Latvijas Republikas politikas un ekonomikas ieguvumi un neveiksmes no 1918. – 1934. gadam

Latvijas Republikas politikas un ekonomikas ieguvumi un neveiksmes no 1918. – 1934. gadam.

Izmantojot izveidojošos stāvokli Krievijā un Vācijā, kuras bija cietušas pēc 1. pasaules kara, 1918. gada 18. novembrī lielā steigā tika izveidota Latvija. Bija ielikti tikai mazi pamati Latvijas izveidošanai. Turpmākajos gados valsts attīstījās un sāka veidoties par demokrātisku republiku.

Situācija pēc neatkarības pasludināšanas patiešām bija smieklīga. Valsts teritorija bija tikai Nacionālā teātra ēka, kurā tikai pasludināta Latvija. Kā arī netika izstrādāti nekādi valsts likumi. Tāpēc viena no pirmajām darbībām bija satversmes Tautas Padomes sasaukšana. Tā

ā
ās uzdevums bija sagatavot tautu, lai varētu notikt vēlēšanas Satversmes sapulcei. Tautas Padome bija uzdevumu augstumos un tā guva panākumus vairākās jomās.

Kopumā 18. novembra notikums ir ieguvums Latvijas Republikas politikai, jo tika gūta pieredze, kas bieži vien bija nenovērtējama valsts attīstībai. Situācija bija pārāk izdevīga, lai nemēģinātu proklamēt neatkarīgu Latvijas Republiku Tālākie notikumi pierādīja, ka 18. gadu pasākumi atstāja pozitīvu iespaidu uz Latvijas valsts izaugsmi.

Nākamajos gados valdība nodibināja attiecības ar Vāciju, jo Latvijā joprojām atradās vācu karaspēks, bet Latvijai nebija savas ar
r
rmijas. Vācija atzina pagaidu valdības valdīšanu Latvijas teritorijā. Manuprāt, šis solis bija izdevīgs Latvijai, jo iespējamais ienaidnieks pārtapa par sabiedroto, kuru varēja izmantot kā ieroci cīņā pret lieliniekiem. Taču no otras puses šis solis lika tautai apšaubīt pagaidu valdību, jo at
t
tjaunojās vācbaltiešu ietekme Latvijā. Tāpēc Pēteris Stučka un pārējie lielinieku atbalstītāji 1918. gada 17. decembrī izveidoja Latvijas Sociālistisko Padomju republiku, un jau nākamā gada janvāra beigās gandrīz visa Latvijas teritorija nonāca Stučkas varā. Latvija nonāca krustcelēs, jo nācās izvēlēties mazāko starp 2 ļaunumiem, un tā kā vēsturiski skatoties latvieši vairāk gribēja atbrīvoties no vāciešiem, vairāk tika atbalstīti boļševiki. To var uzskatīt par neveiksmi, jo lielinieki neatzina neatkarīgu Latviju.

Tālākās latviešu un vācu karaspēku aktivitātes padzina lieliniekus līdz Latgalei, taču tad, vācieši mēģināja apgāzt pagaidu valdību un izveidojās A. Niedras vācbaltiešiem izdevīga valdība, kura tika apgāzta pēc 2 mēnešiem.

Pozitīvi ir tas, ka pagaidu valdība meklēja arī sabiedrotos kaimiņu zemēs. Tā kā Anglijai tas likās izdevīgi, viņi arī sponsorēja latviešus. Pateicoties arī Antantes atbalstam latviešu armija sp
p
pēja padzīt Bermonta un R. Fon de Golca armijas no Rīgas.

1919.-1920. gados latviešu politiķi cītīgi mēģināja panākt to, ka Latvija tiek atzīta par neatkarīgu valsti de jure. Tika parakstīti miera līgumi gan ar Vāciju, gan ar Krieviju, tādējādi varēja vieglāk izcīnīt atzinību starp pārējām Eiropas un pasaules valstīm. Milzīgi nopelni bija Z.A. Meierovicam, kura darbs un pieredze palīdzēja Latvijai parādīties starptautiskajā līmenī. Tad 21. gada 26. janvārī Antantes Augstākā padoma atzina Latviju de jure.

Tā kā Latvija bija tikai pusceļā līdz pilnvērtīgas valsts iz
z
zveidei, vajadzēja turpināt aktīvu politisko darbību. Laika periodā no 1920. līdz 1922. gadam Latvijā bija Satversmes sapulces darbība. Valstī notika vēlēšanas, kurās uzvarēja LSDSP. Satversmes izveidošana bija milzīgs solis un tā veikšana noritēja diezgan droši, un tika veikti pasākumi, kas piepildītu izvirzītos mērķus: pamatlikuma izstrādāšanu un agrārās reformas izstrādāšana. Īpaši pateicoties agrārajai reformai Latvijas zemes patiešām nonāca latviešu rokās. Jau 1929. gadā tika sasniegts pirmskara ražošanas līmenis, kas liecināja par reformas efektivitāti.

Nākamos 12 gadus no 1922. gada Latvijā notika valsts lēnā uzlabošana. Tika pielaboti likumi un vērota tautas reakcija uz pastāvošo iekārtu. Šajā laika periodā visvieglāk bija pamanīt pieļautās kļūdas Latvijas Republikas Satversmē. Viss notika pārāk ātri, lai valsts iedzīvotāji pārkārtotu savas dzīves un pierastu pie pastāvošās iekārtas. Latvijā vairāk nekā puse iedzīvotāju bija zemnieki, tādējādi trūka vidusšķiras, kas veido liberālu demokrātisku valsti.

Vēl neveiksmīgi tika kontrolēta partiju darbība valstī. Jo valstī bija daudz partiju, mazas un lielas, bet neviena partija nekad neguva pārliecinošu virsroku, tāpēc bieži mainījās valdība, kas nevarēja labi atspoguļoties uz valsts attīstības centieniem. Kā arī valsts ierēdņiem trūka pieredzes valsts kontrolēšanā un nebija politisku tradīciju, kā tas ir valstīs ar stipriem demokrātiskajiem pamatiem.

20.gs 20ajos gados valsts pamazām sāka pāriet no lauksaimniecības un rūpniecību, jo 60% iedzīvotāji bija nodarbināti lauksaimniecībā, kas deva 35 % no nacionālā kopprodukta. Latvijas ekonomika no tā tikai ieguva, jo lauksaimniecības tehnika bija veca un tās modernizācija bija apgrūtinoša. Taču ekonomika varēja attīstīties straujāk, bet tai trūka labi izplānota tautsaimniecības plāna, uz kura varēja balstīt ekonomiku.

Secinājuma gribētu pateikt, ka, manuprāt, centieni pēc Latvijas neatkarības iegūšanas bija pareizi, jo situācija bija labvēlīga šī pasākuma īstenošanai. Protams, ka valsts veidošanā bija kļūdas, bet tomēr, ja tā padomā, mērķis agri vai vēlu ir panākts un nav zināms, vai tas tā būtu, ja lietas mainītos tajā laika periodā. Satversmes un agrārās reformas izstrādāšana notika ļoti veiksmīgi un tikai 2 gadu laikā. Pārsvarā neveiksmes politikā un ekonomikā bija tādēļ, ka nebija valsts ierēdņi nebija pietiekami pieredzējuši valsts pārvaldīšanas jomā. Un, protams, lielākais ieguvums ir tas, ka tika pasludināta neatkarīga valsts un Latvija pierādīja, ka tā spēj funkcionēt.

Leave a Comment