niche

VAI esmu saprasts?

Ievads: Nīče ir filozofs, kas mūsdienu pasaules veidošanā ir piedalījies no jau aizpagājušā gadsimta pozīcijām, tomēr ir bijis apbrīnojami iedarbīgs. Filozofijas superstārs, kuram īsti neder neviena kategorija, jo viņš ir dzejnieks filozofijā un domātājs dzejā. Nīči –filozofu-ārdītāju zina pat tie, kam par filozofiju ir visai miglains priekšstats.
“Laikā kad klasisko filozofiju nomaina postklasiskā filozofija, Nīče izstrādā filozofiju, kas par galveno atzīst nevis prātu, bet prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi. Nīčes filozofija veidota īpašā literāri izsmalcinātā stilā bez centieniem sistematizēt domas vai novērst pretrunas. Viņa mācībā skatāmi pieci mezglu punkti: nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varasgriba, mūžīgā atgriešanās.”
Biogrāfija un darbi: Frīdrihs Vilhelms Nīče(1844-1900) dzimis mazā Vācijas pilsētiņā Rokenē pie Lucenes. 1864. gadā iestājies Bonnas universitātē, lai studētu teoloģiju un filoloģiju, bet viņu pašu vairāk interesēja filozofija- disciplīna, uz kuru viņš koncentrēja klasiskos un bībeliskos tekstus. Īpašu iespaidu atstāja A.Šopenhauera uzskati, kuros Nīči īpaši fascinēja viņa mūzikas un mākslas izpratne. 1868. gadā Nīče iepazīstas ar komponistu Rihardu Vāgneru un šī pazīšanās ietekmē Nīči ļoti ilgi- viņš īpaši uzsvēra Vāgnera nozīmi kultūrā. Šajā laikā arī Bāzeles universitāte Nīčem piedāvāja darba vietu klasiskās filoloģijas fakultātē.
1870. franču-prūšu kara laikā Nīče strādāja hospitālī palīdzot rūpēties par ievainotajiem, kur arī saslima ar infekciju slimībām. Turpmāk visu atlikušo mūžu viņš cieta no veselības problēmām un slimību saasinājumiem.
Šopenhauera un Langes ietekmes, klasiskās filoloģijas studijas, Vāgnera iedvesma, vilšanās sava laikmeta vācu kultūrā radīja “Traģēdijas dzimšanu”(1872). No 1880. līdz sabrukumam 1889.gada janvārī Nīče dzīvoja klejodams, bez pavalstniecības. Šie “nomada” gadi deva filozofijai viņa galvenos darbus, tādus kā ”Rītausma”(1881), “Tā runāja Zaratustra”(1883-85), “Aiz labā un ļaunā”(1886), “Morāles ģenealoģija”(1887). Pēdējā aktīvajā 1888.gadā Nīče sarakstīja “Garu mijkrēsli”, “Vāgnera gadījumu”, “Antikristu”, “Ecce homo”, “Nīče pret Vāgneru”.
1889. gadā Turīnā Nīče pārcieta garīgu sabrukumu, kas viņu uz atlikušo mūžu padarīja par invalīdu. Īstais Nīčes slimības iemesls paliek neskaidrs.
“Laikam jau neviens Rietumu domātājs nav izmantojis tik daudz atšķirīgu filozofiskās rakstniecības formu: „Tā runāja Zaratustra” ir episki dramatiska poēma, „Cilvēks, pārlieku cilvēciska”- aforismu krājums, „Nesavlaicīgās pārdomas”-esejas, „Par morāles ģenealoģiju”- polemisks pamflets, „Ecce homo” – norēķins par padarīto. Šāda formu dažādība ir skaidrojama ar Nīčem raksturīgo vēlmi eksperimentēt iespējami plašākā rakstiskās komunikācijas spektrā.”
Nīčes interpretējamība: „No ilgās pieredzes, ko deva tāds ceļojums aizliegtajā, es iemācījos pavisam citādi, nekā varbūt būtu vēlams, raudzīties uz cēloņiem, no kuriem līdz šim tika moralizēts un idealizēts: apslēptā filozofu vēsture man iznāca gaismā.”- tā Nīče raksta “Ecce homo” priekšvārdā. Ideju izklāstam ir izteikti ezoteriska forma-iniciētie sapratīs. Nīče negrib būt masu pravietis, jo viņš zina, ka patiesība nav meklējama pūlī. Tādēļ viņa uzskatu absorbēšanā nepieciešams elastīgs un atvērts prāts, nevis tradicionāla domāšana. „Katrs sasniegums, solis uz priekšu izziņā izriet no drosmes, no stingrības pret sevi, no tīrīguma pret sevi..”
Indivīds: īsta eksistence ir kalnos-kalnu aukstajā gaisā mēs varam novērtēt ielejas dzīves maznozīmību. Katrs, kas reiz ir kāpis kalnos zina, ka ikviens solis var būt liktenīgs, taču sasniegtās virsotnes eiforija ir vilinoša. Pārcilvēks nav konkrēts konstants nosacījumu komplekss. Viņš pārvar sevi un iespēju robežas, jo virsotni var sasniegt, taču tajā nevar uzkavēties mūžīgi un ir arī citas vēl augstākas virsotnes. Nīčes pārcilvēks ir būtne ar augstu atbildības sajūtu, kam atskaties punkts ir mūžība un viņš pats pret to. Mūžīgā atgriešanās- kā šis tavas dzīves mirklis, tava rīcība izskatās ielikta mūžībā? Protams, pastāv risks, ka cilvēks apjauš, ka ikdienas rūpēm un pūliņiem nav nekādas nozīmes un ieslīgst apātijā(problēma, kas raksturīga Austrumu reliģiju praktizētājiem, piemēram, Indijas gadījums). Precīzu atbildi Nīče mums nedod, taču no viņa to gaidīt būtu tas pats kā no dzejnieka lūgt, lai tas paskaidro kādēļ tas lieto tieši tādas metaforas. Pārcilvēka redzesloks ir milzīgs.
Lasot Nīči ir saprotams, kā nacistiem izdevās radīt āriešu-pārcilvēka tēlu. Iznīcināt kristīgo morāli un melus ar „labi ieeļļotu” ideoloģijas mašīnu var kļūt par – iznīcināt kristietības radītājus ebrejus, padarot tautu par „mazajiem” pūļa ļautiņiem. Mūsdienu kultūras uzdevums būtu reanimēt pārcilvēka tēlu, kam tika piešķirts negatīva nozīme nacistu ideoloģijas dēļ. Nacisti no pārcilvēka izveidoja „āriešu supermodeli”, tātad gatavu ideālu. Pats Nīče jau par to brīdinājis: jūs mani cienāt: bet ko, ja jūsu cienāmais kādu dienu nogāžas? sargieties, lai jūs nenosit statuja!
Labais un ļaunais: Nīče nodarbojas ar inversiju- viņš mudina paskatīties uz labo kā uz maskējušos ļauno, bet ļauno, kā ārdošo spēku, kas atbrīvo vietu patiesajam. Nīče sevi uzskatīja par Dionīsu-par imorālistu- pretēju tradicionālajai morālei. „Es esmu līksms vēstnesis, kāda nav bijis, es zinu tik augstus uzdevumus, par kuriem līdz šim trūcis priekšstata. ar to visu es nepieciešami esmu arī ļaunā likteņa cilvēks, jo, kad patiesība stāsies cīņā ar gadu tūkstošu meliem , mums būs satricinājumi, zemestrīču krampji, kalnu un ieleju pārvietojumi”. Nīče „labos” nonievā tādēļ, ka ir pret to kas gadsimtiem tika uzskatīts par labu- „Labo eksistēšanas nosacījums ir meli- izsakoties citādi, negribēšana redzēt par katru cenu, kāda principā ir realitāte, proti, ne tāda, lai katrā laikā iznīcinātu labvēlīgos instinktus”.
Ārdīšana: Var rasties jautājums kādēļ gan Nīče tik kaislīgi uzbrūk kristīgajai Dieva izpratnei(ja pie tam vēl zināms, ka viņš pats reiz studējis teoloģiju). Es nespētu pateikt labāk par Nīči pašu : „Aklums kristietības priekšā ir noziegums par exellence- noziegums pret dzīvi…; Tika mācīts nicināt visupirms dzīvības instinktus; ka tika izmelota „dvēsele”, gars”, lai sagrautu ķermeni; ka dzīvības priekšnosacījumā, seksualitātē, tiek mācīts redzēt kaut ko netīru; ka visdziļākajā plauksmes nepieciešamībā, stingrajā savtībā, tiek meklēts ļaunais princips. Jēdziens „viņsaule”, „īstenā pasaule” izgudrots, lai laupītu vērtību vienīgajai pasaulei, kāda ir, – lai mūsu zemes realitātei neatstātu nekādu mērķi, nekādu saprātu, nekādu uzdevumu! Jēdziens „dvēsele”, „gars”, pēdīgi pat vēl „nemirstīga dvēsele”, izgudrots, lai nicinātu ķermeni, lai to padarītu slimu, „svētu”-lai pret visām lietām, kas dzīvē pelnījušas nopietnību (..) izturētos ar šausmīgu vieglprātību. Fakts „es eju bojā”, pārtulkots imperatīvā:” Jums visiem būs iet bojā”.
Vietām Nīčes nihilisms šķiet pārspīlēts, bet viņa mērķis ir ārdīt tos uzskatu maldus, kas gadsimtiem cilvēku ir uzsvēruši kā mazvērtīgu. Cilvēks ir kristīgās pasaules uztveres-duālisma upuris. Mūžīgā opozīcija neļauj būt cilvēkam kā veselumam, bet Nīče cilvēkam saka, ka ķermenis un tā vajadzības nedrīkst būt nievājamas. „Svēts” ir opozīcija nopietnām dzīves norisēm, taču gribētos iebilst, ka svētajam nebūt dzīvei nav jātraucē, tieši otrādi. Šeit diskutēt var tikai par formu- Nīče kristietības graušanā aizrāvies „paķer līdzi” arī svētā jēdzienu, bet šeit der atcerēties, ka sakrālās telpas izveidošana ir raksturīga visai cilvēcei jau no tās pirmsākumiem.
Duālās uztveres dēļ cilvēks vienmēr centies sadalīt pasauli labajā un ļaunajā, derīgajā un otršķirīgajā. Ir bijuši laikmeti kad cilvēkā labākais ir prāts, pēc tā nāk laikmets, kas noliedz „prātuļošanu” un saka, ka jūtas ir tas, kas cilvēkā ir svarīgākais. Ir bijuši laiki, kad cilvēkiem iegalvo, ka viss, kas ir vajadzīgs ir akla ticība. Taču cilvēkam ir jābūt veselumam, kas nekad nav konstants.
Vēl viens iemesls cīnīties pret kristietību ir tāds- Nīče uztver priesterus kā parazītisku kārtu. Gadsimtiem ilgi Kristus vārdā ir iets Krusta karos, paverdzināti un nonāvēti cilvēki, rīkotas inkvizīcijas, dedzinātas raganas u.tt. Tomēr šajā faktā ir īpatnējs paradokss- Nīče raksta „Dionīss pret krustā sisto”, tomēr viņu tāpat kā Kristu izmantoja, lai pamatotu mazvērtīgo rasu iznīcināšanu, līdzīgi kā Krusta karos iznīcināja pagānus.
Nīčes mantojums: Viens ir skaidrs- Nīče palīdzēja reanimēt cilvēka ķermeni, instinktus, tiesības uz dzīvi tās iespēju bagātībā un veiksmīgi konstatēja, ka kristīgais Dievs, tāds kādu saprata gadsimtiem ilgi sabiedrības vairākumā vairs neeksistē. Viņa pretrunu plosītā filozofija un personība bija priekšvēstnesis tam kāds būs nākošais laikmets- ārdošs, pārvērtējošs, steidzīgs, jautājošs. Pat ja to neatzīst, tad meklējošs, ko likt tā Dieva vietā, kas iznīcināts. Kā dzīvot bez vispārējas morāles? Tieši to jautāja viss 20.gadsimts-ko likt mirušā Dieva vietā? Ko darīt tad, kad Pārcilvēks sasniedz savu spēju robežu? Iet bojā virsotnē vai doties atpakaļ ielejā?
Nobeigumā vienīgais joks, kas man zināms par filozofu: Uzraksts uz sienas-„Dievs ir miris” Nīče, zem tā-„Nīče ir miris” Dievs.

Izmantotās literatūras saraksts:
1. Kūle Maija, Kūlis Rihards, “Filozofija”, ZvaigzneABC, 1998
2. Nīče Frīdrihs, “Ecce Homo”
3. Nīče Frīdrihs, “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” ,Tapals, 2005.
4. http://plato.stanford.edu

Scroll to Top