Anšlavs Eglītis dzimis 1906.gada 14. oktobrī Rīgā. Miris 1993.gadā. Mākslinieks 1935.gadā beidzis Mākslas akadēmiju. 1944.gadā Anšlavs Eglītis emigrē uz ASV. Pirmie ievērojamākie dzejoļi tika publicēti 1926.gadā. Par vienu no mākslinieka ievērojamākiem darbiem tiek uzskatīts tiek uzskatīts 1940.gadā izdotais romāns “Līgavu mednieki”.
“Līgavu mednieki” ir mūsu literatūras klasiķa Anšlava Eglīša pirmais romāns, ko 1939.gadā turpinājumos ar V.Zosta ilustrācijām publicēja žurnāls “Atpūta”. Ar šo romānu rakstneks ieguva lielu popularitāti. Lasītājus saistīja A.Eglīša asprātībām piesātinātais stils, kas ir arī bagāts daudzkrāsains un neparasts. Interesanta ir arī rakstnieka izcilā raksturošanas māksla. Romāna centrā ir trīs draugu – Eplata, Kurzēna un Dušeļa – atšķirīgie ceļi cīņā par laimi. A.Eglītis romānā ironiski stāsta par 30. gadu labākajām aprindām – tirgotājiem, konsuliem, banku darbiniekiem, korporeļiem, izvadā pa toreizējās Rīgas restorāniem un kafejnīcām, ilgāk ļaujot pakavēties Surģenieku varenajā namā, kurš varēja atrasties kaut kur alberta ielas labajā pusē.
Romāna sākumā centrā tiek izvirzīts varenais Surģenieku nams, kur dzīve sit augstu vilni. Ar savu dzīvīgumu nams saista jauniešus, ko Anšlavs Eglītis zobgalīgi dēvē par Līgavu medniekiem.
Šajā ēkā sastopas arī, skolas laikos par draugiem kļuvušie, Epalts, Ķurzēns un Dušelis. Autora tēlotie līgavu mednieki ir pavisam vienkārši puiši, rūcīgu ļaužu bērni: Malienas kalpa dēls Mārtiņš Ķurzēns Rīgā ienācis pliks kā baznīcas žurka, taču kā spītnieks viņš cīnās, lai nepakļūtu zem dzīves smagās straumes. Dušeļa ceļš uz augstākās sabiedrības virsotni ir tiešāks un elementārāks, bez jūtām, ilūzijām viņš tikām aplido Surģenieka meitu Grizeldu,līdz, kaprīzes un untuma vadīta, viņa iziet par sievu pie vientiesīgā jaunekļa. Trešais no līgavu medniekiem, Epalts, ir raksturā atšķirīgāks no citiem. Var nojaust, ka šajā tēla rakstnieks paudis pats savus pārdzīvojumus un atziņas.
A.Eglīša romāns kā garda medus maize ir piesātināts ar enerģiju. Romāna varoņi ir tieši tādi cilvēki, kas māk to izmantot, lai tiktu uz augšu. Autors labi atspoguļojis esošo situāciju. Cita ceļa nav, jo “… dzīve ir cīņa. Spert soli – nozīmē cīnīties. Elpot – cīnīties.. un cilvēks ir tik liels, cik liela ir viņa cīņas griba.”
Romānā atspoguļots tas, ka par vienu no dzīves vislielākajām trofejām tiek uzskatītas izdevīgas laulības, kurā pirmo vijoli nespēlē mīlestība un jūtas.
Trīs draugu ceļi pa laimes kāpnēm ir atšķirīgi. Mārtiņam Ķurzēnam dzīve ir negantu pārbaudījumu bagāta. Šā varoņa dzīve atspoguļo arī paša autora piedzīvoto. Ķurzēnu A.Eglītis ir atklājis kā stipras gribas cilvēku, kura vēlme tikt uz augšu palīdz uzveikt visneiedomājamākajos veidos likteņa uzliktos pārbaudījumus. Ķurzēnam piemīt arī pietiekoši daudz pašlepnuma, lai pēc Grizeldas izteiktā pazemojuma pagrieztu muguru un aizietu, atpakaļ neskatoties.
Dušeļa ceļš ir tiešāks, toties ” viņš pārtop par taukos peldošu nieri, kas bauda visus turības sniegtos labumus”. Drīz likteņa kāpnes noved viņu atpakaļ aiz letes siļķu bodē.
Visneveiksmīgākais ir Epalts. Viņš vienīgais no romāna tēliem spēj romantiski, naivi un pat vecmodīgi iemīlēties. Viņš ir kā mīlestības mednieks. Autors Epaltā ir ļāvis mitināties vissmalkākajām jūtām, un “Epalts dažā ziņā ir rada Jāņa Sudrabkalna džentelmenim ceriņkrāsas frakā vai Ērika Ādamsona sapņu pīpes kūpinātājiem”. Jauneklim dzīve nesmaida, un romāna beigās , uzzinādams par mīļotās Nikolīnes precībām ar skaistuli Visvaldi, viņš izstājas no spēles, atsakās no saviem sapņiem, glābiņu meklējot bēgšanā.
Bez trim par līgavu medniekiem dēvētajiem draugiem romānā parādīti vēl citi jaunekļi, kas tāpat tiecas iegūt dzīves varenāko trofeju – izdevīgas laulības. Tāds ir dēku stāstītājs sprukulis, saukts Vanckars, Šeturiņš, skaistais Visvaldis, ko sauc par princi, un citi.
Romānā par Epaltu sacīts, ka viņš sevi uzlūkojis par visironoskāko skeptiķi un skeptiskāko ironiķi. Šīs īpašības jaušamas arī Anšlava Eglīša stāstījumā, kuru viņš atspoguļo kā ironisks raksturotājs, smējējs, ņemot talkā sarkasmu un grotesku. Autors satīriski atspoguļojis dažu varoņu rīcību, raksturus. Spilgti ir atainota Dušeļa pārtapšana viszinošā garolēdī. Iespējams, ka romānā sniegtie ēdienu un dzērienu apraksti ir visspilgtākie un krāsainākie visā latviešu literatūrā. Dušeļa ēdienkartē iekļauti gan par miroņpirkstiņiem dēvētie sieriņi, gan vārīti vēži, žāvēti asari un cūkas šņukuris, gan cepts plaudis, krievu soļanka, gan Lielvārdes gliemeži, jēra ribiņas ar saldām rīsu un rozīņu piedevām.
Gandrīz katru situāciju kā meistarīgs mākslinieks rakstnieks prot ietonēt viegli komiski un paasi ironiski.
Savdabīgs ir veids, kā autors romānā rada ironiski zobgalīgo noskaņu. Katru nodaļu viņš iesāk ar asprātīgi izmeklētu moto, parasti izmantojot latviešu dzejnieku atsevišķas vārsmas, tās “pieskandina nākamās nodaļas kamertoni, noskaņo tālāk stāstijuma uztverei, un šī noskaņa ir šķelmīga.” Iekams lasītājs sāk lasīt romānu, viņu uzrunā J.Sudrabkalna rindas:
” Sajūt, sajūt mana nāss,
Kaut kur smaržo ananass.”
Zobgalīgo toni palīdz veidot arī tas, ka gandrīz visiem romāna tēliem ir iesaukas. Epalts pārvēšas par Zeltamuti, Dušelis – par Ķebelkāju, Ķurzēns – par grāfu Degunu de Knibēnu. A.Eglītis romānā it kā spēlējas ar vārdiem un teicieniem, tie brīvi plūst un līst aumaļām, tomēr autors sūrojas: “Es joprojām kaujos ar tā pašām nelaimēm kā skolā, kad sēdēju pie domrakstiem: teikums neveidojas. Neskan. bez tam man mūžīgi skrien vienā teikumā vairāki “un” vai “bija”. Vēl daudz sliktāk ir, ka gandrīz visi vārdi, līdzības, liekas kaut kur dzirdēti.” Tas liecina par lielu rakstnieka ieguldījumu, kpjot savu mākslinieciski piesātināto rakstīšanas stilu. “Līgavu medniekos” katra lapuse “skan”. te mijas agrāk nedzirdēti teicieni, vārdi:”.. atzveltnī čurnēja kāds šaurplecains jauneklis.” – “Pudeles žēli nošķelvinājās viņa kabatās.” Ķurzēns “.. dienā steļķēja vai pa kilogramu sviesta ribās”. Neparasti ir arī autora radītie salīdzinājumi, kur mēnesgaisma ir “kā kausēts metāls”, liepas pārsprāgst “kā kukurūzas pākstis”.
Romānu var izmantot arī kā trīsdesmito gadu vēstnesi. Tajā iepazīstam tā laika jauniešu runas veidu. Autors personu runā iekļauj arī žargona vārdus un teicienus. Īpaši tas atspoguļojas Imanta, jaunākā Surģenieka leksikā:” Trīs adatas dūrieni kapsētas vārtos”. Savukārt korporeļiem ir savs teiciens:” Janka, tev pieder zemes banka!” Anšlavs Eglītis romāna valodu ir bagātinājis arī ar ironiskiem un komiskiem aforismiem: “Katrs vīrietis savā ziņā ir sievietes ārsts”; “Sievietes draudzība ir pensija, ko izsniedz invalīdiem”; “Skūpsti ir nauda, ja piedrukā par daudz, krītas vērtība”.
Īpašā makslinieku novērošanas, svarīgāko iezīmju iegaumēšanas spēja palīdz rakstniekam radīt spilgtus, līdz sīkumam precīzus portretējumus. Viņa tēlotajos varoņos var lūkotie kā gleznā, kurā, no ēnas un gaismas virtuozās rotaļas, rodas spilgts tēls. Romaana sākumā Epalts un Ķurzēns ierauga Imantu:” Šaurā, tumšā seja likās it kā par mazu lielai, sarkanai, savādi jutekliskajai mutei un dziļajām acīm, kuru ārējie stūrīši, no priekšas raugoties, likās cieši saskaramies ar sejas kontūru. Cieši virs acīm gulēja neparasti biezas un tumšas uzacis.” Autors novērtē varoņu portretus ar profesionāļa acīm, glužu tā, kad grasītos tos zīmēt, bet viņš, pretstatā bildēm, prot radīt dzīvus tēlus. Tik pat spilgti romānā tiek portretēti arī citi tēli. Autors nav izmatojis konkrētus prototipus, tomēr “romānā ieausti rakstnieka vērojumi par pavisam konkrētiem cilvēkiem”. Surģenieka tēlā autors ievilcis dažas advokāta J.Ķuža rakstura iezīmes. Arī Dušeļa un Ķurzēna tēlos izmantotas dažas autora skolas biedru īpatnības. Epalts ir pats cilvēciskākais no romāna varoņiem, viņā visvairāk jūtama paša A.Eglīša būtība. Epalts mīl jokot un smiet, caur smiekliem viņš arī pasaka pašu galveno :” Bet, lūk, neviens jau nesaprot, ka šuneli vajg apīļot.” Epalts ir gluži kā “jaunā kaluma cilvēks”. Viņš tic ideāliem.
Savā darbā lasītājus A.Eglītis iepazīstina arī ar tā laika Rīgu, greznajiem namiem, vecpilsētas šaurajām ieliņām, kā arī ar tā laika cilvēkiem, viņu sadzīvi savstarpējām attiecībām, domāšanas veidu, valodu, dzīves uztveri, alkām, ilgām, ar modi, at to, pēc kā cilvēki tiecas savās ārējās izpausmēs. Romānā visas tēlotās paaudzes, visi dažādie tipi un raksturi kopā veido plašu un daudzveidīgu laikmeta ainu. Visi notikumi ielied;eti divdesmit nodaļās. Interesants ir arī veids, kā A.Eglītis strauji romāna darbībā ievada lielu skaitu personu. Viņš izvēlējies attainot viesības pie Surģeniekiem. Viņu plašais dzīvoklis pamazām pildās ar ciemiņiem, un ” rakstnieks tā gūst iespēju uzreiz iepazīstināt ar visiem romāna varoņiem”.
Pēc sraujā iesākuma romāna notikumu raisās samērā mierīgi, līdz brīdim neilgi pirms tā beigām, kur izrādās,ka Surģenieka gādība bijusi balstīta uz trusla pamata, viņa īpašumi nokļuvuši parādos, iestājas bankrots un baņķera nāve. Citiem varoņiem nākas nokāpt no dzīves turības kalngala, citi tuvojas tā virsotnei. Epaltā dzimst jauna ideja: ” .. nevar mūžīgi un vienādi ciest par vienu lietu. Reiz tā pārdeg un, ja nesadedzi ati līdzi, tad celies un ej.” Uz tāda domas viļņa arī izbeidzas arī ievērojamais autora darbs “Līgavu mednieki”.