Lielā Depresija

Darbs biznesa ekonomikā

Lielā depresija.

Lielā depresija ir saimniecisko grūtību periods Amerikas Savienoto Valstu starpkaru posmā. Šis laiks kopumā bija sociālpsiholoģiska reakcija pēc divu gadu desmitu nemitīgas ražošanas izaugsmes.

Par Otrā pasaules kara cēloņiem uzskata pasaules politisko situāciju pēc Versaļas līguma 1. pasaules kara beigās, un Lielās Depresijas ekonomisko sabrukumu, kura ietekmē plauka nacionālisms un militārisms, piemēram, Vācijā un Itālijā.

Ļoti smagu un ilgstošu krīzi sauc par depresiju.

Lielās depresijas cēloņi:

ASV bija vājas arodbiedrības, kas necīnījās par lielām algām. Strādnieki par mazām algām nevarēja da

a
audz atļauties un ņēma aizņēmumus no bankām, kuras tiecās pēc peļņas no aizdevuma procentiem, nekontrolējot vai cilvēki spēs atdot parādu.

Akciju cenas bija krietni augstākas nekā to vērtība un ,lai palielinātu savus ienākumus, cilvēki labprāt pirka akcijas, vēlāk tās pārdodot. Cilvēkiem radās šaubas par akciju reālo vērtību un tās sāka masveidā pārdot un to cenas katastrofāli kritās.

Starpkaru posmā ASV notika strauja attīstība, bija liela izaugsme, daudz brīvu zemju, iebrauca daudzi imigranti, kuri sagādāja lētu darbaspēku. Eiropas valstis, kurās pēc kara tr
r
rūka daudzas preces, labprāt pirka amerikāņu ražojumus. Amerikāņi nepētīja tirgu, bet paļāvās, ka viņu ražojumiem vienmēr būs daudz pircēju, tomēr ar laiku tas pircēju skaits saruka. Kā arī Eiropas zemes atguvās no kara un pašas uzsāka ražošanu un ASV radās li
i
iekās preces jeb „pārprodukcija”.

Lielās depresijas ietekme :

Uz:

ASV:

1929.gada oktobrī Ņujorkas biržā pēkšņi sāka krist akciju cenas un, lai nezaudētu naudu, akciju īpašnieki steidzās tās pārdot, palielinot cenu kritumu vēl vairāk. Daudzas akcijas bija pirkušas bankas, tādejādi cilvēki steidzās noguldīto naudu izņemt, lai arī tā neietu zudumā, kā rezultātā sākās banku bankroti.

Uzņēmējiem sāka trūkt līdzekļu, pārtrauca savu darbību, tika atlaisti darbinieki. Bankrotēji veikali, zemniekiem nebija vairs kam pārdot ražu. Valstī veidojās saimniecisks panīkums, kas ilga vairākus gadus.

Eiropu:

Lauksaimnieciskās produkcijas ražošana pārsniedza pasaules tirgus iespējas. Francijā vīna ražošana samazinājās par divām trešdaļām. Zemnieku sacelšanās izraisījās Īrijā, Spānijā, Sicīlijā, Rumānijā. Anglija, kurā par lauksaimniecību nerūpējās, ļāva lauksaimniecībai izmirt- tur izzuda divas trešdaļas kviešu sējumu platības. Dānija modernizēja lauksaimniecību, pievēršoties vienīgi lopkopībai. Vācija un Francija ve

e
eica aizsardzības pasākumus cenu saglabāšanai. Veidojās masveida izceļošana, daudz izceļoja no Itālijas, Spānijas, Austrijas, Ungārijas. Tas bija veids kā samazināt sociālo spriedzi.

Grūtības radīja arī tas, ka ražošanas izmaksas bija neelastīgākas par cenām, jo algas kopumā netika atbilstīgi samazinātas vai arī tika neatbilstīgi samazinātas apstākļos, kad uzņēmumu strādnieki strādāja ar novecojušam mašīnām un iekārtām. Dažās zemēs situāciju saasināja krītošās un vienlaikus svārstīgās un neaprēķināmās zelta cenas. Tādēļ valdībai vajadzēja veikt attiecīgus pasākumus un iejaukties ekonomikā. Lielā depresija izbeidza ekonomiskā liberālisma valdīšanu. No
o
o visām industriālajām zemēm tikai Anglijā saglabājās neierobežota tirdzniecības brīvība. Kopš šā brīža savstarpēji konkurēja ne tikai lielās firmas, bet arī nācijas.

Politiskā ziņā šim procesam bija tālejošas sekas- gandrīz visās Eiropas zemēs 19.gs. 70. Gadu otrajā pusē notika iekšpolitiskas krasa maiņa konservatīvisma virzienā, lai gan tā uzreiz neskāra ekonomiku un sociālās norises.

Rezultāts:

Fabriku sistēma kļuva par dominējošo ekonomikas organizācijas formu, brīvais algotais darbs- par iedzīvotāju galveno ienākumu veidu.

Ekonomika bija izvērsusies starptautiskā mērogā. Izejvielu tirgus pieauga, iesaistot pasaules tirdzniecībā arvien jaunus tās reģionus.

Pasaule būtībā kļuva ekonomiski plurālistiska. Anglija vairs nebija vienīgā industriāli attīstītā valsts. Starptautiskā kapitāla tirgū valdošā bija Anglija. 1914.g.

Radikāli izmainījās kapitālistisko uzņēmumu struktūra un to modus vivendi.

Līdz ar pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugumu un to reālo ienākumu līmeņa celšanos veidojās masu preču tirgus, kas līdz tam galvenokārt bija ierobežots ar pārtikas precēm un apģērbu, tika virzīts tikai uz pamatfunkciju apmierināšanu. Dzīvē ienāca ārkārtīgi plašs preču klāsts.

Pieauga darba vietu skaits publiskajos un privātajos birojos un citos dienestos.

Pieauga valsts un publiskā sektora ietekme uz ekonomiku.

Jamaikas agrāro “banānu” ekonomikai liels trieciens bija Lielā Depresija (1929-1933). Tā atguvās II pasaules kara laikā, piegādājot pārtiku un izejvielas Lielbritānijai. 1944. gadā visiem pieaugušajiem tika piešķirtas balsstiesības, un 1947. gadā sala ieguva faktisku autonomiju no Lielbritānijas. Jamaika 1962. gadā izstājās no Vestindijas federācijas, un 1962. gadā pēc referenduma proklamēja pilnīgu neatkarību. Kopš tā laika salas politika un ekonomika attīstījās kā pa viļņiem. Pirmsvēlēšanu cīņas gandrīz vienmēr notikušas ar asiņainām sadursmēm.

Izmantotā literatūra:

1.Andris Rubenis, „19.gs. kultūra Eiropā”, apgāds „Zvaigzne ABC” 2002, 152.- 155.lpp

2.L.D. Vilnis Purēns, „Pasaules vēsture pamatskolai 4.daļa. Mūsu laikmets. , izdevniecība „Raka” 2005, 335.lpp

Leave a Comment