Latviešu strēlnieki

Latviešu strēlnieki.

Latviešu strēlnieki bija latviešu nacionālās karaspēka vienības, kuras tika izveidotas, lai cīnītos ar vācu un krievu karaspēkiem Latvijas nākotnes labā.

Krieviju pēc pirmā pasaules kara laikā piemeklēja dažnedažādas neveiksmes. Viņi pēc kara ar Austrumprūsiju bija zaudējuši divus karaspēkus, daudz munīcijas un arī zaudēja Kurzemi un lielu daļu Zemgales. Tā kā cara valdība neuzticējās nacionālām bruņotajām vienībām, pārsteidzoši bija tas, ka cara armijas vadība atļāva veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus. Tā nekavējoties latvieši sāka veidot strēlnieku bataljonus. No latviešu puses brīvprātīgo skaits bija pārsteidzoši liels.
Tas tikai pierādīja to, kā latvieši centās izmantot izdevības, lai iegūtu brīvību. Līdz 1915. gada beigām jau tika saformēti 8 strēlnieku bataljoni un 1 Kurzemes pulks.
1915. gada oktobrī Rīgas apkaimē izveidojās riskanta situācija. Vācu armija uzbruka Rīgas frontei. Nekavējoties uz šo kaujas vietu tika nosūtīti vel neapmācīti, bet pilni pārliecības, strēlnieku pulki Frīdriha Brieža vadībā. Viņš prata vadīt strēlnieku bataljonus prasmīgi, gala iznākumā liekot vāciešiem atkāpties. Slavenākās strēlnieku kaujas gan norisinājās Tīreļpurvā un pie Ložmetēj kalnā ( Tā sauktās Ziemassvētku kaujas). Turp tika sūtīti visi 8 izveidotie strēlnieku bataljoni. Pēc F. Brieža pavēles pulki sadaloties 3 lielās grupās devās uzbrukumā vāciešiem uzreiz divās vietās. Par spīti vāciešu izliktajiem milzīgo daudzumu dzeloņdrāšu, strēlnieki lika tiem atkāpties un 1916. gada 25. decembrī strēlnieki ieņēma arī vāciešu nocietinātāko vietu Rīgā – Ložmetēj kalnu. 1917. gada janvārī sākās Janvāra kauja, kuras laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās teritorijas. Vācu uzbrukums 1917. gada vasarā Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču vienlaikus cieta lielus zaudējumus.

Secinājumi.

Latviešu drosme un lielā tiekšanās pēc labākās nākotnes parādījās izveidojot šos strēlnieku pulkus, kuri sastāvēja no brīvprātīgajiem latviešiem. Kas tad īsti bija strēlnieki? Viņi bija brīvprātīgie karotāji, kuri izcēlās ar degsmi un varonību kaujas laukā, jo cīnījās par savas dzimtenes atbrīvošanu no vācu, krievu karaspēkiem.
Strēlnieki bija tie, kuri uzticēja savas dzīvības tautai, lai palīdzētu tai, lai veidotu tai labāku nākotni. Latviešu slavenie rakstnieki par viņiem izsakās tā:
„Strēlnieks ir tikpat vērts cik viņš pats sver zeltā”, un „ Strēlnieki ir kā ozoli, viņi nevis lokās, bet lūzt”. Kaut vai šīs rakstnieku rindas liek aizdomāties par viņu paveikto. Par to kā viņi vinnēja vāciešus, lai tie kārtējo reizi nepakļautu latviešus, par to kad viņi zināja to, ka vāciešiem, pret kuriem viņiem būs jācīnās, ir daudz labāki un stiprāki ieroči, kad pašiem bija ( dažiem nebija) vecāka ražojuma ieroči ar ne tik lielu spēku, viņi turpināja doties cīņā, jo viņu starpā valdīja patriotiskās (dzimtenes mīlestības) jūtas un gars.