju maksājumi par dzīvojamo telpu īri saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem, dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas pakalpojumiem, ko sniedz dzīvojamās mājas apsaimniekotājs saskaņā ar dzīvojamās mājas (dzīvokļa) apsaimniekošanas līgumu;
13) siltumenerģiju (spēkā līdz 31.12.2004);
14) zinātniskie pētījumi;
15) šādus finanšu darījumus:
o kreditēšanu un naudas aizdevumu piešķiršanu un kontrole, kā arī pakalpojumus, kas saistīti ar galvojumiem, garantijām un to uzraudzību, ko veic kredīta piešķīrējs;
o pakalpojumus, kas saistīti ar noguldījumu un citu atmaksājamo līdzekļu pieskaitīšanu, skaidras un bezskaidras naudas maksājumu veikšanu, uzticības (trasta) operācijās;
o pakalpojumiem, kas saistīti ar maksāšanas līdzekļu izlaišanu un apkalpošanu, kā arī tirdzniecību ar maksāšanas līdzekļiem un citiem naudas tirgus instrumentiem, izņemot maksāšanas līdzekļu, kas tiek piegādāti kolekcionēšanai vai satur dārgmetālu;
o pakalpojumus (ieskaitot starpniecību), kas saistīti ar ieguldījumiem kapitālā un vērtspapīru glabāšanu, atsavināšanu un pārvaldīšanu, kā arī ar vērtspapīru izlaišanu;
16) konsulārie pakalpojumi;
17) kooperatīvo sabiedrību sniegtos pakalpojumus kooperatīvo sabiedrību biedriem;
18) nekustamā īpašuma, arī zemes pārdošana, izņemot nelietota nekustamā īpašuma pirmo pārdošanu;
19) pasta pakalpojumus, kurus sniedz bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība “Latvijas pasts” un uz kuriem saskaņā ar Pasta likumu tai ir monopoltiesības, kā arī pastmarkas, aploksnes ar iespiestu pastmarkas attēlu un starptautiskos atbildes kuponus, ko saskaņā ar Pasta likumu izdod un realizē bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība “Latvijas pasts” vai realizē citas personas saskaņā ar līgumiem, kas noslēgti ar bezpeļņas organizāciju valsts akciju sabiedrību “Latvijas pasts;
20) skolēnu pārvadājumus, ko veic speciāli šim mērķim licencēti pārvadātāji, ja šie pakalpojumi tiek finansēti no pašvaldību budžetiem;
21) autoratlīdzību par autoru (tai skaitā komponistu, mākslinieku, literātu) radītajiem darbiem, kā arī izpildītāju saņemto atlīdzību;
22) zobārstniecības pakalpojumi;
23) pedagogu sniegtās privātstundas vispārējās izglītības un augstskolas mācību programmas ietvaros.
3.1.2.Muitas nodoklis
Muitas nodoklis – nodoklis, ko noteiktā kārtībā valsts budžetā iemaksā fiziskās un juridiskās personas, kas ieved Latvijas Republikā vai izved no tās preces vai citus priekšmetus.
Ar muitas politikas palīdzību valdība valstī var realizēt protekcionisma (iekšējā tirgus aizsardzības) funkcijas vai atbalstīt brīvu tirdzniecību starp valstīm.
Muitu klasificē:
ievedmuita;
izvedmuita;
tranzītmuita.
Latvijā ar muitas politiku nodarbojas Muitas tarifu padome, kas ir speciāli izveidota valsts institūcija. Tā ierosina palielināt vai samazināt kādu muitas tarifu likmi (bieži vien tiek samazināta dažādu produktu ievedmuita, piemēram, pavasarī – sēklas produktiem). Tiek slēgti brīvās tirdzniecības līgumi.
Muitas nodokli nosaka, pamatojoties uz:
1) preču vai citu priekšmetu muitas vērtību;
2) muitas tarifiem, kas balstās uz preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizēto sistēmu un kombinēto nomenklatūru;
3) likumā „Par muitas nodokli” un starptautiskajos līgumos paredzētajiem preču izcelsmes noteikumiem.
3.1.3.Akcīzes nodoklis
Akcīzes nodoklis ir specifisks patēriņa nodoklis, ko piemēro noteiktām patēriņa preču grupām, kuras ir saražotas vai tiek ievestas valstī.
Akcīzes nodokļa mērķis ir ierobežot to preču patēriņu, kas ir kaitīgas apkārtējai videi un cilvēkiem, kā arī dot valstij ieņēmumus, apliekot ar papildus patēriņa nodokli (papildus pievienotās vērtības nodoklim) preces, kas nav pirmās nepieciešamības preces un kas neskar maznodrošinātos. Taču galvenais akcīzes nodokļa mērķis ir fiskālais, t.i. nodrošināt valsts budžeta ieņēmumus.
Tā kā akcīzes nodoklis, kā patēriņa nodoklis Eiropas Savienības kopējā tirgū var būtiski ietekmēt konkurences apstākļus starp dalībvalstīm, tad Eiropas Savienībā ļoti strikti tiek reglamentēti nosacījumi akcīzes nodokļa piemērošanai trim preču grupām, tas ir, naftas produktiem, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem.
Akcīzes nodokļa harmonizācija ir attiecināta uz nodokļa minimālo likmju noteikšanu, apliekamo preču struktūras saskaņošanu, kā arī šo preču aprites un nodokļa maksāšanas kārtības saskaņošanu. Ņemot vērā to, ka Eiropas Savienība pieļauj, ka dalībvalstis var piemērot akcīzes nodokli arī citām precēm, Latvijā ar akcīzes nodokli fiskālu apsvērumu dēļ tiek aplikti arī bezalkoholiskie dzērieni un kafija.
Nodokļa objekti:
• alkoholiskie dzērieni;
• tabakas izstrādājumi;
• naftas produkti;
• bezalkoholiskie dzērieni un kafija.
Nodokļa maksātāji
• importētājs;
• noliktavas turētājs;
• apstiprināts tirgotājs, neapstiprināts tirgotājs, pārsūtītājtirgotājs vai nodokļa maksātāja pārstāvis;
• citi maksātāji, saskaņā ar likumu “Par akcīzes nodokli”.
Nodokļa likmes alkoholiskiem dzērieniem, LVL [8.]
Preču nosaukums 2004.g. no 01.05.
Vīns, par 100 litriem 30
Pārējie raudzētie dzērieni, par 100 litriem 30
Starpprodukti (līdz 15%), par 100 litriem 42
Starpprodukti (virs 15% un līdz 22%), par 100 litriem 70
Spirts un pārējie alkoholiskie dzērieni, par 100 litriem absolūta spirta 550
Alus (virs 0,5% un līdz 2,8%), par 100 litriem 1.22
Alus (virs 2,8% un līdz 4%), par 100 litriem 1.22
Alus (virs 4% un līdz 5,5%), par 100 litriem 1.22
Alus (virs 5,5% un līdz 7%), par 100 litriem 1.22
Alus (virs 7%), par 100 litriem 1.22
Nodokļa likmes tabakas izstrādājumiem, LVL [8.]
Preču nosaukums 2004.g.01.05.
Cigaretes:
par 1000 gab.specifiskais (fiksētais) nodoklis 6.3
procentuālais nodoklis, % 6.1
Cigāri un cigarellas, par 1000 gab. 11.0
Smēķējamā tabaka:
par 1000 gab.smalki sagriezta tabaka cigarešu uztīšanai 19.0
cita smēķējamā tabaka 13.0
Nodokļa likmes naftas produktiem, LVL [8.]
Preču nosaukums 2004.g. no 01.05.
Svinu nesaturošs benzīns, par 1000 litriem 174
Svinu saturošs benzīns, par 1000 litriem 255
Dīzeļdegviela, par 1000 litriem 148
Petroleja, par 1000 litriem 148
Degvieleļļa (mazuts), par 1000 kg 9
Naftas gāze, par 1000 kg 76
Dīzeļdegviela un petroleja, kuru izmanto par kurināmo, par 1000 litriem 13
Nodokļa likmes bezalkoholiskajiem dzērieniem un kafijai, LVL [8.]
Preču nosaukums 2004.g. no 01.05.
Bezalkoholiskajiem dzērieniem, par 100 litriem 2
Kafijai, par 100 kg 50
Akcīzes nodokļa iekasēšanas nepieciešamība ir pamatota ar to, ka:
1. daudzu gadu laikā ir pierādījies, ka akcīzes nodoklis dod lielus un viegli iekasējamus ieņēmumus, no kuriem valdībai ir grūti atteikties. Tas it sevišķi attiecas uz alkoholisko dzērienu lietošanu, smēķēšanu, automašīnu un azartisko spēļu izmantošanu, jo pēc šīm precēm un pakalpojumiem ir liels pieprasījums, kas ir diezgan neelastīgs uz cenu izmaiņām, pie tam šīm precēm un pakalpojumiem nav iespējams atrast lētākus aizvietotājproduktus;
2. tādu preču kā alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu un tādu pakalpojumu, kā, piemēram, azartspēles lietošana un izmantošana var kaitēt gan pašam patērētājam, gan apkārtējiem cilvēkiem. Apliekot ar nodokli šīs preces un pakalpojumus, palielinās to cena, kas var ierobežot šo preču un pakalpojumu patēriņu;
3. šā nodokļa ieņēmumi tiek izmantoti, lai segtu tādus valsts izdevumus, kas saistīti ar akcīzes nodokli apliekamo preču patēriņu, piemēram, nodoklis no naftas produktiem tiek izmantots, lai segtu ceļu remontdarbu izmaksas, bet nodoklis no alkoholiskiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem un automašīnām, lai segtu izdevumus veselības aprūpei;
4. ar akcīzes nodokļa palīdzību var pārdalīt ienākumus starp turīgiem un trūcīgiem iedzīvotājiem, piemēram, apliekot ar nodokli dārgas automašīnas, kažokādu un juvelieru izstrādājumus, melnos ikrus u. c.
Ar nodokli netiek aplikti:
1) dārgmetāli, dārgakmeņi un to izstrādājumi, kurus izmanto rūpniecības produkcijas ražošanai un kuri nav juvelierizstrādājumi;
2) dārgmetāli, dārgakmeņi un to izstrādājumi, ko izmanto zobu protēžu izgatavošanai;
3) dārgmetāli, dārgakmeņi un to izstrādājumi, no kuriem izgatavo instrumentus, aparātus, laboratorijas traukus un citus izstrādājumus, kas tiek izmantoti zinātniskiem, tehniskiem, medicīnas un citiem speciāliem mērķiem;
4) vieglie automobiļi un motocikli, kas atbrīvoti no muitas un pievienotās vērtības nodokļa maksājumiem;
5) vieglie automobiļi, kuru vecums pārsniedz 25 gadus;
6) vieglie automobiļi ar elektromotoru;
7) dzīvojamie vieglie automobiļi;
8) kravas furgoni;
9) nefasēti bezalkoholiskie dzērieni, kas izgatavoti sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā;
10) bezalkoholiskie dzērieni līdz 12 litriem un kafija līdz 1 kilogramam, ko fiziskā persona ieved Latvijas muitas teritorijā savam patēriņam u. c.
Ar nodokli netiek aplikti naftas produkti, kas tiek izmantoti:
1) tādu gaisa transportlīdzekļu (lidmašīnu u. c.) apgādei:
kuri kursē starptautiskajās līnijās;
kurus Latvijas Republikā reģistrētas aviosabiedrības izmanto gaisa pārvadājumos un speciālo darbu veikšanai Latvijas Republikā;
kurus glābšanas dienesti izmanto avārijas un glābšanas, arī palīdzības darbiem;
kuri nodrošina valsts aizsardzību;
2) tādus jūras transportlīdzekļu (kuģu u. tml.) apgādei:
kuri kursē starptautiskajās līnijās;
kuri Latvijas Kuģu reģistrā reģistrēti kā zvejas kuģi;
kuri ir ārvalstu zvejas kuģi;
kurus glābšanas dienesti izmanto avārijas un glābšanas, arī palīdzības darbiem;
kuri nodrošina valsts aizsardzību;
kuri veic kontroli vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā.
Nodokļa atvieglojumi ir paredzēti:
lauksaimniecības produkcijas ražotājiem – tiek atmaksāts nodoklis, kas samaksāts par izmantoto dīzeļdegvielu, rēķinot viena kalendārā gada laikā 100 litrus dīzeļdegvielas par katru lauksaimniecībā izmantotās zemes hektāru, ko apliecina pašvaldības domes izsniegta izziņa;
juridiskām personām – tiek atmaksāts samaksātais akcīzes nodoklis par degvieleļļu, tās aizstājējproduktiem un komponentiem, kas izmantoti siltuma ražošanai telpu apkurei un karstā ūdens sagatavošanai.
3.2.Tiešie nodokļi
Tiešie nodokļi- tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts (visbiežāk ienākumi vai īpašums) pieder vai ir attiecināms uz pašu nodokļu maksātāju.
Tiešie nodokļi atšķiras no netiešajiem ne vien pēc to iekasēšanas īpatnībām, bet arī pēc to ietekmes uz uzņēmumu finansiāli ekonomiskās darbības rādītājiem.
3.2.1.Nekustamā īpašuma nodoklis
Nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji ir Latvijas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas vai šādu personu grupas vai to pārstāvji, kuru īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir nekustamais īpašums.
Par nekustamā īpašuma īpašnieku uzskatāmas personas, kas tiesības uz nekustamo īpašumu ir nostiprinājušas Zemesgrāmatā.
Par nekustamā īpašuma tiesisko valdītāju uzskatāma:
persona, kurai zemes reformas gaitā zeme nodota īpašumā par samaksu vai atjaunotas īpašuma tiesības uz to un zeme ierādīta dabā;
persona, kurai atjaunotas īpašuma tiesības uz ēkām vai būvēm un kura tās pārņēmusi;
persona, kura nekustamā īpašuma valdījumu ieguvusi uz mantojuma tiesības vai cita pamata.
Ar nekustamā īpašuma nodokli apliek ķermeniskas lietas, kuras atrodas Latvijas Republikas teritorijā un kuras nevar pārvietot no vienas vietas uz otru, tās ārēji nebojājot, tas ir, zemi, ēkas un būves.
Nekustamā īpašuma nodokli aprēķina pašvaldība no pēdējās noteiktās kadastrālās vērtības. Nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību nosaka Valsts zemes dienests.
Nodokļa objekts
1) līdz 2006.gada 31.decembrim – zeme, ēkas, būves;
2) no 2007.gada 1.janvāra – zeme, ēkas.
Nodokļa bāze
1) līdz 2006.gada 31.decembrim:
– zemes kadastrālā vērtība;
– ēku un būvju bilances vai inventarizācijas vērtība;
2) no 2007.gada 1.janvāra nekustamā īpašuma (zeme, ēkas) kadastrālā vērtība.
Nodokļa likme – 1,5%
Atbrīvojumi:
pašvaldības nekustamais īpašums tās administratīvajā teritorijā, kuru lieto pašvaldība, kā arī tās izveidotās iestādes, kuras tiek finansētas no pašvaldības budžeta līdzekļiem un atrodas šīs pašvaldības administratīvajā teritorijā;
pašvaldības nekustamais īpašums, kuru izmanto medicīnas vai sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanai;
ārvalstij piederošs nekustamais īpašums, kurš tiek izmantots diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību vajadzībām, ja Latvija bauda tādas pašas tiesības šajā ārvalstī;
koplietošanas satiksmes ceļi, ielas, gaisa, ūdens navigācijas būves, publiskie ūdeņi;
reliģisko organizāciju nekustamais īpašums, kuru neizmanto saimnieciskajai darbībai;
zeme, uz kuras ir aizliegta saimnieciskā darbība;
Latvijas kultūras pieminekļi un zeme to uzturēšanai, izņemot zemi dzīvojamo māju uzturēšanai, un saimnieciski izmantojamo nekustamo īpašumu;
zeme, kuru aizņem atjaunotās vai ieaudzētās mežaudzes (jaunaudzes);
masu aktīvās atpūtas centri, sporta būves, ēkas un zeme to uzturēšanai;
individuālās dzīvojamās mājas un to palīgēkas, ja tās neizmanto saimnieciskās darbības veikšanai, daudzdzīvokļu dzīvojamo māju daļas, kuras izmanto dzīvošanai, un šo māju uzturēšanai nepieciešamās palīgēkas (neapliek arī izīrētās dzīvojamās telpas, kuras izmanto dzīvošanai);
kapsētu teritoriju zeme un ar to saistītās būves, sēru ceremoniju būves, krematorijas un zeme to uzturēšanai;
valstij un pašvaldībām piekritīgs nekustamais īpašums, kas nav nodots lietošanā vai iznomāts;
saimnieciskās darbības veikšanai paredzētās uzceltās vai rekonstruētās ēkas, — divpadsmit mēnešus, skaitot no nākamā mēneša kopš to nodošanas ekspluatācijā;
valsts īpašumā esošās ēkas vai to daļas, kuras izmanto Nacionālo bruņoto spēku, soda izciešanas iestāžu, policijas, robežsardzes, ugunsdrošības un glābšanas dienestu, kā arī valsts drošības iestāžu funkciju izpildes nodrošināšanai ;
ēkas, kuras izmanto no valsts budžeta finansētās iestādes, tikai lauksaimnieciskajai ražošanai, izglītības, sociālās aprūpes, kultūras un dabas aizsardzības vajadzībām izmantotās ēkas;
sabiedriskajām organizācijām un to uzņēmumiem piederošas ēkas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu sarakstu.
Atvieglojumi:
50% nodokļa atlaide politiski represētām personām par zemi un individuālajām dzīvojamām mājām, kas ir šo personu īpašumā vai valdījumā vismaz 5 gadus un kas netiek izmantots saimnieciskajā darbībā;
pašvaldību noteiktās nodokļa atlaides;
nodokļa atlaide speciālo ekonomisko zonu un brīvostu uzņēmējsabiedrībām atbilstoši likumam “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”.
3.2.2.Iedzīvotāju ienākuma nodoklis
Iedzīvotāju ienākuma nodokli pēc būtības var iedalīt:
1) algas nodoklī, ko par darbinieka gūtajiem ienākumiem aprēķina un maksā darba devējs. Apliekamais objekts ir mēneša ienākums;
2) patentmaksā, kas ir pašvaldību noteikts avansa maksājums par atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu;
3) nodoklī par ienākumiem no saimnieciskās darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākumu nodokļa objekts.
Nodokļa maksātāji ir:
1) fiziskās personas (rezidenti), kas guvušas ienākumus Latvijas Republikā vai ārvalstīs;
2) fiziskās personas (nerezidenti), kas guvušas ienākumus Latvijas Republikā;
3) fiziskās personas – individuālo uzņēmumu, kā arī zemnieku un zvejnieku saimniecību īpašnieki, kuri nav aplikti ar uzņēmumu ienākuma nodokli.
Latvijā apliekamais ienākums iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem ir visai ierobežots: aplikta ar šo nodokli tiek tikai :
darba alga;
prēmijas;
vienreizēja un sistemātiska atlīdzība; citi ienākumi, ko darbinieki saņem uz pašreizējo vai iepriekšējo darba attiecību pamata.
Neapliekamie ienākumi ir:
* personisko palīgsaimniecību, piemājas saimniecību un zemnieku saimniecību ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, ja tie nepārsniedz 3000 latu gadā;
* fiziskām personām izmaksātās dividendes, izņemot dividendes no nerezidentiem un uzņēmumiem, kuriem nav jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis;
* ienākumi no noguldījumiem un depozītiem kredītiestādēs;
* apdrošināšanas atlīdzības, izņemot tās apdrošināšanas atlīdzības, kas izmaksātas pēc apdrošināšanas līguma, ko apdrošinātā interesēs ir noslēdzis darba devējs;
* ienākumi no valsts un pašvaldību parādzīmēm;
* no budžeta izmaksājamie pabalsti (izņemot pārejošas darba nespējas pabalstus);
* stipendijas, kas izmaksātas no budžeta, Ministru kabineta apstiprināta fonda līdzekļiem vai no starptautisko izglītības un sadarbības programmu līdzekļiem;
* mantojuma rezultātā gūtie ienākumi;
* alimenti u. c.
Atbrīvojumi
• ienākumi no lauksaimnieciskās darbības līdz 3000 latu gadā;
• subsīdijas, kas saņemtas kā valsts atbalsts lauksaimniecībai vai Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai un lauku attīstībai;
• dividendes no Latvijas un ES dalībvalstu uzņēmumiem, kuriem nav atbrīvojuma no uzņēmumu ienākuma nodokļa vai tam analoga nodokļa ES dalībvalstīs;
• apdrošināšanas atlīdzība;
• procentu ienākumi no noguldījumiem un depozītiem Latvijas Republikas kredītiestādēs un krājaizdevu sabiedrībās;
• ienākumi no hipotekārajām ķīlu zīmēm;
• ienākums no privātajos pensiju fondos veikto iemaksu ieguldīšanas;
• stipendijas no budžeta, stipendijas no fondiem vai starptautiskajām izglītības vai sadarbības programmām;
• kompensācijas un no budžeta izmaksājamie pabalsti;;
• mantojuma rezultātā gūtais ienākums;
• no fiziskajām personām saņemtais dāvinājums;
• uzturnauda (alimenti) un summas, kas saņemtas uz tiesas sprieduma pamata;
• bēru pabalsts līdz 150 latiem gadā;
• ienākumi no sava īpašuma pārdošanas (ienākums no nekustamā īpašuma pārdošanas, ja tas ir bijis personas īpašumā vairāk nekā 12 mēnešus);
• konkursos un sacensībās saņemtās mantiskās un naudas balvas, kuru vērtība nepārsniedz 150 latu gadā;
• publiskos starptautiskos konkursos un starptautiskās sacensības gūtās balvas un prēmijas, kuru kopējā vērtība gadā nepārsniedz 3000 latu, kā arī Baltijas asamblejas balvu laureātiem izmaksātās naudas prēmijas;
• atlīdzība par kaitējumu darbaspēju zaudējuma gadījumā.
Atvieglojumi
Fiziskām personām – rezidentiem:
• neapliekamais minimums
• vispārējais 252 latu gadā
• pensiju saņēmējiem:
– 1200 latu gadā pensionāriem, kuriem pensija piešķirta vai pārrēķināta pēc 1996. 1. janvāra;
– pensijas apmērā pensionāriem, kuriem pensija piešķirta līdz 1996.gada 1.janvārim;
• par apgādībā esošām personām 126 latu gadā par katru personu
• par invaliditāti:
300 latu gadā I un II grupas invalīdiem ;
240 latu gadā III grupas invalīdiem ;
• politiski represētām personām un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem
300 latu gadā ;
• ienākumi no Latvijas valsts un pašvaldību parādzīmēm;
• ar Ministru kabineta lēmumu noteiktā apgāde natūrā, kā arī summas, kas izmaksātas šīs apgādes vietā;
• palīdzība stihiskas nelaimes gadījumā vai citos ārkārtējos gadījumos, ja tā sniegta uz valsts vai pašvaldību pārvaldes institūciju lēmuma pamata;
• palīdzība, kas sniegta, pamatojoties uz arodbiedrības institūcijas lēmumu, kā arī palīdzība, kas sniegta, pamatojoties uz reliģiskās organizācijas vai tās iestādes institūcijas (amatpersonas) lēmumu — gada neapliekamā minimuma apmērā;
•kompensācija naudā, ko fiziskajai personai izmaksā uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), pamatojoties uz nosacījumu, ka šī fiziskā persona taksācijas perioda laikā iegādājas zināmu daudzumu preču attiecīgajā uzņēmumā ar noteikumu, kad fiziskā persona ir iegādāto preču galīgais patērētājs (neveic šo preču tālākpārdošanu);
• summas, kas izmaksātas subsīdiju veidā kā valsts atbalsts lauksaimniecībai vai Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai un lauku attīstībai;
• bezpeļņas organizācijas sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Sorosa fonds — Latvija” projektu ietvaros izmaksātās stipendijas un atlīdzība, kura personai izmaksāta ārpus darba tiesiskajām attiecībām ar bezpeļņas organizāciju sabiedrību ar ierobežotu atbildību ”Sorosa fonds — Latvija”.
3.2.3.Uzņēmumu ienākuma nodoklis
Pēc savas ekonomiskās būtības uzņēmuma ienākuma nodoklis ir peļņas nodoklis, jo šī nodokļa apliekamais objekts pamatos ir peļņa kā starpība starp uzņēmējdarbības ieņēmumiem un izdevumiem. Teorētiskā skatījumā šis apliekamais ienākums aptver procentus no kapitāla un peļņu no uzņēmējspējām, tātad divus ienākumus no diviem ražošanas resursiem. Šī iemesla dēļ uzņēmuma ienākuma nodoklis ir atkarīgs no minēto resursu atdeves, no saimniekošanas efektivitātes, arī no tirgus situācijas, inflācijas, kas atšķirīgi paaugstina ražošanas izmaksas un realizācijas cenas.
Uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji ir:
1) iekšzemes uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību, kā arī organizācijas un institūcijas, kas gūst ienākumus no saimnieciskās darbības (rezidenti);
2) ārvalstu uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības, fiziskās personas (nerezidenti);
3) nerezidentu patstāvīgās pārstāvniecības.
Uzņēmumu ienākuma nodokli nemaksā:
valsts un pašvaldību uzņēmumi, no budžeta finansējamas institūcijas, kā arī no pašvaldībām finansējamas institūcijas, kuru ienākumi no saimnieciskās darbības paredzēti speciālajā budžetā;
bezpeļņas organizācijas;
privātie pensiju fondi;
fiziskās personas un individuālie uzņēmumi (arī zvejnieku un zemnieku sabiedrības), kuru ienākumi no saimnieciskās darbības gadā nepārsniedz Ls 45000 un kuri maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli.
3.2.4.Sociālās apdrošināšanas maksājumi (sociālais nodoklis)
Šī nodokļa uzdevums ir būt par galveno finansu avotu Labklājības ministrijas Valsts speciālajam sociālās apdrošināšanas budžetam. Otrais avots ir valsts dotācijas. Minētā fonda līdzekļi kalpo pensiju izmaksām, slimības pabalstiem, bezdarbnieku pabalstiem, citām sociālās aprūpes vajadzībām.
Sociālo apdrošināšanas iemaksu ieņēmumu pieaugumu vai samazinājumu tāpat kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus ietekmē tautsaimniecībā nodarbināto skaits, kā arī vidējā darba samaksa (vidējā sociālā nodokļa iemaksu alga), sociāli apdrošināto personu skaits un šo faktoru izmaiņas.
Darba ņēmēja algotā darba ienākums, no kura tiek ieturēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, un pašnodarbinātas personas darba ienākums:
1) Nodokļa objekta minimālais apmērs pašnodarbinātajām personām – 1320 latu gadā (sākot ar 10.01.2004.);
2) Nodokļa objekta maksimālais apmērs 19900 latu gadā (sākot ar 01.01.2004.).
Sociāli apdrošināmās personas – darba ņēmēji un pašnodarbinātas personas.
Likmes:
33,09% personām, kuras tiek sociāli apdrošinātas visos sociālās apdrošināšanas veidos, kas sadalās starp darba devēju un darba ņēmēju šādi: 24,09% un 9%;
27,09% personām, kam ir tiesības uz valsts vecuma pensiju, kura sadalās starp darba devēju un darba ņēmēju šādi: 19,73% un 7,36%;
30,32% personām, kam ir tiesības uz I vai II grupas invaliditātes pensiju, kura sadalās starp darba devēju un darba ņēmēju šādi: 22,08% un 8,24%;
33% darba ņēmējam, kuru Latvijas teritorijā nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs;
27% darba ņēmējam, kuru Latvijas teritorijā nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs un kuram ir tiesības uz valsts vecuma pensiju;
30,23% darba ņēmējam, kuru Latvijas teritorijā nodarbina darba devējs – ārvalstu nodokļu maksātājs un kuram ir tiesības uz I vai II grupas invaliditātes pensiju;
30,27% pašnodarbinātajām personām;
27% pašnodarbinātajām personām, kurām ir tiesības uz valsts vecuma pensiju;
28,74% fiziskajām personām, kuras apsaimnieko nekustamo īpašumu un ir reģistrējušās kā saimnieciskajā darbā gūtā ienākuma nodokļa maksātājas.
Sociālās apdrošināšanas veidi:
• valsts pensiju apdrošināšana;
• sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam;
• sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;
• invaliditātes apdrošināšana;
• maternitātes un slimības apdrošināšana.
3.2.5.Dabas resursu nodoklis
Dabas resursu nodokļa mērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunas un pilnveidotas tehnoloģijas ieviešanu, kas samazina vides piesārņojumu, atbalstīt ilgtspējīgas attīstības stratēģiju tautsaimniecībā, kā arī veidot vides aizsardzības pasākumu finansiālo nodrošinājumu.
Nodokļa ieņēmumu izmantošana
• Visi no nodokļa maksājumiem iegūtie līdzekļi (nodokļa ieņēmumi) izmantojami tikai tādu pasākumu un projektu finansēšanai, kas tieši saistīti ar vides aizsardzību, sanāciju, rekultivēšanu, videi kaitīgu atkritumu utilizāciju vai pārstrādi, dabas resursu izpēti vai atjaunošanu.
• Nodokļa ieņēmumi 40 procentu apmērā tiek ieskaitīti valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā un 60 procentu apmērā pagastu vai pilsētu pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos.
Nodokļa maksātāji ir visas juridiskās un fiziskās personas vai to apvienības, kas saskaņā ar attiecīgu atļauju (ja spēkā esošie normatīvie akti paredz nepieciešamību saņemt šādu atļauju) veic kādu no šādām darbībām:
1) Latvijas Republikas teritorijā (vai kontinentālajā šelfā) iegūst ar nodokli apliekamus dabas resursus;
2) Latvijas Republikas teritorijā (vai kontinentālajā šelfā) ievada vidē ar nodokli apliekamu piesārņojumu;
3) ieved (importē) videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus iepakojumā brīvam apgrozījumam Latvijas Republikas muitas teritorijā;
4) Latvijas Republikā realizē iekšzemē ražotas videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus iepakojumā.
Ar nodokli apliek:
1) jebkurus saimnieciskās darbības rezultātā iegūtos dabas resursus;
2) vides piesārņojumu – atkritumus, izmešus un piesārņojošās vielas;
3) videi kaitīgas preces un produktus;
4) importēto un iekšzemē ražoto preču vai produktu iepakojumu.
Nodokli aprēķina pēc pamatlikmēm un papildlikmēm. Pamatlikmes dabas resursu lietošanas veidiem, par kuriem jāmaksā nodoklis, noteiktas šā likuma pielikumos. Par dabas resursu lietošanu virs limitos noteiktajiem apjomiem nodokļa aprēķiniem vienlaikus piemēro pamatlikmes, kā arī papildlikmes, kuras ir trīs reizes augstākas par attiecīgajām pamatlikmēm.
Nodokļa nomaksa – maksātājs nodokli aprēķina un iemaksā Valsts ieņēmumu dienesta noteiktajā budžeta kontā par iepriekšējo ceturksni līdz nākamā mēneša 20.datumam. Nodokli par videi kaitīgu preču vai iepakojuma ievešanu (importu) aprēķina un maksā brīdī, kad preces tiek ievestas brīvam apgrozījumam Latvijas Republikas muitas teritorijā. Maksājumu sadali pa budžetiem veic Valsts ieņēmumu dienesta iestādes pēc nodokļa maksātāja reģistrācijas vietas.
Nodokļa atvieglojumi un atlaides:
• Nodokļa maksātājs, kas finansē projektus, kuru mērķis ir samazināt vides piesārņošanu vai dabas resursu patēriņu, veicot tehnoloģiskus uzlabojumus vai vides aizsardzības pasākumus, var saņemt nodokļa atlaidi par summu, kas nepieciešama šā projekta realizācijai.
• Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pamatojoties uz Iepakojuma apsaimniekošanas padomes ieteikumu, ir tiesīgas noteikt nodokļa atvieglojumus un atlaides uzņēmumiem, kuri realizē brīvprātīgu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas programmu saskaņā ar Latvijas Zaļā punkta darbībās principiem.
Lai saņemtu nodokļa atlaides, nodokļa maksātājs iesniedz Finansu ministrijā un attiecīgajā pašvaldībā (atbilstoši nodokļa ieņēmumu sadalījumam):
iesniegumu par nodokļu atlaides piešķiršanu;
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atzinumu par projektu;
Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālās iestādes izziņu par nodokļu samaksu.
3.2.6. Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis
Vieglo automobiļu un motociklu nodokļu sistēmu Latvijas Republikā reglamentē likums “Par vieglo automobiļu un motociklu nodokli”.
Vieglo automobiļu un motociklu nodokli piemēro Latvijas Republikā reģistrējamajiem vieglajiem automobiļiem un motocikliem, kas ievesti no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm vai kas ievesti no ārvalstīm, kas nav dalībvalstis.
Vieglie automobiļi un motocikli nav tipiskas akcīzes preces (patēriņa preces), jo tie tiek ilglaicīgi lietoti. Tādejādi uz vieglajiem automobiļiem un motocikliem nevar attiecināt akcīzes nodokļa vispārējos principus.
Šis nodoklis tiek aprēķināts pēc automobiļu un motociklu vecuma. Nodokļa iekasēšanas kārtība tiek pielāgota Eiropas Savienības vienotā tirgus principiem.
Nodokļa objekti:
• vieglie automobiļi;
• motocikli.
Nodokļa maksātāji – visas juridiskās un fiziskās personas, uz kuru vārda Latvijā tiek reģistrēti vieglie automobiļi vai motocikli.
Nodokļa likmes:
Vieglajiem automobiļiem – nodokli aprēķina atkarībā no automobiļa vecuma (skaitot no pirmās reģistrācijas gada ārvalstīs) pēc šādām likmēm:
• iepriekš nereģistrētiem automobiļiem un automobiļiem, kas nav vecāki par gadu – 250 latu;
• gadu veciem automobiļiem – 200 latu;
• divus gadus veciem automobiļiem – 150 latu;
• trīs gadus veciem automobiļiem – 125 lati;
• četrus gadus veciem automobiļiem – 100 latu;
• piecus līdz septiņus gadus veciem automobiļiem – 75 lati;
• astoņus gadus veciem automobiļiem – 80 latu;
• deviņus gadus veciem automobiļiem – 85 lati;
• desmit gadus veciem automobiļiem – 90 latu;
• 11 gadus veciem automobiļiem – 100 latu;
• 12 gadus veciem automobiļiem – 110 latu;
• 13 gadus veciem automobiļiem – 130 latu;
• 14 gadus veciem automobiļiem – 150 latu;
• 15 gadus veciem automobiļiem – 170 latu;
• 16 gadus veciem automobiļiem – 190 latu;
• 17 gadus veciem automobiļiem – 210 latu;
• 18 gadus veciem automobiļiem – 230 latu;
• 19 līdz 25 gadus (ieskaitot) veciem automobiļiem – 250 latu.
Motocikliem nodokli aprēķina atkarībā no motocikla vecuma (skaitot no pirmās reģistrācijas gada ārvalstīs), likuma “Par vieglo automobiļu un motociklu nodokli”4.panta pirmajā daļā automobiļiem noteiktās attiecīgās likmes reizinot ar 0,25. Ja nav iespējams noteikt vieglā automobiļa vai motocikla pirmās reģistrācijas gadu ārvalstīs, nodokli aprēķina pēc vieglā automobiļa vai motocikla vecuma, skaitot no izgatavošanas gada.
Atbrīvojumi no nodokļa – no nodokļa tiek atbrīvoti vieglie automobiļi un motocikli, kuri ir atbrīvoti no muitas nodokļa atbilstoši Eiropas Savienības regulai 918/83.
No nodokļa tiek atbrīvoti:
• vieglie automobiļi ar elektromotoru (elektromobiļi);
• speciālie vieglie automobiļi (ātrās medicīniskās palīdzības vieglie automobiļi, dzīvojamie vieglie automobiļi, vieglie katafalkautomobiļi);
• vieglie automobiļi, kas speciāli aprīkoti, lai pārvadātu riteņkrēslos sēdošos invalīdus;
• īpaši sagatavoti sporta vieglie automobiļi un motovikli;
• operatīvie vieglie automobiļi un motocikli, kas paredzēti Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas iestāžu vajadzībām vai Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem;
• nodokli nemaksā invalīdi ar pārvietošanas traucējumiem;
• vieglie automobiļi un motocikli, kuri reģistrēti citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un ar kuriem to īpašnieki vai valdītāji iebrauc Latvijā un kurus lieto Latvijā.
Secinājumi
Pēc darba uzrakstīšanas secināju, ka nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajā budžetā), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojumu saņemšanu un nav soda nauda, pamatparāda palielinājuma naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu.
Latvijas nodokļu sistēmu sastāda gan tiešie, gan netiešie nodokļi, kas savukārt atkal sadalās sīkāk, kā rezultātā, pavisam kopā ir 10 nodokļi.
Nodokļi kā man sākumā likās netiek maksāti tieši (piemēram, aizejot uz banku vai kā citādi tiek samaksāti), bet gan tiek maksāti caur precēm un pakalpojumiem, tas ir kad klāt tiek ierēķināti visādi nodokļi, lai katram nebūtu jāiet maksāt.
Izmantotā literatūra
2. U. Gods. Makroekonomika. – Rīga, SIA Biznesa augstskola Turība, 2002. – 352 lpp.
3. I. Kodoliņa. Nodokļi Latvijā 2000. – Rīga, SIA Biznesa augstskola Turība, 2000. – 64 lpp.
4. G. lībermanis. Makroekonomika: teorija un Latvijas attīstības problēmas – 2. – Rīga, Kamene, 2002. – 262 lpp.
5. O. Lukašina. Nodokļu sistēma un tās nianses. – Rīga, SIA Merkūrijs Lat, 1999. – 552 lpp.
6. E. Sīpola. Mūsdienu nodokļu teorija. – Rīga, 2001. – 160 lpp.
7. A. Zvejnieks. Nodokļi un nodevas. – Ogre, Ogres tipogrāfija, 1996. – 294 lpp.
8. http://www.fm.gov.lv