18. gadsimta beigās Francija tika uzskatīta par vienu no vadošākajām Eiropas valstīm. Francijā dzīvoja piektā daļa eiropiešu, un arī vairums citu tautu iedzīvotāju uzskatīja Franciju par Eiropas civilizācijas centru. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Lielā franču revolūcija guva tik plašu atskaņu pārējā Eiropā. Tā ir atstājusi jūtamu ietekmi arī mūslaiku sabiedrībā. Ar tās mantojumu saskaramies ik uz soļa. Būtisku iespaidu tā ir atstājusi arī uz sabiedrības vērības sistēmas, politiskās domāšanas un likumdošanas veidošanos laika posmā no 19. līdz 21. gadsimtam. Šī revolūcija ir uzskatāma par vienu no Rietumu civilizācijas vēstures dzinējspēkiem. Mūsdienu vēstures zinātnē dominē viedoklis par daudzu cēloņu kompleksu un vēsturisko apstākļu sakritību.
Manuprāt, trīs būtiskākie cēloņi bija : sliktā ekonomiskā un politiskā situācija valstī; aristokrātijas pretošanās jebkādām reformām un nesaskaņas starp vairākiem cilvēku kārtām.
Ekonomiskā un politiskā situācija valstī bija krasi pasliktinājusies. Septiņgadu karš un palīdzība Ziemeļamerikas kolonijām Neatkarības karā pret Angliju bija smagi iedragājusi Francijas finanses. Francijai arī bija liels ārējais parāds, tādēļ tika ieviesti vēl lielāki nodokļi. Cenas nemitīgi cēlās; it īpaši maizes augstā cena dzina izmisumā nabadzīgākos iedzīvotājus. Situāciju vēl smagāku darīja 1775., 1785. un 1789. gada neražas. Līdz ar to muižnieki kā kompensāciju niecīgajiem ienākumiem aplika zemniekus ar vēl augstākiem nodokļiem. Daudzi zemnieki to neizturēdami, devās meklēt darbu uz pilsētu, taču, tur nonākuši, saprata, ka nabadzība pilsētās ir pat augstāka nekā laukos, devās atpakaļ. Iestājās vispārējs bezdarbs un to raksturoja augsts nabadzības līmenis valstī. Pieauga arī galma izdevumi. Valstī iestājās liela ekonomiskā krīze. Lielu neapmierinātību ar pastāvošo iekārtu valstī pauda arī buržuāzija, kurai piederēja milzīgi kapitāli, bet nebija politisko tiesību. Buržuāzija arī vēlējās ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu un virzīt valsts dzīvi sev vēlamā virzienā.
Arvien lielākas grūtības monarham sagādāja aristokrātijas ierobežošana, un arvien vairāk aristokrāti vēlējās iegūt lielākas privilēģijas, kā arī viņi pretojās jebkādām reformām un modernizācijas centieniem, baidoties zaudēt savas priekšrocības, sevišķi – tiesības nemaksāt nodokļus. Aristokrātu spiediena dēļ Luijs XVI atcēla finanšu ministru Ansu Robēru Žaku Tirgo no amata, jo viņš iestājās par brīvu tirdzniecību, zemes racionālu izmantošanu un standartizētu, vienotu valsts pašpārvaldi, vienotu nodokļu politiku, kā arī iedzīvotāju kārtu atšķirību mazināšanu.
Tā kā Francijā bija ļoti attīstītas kārtu un slāņu atšķirības, tās noveda līdz pat savstarpējam kārtu un grupējumu naidam. Sabiedrība, īpaši zemnieki, neapmierinātību izrādīja ar baznīcas varu. Katram strādniekam baznīcai bija jāmaksā nodokļi plus vēl desmitā tiesa, kas zemniekus pamatīgi saniknoja, jo šī desmitā tiesa bieži vien nonāca baznīckungu kabatās, kuri to izlietoja pēc saviem ieskatiem.
Protams, revolūciju izraisīja vēl vairāki cēloņi un vēsturisko sakritību kopums. Visi šie faktori
saāsiāja slikto situāciju valstī un bija laba augsne revolūciju ideju attīstībai.