LIELAIS ĶĪRIS
Referāts bioloģijā
2001
Saturs
Ievads……………………………………………………………………………………..3
Sistemātika………………………………………………………………………..4
Bioloģija…………………………………………………………………………………5
Nozīme……………………………………………………………………………………7
Aizsardzība……………………………………………………………………………..8
Izmantotā literatūra…………………………………………………………………..9
Pielikums………………………………………………………………………………10
Ievads
Putni dzīvo visās zemeslodes malās. Tie ir visdažādākie pēc izskata, dzīvesveida, dzīvesvietas. Daži dzīvo uz sauszemes, citi ūdenī. Ir zināmas apmēram 9000 putnu sugas, un katrai no tām piemīt kas īpašs kā dēļ tā atšķiras no citām.
Lielais ķīris mīt pilsētās, pilsētu nomalēs un citur, kur tuvumā ir jūra, kāda upe vai ezers. Lielais ķīris ir vispopulārākā un visbiežāk sastopamā kaija. Ķīru barība ir sīkās zivis (šie putni nespēj ienirt, lai noķertu lielākas) un kukaiņi. Tādēļ arī ķīri ir ļoti nozīmīgi cilvēku dzīvē. Diemžēl pēdējā laikā ķīru koloniju skaits Latvijā ir samazinājies, tāpēc pret šiem putniem jāizturas saudzīgi, tāpat jāsargā arī ķīru populārākās koloniju vietas.
Sistemātika
Valsts…………………………dzīvnieku
Apakšvalsts…………………daudzšūņu
Tips……………………………hordaiņu
Apakštips……………………mugurkaulnieku
Klase………………………….putnu
Kārta………………………….zvirbuļveidīgo
Dzimta……………………….kaiju
Ģints………………………….ķīris
Suga…………………………..upes
Bioloģija
Ķīris ir vibiežāk sastopamā kaija. Pavasarī tam ir balts ķermenis, zilpelēki spārni, tumšbrūna galva un balta aste, bet rudenī otrādi – melna aste un balta galva ar melnu plankumu pie acīm. Jaunie ķīri ir brūnganpelēki, ar baltām galvām, melnu astes galu un neskaidri baltām krūtīm.
Ķīri parasti apmetas šaurlapu vilkuvālīšu vai niedru ceriem aizaugušos ezeros un upes grīvās. Babītes, Engures, Juglas un citos ezeros tie sastopami lielās un mazās kolonijās.Vislielākajā skaitā ķīri sastopami seklajos piejūras ezeros. Taču pēdējos gados Latvijā to koloniju skaits ir manāmi samazinājies. 1986. gadā Latvijā ligzdoja ap 110000 pāru.
Ligzdu ķīri taisa uz ciņiem vai peldošām zāļu saknēm. 75% pašreizējā skaita ligzdo dažādos ezeros uz virsūdens augāja, retāk – smilšainām saliņām; 16% līdzīgās vietās Daugavas, Lielupes un Ventas vecupēs; 6% zivju dīķos; 3% ligzdo uz Daugavas sērēm un salām, kūdras un dolomīta karjeros, purvos, lagūnās jūras krastā, attīrīšanas iekārtās. 53% populācijas izvietoojušies lielu pilsētu (Rīgas, Liepājas, Ventspils) teritorijā vai to tiešā tuvumā.
Ķīri dēj 2 – 3 zaļganas, olīvdzelteniem vai brūniem plankumiem izgreznotas visai lielas olas. Lielo ķīru mazuļi ir ligzdbēgļi. Pēc izšķilšanās ķīri mazuļus baro ar daļēji sagremotu barību. Pieaugušie putni ēd tārpus, zivis, kukaiņus, kāpurus, grauzējus, citus sīkus zīvniekus, pārtikas atkritumus.
Ķīri barības meklējumos mēdz arī aizklīst visai tālu no kolonijas vietas, tie redzēti barojamies laukos un tīrumos, pie fermām, zvēraudzētavām, arī pilsētās.
Interesants atgadījums bija kādā lielākā ķīru kolonijā – Pungā, Juglas ezera galā. Kad ķīriem izšķiļas mazuļi, tos apdraudvārnas, vanagi, lapsas, zebiekstes, seski, jenotsuņi, un citi laupītāji, bet visdrausmīgākais ķīru ienaidnieks – niedru lija – apmeklēja koloniju katru dienu. Dežurējošie ķīri nemaz nenogaidīja lijas parādīšnos, bet jau laikus devās tai pretī. Viņas labi zināja,no kurienes draud briesmas. Divu kilometrus no kolonijas, Juglas ezera galā, biezā cerā atradās niedru lijas perēklis. Uz turieni viņa katru dienu aiznesa ķīru mazuļus. Līdzko, spārnus plaši vēcinādams, no niedrēm paceļas brūns, liels putns gaišu, zilganpelēku galvu un dodas uz ķīru koloniju, tie tūdaļ uzsāk uzbrukumu un ar lielu spēku cita pēc citas pikē uz liju. Niedru lija nemaz neuztraucas par to, ka dažs drosmīgs ķīris tai gandīz ieklūp mugurā. Ja ķīris tuvojas par daudz droši, lija pēkšņi apmetas uz muguras un ar saviem asajiem nagiem cenšas kaijai iecirst, bet tad pati paātrina lidošanu un drīz jau ir klāt pie kolonijas.Izdzirdušas trauksmes saucienus un pamanījušas plēsones tuvošanos, visi kolonijas ķīri paceļas spārnos un, skaļi brēkdami, dodas pretī. Lija nenobīstas, bet lido vēl ātrāk uz priekšu. Ķīri panikā sajūk nekārtīgā mudžeklī. To izmantojot, lija strauji metas kolonijā un laižas zemē. Mazie ķīrīši, mātes brīdināti, cenšas paslēpties ceros. Tie, kas to nav paspējuši, tiek sagrābti lijas nagos un pēcāk nokļūst plēsoņas guzā. Kad guza ir pilna, lija paceļas spārnos un dodas atpakaļ. Dežurējošie ķīri to pavada līdz pat perēklim, kur liju sagaida četri gaišās pūkās tērpušies mazuļi.
Pagāja ilgs laiks, kamēr kolonijā atkal iestājās miers. Ķīru ģimenes bija galīgi sajukušas. Vecāki nevarēja atrast savus bērnus, un bērni – savus vecākus. Dažreiz un kāda ķīra saucieniem piesteidzās kaimiņienes bērni un prasīja, lai tos pabaro. Saniknotā krustmāte tad deva neīstajiem bērniem tādus belzienus ar spārniem, ka tie nevarēja vairs uz kājām nostāvēt. Tad atkal kaimiņu starpā izcēlās ķildas un plūkšanās. Bet tur nekā nevarēja līdzēt, jo ķīru kolonijā pastāvēja tāda kārtība: katram ķīrītim pēc balss un izskata jāpazīst savi vecāki.
Lielie ķīri bieži vien ir apvienojušies kolonijās ar mazajiem ķīriem, kas izskata ziņā daudz neatšķiras no lielākajiem ciltsbrāļiem. Taču, ja abi lidos blakus, vigli varēs tos atšķirt pēc lieluma.
Arī mazo ķīru olas ir līdzīgas lielo ķīru olām pēc krāsas, taču tās ir daudz mazākas.
Ķīri ir gājputni. Ziemo galvenokārt Rietumeiropā, taču reizēm arī paliek Latvijā un ikgadējo ceļojumu neveic.
Latvijā apgredzenoti ķīri ir atrasti Vidusjūras piekrastē, Adrijas un Ligurijas jūru krastos, Šveices ezeros un Baltijas jūras dienvidrietumdaļā.
Nozīme
Ķīri tiek uzskatīti par cilvēkiem nekaitīgiem un pat labvēlīgi nozīmīgiem putniem. Klejodami pa pļavām un laukiem, viņi iznīcina daudz kukaiņu un kāpuru. Tādēļ cilvēkiem ir mazāka nepieciešamība lietot mākslīgos kaitēkļu apkarotājus, kas grauj lauku un pļavu dabīgo stāvokli kā arī iznīcina daudzus citus nekaitīgus augus un dzīvniekus.
Kaut arī ķīri barojas arī ar zivīm, viņi nenodara īpaši lielu postu zemūdens iemītnieku dzīvei. Viņi nespēj ienirt, tādēļ ķer tikai tās zivis, kas peld pa ūdens virsējiem slāņiem.
Ķīri ir dabīgās barības ķēdes neatņemama sastāvdaļa.
Kaut arī ķīru mazuļi ir iecienīta plēsīgo putnu barība, plēsēji tomēr no tiem baidās un reti ierīko ligzdas ķīru koloniju tuvumā. Tas pasargā no plēsīgo putnu terora arī daudzus citus kolonijā un tās apkārtē dzīvojošos dzīvniekus.
Laikā, kad aktīvi tika palielināts pīļu skaits Latvijas ezeros, pīļu apmetņu tuvumā tika mākslīgi izveidotas arī ķīru kolonijas, lai tās atbaidītu pēc pīļu mazuļiem tīkojošos plēsējus.
Noteikti jāņem vērā arī ķīru estētiskā nozīme. Kaijas taču ir neatņemama jūrmalas sastāvdaļa. Arī mākslā, glezniecībā, kaiju dzimtas pārstāvji noteikti tiek iekļauti jūras ainavā.
Aizsardzība
Lielais ķīris nav iekļauts Sarkanajā grāmatā. Taču, tā kā ķīri ir dabā un cilvēku dzīvē noderīgi putni, tos nedrīkst iznīcināt. Īpaši jāņem vērā fakts, ka pēdējos gados ķīru koloniju skaits latvijā ir stipri sarucis.
Ķīri veido posmu no dabā pastāvošās barības ķēdes – tie ēd sīkos dzīvnieciņus un kukaiņus, bet paši ir barība lielākiem plēsīgajiem putniem un dzīvniekiem. To izzušana varētu radīt nelīdzsvaru dabā.
Jāsaudzē ir ne tikai paši putni, bet arī vietas, kur tie labprāt ligzdo, jo, ja tiks iznīcināti ezeri, kur ķīri veido kolonijas, diez vai putni vairs lidos uz šejieni, jo tiem nebūs dzīvošanai labvēlīgu apstākļu. Tālāk seko kaitēkļu daudzuma manāma pieaugšana, kas radītu kārtējos traucēkļus. Savukārt citviet veidotos ķīru skaita pieaugšana, kas atkal izjauktu līdzsvaru starp augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem.
Ķīri nav putni, kurus labprāt medī sporta vai pārtikas iegūšanas nolūkos. Arī klaiņojošie kaķi ķīrus īpaši neapdraud. Galvenais iemesls ķīru lēnai iznīkšanai ir dabas piesārņošana.
Izmantotā literatūra
Kārlis Grigulis, “Putnu grāmata”, Latvijas valsts izdevniecība Rīgā, 1964. g. (126. – 128. lpp.)
Viesturs Klimpiņš, “Latvijas putni”, Rīga * Avots *, 1986. g. (70. – 71. lpp.)
Latvijas PSR zinātņu akadēmija, “Latvijas ligzdojošo putnu atlants”, Rīgas zinātņu izdevniecība, 1989. g (179. lpp.)
Pielikums