Dzejoļu krājuma nosaukums ir „Si minors”. No mūzikas zinām, ka minors pats par sevi ir pretstats mažoram, klausītāju ausīm tas skan bēdīgi. Si minors pats par ir diezgan vienkāršs salīdzinājumā ar citiem minoriem pēc zīmju skaita pie nošu atslēgas – fa diēzs un do diēzs – re mažoram paralēlā minora gamma. Arī O. Vācietis savā dzejoļu krājumā „Si minors” pauž pesimistiskas jūtas, lielākajai daļai dzejoļu raksturīga skumja un drūma noskaņa, piemēram, dzejolī „Brīdinājums” dzejnieks runā par to, ka prieki un bēdas allaž iet roku rokā, ir nepareizi priecāties un neiedomāties, ka pēc mirkļa ar mums var notikt kaut kas slikts, kas visu dzīvi var apgriezt ar kājām gaisā, ja ne to pavisam izbeigt. Arī daļa dzejoļu atspoguļo kara laiku un dzīvi padomju režīmā, Vācietis dēvēts par kolaboracionistu (dzimtenes nodevējs, kas brīvprātīgi sadarbojas ar okupantiem), lai gan šajā dzejoļu krājumā paustas pavisam pretējas atziņas un idejas, piemēra, dzejolī „Baltijas jūra”, kurā Vācietis runā par to, ka latviešiem, par spīti visam, jāpaliek uzticīgiem savai tēvzemei un nevis no tālienes, bet gan atrodoties tepat:
„Un –
sāpiet un dzīstiet,
un mīliet,
un nīstiet,
bet –
dzīvi vai miruši
šeitpalieciet.”
Dzejoļu krājums „Si minors” ir iznācis apgrozībā 1982. gadā, laikā, kad Latvijā latvieši jau sāk runāt par dzīvi savā brīvā valstī, jo PSRS režīms jau ir netālu no sabrukšanas robežas, šis ir pēdējais dzejnieka dzīves laikā iznākušais viņa dzejoļu krājums, jo 1983. gadā Ojārs Vācietis nomira. Šajā laikā jau sākas provokācijas, tūlīt jau klāt būs 1986. gads ar visiem mums sen zināmo grupējumu „Helsinki 86”.
Tāpat arī tas, ka Latvijā 80-tajos gados ienāca daudzas no amerikāņiem aizgūtas izdarības, piemēram, t.s. brakedance, liecina par to, ka sabiedrība kļūst brīvāka no pastāvošā dzelzs režīma aizspriedumiem, piemēram, dzejolī „Tu stāvēji nekustīgi”.
Dzejoļu krājuma kompozīcijai nav raksturīgs izteikts sadalījums pa nodaļām, dzejoļi brīvi seko cits citam, dzejoļi pauž ideju par cīnīšanos, lai gan jaušama apziņa, ka mums vairs nav daudz laika, ka dzīve iet uz galu. Krājuma beigās dzejoļi ir vēl pesimistiskāki kā tā sākumā, liekas, dzejnieks jutis, ka viņa nāve vairs nav tālu un centies pēdējā brīdī paspēt vēl daudz izdarīt, piemēram, šāda cenšanās jaušama dzejoļos „Atkušņu ledi” un „Būt atbrīvotam”, kuros Vācietis pauž idejas par to, ka, lai arī liekas, ka viss jau ir beidzies, iespējams, nekas vēl nemaz pa īstam nav sācies:
„Ir –
to nesameklējamo sameklēt,
to sevi,
to neatrodamo
tai sevī atrast –
to neuzveicamo
tai sevī uzveikt –
sevi.”
Ja problēma ir jautājums, kas prasa risinājumu, tad galvenās problēmas šajā dzejoļu krājumā varētu izdalīt šādas:
· Vai laiks ir visvarens? Piemēram, dzejolī „Ieliks laužņus mutē tam laikam”.
· Kāda ir cena, kuru esam gatavi maksāt par savu brīvību un neatkarību? Piem., dzejolī „Būt atbrīvotam”.
· Vai cilvēks dzīves laikā spēj sevi pilnveidot tik tālu, ka neko nekad vairs nenāktos nožēlot? Piem., dzejolī „Nopakaļ”.
Visa dzejoļu krājuma „Si minors” garumā O. Vācietis mēģina rast risinājumu paša izvirzītajām problēmām, bet lielākajā daļā gadījumu tas viņam neizdodas, un dzejoļi paliek it kā „aprauti gaisā”, tie beidzas tāpat kā sākušies, nenonākot ne pie kāda noslēguma, ne pie kāda risinājuma:
„Gan liktens sacerēs,
ja cits neredzēs.”
Personīgi man tuvākais motīvs liekas tas, kurā ir risināts jautājums par laiku un izteiktas dažādas idejas, atziņas, piemēram, ideja par to, ka ir jācenšas paspēt izdarīt pēc iespējas vairāk, kamēr vēl esam uz šīs pasaules, kamēr te dzīvojam un elpojam. Nedrīkst slinkot, jo dzīve paiet ātri, – ja būsi slinkojis jaunībā, tad vecumdienās pēkšņi aptversi, ka tev vairs nav laika, ka nekas nav izdarīts tā, kā to varēja izdarīt, nekas nav pabeigts līdz galam, tad gribēsies iet un padarīt pēc iespējas vairāk, bet pastāv taču iespēja, ka tas vairs nebūs tik viegli, piemēram, dzejolī „Stress”:
„Caur bezmiegu
ar visiem saviem pastiprinātājiem
uz vecas tahtas atsperēm
jau kuro reizi
mani spēlē
stress.”
Es neteiktu, ka kaut ko būtu īpaši nespējusi saprast, taču dzejolis „Atlikt” manī izraisīja pārdomas un vairākus jautājumus, piemēram, neskaidra paliek doma: autors raksta šādus vārdus: „.. ikviens atliktais/ rīt izrādīsies,/ ka bijis/ neatliekams”, bet iepriekš viņš ir rakstījis, ka nekad nekas nav par vēlu. No kurienes tad pēkšņi šāda atziņa?
Ojārs Vācietis vismaz man asociējas ar savu zilo bereti, ar sejā allaž mierīgu un nosvērtu smaidu, kas it kā par viņu kā par personību stāsta, ka rakstnieks varētu būt nesteidzīgs cilvēks, kam patīk pasēdēt dabā un mierīgi apsvērt dzīvi. Lai gan dzīvojis Rīgā, viņš nekad nav mīlējis pilsētas mūrus un ieslēgtību „četrās sienās”. Tam tuva bija daba un cilvēki. Un tas spilgti atspoguļojas visos viņa dzejoļu krājumos kā pretstats, piemēram, Čakam, kurš daudz tika rakstījis par pilsētas ēkām un mūriem, par elektroniku un mehāniku, piemēram, dzejoļos „Motors” un „Jaunkundze ar sunīti”. Vācietis labprātāk raksta par dabu, par jūru, par gadalaikiem, meklējot saskaņu ar dabu.
Ojāra Vācieša daiļrade nav iedomājama bez dažādiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem, kas padara lasītājam dzejoļus vieglāk uztveramus, tie palīdz akcentēt galveno domu un dara sirdij tuvas rakstnieka rindas, uzburot mums acu priekšā gan spilgtu redzes, gan arī dzirdes gleznu. Šie dzejoļi burtiski ievelk mūs savā un Ojāra Vācieša dvēseles pasaulē, uz mirkli ļaujot mums aizmirst ikdienas rūpes un problēmas, aiziet no realitātes skaistā domu un sapņu pasaulē. Ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem bagāti ir visi Ojāra Vācieša dzejoļi, piemēram, jau pirmais krājuma „Si minors” dzejolis un pirmā rinda ir spilgts salīdzinājuma piemērs: „Kad vējš, kā govs pie bada, īd”, tālākajās rindās jau ir arī personifikācija: „Bērzs no lauzta zara raud”. Daudz ir arī epitetu, kas atrodami, piemēram, dzejolī „Balss putenī”: „Janvāra putenim/ spīganas balss”. Metaforas piemērs: „Es tinu ap sevi laiku”. Secinājumam varu teikt, ka rakstnieks ļoti veiksmīgi izmanto dažādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, bet tajā pašā laikā dzeja ar tiem nav pārblīvēta tā, lai tie varētu traucēt uztvert galveno domu, ko autors mums vēlējies pateikt ar konkrēto dzejoli.
Dzejoļa „Diena” motīvs ir doma par uzupurēšanos, cilvēkam jāprot sevi ziedot, lai kaut ko sasniegtu pēc principa „dots devējam atdodas”, lai spētu izdarīt darbu patiesi izcili, lai pēc tam nebūtu jāsaka: „Jā, bet es taču varēju labāk!” Motīvs sevišķi spilgti atklājas šajās rindās:
„Lai īstu rindu dabūtu,
jāplēš
ne jau no mūžības –
pašam no sevis
gabals.
..
Un no šīm atdošanām
neviens vēl nav kļuvis
nabags.”
Liriskais varonis šajā dzejolī ir pats dzejnieks, kurš lasītājam cenšas parādīt to, ka katra dzejoļa tapšana ir garš un grūts process, katrā dzejolī jāieliek sevi visu, un tikai tad vari teikt, ka tev ir sanācis tiešām labs darbs. Viņš mums māca, ka tikai, spējot atdot no sevis pašu svarīgāko, mēs varam cerēt saņemt pretī kaut ko labu: „.. jāatdod pats vissvētākais.” Lai gan liriskais varonis liekas cilvēks, kas spējīgs upurēties citu labā, no otras puses viņš it kā uzsver savu atšķirīgumu no pārējiem, kam svarīgākas ir zemes dzīves rūpes: „Dažiem mīļākā diena ir/ sestā,/ kad ies uz pirti”, akcentē to, ka viņa sūtība šajā pasaulē ir augstāka par pārējo, ka viņš ir labāks, vairāk spējīgs ziedoties, nekā mēs, parastie mirstīgie: „Mana mīļā ir –/ pirmdiena,/ tad man ir jāsāk/ mirt.”
Ojārs Vācietis šajā dzejolī nav izmantojis daudz nozīmīgus un spilgtus tēlus. Piemēram, tēli sestā diena un pirmdiena parāda pretstatu starp viņu un apkārtējo pasauli, izceļot liriskā varoņa nozīmīgumu, parādot lasītājam, ka, ja vēlies būt īpašs, tev nevajag balstīt savu laimi un prieku uz atpūtu, ir jāprot sameklēt dzīves jēga darbā, nevis atpūtā. Rinda, gabals, nabags, mūžs un mūžība ir tēli, kas tuvāk raksturo lirisko „es” un viņa domas par pasauli, par dzīvi un viņa sūtību.
Dzejolī „Diena” nav ierasto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, taču brīžiem frazeoloģismus var uztvert arī kā metaforas, piemēram, „jāplēš .. pašam no sevis gabals”, „izsprukt lētāk”, „jāsāk mirt”. Kompozīcija ir vienkārša, tai nav raksturīgas nedz noteiktas panta formas, nedz īpašas atskaņas vai paša dzejoļa formas, tas ir uzrakstīts diezgan vienkāršā tekstā.
Valodai raksturīgs vienādu vārdu atkārtojums vairākās rindās pēc kārtas, piemēram, vārdu ir un pats atkārtošana. Raksturīgi primitīvi antonīmi, kas veidoti, pievienojot vārdam priedēkli „ne”, piemēram, patīk – nepatīk, kas izmantoti kā salīdzinoša frāze. Dzejolis ir rakstīts vajadzības izteiksmē, kas panākts ar vārdiem, kuriem priedēklī ielikta zilbe „jā”, piemēram, jāsāk, jāplēš, jāatdod.
Manuprāt šis dzejolis ir akcentēts dienu skaitījums, to nozīmīgums cilvēka dzīvē. Tas liek aizdomāties par to, ka katra diena ir īpaša, mums jāprot tās novērtēt un paņemt no tām svarīgāko, sev nozīmīgāko, gūt atziņu no katra padarītā darba. Katra diena ir īpaša, jo atšķiras no iepriekšējās, ar katru dienu mēs paliekam arvien vecāki, līdz ar to, ziedojam daļu no sevis, savas jaunības un saviem spēkiem mūžībai.
Dzejoļu krājums sniedz man daudz un dažādas atziņas, bet es neteiktu, ka tās priekš manis ir kas jauns. Ojārs Vācietis vēstī lasītājam, ka jāprot lietderīgi izmantot savs laiks, nevajag nožēlot to, kas ir padarīts, jāžēlo to, ko izdarīt nepaspēji. Tāpat arī tiek stāstīts par mīlestību pret savu dzimteni un vietu, kurā dzīvo, autors uzsver to, ka, lai cik arī grūti un nepatīkami būtu, ir jāpaliek un jācīnās par savu zemi, lai gan personīgi es šai atziņai nepiekrītu, esmu sakāmvārda „kur labi, tur arī mājas” atbalstītāja. Autors uzsver darba un pūļu, cenšanās nepieciešamību, atmiņā man visvairāk palika dzejolis „Vēl vienu attīsim”:
„.. – viss
dzīvē ir nepilns spektrs, ja tu neliec
klāt tam trūkstošo krāsu, un katram tas
jādara, lai pats netaptu pelēks, lai neno –
dzīvotu pelēku mūžu un nemirtu pelēkā
nāvē, – likt trūkstošo krāsu, un acīs ir
jāskatās nepārtraukti.”