No sprosta iekšienes
Ludviga Vitgenšteina personība un darbība: Darbojies lingvistiskajā filozofijā. Dzīves laikā uzrakstīta tikai viena grāmata „Loģiski filozofiskais traktāts”(1921). „„Traktāta“ pamatā ir doma, ka dažas lietas nav iespējams izteikt, tās var tikai rādīt. Teikumus mēs izmantojam īstenības attēlu veidošanai; patiesi izteikumi attēlo lietu iespējamo stāvokli. Savukārt tautoloģijas un pretrunas nav īstenības attēli; tās neataino lietu iespējamo stāvokli, tātad neko nesaka, tikai rāda valodas un pasaules formālās īpašības. Tās neatspoguļo īstenību un tātad nevar būt ne patiesas, ne aplamas.”
Pēc nāves izdoti paša sakārtotie fragmenti ar nosaukumu „Filozofiskie pētījumi”(1953) un atstāti piezīmju un fragmentu tūkstoši.
Izmantotais teksts: „Lekcija par ētiku” ir populāri auditorijai paredzēts uzmetums, kurā ir atklāta morāles izteikumu un valodas analīze. Vitgenšteins runā par tēmu, kas viņam šķiet vispārīgi nozīmīga, cerot, ka tā palīdzēs noskaidrot savas domas par šo priekšmetu.
Teksta komentārs: Spriežot par to, kas ētika ir pēc būtības Vitgenšteins sniedz mums divus skatupunktus no kuri pēc nozīmes ir nesavienojami. Triviālās vai relatīvās jēgas ētika ir „ikdienas lietošanas” ētika-vērtību kodekss, sabiedriskajā domā esošie pieņēmumi. Tā nav ne laba, ne slikta- pašam ētikas kodeksam ir faktoloģiska nozīme- „katrs spriedums par relatīvo vērtību ir apgalvojums tikai par faktiem un tāpēc var tikt pārveidots formā, kas zaudē vērtības sprieduma veidolu”. Par atzīstamiem vai neatzīstamiem šie fakti kļūst tikai attiecībā pret pozīciju kāda ir mums-vērtētajiem. Otra ir absolūtā ētika, kura nav ietilpināma valodas normās –„Mēs nespējam izteikt, to ko vēlamies izteikt; viss ko mēs sakām par absolūto brīnumu, paliek bez jēgas.(..) Nekas no tā, ko mēs jebkad spēsim domāt vai pateikt nebūs ētika. Mēs nespēsim uzrakstīt zinātnisku grāmatu, kuras priekšmets būtu iekšēji cildens vai pacelts pāri visiem citiem priekšmetiem. Ētika, ja vien tā kaut kas ir, ir pārdabiska, bet mūsu vārdi spēj izteikt vienīgi faktus. ”
Ko cenšas izteikt lietojot jēdzienu „absolūti labs”, „absolūta vērtība”?
Teikt: „Es brīnos par to, ka tas un tas atgadās,”-ir jēga tikai tad, ja es spēju iedomāties, ka tas neatgadās. Bet es nedomāju šādu nozīmi. es brīnos, ka tas kaut kas vispār ir, lai kāds arī būtu. Raksturīgais kļūdainais valodas lietojums atrodas visos ētiskajos un reliģiskajos izteikumos. Tādējādi šķiet, ka, lietojot vārdu „pareizs” Ar ētisku jēgu, lai arī tas, ko vārds nozīmē, nav „pareizs” ar ikdienas jēgu, tomēr kaut kas līdzīgs.
Tādejādi mēs ētiskajā un reliģiskajā valodā mēs, šķiet, pastāvīgi lietojam līdzības, bet līdzībai jābūt kaut kā līdzībai. Un, ja es spēju aprakstīt faktu ar līdzības palīdzību, tad man jāspēj arī līdzību atmest un aprakstīt faktus bez tās. Mūsu gadījumā, tikko mēs mēģinām atmest līdzību un vienkārši izteikt faktus, kas stāv aiz tās, mēs atrodam, ka nav tādu faktu. tādejādi, kas pirmajā brīdī izskatījās esam kā līdzība, tagad izrādās esam bez jēgas. Ir pārdzīvojumi, tātad tie ir fakti un tiem jābūt aprakstāmiem, bet ņemot vērā iepriekš teikto, nav jēgas sacīt, ka tiem piemīt absolūta vērtība.
Izeja kādu Vitgenšteins mums piedāvā – brīnīšanās, ka pasaule vispār eksistē, pārdzīvojums apraksts-tas ir pārdzīvojums-redzēt pasauli kā brīnumu. Un mēs esam lietojuši vārdu brīnums ar relatīvu un absolūtu jēgu.
Valodā pareizā izteiksme pasaules eksistences brīnumam, lai arī tā nav neviena prepozīcija valodā, ir valodas pašas eksistence. Neviens apraksts, par kuru es spētu domāt, nespētu apskatīt, ko man nozīmē „absolūta vērtība”, bet arī to, ka es noliegtu jebkuru jēgpilnu aprakstu, ko jebkurš vispār varētu ieteikt no sākuma, tāpēc, ka tas ir jēgpilns. Bezjēgas izteiksmes ir tādas tādēļ, ka bezjēdzīgums veido to būtību.
Bezjēdzīgums veido jēgu- sprosts, kurā esam neizbēgami ieslodzīti, ja valodas izteiksmes iespējām ir robežas tāpat kā mūsu spējai uztvert pasauli, tad tie kalpo par pierādījumu, ka aiz tiem eksistē, kas absolūts, kam mums piemītošā ierobežotība kustēties telpā un domā nepiemīt. Sprosts ir pierādījums, tam, ka aiz tā eksistē brīvība.
Kā lingvistiskais filozofs Vitgenšteins „žonglē” ar jēdzieniem, kuri dzīvo vairākuma apziņā bieži vien kā neapzinātas shēmas-kā mēs skaidrojam drošību, baudu, brīnuma izjūtu pierādot, ka jēdzieniskais saturs tiem ne vienmēr ir tas pats, ko ar tiem grib pateikt. Valodas lietošana ir gaužām subjektīva, tomēr tiek pieļauti vieni un tie paši maldi. Tāpēc arī vairumam šķiet, ka absolūto ētiku ir iespējams aprakstīt un nodot tālāk kā zināšanas pēc analoģijas ar triviālās jēgas ētiku.
Tomēr, ko mēs no saviem apziņas režģiem varam teikt par ētiku? (Šī, protams, var būt tikai līdzība uz analoģijas pamata). Vitgenšteins raksta, ka ētika ir „cilvēku prāta ievirzes dokuments”(bet ne zināšanas). Dokuments ir objekts, kas satur informāciju, cēlies no latīņu „documentum” pierādījums. Pierādījums liecina, tam ir nozīme izšķirošās situācijās; pierādījumam jābūt sankcionētam-jāatbilst kādām normām. Cilvēku prāta ievirze-iespējas un pielietotās zināmās metodes, kuras var būt pat krasi atšķirīgas vienas no otras. Ētika kā domas procesa, lai izvēlētos vispiemērotāko risinājumu, pierādījums, kas pierāda.. sevis pašas nepieciešamību. Cilvēku producētā ētika ir jēgpilna pati par sevi, tāpat kā formulēta doma ir domāšanas nepieciešamība un sastāvdaļa.