Latvijas valsts 1920. – 1940.
Iekšpolitika.
Pēc 1920. gada bija noslēgušās brīvības cīņas. Laikā no 1920 līdz 1922. gadam darbojās satversmes sapulce, kas savas darbības laikā pieņēma konstitūciju, zemes reformu. Satversme apstiprināja Latvijas Republikas simboliku – himnu ‘’Dievs, svētī Latviju!’’, sarkanbaltsarkano karogu un ģerboni.
3. Saeimas vēlēšanās piedalījās 120 saraksti, bet 4. Saeimas vēlēšanās – 103 saraksti. Visās Saeimās bija 2 izteikti līderi. Kreiso partiju centrā bija LSDSP, labējo bija Zemnieku savienība.
Latvijas valsts prezidents no 1922. līdz 1927. gadam bija Jānis Čakste. Par nākamo prezidentu ievēlēja Demokrātiskā centra pārstāvi Gustavu Zemgali, kurš amatu pildīja līdz 1930. gadam, kad viņu nomainīja LZS pārstāvis Alberts Kviesis, kurš bija prezidents līdz 1936. gadam.
Visu Saeimu darbības laikā tika veikts liels darbs likumdošanas jomā. Pavisam tika pieņemti 1122 likumi, kas nodrošināja Latvijas Republikas Pilsoņu politisko vienlīdzību un demokrātiskās brīvības, kā arī vispusīgu saimniecisko attīstību.
No 1934. līdz 1940. gadam Latvijā bija Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas sākās 1934. gada 15. maijā, kad K. Ulmanis apcietināja sociāldemokrātu un citu kreiso partiju līderus un atlaida Saeimu. Apvērsums noritēja bez asinsizliešanas un ievērojamām sadursmēm. Likumdošanas funkcijas pārņēma Ministru kabinets, kura vadību uzņēmās K. Ulmanis.
Lauksaimniecība un ražošana
Lauksaimniecība
Agrārā reforma krietni mainīja saimniekošanas sistēmu Latvijas laukos. Tika likvidētas lielās muižu saimniecības. Zemes īpašnieku īpatsvars laukos pieauga no 39% līdz 77%. Lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības pieauga, palielinājās ražība, lopu skaits. Valsts ne tikai pilnībā apgādāja sevi ar lauksaimniecības produktiem, bet varēja tos eksportēt. Pēc statistikas rādītājiem, salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm Latvija 30. gadu beigās bija lauksaimnieciski visattīstītāko valstu pirmajā sešiniekā.
Ražošana
Rūpnīcu un fabriku evakuācija uz Krieviju Pirmā pasaules kara laikā, kā arī kara postījumi bija pilnībā iznīcinājuši Latvijas rūpniecību.
1935. gadā tika dibināta Latvijas Kredītbanka, kas juridiski bija privāta akciju banka, bet faktiski valsts banka, kurai valdība bija piešķīrusi arī īpašas tiesības atveseļot vai likvidēt grūtībās nonākušos uzņēmumus, dibināt jaunus lieluzņēmumus, risināt parādu jautājumus. Sākās t. s. Nacionālo uzņēmumu jeb valsts kontrolēto akciju sabiedrību dibināšanas process. Tā izveidojās a/s ‘’Laima’’, ‘’Aldaris’’, ‘’Kaļķis’’, ‘’Maiznieks’’, ‘’Dzirnavnieks’’, ‘’Šīferis’’ u. c. 1939.gadā Latvijā bija pilnībā vai daļēji nodibināts valsts monopols smagajā rūpniecībā, celtniecības materiālu ražošanā, elektrības ražošanā, tabakas, alus, saldumu ražošanā un tekstilrūpniecībā. Tādejādi palielinājās valsts ietekme ekonomikā.
Liela nozīme Latvijas elektrifikācijā bija Ķeguma hidroelektrostacijai. To uzbūvēja ar zviedru speciālista palīdzību. Ķeguma HES sāka darboties 1939. gada oktobrī. Pēc jaudas – 70 000 kW – tā bija lielākā Baltijas valstīs.
Izglītība un kultūra
Likums par izglītību bija viens no pirmajiem Latvijas likumiem – Tautas padome to pieņēma 1919. gada 8. decembrī. Latvijā ieviesa obligāto pamatizglītību no 6 līdz 16 gadu vecumam. Visas mācību iestādes dalījās trijās pakāpēs. 1. pakāpe – sešgadīga pamatskola, 2. pakāpe – četrgadīga vidusskola – ģimnāzijas, tehnikumi, tirdzniecības skolas utt., 3. pakāpe – augstākā izglītība. Pamatizglītība bija par brīvu.
Pirmajos desmit Latvijas Republikas gados iznāca tikpat daudz grāmatu latviešu valodā cik iepriekšējos 330 gadus kopā. Visvairāk tika izdota daiļliteratūra, bet no 1923. gada pieauga arī fundamentālo un zinātnisko izdevumu apjoms.
1940. gadā Latvijā bija 479 grāmatu apgādi. Lielākais apgāds bija a/s ‘’Valters un Rapa’’. H. Rudzītis 1926. gadā nodibināja grāmatu apgādu ‘’Grāmatu Draugs’’. Izdodot ļoti lētas grāmatas, t. s. lata grāmatas, viņš ieviesa jaunus principus grāmatu izplatīšanā, kas bija virzīti uz masveidīgu grāmatu pirkšanu.
Samērā populāri bija laikraksti ‘’Latvis’’, ‘’Sociāldemokrāts’’, ‘’Brīvā zeme’’, Valdības vēstnesis’’, žurnāli ‘’Atpūta’’, ‘’Nedēļa’’, ‘’Ilustrētais žurnāls’’, ‘’Daugava’’ un ‘’Burtnieks’’.
Latvijas neatkarības gados teātra māksla sasniedza augstu māksliniecisko un profesionālo līmeni. Rīga lepojās ar to, ka neatkarības laikā tā bija kļuvusi par Eiropas atzītu teātra pilsētu. 1919. gadā tika dibināts Latvijas Nacionālais teātris. Vairākus gadus teātri vadīja Rainis. 1920. gadā tika dibināts Dailes teātris, kas izcēlās ar novatorismu un jaunu izteiksmes formu meklējumiem. 1925. gadā dekoratīvo mākslu izstādē Parīzē par inscenējuma attēliem Dailes teātris ieguva Grand Prix, bet viss ansamblis – goda diplomu.
Tika sacerētas pirmās latviešu komponistu oriģināloperas – Alfrēda Kalniņa ‘’Baņuta’’, Jāņa Mediņa ‘’Uguns un nakts’’, ‘’Sprīdītis’’ un citas.
Latviešu tēlnieki radījuši daudzus izcilus darbus, tomēr varenākie un katram latvietim pazīstamie ir tēlnieka Kārļa Zāles izveidotais Brāļu kapu komplekss un Brīvības piemineklis.
Lai veicinātu garīgās kultūras attīstību, 1920. gada 18. novembrī tika dibināts Kultūras fonds. Līdz 1938. gadam Kultūras fonds pabalstos bija izsniedzis 17 milj. Latu, par fonda līdzekļiem bija ierīkotas 782 tautas bibliotēkas un 2208 skolu bibliotēkas.