IEVADS.
Savā patstāvīgajā darbā vēlos apskatīt reliģiju, tās ietekmi sabiedrībā un uz katru tās indivīdu. Tāpēc par pamatu apskatīšu, manuprāt ļoti nozīmīgus, ar šo sfēru saistītus jautājumus, mēģināšu tos analizēt un izveidot gala priekšstatu par reliģijas ietekmi un lomu.
Sabiedrības veidošanās procesos liela loma bija un ir reliģijai, tā attīstījās no pirmatnējās kopienas līdz pat mūsdienu modernajai informācijas un tehnoloģiju laikmetam. Kristietības konfesijas spēlēja izšķirošo lomu kontinenta vadošo valstu veidošanas procesā, jo uz baznīcas dogmām balstījās sabiedrības radītie likumi un ētiskās normas. Tieši tās pasargāja sabiedrību no sairšanas un šķelšanās. Kopš viduslaikiem Pasaulē daudzi militāri un asiņaini kari notika zem krusta simbola, tādēļ kristietība izplatījās arvien jaunās teritorijās un mūsdienās tā ir lielākā reliģiskā konfesija pasaulē.
Ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē pastāvēja dažādas reliģijas, nebija tādas vietas, kur cilvēki neticētu vispār nekam, jo to veicināja cilvēciskā daba izskaidrot visu neizskaidrojamo. Jau pirmatnējās kopienas, daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras, pielūdz sauli un citas dievības, lai tās dotu labāku ražu utt.
Sabiedrība nevar pastāvēt bez reliģijas un ticības augstākam spēkam, kaut arī mūsu laikmetā ir palielinājies to cilvēku skaits, kuri sevi uzskata par ateistiem, taču reliģiskās tradīcijas un uzskati tāpat viņus ietekmē, jo tie jau ir iesakņojušies sabiedrībā un tiek pieņemti kā likumi, piemēram, bauslis par to, ka cilvēkam nebūs zagt, ir jau mūsdienu cilvēkam ir likums, kuru pārkāpjot tik pielietotas sankcijas.
RELIĢIJAS SOCIOLOĢIJA.
Tā nodarbojas ar reliģijas attīstību, pārmaiņām, lomu un nozīmi izpēti sabiedrībā, kā arī tās attiecībām ar cilvēkiem, kā veidojas un funkcionē reliģiskie institūti un grupas, kāpēc rodas konflikti to starpā, kas ir rituālo darbību pamatā utt. Kāpēc cilvēki izvēlās ticēt augstākiem spēkiem? Reliģijas socioloģija pēta rituālu ietekmi uz sabiedrību, vai tas tiek darīts tikai pieraduma pēc, un kā vispār tie veidojušies un uz ko balstās to pamatidejas.
Reliģija ir procesu un struktūru kopums, kas uzstājas kā sabiedrisko attiecību regulators un uzvedības paraugs. Reliģijas socioloģijas problēma ir noteikt, kas tieši attiecās pie jēdziena “reliģija”.
Reliģijas socioloģijā ir svarīgi saprast, kā tā ietekmējusi sabiedrību, tās uzskatus par ikdienišķam un sadzīviskām tēmām un problēmām un reliģijas nozīmi mūsdienās.
Kristietība. Mūsdienās vislielākā reliģiskā konfesija, aizsākumi meklējami jau pirms mūsu ēras. Šos notikumus apraksta Vecā Derība, kas ir viena no Bībeles sastāvdaļām.
Taču baznīca ir veidojusies ļoti sen- mūsu ēras pirmajās simtgadēs, kristietībai bija un joprojām ir daudz piekritēju, par iemeslu tiek uzskatīts, ka baznīcai bija ļoti efektīva pārvaldes sistēma. Un jaunās reliģijas ētiskās un didaktiskās normas bija pieņemams cilvēkiem no ļoti dažādiem sabiedrības slāņiem. Gadsimtiem ejot, kristietība ne tikai nostiprinājās kā vienīgā reliģija lielākajā Eiropas daļā, bet arī baznīca un tās augstākās amatpersonas noteica sabiedrības dzīvi kopumā. Viduslaikos tieši baznīca bija vislielākais feodālis, tāpat inkvizīcija, kas ir tik raksturīga šim vēsturiskajam periodam, noteica sabiedrības normas un uzskatus, un tie, kuri nepakļāvās, tikai sodīti.
Jaunajos laikos baznīcas ietekme mazinājās, taču uzvedības normas sabiedrībā bija iesakņojušās pārāk dziļi, lai tās izdotos mainīt. Mūsdienās reliģijas loma sabiedrībā ir neliela, indivīdam ir tiesības izvēlēties doties uz baznīcu vai ne, tāpat arī morāles normas, ko tā sludina ievēro tikai retais, jo cilvēki ir tendēti vairāk uz materiālo nevis garīgo, ko sekmē zinātnes progress, kas ļauj izskaidrot līdz šim neizprasto. Medicīnas attīstība ir ļāvusi tieši cilvēkam nereti aizkavēt nāvi, vai dod vēlreiz dzīvību, kādam, kurš jau ir bijis miris. Agrāk tikai uzskatīts, ka to var izlemt tikai Dievs.
Reliģiskā ticība var būt par pamatu hierarhiju sadarījumam sabiedrībā. Varas attiecību atbalstīšanai un cēlonis cīņai par varas mainīšanu. Kaut gan daudzas reliģijas akcentē vienlīdzību ticīgo starpā, noteiktiem grupas locekļiem tā var sniegt vairāk varas nekā citiem, piemēram attiecībā pret dažiem draudzes locekļiem- mācītājs, priesteris vai pāvests.
Katoļu baznīcas garīgie līderi- pāvesti (piem. Jānis Pāvils ll), kurši iedvesmoja ne tikai ticīgos, viņi bija kā katoļu baznīcas ”reklāmas seja”, jo pat tie, kuri nebija ar baznīcu saistīti, atpazina viņu, ko veicināja arī daudzie braucieni pa pasauli, ne tikai piedaloties dažādās ticīgo konferencēs, bet arī satiekoties ar cilvēkiem, piemēram, dodoties izbraucienos pa pilsētu, lai visiem interesentiem būtu iespēja viņu redzēt, kas arī veicināja to, ka cilvēki viņu pieņēma par tādu pašu mirstīgo un jutās viņām tuvāki. Ticīgie sekotāji, kuri uzskata šo cilvēku par īpašu un Dieva izredzētu. Ir fakts, ka viņu pienākums ir pakļauties, jo to vēlas Dievs. Taču šo apkļaušanos daudzi baznīcas”līderi” nereti izmanto ļaunprātīgos un mantrausīgos nolūkos, pamatojoties uz Bībeles Desmitās tiesas likumu, kurā tiek uzsvērts, ka ticīgajiem ir jāziedo desmitā daļa no saviem ienākumiem Dievam, respektīvi, baznīcai.
Uzskati, kas ir labais un kas ir sliktais, taisnīgais un netaisnīgais, piemērotais un nepiemērotais, ir ne tikai abstraktas idejas, bet arī uzvedības priekšraksti, ko veidojusi reliģijas ietekme sabiedrībā, jo tieši tajā tiek novilktas krasas robežas, kur sākas un beidzas pieņemamais un nepieņemamais no baznīcas vai citas reliģiskās konfesijas viedokļa.
Fundamentālisms ir reliģiskās kustības tips, kurš tiecās lai dzīve būtu balstīta vienīgi uz reliģiskiem principiem un mācībām. Fundamentālām kustībām raksturīgi sekojošie elementi: centrālā doktrīna vai pasaules uzskats, kas ir saukts par Patiesību, viņi dzīvo pēc tās un cits pasaules uzskats pieņemts netiek. Šai organizācijai raksturīga agresijas pielietošana, lai sasniegtu savus mērķus vai pievērstu sabiedrības uzmanību, un tad izteiktu savas prasības.
Mūsdienās nereti dzirdēts termins islāmu fundamentālisti, kas ir saistīts ar terorismu, taču tas nenozīmē, ka visi Muhameda sekotāji ir agresīvi un galēji noskaņoti taču masu mēdiji šo terminu atspoguļo, bet neizskaidro, kas rada naidu pret musulmaņiem kopumā, kaut gan viņiem ar fundamentālistiem vienīgā saistība ir ticība un reliģiskie uzskati un tradīcijas. Taču tie, kas lasījuši Korānu zina, ka tajā nav rakstīts, ka cilvēks var nogalināt sevi vai citus savas idejas vārdā, taču nezinātāji tā uzskata, tāpēc arī šis naids vēršas plašumā.
Marksisms ir kļuvis par vienu no ietekmīgākajām mācībām pēdējo divu gadsimtu laikā, tā ir bija pamat ideoloģija sociālistiskajās valstīs un kļuva par „valsts reliģijas” formu, jo tur, kur tika realizētas šīs idejas, jebkādas reliģijas un to izpausmes tika aizliegtas, un tikai izstrādāta ateisma ideja, kuru centās zinātniski pierādīt.
Pēc Marksa domām Dievs nav tas spēks, kurš var sagraut pastāvošo un netaisnīgo ekonomisko iekārtu, bet gan proletariāts, jeb strādnieku šķira, jo viņš uzskata, ka tā kā ir vairs nevar pastāvēt, un ka cilvēkus šķir nevis garīgās vērtības, bet gan privātīpašums, jo bagātie eksplutātori izmanto citus un uz tā rēķina paliek bagāti, un tieši tas ir netaisnības cēlonis, kāpēc sabiedrība nevar būt laimīga un dzīvot harmonijā.
K.Markss ir ateists, taču būtu grūti uz viņa filozofiju attiecināt Nīčes vārdus ”Dievs ir miris” , šī vieta viņa filozofijā nepaliek tukša. To aizpilda „dievišķotā matērija”; mesijas vietā tiek likta strādnieku šķira un vēstures likumā mītoša augstākā jēga.
Par spīti tam viņš nesagrauj Rietumu sabiedrības organizācijas formas, kurā ietilps sabiedrība, indivīds un tai pāri stāvoša objektīva jēga, kuras pamatā ir dabas un sabiedrības vispārpieņemtie likumi.
Savos darbos blakus reliģijas nozīmei sabiedrībā viņš ierindo šķiru cīņu, kas ir jau kopš primitīvo kopienu laikiem, kad sākās pirmējā darba dalīšana. Un to, ka katram indivīdam pašam ir jāveido sava dzīve un nevis jāpaļaujas un kāda augstāka spēka labvēlību, un netaisnību, kāda sabiedrībā valda ir jālikvidē, nevis pacietīgi jāgaida Paradīzes labumus. Un kā risinājumu viņš redz revolūciju, kuras rezultāts būs ekonomiskās situācijas maiņa, no kapitālisma uz sociālismu, kur viss īpašums būs kopīgs un nebūs šķiras, ka apspiedīs un verdzinās kādu citu. Filozofijas vēsturē šo ideju dēvē par utopiju, jeb dzīvē nerealizējamu ,jo likvidējot privātīpašumu nav iespējams izmainīt cilvēku domāšanu un uzskatus.
Kā spilgts piemērs tam ir divdesmitā gadsimta sociālistiskās valstis( PSRS, Ķīna un Kuba uc.) kurās viss īpašums pieder valstij un tā kontrolē ekonomiku, kultūru un citas sabiedrības jomas, valda cenzūra , nepastāv vārda brīvība. Tāpēc pret režīma pretiniekiem tiek vērstas dažādas sankcijas, atkarībā no tā, cik lielas ir konkrētās personas brīvdomības radītās sekas, tādēļ teorētiski utopiska ideja izvērsās terorā, lai varmācīgi piespiestu sabiedrību pakļauties iekārtai, kuru sekmē vadoņa kulta esamība, jo, piemēram, PSRS divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados tika propagandēts Staļina personības kults mākslā, politikā un literatūrā. Iedzīvotājiem obligāti bija jāiet demonstrācijās un pret savu gribu jāsaslavina konkrētā režīma ideoloģija.
Sektas. Sektās cilvēki iesaistās brīvprātīgi, taču organizācija kontrolē viņu dzīves veidu un liek tiem ievērot konkrētas normas un likumus. Bieži vien sektas darbības uzsākšana ir saistīta ar materiālām interesēm, piemēram, ziedojumiem, kuri ir kā ir brīvprātīgi, taču šie sektu dibinātāji ir arī ļoti labi psihologi, tādēļ vispirms cenšas iekarot cilvēka uzticību, saprotoši uzklausot un solot palīdzēt problēmu risināšanā, jo palīdzību šādās organizācijās meklē tie, kuri pirms tam ir bijuši katoļi vai luterāņi vai arī apmeklējuši dažādus dziedniekus un gaišreģus, taču tas neko nav mainījis. Šajās sektās ir atšķirīgi uzskati par to, kas ir pieņemams un kas ne. Tas visvairāk attiecas uz materiālajām vērtībām un naudas ziedošanu baznīcai, jo sektā iesaistītajiem tiek stāstīts, ka desmitā tiesa pēc Bībeles pienākas Dievam kā pateicība pat to, ka Viņš konkrētajai personai ir devis iespēju šo naudu iegūt un tie, kuri šo noteikumu neievēros saņems sodu par mantrausību un alkatību.
Sabiedrības indivīds, un mūsdienu kultūra. „Kultūra nosaka ne tikai vērtības un normas mūsdienu sabiedrībā, bet arī attieksmi pret mītu, no kura pati ir radusies.”
Mūsdienu sabiedrība balstās uz pragmatisma idejām, kuru rezultātā veidojas cilvēks, kurš tiecas uz objektīvu izzināšanu, balstās uz racionalitāti, kurš cenšas būt tendēts uz praktisko, noraidot nenoteikto un neviennozīmīgo, skeptiski izturas pret to, kas nav apstiprināts pārbaudēs.
Senajā pasaulē reliģija un mīti bija nepieciešami, lai izskaidrotu neparasto, to, ko cilvēki nesaprata, tāpat tiem bija arī kārtības saglabātāja funkcija, jo ikviens, kurš dzīvoja konkrētajā sabiedrībā apzinājās, ka likumu un normu neievērošanas gadījumā bija jāsaņem sods un šī tradīcija iesakņojās un saauga kopā ar paražām un morāles normām attiecīgajā laika periodā. Piemēram, senajās ciltīs bija nepieciešams upurēt dieviem, lai tie apžēlotos, un izrādītu savu labvēlību. No vēsturiskā viedokļa lielāka reliģiozitāte bija tajos reģions, kur cilvēki bija atkarīgi no kādas konkrētas dabas parādības.
Reliģijas ietekme uz seksuālajām attiecībām un ģimeniskajām vērtībām. Lai arī par kādu pasaules reliģiju netiktu runāts, tai vienmēr ir sava nostāja un viedoklis par tādu tēmu kā seksuālās attiecības, cilvēka seksualitāte un tās izpausme.
Kristīgā baznīca jau kopš tās radīšanas pirmsākumiem ir paudusi striktu nostāju šajā jautājumā.
Viduslaikos katoļu baznīca uzsvēra, ka cilvēkiem, kuri vēlas savienot savas dzīves laulības saitēm, ir jābūt šķīstiem. Šo normu sabiedrībā dzīvojošie centās arī ievērot, jo pārkāpjot šo nerakstīto likumu, cilvēks tika nicināts un nereti pat izstumts no vides, kurā viņš dzīvoja. Tas, ka kāds stājās seksuālos kontaktos nebūdams precējies, tikai uzskatīts par ļoti lielu grēku, kas kristīgajā sabiedrībā šķita nepieņemams un nosodāms. Šī norma gan vairāk attiecās uz sievietēm, tāpēc daudzu bagāto aristokrātu meitas līdz kāzām kādu laiku dzīvoja klosterī.
Šie uzskati par nevainības saglabāšanu līdz kāzām ir palikuši līdz mūsdienām neatkarīgi no tā, vai konkrētā persona sevi uzskata par katoli, pareizticīgo vai luterāni, jo pat tādas mūsdienās veidojušās konfesijas kā baptisti, cenšas saglabāt šīs tradīcijas.
Daudzas ģimenes, kuras savus bērnus audzina konservatīvi, neatkarīgi no tā vai viņi ir katoļi vai ateisti, cenšas ievērot šo tradīciju, jo uzskata, ka tas ir stabilu un ģimenisku attiecību pamats.
Taču cilvēku ar šādiem uzskatiem mūsdienās procentuāli ir ļoti maz, jo pašā sabiedrībā notiek morālo vērtību degradācija, ko veicina masu kultūra un tiekšanās pēc materiālo dzīves apstākļu uzlabošanas- labākas mašīnas, mājas un dārgākām drēbēm. To var izskaidrot ar reliģijas ietekmes mazināšanos ,salīdzinot ar iepriekšējiem gadsimtiem.
Tāda jūtu izpausme kā mīlestība un ar to saistītās darbības tiek reducētas līdz fizisko attiecību līmenim, kas ir tikai neliela daļa. Tāpēc arī uzskati par ģimeni ir izmainījušies, piemēram, daudzviet pasaulē ir atļautas viendzimuma laulības, pret ko iebilst reliģiskās konfesijas, jo šādām personām ir tiesības adoptēt bērnus, kas veicina to, ka par homoseksuālistiem kļūst arvien vairāk cilvēku. Tā uzskata tie, kas pret to iebilst, argumentējot, ka bērns nepiedzimst par sociālu būtni, bet veidojas socializācijas procesā, un pirmie uzskati par to, kas ir pareizs un kas ne veidojas tieši ģimenē, jo bērns pirmajos dzīves gados par savu paraugu izvēlās vecākus.
Ģimeniskās vērtības vienmēr ir bijušas ļoti svarīgs reliģijas un ticības pamats, taču ideja par to, ka sekss ir sava veida pieeja pie Dieva un tas ir pieņemami, rietumu kultūrā ir radies tikai nesen.
Ja rietumos reliģijas ietekme ir mazinājusies, tas austrumos, kur pamatā ir islāms, uzskati, kas saistīti ar ģimeni un cilvēka seksuālajām attiecībām un to uzsākšanu pirms kāzām, ir saglabājušies nemainīgi, jo šajā reģionā izmaiņas pašā sabiedrībā ir notikušas tikai ekonomiskajā jomā, jo tādās valstis kā AAE ir attīstījušas tūrismu, naftas pārstrādi utt. Taču normas un likumi ir palikuši nemainīgi.
Feminisms. Ar reliģiju un tās uzskatiem, par sabiedrības dzīves normām un likumiem, ir saistīta arī tāda virziena kā feminisma attīstība pagājušā gadsimta sākumā, kad sievietes vēlējās iegūt tādas pašas tiesības, cīnījās pret ne vienlīdzīgumu un ekspluatāciju. Tieši baznīcas dogmās tika uzsvērts, ka sievas pienākums ir pakļauties vīram ,audzināt bērnus un būt atbildīgai par mājsaimniecību.
Feminisma liberālajā periodā sievietes vēlas panākt to, lai arī viņas kļūtu par pilntiesīgām sabiedrības loceklēm, piedaloties vēlēšanās un darba iespējas un iegūt sev citas publiskās tiesības, respektīvi, panākt dzimumu vienlīdzību.
Sievietes, kuras bija iesaistījušās šajā kustībā, asi kritizēja baznīcu un tās izvirzītās dogmas, kuru rezultātā bija izveidojusies izteikti patriarhāla sabiedrība, tāpēc feministes uzskatīja, ka tieši baznīca kultivē to, ka viņas tiek apspiestas un ierobežotas.
Kaut arī mūsdienās austrumu reliģijās un arī pareizticīgo draudzēs dzimumu vienlīdzības principi netiek ievēroti, jo islāma likumi nosaka, ka sievietei ejot ārā no mājas ir jāaizklāj seja, tāpat ģimene izvēlas meitas topošo vīru, kas ir pilnīgi nepieņemami eiropiešiem. Šajās valstīs, kurās cilvēki pakļaujas Korānam, ir tikai neliels skaits sieviešu, kuras nav atkarīgas no vecākiem vai vīra un pilntiesīgi iesaistās sabiedriskās dzīves notikumos, piemēram, Pakistānā parlamentā ir arī dažas deputātes, taču ir arī tādas sievietes, kuras ir spiestas dzīvot harēmos un samierināties ar savu dzīvi un to, ka viņas vīram ir vēl vismaz trīs vai vairāk sievas. Tas atkarīgs no vīra materiālās nodrošinātības un stāvokļa sabiedrībā, jo augstāks amats, jo vairāk sievu drīkst būt.
Katoļu draudzēs, kuras likumus laiks ,mūsdienu pasaules modernizācija un brīvdomība ir ietekmējusi ļoti maz, jo daudzi noteikumi ir saglabājušies vēl no viduslaikiem, tāpēc arī ir tik noraidoši pret to, ka sievietes vēlas strādāt un iegūt tādas pašas tiesības kā vīriešiem sabiedrībā, jo valda uzskats, ka viņas pienākums ir audzināt bērnus un rūpēties par vīra labsajūtu un mājsaimniecības lietām. Tāpat arī pareizticīgo noteikumi ir maz mainījušies gadsimtu laikā, tāpēc šajā ticībā uzskats par to, kādai ir jābūt sievietes lomai sabiedrībā un ģimenē ir gandrīz tāds pats kā pirms simts un vairāk gadiem, jo feminisma idejas to skāra maz, un kaut arī grieķu katoļiem piederīgās sievietes tomēr strādā, tad tikai tādēļ, ka ir nepieciešami naudas līdzekļi, jo šī ticība ir pamatā Krievijā, kur liela daļa cilvēku dzīvo ļoti trūcīgi, tāpēc pat sievietes nevar atļauties nestrādāt, taču tās, kuras dzīvo pārtikušākās ģimenēs to var arī nedarīt. Noteikumi baznīcu apmeklējot ir palikusi nemainīgi jau gadsimtiem, piemēram, tas, ka sievietes nedrīkst doties uz baznīcu bez galvas segas, kā arī ierasties biksēs vai pārāk īsos svārkos. Tiem jābūt zem ceļa.
Taču par spīti tam, kristietībā, kas ir lielākā pasaules reliģija, sievietes skaita ziņā pārspēj vīriešus. Tiek uzskatīts, ka sievietes ir reliģiozākas, jo sievietes ir atšķirīgāk socializētas, tāpat reliģiozitāte tiek izmantota kā kompensācijas reakcija par materiālā un sociālā zaudēšanu, tāpat tām, kuras ir mājsaimnieces tā ir iespēja izkļūt no rutīnas un satikties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un tieši no fizioloģiskā aspekta, sievietes nervu sistēma ir nedaudz atšķirīgākā nekā vīriešiem, viņas tieši emocionālā ziņā ir jūtīgākas un mazāk izjūt fiziskās sāpes, tāpēc arī izjūt lielāku nepieciešamību paļauties uz kaut ko augstāku.
Secinājumi.
Reliģijai kopš pirmatnējās kopienas veidošanās līdz pat mūsdienām ir bijusi liela nozīme sabiedrības uzskatu, likumu un vērtību veidošanā. Kaut gan modernajā sabiedrībā cilvēkiem ir tiesības izvēlēties vai ticēt pārdabiskām būtnēm, vai arī kļūt par ateistu, taču reliģiskie rituāli ir iesakņojušies un kļuvuši arī par neatņemamu laicīgās dzīves sastāvdaļu piemēram, Ziemassvētku, Lieldienu un citus svētkus svin ne tikai kristieši, jūdaisti, bet cilvēki gandrīz visā pasaulē un tādēļ tie kopš saviem pirmsākumiem ir loti mainījušies, kaut tā pamats ir ar Bībeli saistītie notikumi, piemēram, Jēzus Kristus piedzimšana ir Ziemassvētkos, mūsdienās tie ir pārāk komercializējušies, tāpēc tikai retais nekristieties zina, ka šo svētku pamats nav viena brīva diena vai arī Ziemassvētku vecīša ar dāvanu maisu kaisīšana, taču reklāmas, ko veido tirdzniecības uzņēmumi, to ir panākušas, ka cilvēki vairāk uztraucas par to vai saņems šogad kāroto dāvanu (un tas neattiecas tikai uz bērniem), taču līdz ar to ir zudusi svētku patiesā noskaņa un mērķis- apdomāt savu rīcību, piedot tiem ,kas darījuši ļaunu utt.
Reliģija kopš tā pirmsākumiem ir bijusi saistīta ar citām zinātnēm, piemēram, baznīca, neatkarīgi kādā valstī vai kopienā ir noteikusi ar tās politiku, kā piemēru var minēt baznīcas ”kundzību” sākot no viduslaikiem visā Eiropā, kad tieši katoļu baznīcas pavēsts vai kardināls bija daudzkārt ietekmīgāks nekā monarhs.
Tāpat daudzi konflikti ir bijuši saistīti ar ticību, un tas turpinās arī mūsdienās, piemēram, konflikts Īrijā, viduslaikos Krusta karu gājieni pa visu Eiropu.
Reliģijas socioloģija atrodas divās dimensijās: tā ir gan socioloģijas joma, gan reliģijas zinātnes komponents.
To var izskaidrot arī no psiholoģijas viedokļa, jo cilvēkam krīzes un apmulsuma brīžos vajag kādu pārdabisku spēku kam ticēt un kuru paļauties.
Tāpat reliģija ir tieši tā, kura nosaka cilvēka kās sociālas būtnes integrāciju sabiedrībā, jo viņam ir jāievēro noteikti likumi, lai tiktu pieņemts, un tā kā neviena sabiedrība nav ateistiska kopumā, izņēmums ir valstis, kuras ir veidojušās nedabīgi, piemēram, PSRS, kur oficiālā ideoloģija bija ateisms, jo šī vara bija veidota uz totalitārisma pamatiem, tāpēc reliģijas uzdevums nebija vienot sabiedrību un pasargāt no sašķelšanās, jo šī valsts bija balstīta uz vardarbību pret citādi domājošajiem.
Galvenais, var secināt, ka tieši reliģija ir sabiedrības pamats, jo bez tās nenotiktu attīstība. Tā ir saistīta arī ar tādu jomu kā ētikas, politikas un mākslas, kultūras un literatūras attīstību un tieši baznīca ir ietekmējusi vēsturisko gaitu un karus, kuri izcēlās reliģisko konfesiju nesaskaņas dēļ, jo katrs ticīgais uzskata, ka viņa reliģija ir vispareizākā un daudzi ir gatavi atdot dzīvību šās ideja vārdā.
Reliģijas attīstība ir acīmredzama, jo tā pielāgojas laikmetam un sabiedrības prasībām, tāpēc ir bijusi tik svarīgs komponents cilvēka dzīvē. Tai pat ir bijušas sava laika tendences, piemēram, pēc Reformācijas daudzi katoļi kļuva par luterāņiem, kalvinistiem vai puritāņiem, un tas ir ļoti aktuāli arī mūsdienās, kad daudzi eiropieši kļūst par budistiem, hinduistiem vai arī pieņem islāma ticību.
Tātad reliģija ir sarežģīts sabiedrības institūts un tāpēc arī tā ietekmē pilnīgi visas dzīves jomas. Un tas, ka notiek tik daudz „reliģiskie kari” pierāda, ka ticība arī mūsdienās ir ļoti svarīga , tikai tā ir izmainījusies.
IZMANTOTIE AVOTI.
1. Internets, www.bf.rtu.lv/documents/nvsd/materiali/socatmod
2. Internets, www.adherents.com
3. Kūle Maija, Kūlis Rihards. Filozofija. Rīga: Burtnieks, 1996.
4. Vēbers Maks. Reliģijas socioloģija. Rīga:AGB, 2004.