Latvijas prezidenti.
Prezidents ir vēlēta valsts galva valstī. Prezidents veido, vada un atceļ valdību.
Latvijai pagaidām ir bijuši 6 valsts prezidenti:
• Jānis Čakste (1922. gada 14. novembris – 1927. gada 14. marts)
• Gustavs Zemgals (1927. gada 8. aprīlis – 1930. gada 9. aprīlis)
• Alberts Kviesis (1930. gada 9. aprīlis – 1936. gada 11. aprīlis)
• Kārlis Ulmanis (1936. gada 11. aprīlis – 1940. gada 21. jūlijs)
• Guntis Ulmanis (1993.gada 7.jūlijs – 1999. gada 17. jūnijs)
• Vaira Vīķe-Freiberga (1999. gada 17. jūnijs – šodiena)
Jānis Čakste
Viņš ir dzimis 1859. gada 14. septembrī Jelgavas rajonā Lielsesaves pagastā Čakstēs. Jānis Čakste bija pirmais Latvijas valsts prezidents
Pirmo izglītību Čakste ieguva mājskolotājas vadībā. Izglītību viņš turpināja Jelgavas Sv.Annas elementārskolā, pēc tam iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Ģimnāziju viņš pabeidza 1882.gada pavasarī un rudenī iestājās Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē. Maskavā Čakste iepazinās ar Krišjāni Valdemāru, kura vadībā iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Pēc Čakstes ierosmes 1883. gada 31. oktobrī tika nodibināta Maskavas latvju studentu biedrība, no kuras vēlāk izveidojās studentu biedrība Austrums. Pēc universitātes beigšanas viņš iestājās par tiesas amata kandidātu jaundibinātajā Kurzemes guberņas prokuratūrā, kur kļūst par sekretāru. Balstoties uz Kurzemes lauku biedrību pieprasījumu, Čakste panāca IV vispārīgo dziesmu un mūzikas svētku rīkošanu Jelgavā, kas notika 1895.gadā no 15. līdz 18.jūnijam. Viņš arī bija šo svētku daļējs finansētājs – no prāvajiem zaudējumiem, ko radīja svētku organizēšana Čakste personīgi sedza zaudējumus 4000 zelta rubļu apmērā. 1905. gada revolūcijas laikā Čakste bija viens no Latvijas autonomijas programmas izstrādātājiem. 1922. gada 14. novembrī Latvijas pirmā Saeima ar 92 balsīm, sešiem deputātiem atturoties, Čaksti, kā vienīgo kandidātu, ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. 1925.gada 6. novembrī otrā Saeima viņu atkārtoti ievēlēja prezidenta amatā. Prezidenta amatā Čakste izcēlās ar spēju stāvēt pāri partijām un saglabāt iespējamo objektivitāti. Jānis Čakste bija liela autoritāte kā tautā, tā arī politiķu vidū. Visi atdzina, ka viņš prezidenta amatam ir piemērots. Viņš bija nelokām, gudrs, pašpārliecināts. Čakste bija arī aktīvs savā akadēmiskajā darbībā. Viņš iesaistījās Latvijas Universitātes dibināšanā, kļūdams par LU starptautisko publisko tiesību docentu, bet 1919. gada 14. novembrī viņu iecēla par profesoru. Viņš piedalījās tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes mācību programmu izstrādāšanā, kā arī mācībspēku atlasē. Universitātes piecu gadu jubilejas svētkos 1924. gada 28. septembrī viņam svinīgi piešķīra Dr.iur.honoris causa grādu. Kopš 1921. gada Čakste lasīja arī valsts tiesību lekcijas virsnieku kursos.
1925. gada 24. februārī Čaksti apbalvoja ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
1927. gada 14.marta vakarā Čakste mira. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos, kur uzcelts Kārļa Jansona veidots piemineklis.
Gustavs Zemgals
Gustavs Zemgals bija otrais Latvijas valsts prezidents. Viņš ir dzimis 1871.gada 12.augustā Džūkstes pagastā Odiņu mājās amatnieka ģimenē. Upesmuižā, viņš sāka mācīties Sakas pagasta skolā.
Izglītību Zemgals turpināja Rīgas Nikolaja ģimnāzijā, bet pēc tam beidza Maskavas universitātes juridisko fakultāti. Pirms valsts eksāmeniem viņš kā savvaļnieks iestājās militārajā dienestā. Pēc pusotra gada dienesta armijā viņš tika ieskaitīts rezervē kā rezerves leitnants (praporščiks). 1899. viņš pabeidza universitāti un Rīgā uzsāka darbu kā zvērināta advokāta palīgs pie advokāta V.Beķera. 1917.gada 23.aprīlī Zemgalu ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Īsu brīdi viņš bija arī Vidzemes guberņas pārvaldnieka vietnieks. 1917.gada rudenī Rīgas pagaidu padome Zemgalu atkārtoti ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Šajā laikā viņš darbojās Latviešu radikāldemokrātiskajā partijā. No 1921.gada 18.jūnija līdz 1923.gada 26.janvārim Zemgals bija kara ministrs Zigfrīda Meierovica kabinetā. Pēc Latvijas Valsts pirmā prezidenta nāves 1927. gada 8. aprīlī, kad nedz Zemnieku savienības, nedz sociāldemokrātu izvirzītie prezidenta kandidāti nespēja savākt nepieciešamo 51 balsi, Saeima ar 73 balsīm, 23 deputātiem balsojot pret un vienam atturoties, Zemgalu ievēlēja par prezidentu. Zemgala prezidenta pilnvaras beidzās 1930. gada aprīlī, bet kandidēt uz otru pilnvaru termiņu viņš kategoriski atteicās. 1926. gada 16. novembrī Zemgals apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1929. gada 9. novembrī – ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi. Zemgals mira 1939. gada 6. janvārī un apbedīts Rīgas Meža kapos. 1990. gada 12. augustā Džūkstē Zemgalam atklāts piemineklis.
Alberts Kviesis
Alberts Kviesis bija trešais Latvijas Valsts prezidents. Alberts Kviesis dzimis 1881. gada 22. decembrī Tērvetes pagasta Ērgļos, pagasta rakstveža ģimenē. Sākotnējo izglītību viņš ieguva mājās, bet no 1894. līdz 1902. gadam apmeklēja Jelgavas ģimnāziju. Tajā pašā gadā viņš uzsāka studijas Tērbatas universitātes juridisko fakultātē, ko pabeidza 1907. gadā. Pēc studijām Kviesis kļuva par zvērināta advokāta palīgu, bet no 1912. gada bija zvērināts advokāts Jelgavā.No 1917. gada pavasara Kviesis bija Zemnieku savienības biedrs. Nodibinoties Latvijas valstij, viņš kļuva par Tautas padomes locekli. Pēc tam, kad Jānis Čakste kopā ar Gustavu Zemgalu devās uz Stokholmu, Kviesi ievēlēja par Tautas padomes priekšsēdētāja biedru. Kviesis ieņēma arī Tautas padomes juridiskās komisijas priekšsēdētāja vietu. Pirmo reizi Kvieša kandidatūru prezidenta amatam nominēja 1927. gadā. Pirmajā balsošanas kārtā viņš savāca 47 balsis, bet otrajā kārtā 43 balsis. Trešajai kārtai Zemnieku savienība vairs Kviesi neizvirzīja, un par prezidentu kļuva Gustavs Zemgals. 1933. gada 4. aprīlī Saeima Kviesi ievēlēja par prezidentu uz atkārtotu termiņu.1944. gada Sākoties vācu okupācijai, Kviesis no savām lauku mājām atgriezās Rīgā un atsāka darbu advokatūrā.
12. novembrī Kviesis apbalvots ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi.
Pēc prezidenta amata atstāšanas Kviesis atgriezās advokatūrā.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Kviesi no advokatūras izslēdza. 9. augustā, Kviesis mira ar sirdstrieku. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos. 1930. gada
Kārlis Ulmanis
Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 4. septembrī (23. augustā pēc vecā stila) Udzes kroņa pagasta (vēlāk Bērzmuižas, tagad Bērzes pagasts) “Pikšās”. Skolas gaitas sācis Bērzes pagastskolā (1886.-1889.), pēc tam no 1889. gada – Aleksandra pilsētas skolā Jelgavā. No 1895. gada mācījies un 1896. gadā beidzis Jelgavas pilsētas valsts reālskolu. Kopš 19. gadsimta beigām darbojās lauku buržuāzijas kooperatīvajās organizācijās, aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē un tā laika biedrību cīņā pret patvaldības režīmu. 1905.-1907. gada revolūcijas laikā K. Ulmanis publicēja rakstus periodikā, prasot izveidot latviskas skolas. ). Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā Ulmani 1917. gada aprīlī ievēlēja Vidzemes Pagaidu zemes padomē, kura savukārt ievēlēja viņu par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku. 1918. gada novembra vidū Zemnieku kongresā Valkā aicināja dibināt Latvijas valsti, 17. novembrī piedalījās Tautas Padomes sastādīšanā un tika ievēlēts Latvijas Tautas Padomē no Latviešu Zemnieku savienības, 18. novembrī piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanas aktā un Tautas Padomes sēdē tika ievēlēts par Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Šai amatā K. Ulmanis palika četrās valdībās līdz 1921. gada 18. jūnijam. Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. 1934. gada 15. maijā, būdams Ministru prezidents un ārlietu ministrs, K. Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Viņš bija galvenais valsts apvērsuma organizētājs. No 1936. gada aprīļa līdz 1940. gada 20. jūnijam viņš bija Valsts un Ministru prezidents, bet no 21. jūlija- Valsts prezidents. Miris Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī. Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa 3. šķiru, Triju zvaigžņu ordeņa 1. šķiru.
Guntis Ulmanis
Beidzis Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti. 1993. gada jūnijā Guntis Ulmanis tika ievēlēts par 5. Saeimas deputātu no Latvijas Zemnieku savienības. 1993. gada 7. jūlijā Saeima ievēl Gunti Ulmani par Latvijas Valsts prezidentu
. 1996. gada 18. jūnijā viņu atkārtoti ievēl par Latvijas Valsts prezidentu. 2000. gada 17. martā eksprezidents G.Ulmanis dibina “Prezidenta Ulmaņa fondu”.
Vaira Vīķe- Freiberga.
Vīķe-Freiberga (dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā, Latvijā) ir pašreizējā Latvijas prezidente. Viņa ir ieguvusi doktora grādu psiholoģijā 1965. gadā. Latvijas Republikas Saeima Vairu Vīķi-Freibergu ievēlēja par Latvijas Valsts prezidenti 1999.gada 17.jūnijā uz četriem gadiem un viņas mandātu atjaunoja 2003.gadā. Iecelta par Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašo sūtni reformas jautājumos 2005.gadā un oficiāla kandidāte ANO ģenerālsekretāra postenim 2006.gadā.
No 1965. līdz 1998. g. Vairas Vīķes-Freibergas psiholoģijas profesores karjera veidojās Monreālas Universitātē (Université de Montréal), kur viņa pasniedza psihofarmakoloģiju, psiholingvistiku, zinātnes teoriju un eksperimentālās metodes, bet galvenie pētījumi bija vērsti uz atmiņas, valodas un prāta procesiem. Vienlaikus viņa veica pētījumus par latviešu tautas dziesmu semiotiku, poētiku un struktūru. Šajā darbības posmā sagatavotas vai publicētas 9 grāmatas, ap 160 rakstu, monogrāfiju un grāmatu nodaļu, sniegtas vairāk nekā 250 runas un zinātniski referāti angļu, franču un latviešu valodās, kā arī daudzas radio, televīzijas un preses intervijas. V.Vīķe-Freiberga ir Latvijas Rakstnieku savienibas biedre (2004).Kopš stāšanās amatā prezidente starptautiskajā arēnā aktīvi aizstāvēja Latvijas uzņemšanas nepieciešamību NATO un Eiropas Savienībā, Vaira Vīķe-Freiberga bieži tiek lūgta sacīt runas starptautiskās sanāksmēs. Runās lielu uzmanību viņa velta Eiropas vēstures dialogam, sociālām problēmām, morālām vērtībām un demokrātijas stiprināšanai.
Vaļas brīžos prezidentei patīk pastaigas brīvā dabā, dārzkopība, peldēšana, lasīšana un rokdarbi.
Secinājumi.
Visi prezidenti Latvijas valsts vēsturē savu darbu ir veikuši godam, ir uzlabojuši Latvijas valsts darbību.
Manuprāt, labākais prezidents sava amata ziņā bija tieši Jānis Čakste. No vienas puses viņš bija pirmais prezidents, kas jau vien uzliek papildus nastu, lai nostabilizētu un ieviestu jauno situāciju valstī. Jāni Čaksti tauta atbalstīja, uzticējās tam. Viņā mita pārliecība, spēks un drosme. Ar savu aizrautību viņš ieguva tautas acīs respektu. Mūsdienās esošā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ir ļoti laba, gudra sieviete. Viņa ir iekarojusi tautā, politiskajos partneros uzticību. Nedaudzu gadu laikā viņa maksimāli ir cēlus Latvijas vārdu pasaulē.
Prezidenta darbs nebūt nav viegls un ceļš, lai nokļūtu ne tik. Secināju to, ka visi 6 valsts prezidenti nākuši no parastām lauku ģimenēm. Sākuši iet skolās viņi guva savus pirmos panākumus mācībās. Vēlāk iestājoties Universitātes viņi jau bija izveidojuši dažādas skolnieku grupas, veidojuši un analizējuši dažādus projektu. Visi prezidenti ir bijuši centīgi.