Mišels Fuko( Michael Foucault, 1926-1984)
Līdzīgi citiem 60.-70.gadu postmodernajiem domātājiem, viņš pakļauj šaubām Rietumu universālismu, individuālismu, racionālismu, šaubās par Kanta apgaismes un tās definētās cilvēka pilngadības iespējamību.
Kas ir apgaismība?
Kanta atbilde „Berlinische Monatschrift”1784.g.
Mendelsona raksts agrāk.
Ar abu žurnāla „Berlinische Monatschrift” publicēto tekstu palīdzību vācu Aufklarung un ebreju Haskala atklāj, ka abas pieder vienai un tai pašai vēsturei; tās tiecās identificēt abu kopīgos veidošanās procesus.
Filozofiskās domas iespējas (līdz Kantam) kā pārdomāt savu tagadni:
*tagadni var attēlot, raksturojot tās piederību noteiktam laikmetam, kas no citiem atšķiras ar zināmām iekšējām noteiksmēm, var to nošķirt kādu dramatiski notikumi.
*tagadni varēja izjautāt, tiecoties atšifrēt tajā samanāmas nākotnes notikuma zīmes.
*tagadni varēja analizēt arī kā punktu, kurā notiek pāreja uz jaunu, uzaustošu pasauli.
Taču man šķiet, ka Kants ir pirmais filozofs, kas šādā veidā, cieši un no iekšienes, sava darba nozīmību ir saistījis ar zināšanu problēmu, ar pārdomām par vēsturi un jo sevišķi ar pārdomām par brīdi, kurā viņš raksta un kura dēļ raksta.
Kants jautājumu par Aufklarung izvirza citādi-tas nav laikmets, pie kura piederēt, nedz notikums, ne pilnestības nojausma. Kants to definē kā „ceļu uz āru”-viņš meklē atšķirību-kādu mūsdienas izvirza attiecībā pret vakardienu?
Apgaismība kā process, kurš atbrīvo no „nepilngadības”-noteikts gribas stāvoklis, kas liek paļauties uz kāda cita autoritāti tādās lietās, kur būtu bijis jāliek lietā paša prāts.
Kants- apgaismība jāuzskata gan par procesu, kurā cilvēki piedalās kolektīvi, gan par drosmīgu personiskās pilnveidošanās aktu.
Kā cilvēcei tikt vaļā no nepilngadības?
1. paklausības sfērai un prāta lietojamības sfērai jābūt savstarpēji skaidri nošķirtām. Būtiska jaunums- viņš izšķir privātu prāta lietojumu(kam jābūt pakļautam) un publisku prāta lietojumu(kas var būt brīvs). Privāto prātu lieto izpildot savus ikdienas pienākumus, kur jābūt noteiktai likumībai.
Tomēr-apgaismība ir tad, kad universālais prāta lietojums, brīvais lietojums un publiskais lietojums savstarpēji pārklājas.
Apgaismību nevajag uztvert vienkārši kā vispārēju, visu cilvēci ietekmējošu procesu; to nevajag uztvert kā vienīgi indivīdiem izvirzāmas saistības: tā parādās kā politiska problēma.
Kants Apgaismību faktiski apraksta kā momentu, kurā cilvēce gatavojas likt lietā savu prātu, bez pakļaušanās jelkādai autoritātei; un tieši šajā brīdī ir nepieciešama kritika, jo tai jādefinē pareizas prāta lietošanas nosacījumu, lai noteiktu, ko mēs varam zināt, kas mums jādara un uz ko varam cerēt. Ja ir skaidri noteikti prāta lietošanas principi, tad ir nodrošināta prāta autonomija.
Vienlaikus apgaismība parāda, kā katrs indivīds ik brīdi noteiktā vaidā ir atbildīgs par vispārējo procesu.
vai modernitāte ir Apgaismības turpinājums vai sabrukums?
Iztēlotie modernitāti kā attieksmi-veidu kā izturēties pret mūsdienu realitāti, noteiktu cilvēku brīvprātīgi izdarītu izvēli, visbeidzot domāšanas un jušanas veidu, tāpat arī rīcības un uzvedības veidu, kas iezīmē piederības saites n izvirzās arī kā uzdevums.
Modernitāte ir tāda attieksme, kas paver iespēj aptvert tagadnes brīža heroisko” aspektu. Modernitātes fenomens nav jūtīgums pret gaistošo tagadni; tā ir griba šo tagadni „hēroizēt”. Tomēr šī heroizācija ir ironiska.
Bodlērs: iebildumu formā „Jums nav tiesību noniecināt tagadni”. Modernitāte ir katram ar sevi pašu nodibināmo attiecību mods. Būt modernam nozīmē uztvert sevi kā sarežģītu un grūti pilnīgojamu objektu. Modernais cilvēks nav tas, kurš par visu varu tiecas atklāt savas personības dzīves, viņš ir cilvēks, kas mēģina sevi izgudrot. Uzdevums sevi darināt. Tomēr visiem šiem procesiem ir vieta tikai mākslā.
Fuko: esmu centies tiklab akcentēt to, cik dziļi apgaismībā sakņojas tāda filozofiskā jautāšana, kas reizē problematizē gan cilvēka saistību ar tagadni, gan viņa vēsturisko esību, gan patības kā autonoma subjekta konstituēšanos.
Pavediens, kas mūs saista ar apgaismību ir filozofiskā ētosa atjaunošana, ko var raksturot :
Negatīvi t.s Apgaismības šantažēšana –par vai pret racionālismu. Mums jāmēģina sevi analizēt kā būtnes ko vēsturiski determinējusi Apgaismība.
Patstāvīgai sevis pašu kritikai ir jānovērš allaž pārāk nogludināta pieeja, kas nenodala humānismu no apgaismības. Humānistiskā tematika pati par sevi ir pārāk piekļāvīga, pārāk izplūdusi.
Pozitīvi:
Kāds varētu būt filozofiskais ētoss, kas kritizē visu, ko mēs sakām un darām.
1.šo filozofisko ētosu var raksturot kā robežattieksmi.
Kritiskais jautājums: Kas mums ir dots kā universāls, nenovēršams, obligāts, un, kādu vietu ir aizņēmis tas, kas ir singulārs, nejaušs un radies patvaļīgu faktoru darbības rezultātā? Īsi sakot, mērķis ir šāds: nenovēršamo ierobežojumu formā vadītā kritika jāpārvērš par praktisku kritiku, kas iegūst iespējama pārkāpuma formu.
Šī kritika nav transcendentāla, pēc ieceres tā ir ģenealoģiska(no nejaušā, kas mūs padarījusi par tiem, kas esam, atšķirs iespējamību turpmāk vairs nedarīt tā) un pēc metodes arheoloģiska(cenšas iztirzāt tās diskursa instances, kuras artikulē mūsu domas, izteikumus, un darbību tāpat kā vēsturiskus notikumus).
Šī kritika netiecas darīt iespeājamu, metafiziku, bet tiecas dot jaunu sparu nedefinējamam brīvības darbam.
2. vēsturiski kritiskajai attieksmei jābūt arī eksperimentālai-paverot vēsturisku izpētes jomu, un lai uztvertu brīžus, kuros pārmaiņas iespējamas un vēlamas, kā arī lai precīzi noteiktu to formu.
No pieredzes zināms, ka tieksme izvairīties no mūsdienu realitātes novedusi vienīgi pie visbargāko tradīciju atgriešanās. Es dodu priekšroku pat tām specifiskajām transformācijām, kas izdarītas, vēsturisku analīzi saistot ar praktisku attieksmi pret jauna cilvēka veidošanās programmām.
Mūsu pašu kritiskajai ontoloģijai piedienīgais filozofiskais ētoss man jāraksturo kā vēsturiski praktisks mums iespējami pārkāpjamo robežu pārbaudījuma, un tas ir darbs, kas mums jāveic pašiem ar sevi kā brīvām būtnēm.
3. Ir taisnība, ka mums jāatsakās no cerības jelkad sasniegt tādu skatupunktu, ko kura varētu piekļūt pilnīgām un galīgām zināšanām par to, kas mums uzliek vēsturiskus ierobežojumus. Mēs vienmēr atrodamies sākumpozīcijā.
Te ir runa par tādu darbu, kam piemīt sava vispārējība, sistemātiskums, homogenitāte un savas likmes.
a. Tā likmes
likmes ir iezīmētas ar to, ko varētu nosaukt par „spēju un varas attiecību paradoksu.” Tagad spēju pieauguma un autonomijas pieauguma savstarpējās attiecības vairs nav tik vienkāršas, kā varētu šķist 18.gadsimtam. Likme, kas tiek likta uz spēles, ir šāda: kā iespēju pieaugumu var nošķirt no varas attiecību intensifikācijas?
B Homogenitāte
Tas vedina pētīt to, ko varētu dēvēt par „praktiskām sistēmām”. Par atskaites jomu pieņemam to, ko cilvēki dara, un kā dara. Proti, tās racionalitātes formas, kas organizē viņu lietišķo rīcību (tehnoloģiskais aspekts), un to brīvību, ar kādu viņi savās praktiskajās sistēmās darbojas un reaģē uz citu darbību, un līdz zināmai robežai darbību pārveido.
C Sistemātiskums
Praktiskās sistēmas izaug no trim plašām sfērām: no lietu pārraudzīšanas attiecībām, no citu ietekmēšanas attiecībām, no attiecībām ar sevi pašu. Mums ir šīs trīs asis-zināšanu ass, varas ass, ētikas ass, un jāizanalizē to savstarpējās saistības. Galvenie ontoloģijas jautājumi: kā mēs esam konstituēti kā savu zināšanu objekti? Kā esam konstituēti kā subjekti, kas praktizē varas attiecības vai ir tām pakļauti? Kā esam konstituēti kā pašu rīcības morālie subjekti?
D Vispārējība
Visbeidzot šie vēsturiski kritiskie pierādījumi ir diezgan specifiski tādā nozīmē, ka tie vienmēr skar kādu materiālu, leikmetu, noteiktu prakšu un diskursu kopumu. Ritumu sabiedrībās tiem piemīt arī sava vispārējība- tādā nozīmē, ka tie aizvien no jauna tikuši atkārtoti.
Taču jātiecas aptvert, kādā mērā tas, ko mēs par šo vispārējo zinām-par tajā praktizētajām varas formām un mums pieejamo pašuztveri -, konstituē tikai ierobežotas vēsturiskās figūras, noteiktu problematizācijas formu, kas definē objektus, darbības regulas, vaidus, kā izturēties pašam pret sevi.
Kopsav.
Mūsu pieredzē ir daudz kā tāda, kas liecina, ka vēsturiskais Apgaismības notikums nav darījis mūs pilngadīgākus un mēs šo stāvokli vēl neesam sasnieguši.
Manuprāt, Kanta pārdomas ir tieši tas filozofēšanas veids, kas pēdējo divu gadsimtu laikā bijis nozīmīgs un auglīgs.
Mūsu pašu kritiskā ontoloģija jāuztver kā attieksme, kā ētoss, – izanalizējam sev uzliktās robežas un eksperimentējam ar iespējām tikt tām pāri.
Šai filozofiskajai attieksmei jātiek pārvērstai diversu (daudzveidīgu) jautājumu darbā. Šie vaicājumi metodoloģiski sabalsojas arheoloģiskajā un reizē arī ģenealoģiskajā pētījumā par praksēm, kas tika tvertas gan kā tehnoloģiski racionalitātes tipi, gan kā stratēģiskas brīvību spēles; un šie vaicājumu arī teorētiski sabalsojas, definējot vēsturiski unikālas formas, kādas tikušas problematizētas tās vispārības, kas bijušas raksturīgas mūsu attiecībām ar lietām, ar citiem cilvēkiem un pašiem ar sevi. Tie sabalsojas arī praktiski-rūpēs lai vēsturiski kritiskās pārdomas tiktu pārbaudītas konkrētās praksēs. Šis kritiskais uzdevums joprojām saglabā uzticību Apgaismībai.