Rūdolfs Blaumanis
„Salna pavasarī”
Rūdolfs Blaumanis bija latviešu prozaiķis un dramaturgs. Rūdolfs Blaumanis ir viens no latviešu literatūras izcilākajiem rakstniekiem. Viņš ir dzimis 1863. gadā Vidzemē, Ērgļu muižā, pavāra ģimenē. Viņa ģimene bija samērā turīga, jo abus dēlus varēja izskolot. Viņš tēlo cilvēkus, ko dzīvē vada sirdsapziņa un jūtu spēks, parāda personisko un sabiedrisko attieksmju pretrunas, raksturu iekšējās cīņas, izmisumu, sāpes, mīlestību, saltu aprēķinu, cilvēka spēju izturēt, bet arī viņa vājumu un iekšēju konfliktu pārspēka priekšā. Blaumanis ar dziļu izpratni tēlojis cilvēka mīlestību un kaislību, gan tās augšupcēlāju, gan arī postītājspēku.
R.Blaumaņa novele „Salna pavasarī” sastāv no divām daļām: „Ziedi” un „Salna”. Pirmajā daļā R. Blaumanis iepazīstina ar Vanagu māju, kalpiem Lieni un Andru. Noveles sākumā Liene tiek iepazīstināta kā jauna, prātīga, vienkārša lauku meitene, strādīga, mazliet kautrīga un nedroša, pelēkos brunčos, tumši rozā jakā un gaiši rozā lakatiņā. Brīnišķīgais ievziedu laika tēlojums sasaucas ar gavilēm Andra sirdī, jo viņš ir iemīlē¬jies Lienē, bildina viņu un cer ar meiteni apprecēties. Tomēr meitene cenšas izvairīties no atbildes, jo viņai vēl nav gatavs pūrs, lai arī Andrs ir ar mieru viņu pieņemt bez tā. Lienei Andrs nav vienaldzīgs, bet kad puisi māc šaubas par Lienes jūtām, meitene viņu mierina, ka pie kāda cita viņa neies.
Ar salnu rakstnieks asociē bagātā kaimiņu māju saimnieka Mālnieka ierašanos Vanagos, kurš ir noskatījis Lienu un tagad ir ieradies, lai viņu bildinātu. Kad pie viņas ierādās vecais Mālnieks, lai lūgtu roku, Lienē sākās daudzas iekšējās pretrunas. Viņa labi saprata, ka apprecot Mālnieku, kļūs bagāta, taču tādā gadījumā viņa zaudēs Andru un jutīs kaunu no apkārtējiem: “Viņa bija gluži apmulsuse. Tā veča viņa tak nedrīkstēja precēt. Nē, nē, ko tad Andrs, ko pasaule… Bet atraidīt, tādu bagātnieku atraidīt, kura meita to gan darītu?“ Mālnieks ir pārticis saimnieks, 76 gadus vecs, kura mājās trūkst sievietes rokas un tāpēc viņš meklē sievu: “Jau otru gadu tevī noskatos un redzu, tu neesi tāda kā citas gājējas. Tevī ir saimnieces gars. Kad tu pate to nemaz nemanīji, es tevī noskatījos un nosvēru tavu tikumu… Un tā kā tu pievaldi savu mēli, tā tu pievaldi savu roku… Tu nepalaidies uz labu laimi, tu dari visu ar ziņu. Tas rāda saimnieces garu!“ Lienei, kas klausījās viņa vārdos, tas cēla pašapziņu un meitene jutās lepna par uzslavu. Viņai tas bija gods, ka Mālnieks ir noskatījis tieši viņu. Taču, kad Liene nejutās vēl droša par īsto lēmumu, Mālnieks turpina viņu pierunāt: “Dzīvosim kā tēvs ar meitu, kā bērns ar tēvu. Kādas ilgas apdomāšanas te vajaga? Nāc, dot roku un saki „jā“.“
Mālnieka prātīgā un pārliecinošā runa Lieni bija ļoti iespaidojusi un viņa jau bija gatava ar viņu precēties par spīti lielajai gadu starpībai. „Tur pie galdiņa sēdēja sirmgalvis ar pliku galvvidu un plāniem, baltiem matiem, paplānu, garu, sirmu bārdu, grumbainu ģīmi un tādām kā taukos peldošām acīm. Riebums sagrāba Lienes dvēseli. Šī veča sieva! Nekad!… Bet māja! Bet māja un manta, un brīva un viegla dzīve!…” Liene saprata, ka šāda iespēja var būt tikai reizi mūžā. Liene mīlēja Andru, bet mantas un bagātības dēļ viņa bija gatava precēt Mālnieku. Viņa domāja, ka Andrs spēs pagaidīt pāris gadus un pēc Mālnieka nāves viņi varēs būt kopā.
Novelē galvenais ir smagā psiholoģiskā cīņa, ko izcīna Liene, kamēr izšķiras starp jauno, tīkamo, bet nabadzīgo kalpa puisi un bagāto, taču veco un neglīto saimnieku. Mālnieks izvēlē¬jies izsmalcinātu pieeju: paslavē Lienes prātu, sirdi un saimnieces garu, sola Mālniekus atstāt Lienei mantojumā, jo viņš ilgi vairs nedzīvošot, sola izturēties kā tēvs pret meitu. Redzot Lienes svārstīšanos, viņš ieminas, ka esot vēl kāda cita padomā. Liene kļūst skaudīga, jo tā meitene var dabūt visu to, ko piedāvā viņai tagad Mālnieks. Vēlēšanās tikt par saimnieci un izrauties no pazemojošā kalpones stāvokļa ir spēcīgāka, un Liene nolemj, ka: „Andrs tak varēja gaidīt.” Liene nodeva Andra mīlestību, aizstādama to ar Mālnieka solītajām bagātībām. Kad Liene lej Andram glāzē derību vīnu: ” Pudeles kakls vairāk reižu uz glāzes malas uzsitās”, bet vēlāk viņa ir jau mierīga un „skatījās laipni vecī.” Noti¬kušo smagi pārdzīvo vienīgi Andrs. Galvenais, kas satrauc R.Blaumani un par ko viņš savos darbos brīdina ir tas, ka cilvēks var notrulināties un pazaudēt pats sevi.