Koreja (1950. – 1953.)
1945.gadā Koreja pa 38.paralēli tika sadalīta divās zonās. Ziemeļu zonu, kurā dzīvoja viena trešdaļa iedzīvotāju un kurā bija koncentrēts vairums rūpniecības uzņēmumu, okupēja Krievija, bet dienvidu zonu, kurā bija divas trešdaļas un kura galvenokārt bija lauksaimnieciska, kontrolēja ASV. Nebija domāts, ka šim sadalījumam būtu jābūt pastāvīgam, taču, tāpat kā Vācijā, uzvarētāji nevarēja vienoties par abām pusēm pieņemamu vienotu valdību. 1947.gadā ANO atsūtīja komisiju, kura diemžēl neveiksmīgi mēģināja atrisināt šo problēmu. 1948.gadā ANO uzraudzībā Dienvidkorejā notika vēlēšanas, kurās par prezidentu tika ievēlēts Li Sin Mans. Ziemeļkorejā krievi nodibināja Korejas Tautas Demokrātisko Republiku ar komunistisku valdību priekšgalā. Drīz krievi un amerikāņi izveda savas armijas.
Neskatoties uz to, 1950.gada jūnijā Ziemeļkoreja uzbruka Dienvidkorejai. Nav skaidrs, kāpēc komunisti sāka šo karu. Nav arī zināms, vai Ķīna par gaidāmo uzbrukumu zināja, taču 1950.gada pavasarī un vasarā ķīniešu komunistu karaspēks bija sakoncentrēts piekrastes rajonos pretim Formozai (Taivāna). Šķita, ka iebrukums Čana Kaii cietoksnī ir neizbēgams un tam, iespējams, bija jāsakrīt ar uzbrukumu Dienvidkoreijai, taču, tikko uzliesmoja kar, ASV sūtīja savu 7.floti patrulēt Formozas šaurumā un iebrukums kļuva neiespējams.
Daţas stundas pçc kara sâkuma sanâca ANO Drođîbas padomes sçde, kurâ Krievija, protestçdama pret to, ka Íînu nepârstâv Pekina, nepiedalîjâs, lai aicinâtu izvâkt Ziemeďkorejas armiju. Kad rezolűcija tika ignorçta, Drođîbas padome aicinâja ANO dalîbvalstis palîdzçt Dienvidkorejai. Đim aicinâjumam atsaucâs seđpadsmit dalîbvalstis, taču šajā vienībā dominēja ASV karavīri, kurus komandēja ģenerālis Duglass Makārturs, kurš tolaik bija amerikāņu karaspēka pavēlnieks Japānā (starp citu, par šiem izveidotajiem ANO spēkiem un D. Makārturu 10.03.99. bija filma).
Kar ilga gadu. Kad 1950.gada septembrī ANO spēki ieradās Korejā, komunistu neokupēta bija palikusi tikai neliela teritorija ap Pusamu, taču jau pēc trim nedēļām ANO spēki bija atkarojuši visu Dienvidkoreju, un tika pieņemts lēmums turpināt pretuzbrukumu Ziemeļkorejai. Novembra vidū ANO spēki sasniedza Jaludzjanas (Jalu) upi – robežu starp Koreju un Ķīnu. Šajā brīdī kaujās iesaistījās ķīniešu “brīvprātīgie. Ķīniešu spiediens bija tik iespaidīgs, ka ANO spēkiem nācās atkāpties līdz 38.paralēlei. No 1951.gada janvāra līdz jūnijam sekoja ANO spēku otrais pretuzbrukums un, kad jūnijā kaujas beidzās, abi pretinieki atkal nikni skatījās viens uz otru pāri 38.paralēlei.
Sākās sarunas par pamieru, kuras turpinājās divus gadus. Īpaši ilgi nevarēja vienoties par to, vai sagūstītie komunistu karavīri jāatdod Ķīnai, ja viņi paši nevēlas tur atgriezties. Beidzot 1953.gada jūlijā noslēdza pamieru. Miera līgums tā arī nav noslēgts.
SEKAS
Divpadsmit mēnešus ilgais mežonīgais un postošais karš bija izpostījis Koreju, 200 000 cilvēku bija nogalināti un pieci miljoni bija palikuši bez pajumtes. Komunisti bija apvaldīti, ANO autoritāte nosargāta un karš lokalizēts. Bet Koreja palika sadalīta un nesakārtota. Ziemeļkoreja palika komunistiska, bet Dienvidkorejā Li Sin Mina represīvais režīms valdīja līdz 1960.gadam. Šajā gadā tautas sacelšanās viņu piespieda atkāpties no amata. 1961.gadā varu sagrāba militāristi.
Vjetnama (1946. – 1975.)
1945.gada augustā bija skaidrs, ka Vjetmins kontrolē Vjetnamas ziemeļdaļu. Vjetmins Hanojā izveidoja valdību Ho Ši Mina vadībā, kura ātri vien okupēja Vjetnamas dienviddaļu, kura ātri vien okupēja okupēja Vjetnamas dienviddaļu, kura pirms tam septembrī (jau otru reizi šajā gadā) bija pasludināta par neatkarīgu valsti.
1944.gada jūlijā Sabiedrotās valstis Potsdamā bija nolēmušas, ka britiem dienvidos un ķīniešiem ziemeļos vajadzētu pārņemt Indoķīnas valdību no japāņiem. Kad septembra beigās britu karaspēks ieradās Saigonā, viņi pārliecinājās, ka to jau kontrolē Vjetmins. Briti nekavējoties atbrīvoja frančus, kuri drīz vien pārņēma valsts vadību. Ziemeļos savukārt ķīniešu nacionālistu karaspēks nedarīja neko, lai apturētu Vjetminu. Līdz 1945.gada beigām bija izveidotas visu līmeņu Tautas komitejas un tika veiktas sekmīgas reformas, ko atbalstīja Romas katoļu baznīca.
1946.gada sākumā britu un ķīniešu karaspēki tika izvesti, un franči un Vjetmins palika aci pret aci.
1946.gada novembrī sākās astoņus gadus ilgas cīņas. Franču flote no neliela attāluma bombardēja Haifonu, kur tika nogalināti 6000 cilvēku. 1949.gadā franči mēģināja iegūt iedzīvotāju atbalstu, pasludinot Vjetnamu, Laosu un Kambodžu par neatkarīgām valstīm Francijas Savienības ietvaros, taču is pavērsiens nāca par vēlu, un tam bija ļoti niecīgs iespaids. Pa to laiku militārā situācija, kas kara pirmajā pusē bija nonākusi gandrīz vai strupceļā, sāka strauji mainīties par sliktu frančiem. 1953.gada novembrī franču karaspēks ar lidmašīnām tika nogādāts Djenbkenfu kalnu ciematā uz ziemeļiem no Hanojas. Kauja par šo ciematu bija kara beigu fāzes kulminācijas punkts. Nākamajos četros mēnešos vjetnamieši savilka spēkus ap cietoksni, līdz viņu pusē bija milzīgs pārspēks. Franču sakāve bija neizbēgama, un 1954.gada maijā viņi beidza pretoties.
Pēc 1954.gada franču Indoķīnas vietā bija četras atseviķas valstis. Ziemeļvjetnama ar aptuveni 16 miljoniem iedzīvotāju kļuva par komunistisku valsti ar prezidentu Ho ŠI Minu prezidenta amatā. No šīs bāzes komunistu partizāni tika sūtīti uz pārējām trim valstīm – Dienvidvjetnamu, Laosu un Kambodžu, lai turienes iedzīvotājus kūdītu uz apvērsumiem.
No 1954. – 1963.gadam Dienvidvjetnamu pārvaldīja Ngo Din Djems, kura valdība drīzumā pārvērtās despotā. Pret to sacēlās Vjetkongs (Dienvidvjetnamas komunisti), kurš uzsāka partizānu uzbrukumus valdības pārstāvjiem un militārām iestādēm, līdz 1963.gada novembrī Djemu un viņa brāli Nhu militārā valsts apvērsumā nogalināja.
Amerikāņi nevēlējās iesaistīties kaujās, un, partizānu karam sākoties, viņi gribēja Dienvidvjetnamiešu armijai sniegt tikai palīdzību un konsultācijas. 1955.gadā ieradās pirmie ASV padomdevēji, līdz 1961.gadam viņu bija jau 1300. 1962.gadā jau bija acīmredzams, ka Djema valdība nespēj kontrolēt situāciju, un ASV sāka palielināt savus militāros spēkus šajā reģionā. 1963.gadā Dienvidvjetnamā bija 16 000 ASV militāro padomdevēju.
1964.gada augustā Tonkinas līcī Ziemeļvjetnamiešu lielgaballaivas atklāja uguni uz ASV eskadras mīnu kuģiem, kā rezultātā pēc pāris dienām ASV senāts pieņēma rezolūciju, kas deva tiesības prezidentam pretoties bruņotam uzbrukumam. Tas ļāva Džonsonam (toreizējam ASV prezidentam) strauji palielināt karaspēku Dienvidvjetnamā un bombardēt Ziemeļvjetnamu. 1965.gada martā krastā izcējās pirmā ASV jūras kājnieku vienība. Līdz gada beigām Vjetnamā bija jau 150 000 amerikāņu karavīru. 1965.gada februārī sākās Ziemeļvjetnamas bombardēšana.
Laika posmā no 1965. – 1969.gadam ASV karavīru skaits pieauga līdz pusmiljonam. 1965. – 1966.gados notika sīvas kaujas. Komunisti uzbruka komunikāciju līnijām, militārajiem mērķiem un rajonu pilsētām, taču kaujās cieta smagus zaudējumus. Dienvidvjetnamas armija iztīrīja ciematus no nevēlamiem objetiem, ieņēma tos un centās aizsargāt, bet ASV kaujas vienības visumā sekmīgi vajāja un centās sagraut komunistu bruņotos spēkus. Tādēļ 1967.gadā komunisti galvenokārt praktizēja partizānu uzbrukumus. Vjetkonga bataljons mēdza sadalīties neskaitāmās 2-3 cilvēku grupās, kuras pa dažādiem maršrutiem devās uz mērķi. Amerikāņi daudz izmantoja helikopterus. Ļoti smagi cieta civiliedzīvotāji.
Nākamais solis bija piespiest Ziemeļvjetnamu uzsākt sarunas par miera līgumu, graujot civiliedzīvotāju morālo stāvokli. Taču bombardēšana nebija efektīva, tā tikai panāca pretēju efektu – pieauga naids pret ASV un apņēmība pretoties.
1968.gada 31.janvārī komunisti veica pēkšņu ofensīvu – Vjetkongs okupēja ASV vēstniecību Saigonā, notika uzbrukumi visām ASV un dienvidvjetnamiešu militārajām bāzēm, tika aplenktas svarīgākās pilsētas. Uzbrukums sākumā bija ļoti sekmīgs. Tomēr martā amerikāņi pārņēma iniciatīvu savās rokās un atspieda komunistus atpakaļ. Rezultātā 160 000 civilos nogalināja, 2 miljoni bēgļu palika bez pajumtes. Komunisti uz laiku bija novājināti un 1968.gada maijā piekrita sarunām ar ASV Parīzē.
Sarunas turpinājās piecus gadus, taču līdz pat 1972.gada rudenim progress bija niecīgs.
Pēdējais laika posms, kad amerikāņi iesaistījās karā, bija no 1969. līdz 1973.gadam. Prezidenta Niksona mērķis bija samazināt amerikāņu karaspēku: 1970.gada decembrī tā lielums bija 350 000 vīru, bet 1972.gada septembrī vairs tikai 40 000.
1972.gada martā komunisti pēkšņi mainīja taktiku – viņi uzsāka plašu ofensīvu, šķērsojot 17.paralēli ar papildu uzbrukumiem Dienvidvjetnamas centrālajos un dienvidu rajonos. Sākumā komunistiem ļoti labi veicās – viņi okupēja plašus Dienvidvjetnamas apgabalus. Viņi bija tikpat labi bruņoti kā dienvidvjetnamieši, taču daudz profesionālāki un apņēmīgāki. Dienvidvjetnamas karaspēks bija sadrumstalots, tam bija slikta vadība un nebija vēlēšanās pretoties, kā rezultātā atkal bija milzumdaudz kritušo civil.o un karavīru. Septembrī ofensīva beidzās.
1973.gada janvārī ASV, Ziemeļvjetnama, Dienvidvjetnama un Vjetkongs parakstīja vienošanos par uguns pārtraukšanu. Dienvidvjetnamiešiem un Vjetkongam bija jāpaliek tajās pozīcijās, kādās viņi atradās uguns pārtraukšanas brīdī; viss ASV karaspēks bija jāizved 60 dienu laikā; bija jārespektē Laosas un Kambodžas neitralitāte un abās šajās valstīs jāizbeidz karadarbība. Tas viss bija jāpārrauga starptautiskai komisijai un apvienotai militārai komisijai.
Uguns pārtraukšana netika ievērota – patiesībā kaujas turpinājās nemitīgi kopš līguma parakstīšanas dienas. Starptautiskās komisijas tika ignorētas. 1975.gada martā notika pēdējā komunistu ofensīva. Dienvidvjetnamiešu armija sabruka – notika masveida dezertēšana, daudzviet nebija nekādas pretestības. Līdz 1975.gada aprīļa beigām komunistu spēki jau bija okupējuši Saigonu.
Laikā no 1965. Līdz 1973.gadam virs Vjetnamas tika nomests 7 miljoni tonnu bumbu. Šis daudzums ir līdzvērtīgs 300 tādām atombumbām, kādas tika nomestas uz Japānu un 90 reižu vairāk, nekā otrā pasaules kara laikā nometa virs Lielbritānijas.
Afganistāna (1975. – 1986.)
Šis karš risinājās starp Krieviju un Afganistānu. Krievi, pamatojot savus mērķus ar revolūcijas atbalstu Afganistānā, vēlējās valsts vadību pārņemt savās rokās. Tas neizdevās. Konkrētāka informācija nebija sameklējama ne vēstures grāmatās, ne internetā.