——————————————————————————–
Tašisms Informālā māksla Popārts Opārts Minimālā mākslā Konceptuālā māksla
——————————————————————————–
20. gadsimta beigās – pēc Otrā pasaules kara, pēc abstrakcionisma kā plašākā un ietekmīgākā virziena apsīkšanas, mākslā radās daudz dažādi novirzieni, ko spēcīgi bija ietekmējusi gadsimta sākuma avangarda māksla, it sevišķi fovisms, kubisms, dadaisms, sirreālisms un, protams, pats abstrakcionisms.
Tašisms (no franču tache – traips) kā gleznieciskā izteiksme radās 50. gados Francijā, kur veidojās kā koloristisko vērtību māksla, visos gadījumos par gleznu tipiskāko elementu pārvēršot bezformīgus krāsu traipus.
Parīzē dzīvojošais vācietis H. Hartungs (1904 – 1989) savas ar cipariem apzīmētās kompozīcijas radīja ar ekspresīviem vilcieniem, kuri pēc kontūrām reizēm atgādināja slapjas slotas pēdas uz trotuāra, reizēm – platu līniju savirknējumus, bet kuru krāsu kombinācijas uz vienkrāsainajiem foniem bija iespaidīgas un arī franciski elegantas.
Īpašus krāsu efektus spēja radīt V. Šulcs, dēvēts par Volsu (1913 – 1951), kas pārplūdinādams jebkuru uz audekla manāmo atveidu ar terpentīnā atšķaidītas, parasti pelēcīgas krāsas strūklām, izirdināja tā kontūras un radušās jaunās struktūras atdzīvināja ar citu krāsu akcentiem.
Ž. Matjē (1921), strādādams garīga uzbudinājuma stāvoklī, izmantodams gan platas, gan plakanas sukas un tievas otas, pātagodams audeklu ar krāsās iemērcētiem auduma gabaliem, ar šādi radītiem komatiem, punktiem, līnijām, kā arī ar tīro krāsu traipiem un to kontrastiem tiecās izraisīt skatītājos šķietamus priekšstatus par tautas un varas sadursmēm. Darbā “Kapetingi visur” (1954) palieli, izplūstoši sarkanas krāsas plankumi uz tumša fona mijas ar dinamiski izvietotām baltas krāsas līnijām un svītrām, radot viduslaikos valdošajai franču karaliskajai dinastijai raksturīgās aktīvās rosmes iespaidu.
Informālā māksla (art informal) izpaudās bezformīgu, plastiski izveidotu krāsu traipu kombinācijās. Informālās mākslas darbi nelīdzinās glezniecībai vārda tiešajā nozīmē, jo informālās mākslas pārstāvji strādāja, pakļaudamies spontānu emociju izpausmei, un, galvenais, izmantoja glezniecībai svešus materiālus, piemēram, ģipsi, smiltis, audumus, izdedžus, oļus, zāģu skaidas. Šie materiāli, mākslinieku saskaldīti vai izjaukti, tika ar otas vai paletes naža palīdzību uztriepti vai samontēti, tādā veidā panākot ar tausti uztveramu materiālo vērtību efektu. Mākslinieki ierosmi smēlās dzīvē un ietekmējušies no kara gadu drūmās realitātes, atdarināšanai dažreiz izvēlējās pavisam neiepriecinošus objektus: jūras plūdu izdangātas smiltis, drupu daļas, ģeoloģisko un arheoloģisko izrakumu vietās atrastas aizvēsturisku dzīvnieku pārakmeņojušās paliekas, daļēji izdzisušus klinšu zīmējumus un tamlīdzīgi. Pārveidoti šie iespaidi ieguva patstāvīgu darbu raksturu.
Par informālās mākslas aizsācēju uzskatāms Žans Dibifē (1901 – 1985), kura mākslu var uzskatīt par jauna tipa primitīvismu, kas no iepriekšējā atšķīrās ar to, ka, atdarinot bērnu zīmējumus, vairs netika uztverts to patiesīgums, naivā nesamākslotība, bet tie tika vēl vairāk deformēti un abstrahēti (pievērsta uzmanību tikai būtiskajam) un tiem piemītošā nemākulība parasti tika kāpināta ar raupjas faktūras vai kompozicionālas uzbūves līdzekļiem līdz tādai pakāpei, ka kroplīgie veidoli atstāja atbaidošas groteskas (dīvainā un komiski pārspīlētā tēlojums mākslā) iespaidu (“Žoržs Dibifē dārzā”, 1956).
Tipiska informālajai mākslai ir spānieša A. Tapjesa (1923) un itāļa A. Burri (1915) daiļrade. Tapjess, guvis impulsus savas dzimtenes saules izdedzinātajos laukos, radīja pašvērtību cildinošu abstraktu formu pasauli (“Baltais un oranžais”, 1967). Līdzīgi strādāja arī A. Burri. Pievērsies mākslai Savienotajās Valstīs gūstā pavadītajos gados un, iespējams, piemērotu materiālu trūkuma dēļ, Burri saviem nodomiem sāka izmantot vecus maisus, tos atbilstoši sagriežot. Ar šo materiālu, reizēm izmantojot arī metāla iepinumus, mākslinieks turpināja intriģēt skatītāju (“Glezna – kolāža”, 1964).
Nīderlandē radniecīga Dibifē un Tapjesa manierei ekspresīvi pārveidot formu bija arī Dānijas, Holandes un Beļģijas mākslinieku grupas CoBrA maniere. Tās dalībnieki visbiežāk sedza audeklus ar tādām zīmēm, kas atgādināja japāņu kaligrāfiju vai bija līdzīgas dīvainiem un pārspīlētiem dzīvu būtņu atveidiem
Popārts ir vārdu savienojuma “Populārā māksla” ironisks saīsinājums. Popārta veidošanos veicināja R. Hamiltons (1922) un citi dadaistu ietekmētie lietišķās mākslas pārstāvji. Šo mākslinieku darbošanās rezultātā tika panākts izlīdzinājums starp mākslinieka radītajām unikālajām vērtībām un visās pārējās cilvēka darbības sfērās masveidā izgatavotajiem priekšmetiem. Tas rezultātā noveda pie mākslas radīšanas ar tehnisko līdzekļu palīdzību.
Popārts radies Amerikā kā visasākā reakcija pret abstrakcionismu, un, kaut arī ar šo virzienu saistīta māksla, kas atbilst plašās tautas masās populārai mākslai, spēj uzrunāt tautu, jo nevēlas būt “augstajai mākslai” līdzīga un tāpēc var būt viegli izplatāma, tā tomēr visbiežāk māksliniekus, it sevišķi tos, kas dzīvoja rūpniecības un komerciālajos rajonos, stimulēja uz parastā, ikdienišķā un vulgārā popularizāciju. Popārta pārstāvji apgleznoja visu to, kas nebija ievērības cienīgs un ko noraidīja māksla: visa veida reklāmas, avīžu un žurnālu ilustrācijas, karikatūras, ikdienas drēbes un tamlīdzīgi.
Jaunā mākslas virziena veidotāji bija avangardisma pārstāvji: R. Raušenbergs un Dž. Džonss, kuriem vēlāk pieslējās R. Lihtensteins, Dž. Rozenkvists, K. Oldenburgs, E. Vorhols un citi.
Popārta mākslinieki veidoja savus darbus mulāžā (kāda objekta precīzs atveidojums ģipsī, vaskā), fotomontāžā, kuras raksturo skaļš, kliedzošs izkrāsojums, kā arī ar kolāžām (uz pamatnes uzlīmēti dažādi materiāli) un sadzīves priekšmetu atdarinājumiem. Var teikt, ka galvenais viņiem bija populāra tēla apspēlēšana ar dažādiem līdzekļiem. Par vienu no popārta tipiskākajiem sasniegumiem mākslā var uzskatīt kinozvaigznes Merilinas Monro intriģējoši noslēpumainu un izaicinošu atveidu – uz zelta fona izveidotu aktrises galvu, ko 1962. gadā uzgleznojis E. Vorhols. Darbs pazīstams pēc atkārtojumiem zīdspiedes tehnikā. Arī citu popārta pārstāvju stājdarbi reti tika gleznoti, visbiežāk tie, tāpat kā Vorhola piemērā, tika pavairoti ar komerciālās tehnikas līdzekļiem, daudzi mākslinieki atrasto motīvu palielināšanai izmantoja projekcijas aparātus. Līdz ar to radošo procesu sāka aizstāt tehnika.
R. Raušenbergs (1925), spilgtākā personība popārta mākslā, savu darbību sāka ar kombinētām bildēm, kurās viņš iekļāva dažādas reālijas: vecmeistaru darbu reprodukcijas, avīžu izgriezumus un plakātus. Viņš bija arī viens no pirmajiem, kas sāka izmantot iespēju radīt reprodukciju uz audekla ar zīdspiedes līdzekļiem, tāpat arī Raušenbergs savos priekšmetiskajos veidojumos izmantoja mākslai netradicionālus materiālus, sākot ar kartona kārbām un drēbēm un beidzot ar spoguļiem un mašīnu riepām.
Opārts turpināja modernismam raksturīgo rūpniecības cildināšanu, akcentēja gaismas efektu neparastību un iedarbīgumu. Opārta mākslā galvenais bija nevis mākslas darbs, bet tā radītais iespaids, tāpēc arī nosaukums – “optiskā māksla”. Efekti tika radīti, izmantojot asus krāsu kontrastus, spirālveida izlocītu līniju krustošanos, kā arī dažāda rakstura gaismas ķermeņus. Opārta pārstāvji ar gaismas mirgojuma iedarbību un maldinošām dziļuma perspektīvām krāsainajās plaknēs sagādāja skatītājiem jaunus mānīga iespaida pārdzīvojumus.
Viens no pazīstamākajiem attīstītā opārta pārstāvjiem ir franču mākslinieks N. Šefers (1912). Viņa radītās konstrukcijas, kas apvieno sevī telpu, laiku, kustību, ritmu un gaismu, ir tehnikas, tēlniecības, teātra, dizaina un zinātnes savdabīgs apvienojums, kam kā piemērs minams 60. gados Ladefānsas rajonam projektētais tornis, kam mūžīgā kustībā bija jāveido modernās arhitektoniskās vides dekoratīvais un akustiskais centrs.
Minimālā māksla attīstījās kā pretmets abstraktā sirreālisma spontānajām, bezveidīgajām izpausmēm, veicinot interesi par simetrijas noteiktām skaidrām formām, nevainojamu virsmu efektiem un izkārtojuma kārtību. Šos principus mākslā ievadīja glezniecība. Mākslinieki (E. Kelijs, F. Stella), radījuši jauna tipa gleznu ar mākslinieka iecerei atbilstošu ģeometrizētu pamatu, aizpildīja to ar asi konturētu un gludi ieklātu līniju un citu ģeometrisku figūru ornamentāliem rakstiem, izmantojot dažādu plakātkrāsu efektus, tā radot hard-edge painting (aso malu glezniecību). Šajās gleznās parasti bija attēloti viens vai nedaudzi maksimāli vienkāršoti ģeometriski ķermeņi, piemēram, kvadrāta vai apļa kontūras uz papīra, stikla.
Konceptuālā māksla izveidojās kā savdabīgs minimālās mākslas tendenču rezultāts. Tās pārstāvji tiecas ierobežot mākslas izpausmes loku tikai ar ieceri, izveidojot principu: “māksla – ideja”. Konceptuālisti savas idejas veidoja metu, rakstveida vai mutisku projektu formā, arī skaņu ierakstu, kino vai televīzijas raidījumu veidā.