Komentārs par nodaļu Privātā ironija un liberālā cerība no Ričarda Rortija grāmatas Nejaušība, ironija un solidaritāte
Ričards Rortijs (1931-2007) bija viena no mūsdienu filozofijas pazīstamākajām personībām. Savos darbos kritizējis centienus ar teorētisku konstrukciju palīdzību rast atbildes uz dzīves pamatjautājumiem. Tā vietā, kā uzskatīja filozofs, cilvēkiem vajadzētu lielāku uzmanību pievērst ikdienišķām problēmām un tam, kā ar tām tikt galā. Rortija pazīstamākais darbs ir Filozofija un dabas spogulis(Philosophy and the Mirror of Nature, 1979). Grāmata filozofijas pasaulē radīja sprādzienam līdzīgu efektu. Rortijs-Prinstonas universitātes profesors, kurš darbojās filozofijas analītiskajā tradīcijā, mēģināja novērsties no centrālajām problēmām, ar kurām tā ilgi bija nodarbojusies. Viņš iebilda, ka jautājumi, kurus uzstādīja Dekarts, Kants, Hēgelis un modernie epistemologi un valodas filozofi vienkārši nevar būt atbildēti un jebkurā gadījumā bija nebūtiski nopietniem sociāliem un kultūras pētījumiem. Pēc publikācijas izdevēji gandrīz nespēja apmierināt pieprasījumu pēc grāmatas, kas kopš tā brīža bija kļuvusi par vienu no visvairāk pārdotajām filozofijas grāmatām. Savos vēlākajos darbos, starp kuriem ir arī Nejaušība, ironija un solidaritāte (Contingency, Irony, and Solidarity, 1989), Rortijs attīstījis post-epistemoloģijas intelektuālās kultūras raksturojumus un piemērus.
Nodaļu Privātā ironija un liberālā cerība autors sāk ar to, ka definē jēdzienu „vārdu krājums”, kas tiek izmantots personas argumentācijā un tas ir galīgs. Par svarīgākiem viņš atzīst vārdus ar šaurāku, iespējami precīzāku nozīmi, bet tiem, kam ir mainīga un neskaidra nozīme ierāda mazāku lomu. Par ironistu Rortijs dēvē cilvēku, kurš nepārtraukti šaubās par savu vārdu krājumu, kura vārdu krājumu izmantojot, to nevar ne apgāzt ne apstiprināt. Viņš neuzskata, ka viņa vārdu krājums realitāti atspoguļotu precīzāk, kā kāda cita vārdu krājums, taču viņam piemīt tieksme izspēlēt jauno pret veco, kur attieksmei pret realitāti ir attālināta nozīme. Ironisti tā īsti nesasniedz galēju nopietnību, lielās iespējamības manipulēt ar terminiem dēļ. Ironijai tiek pretstatīts veselais saprāts, ironistiem-metafiziķi, kuri uzskata, ka aiz daudzām pārejošām parādībām eksistē viena vienīga nemainīga realitāte. Ja ironistu satrauc tas, ka viņam varētu būt iemācīti nepareizie valodas spēles noteikumi, tad metafiziķis uzskata, ka lieta nemainās no tā kā tā tiek aprakstīta. Metafiziķi uzmanību velta disciplīnām, izziņai, bet ironisti meklē tradīcijas, personību ietekmi. ironists apzināti izvairās no kritērijiem, metafiziķim svarīgs ir kanons. Lai paplašinātu savu vārdu krājumu līdz galīgajam ironists dod priekšroku jaunradei, novitātei. Galvenās abu atšķirības ir tās, ka metafiziķis filozofiskās teorijas aplūko kā saplūstošas, kas arvien vairāk nonāk pie patiesības, bet ironists apskata pēctecību, vecā vārdu krājuma nomaiņu ar jaunu u.tml.
Ironisti paļaujas uz literatūrkritiķiem, kuri no esošā izveidotu jaunu bagātinātu kopojumu, kas noveda pie tā, ka literatūrkritiķi pievērsās krietni plašākam aprakstīšanas laukam. Par ironisma aizsācēju Rortijs nosauc Hēgeli, kurš esot filozofiju pārvērtis literatūras žanrā. Spilgts citāts par to kā ironisti attiecas pret cilvēkiem-„nevis kā pret anonīmiem patiesības paudējiem, bet kā pret noteiktu galīgu vārdu krājumu abreviatūrām, kā pret viņiem tipisku uzskatu un vēlmju nesējiem.”
Rortijs daudz uzmanības velta liberālismam, skatītam no ironisma un metafizikas pozīcijām.
Gandrīz visas nodaļas garumā Rortijs pretnostata ironistus un metafiziķus. Ironisti ir ierobežoti savos vārdu krājumos, bet metafiziķi kanonā un tieksmē izskaidrot. Īsti nekļuva skaidrs kas ir domāts ar liberālismu, bet par tā atskaites punktiem tiek minēti, piemēram, nežēlības esamība vai neesamība, neizkropļota komunikācija.
Ironija ir jēdziens, kas sevī ietver kaut kā aprakstīšanu ar nolūku pazemot caur jauno aprakstu. Ironists darbojas ir kā nereālā vidē-viņš ir atkarīgs no autoritātēm ar plašu zināšanu loku-patiesībā ironista darbība ir līdzīga interpretāciju un kontekstu spēlei, kurā viss var neparedzami mainīties. Ironistiem ir lielāka brīvība, jo viņus neierobežo kritēriji, kas ierobežo metafiziķus, taču tas nenozīmē, ka viņi būtu liberālāki.
Mūsdienu vairāk vai mazāk liberālajā Rietumu kultūras telpā eksistē abi-ironiskais un metafiziskais skatījumi, kuri savstarpēji mijiedarbojas. Eksistē kanoni, metodes, zināšanu kontinuitāte kā viens veselums, taču arī tas viss veido vienu(un nebūt ne galīgu) vārdu krājumu.