Recenzija.
Es noskatījos Latvijas Nacionālā teātra iestudēto Mārtiņa Zīverta komēdiju „Minhauzena precības”. Šo lugu no bagātīgā Rīgas teātru repertuāra izvēlējos, jo uzzināju, ka atlikušas vairs tikai divas attiecīgā iestudējuma izrādes. Biju lasījusi lugu un man tā ļoti patika, tāpēc vēlējos to redzēt aktieru izpildījumā. Komēdijā attēlotie notikumi risinās astoņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados Duntes muižā. Kopš tā laika mūsu dzīvē daudz kas ir mainījies, tomēr šī literārā darba galvenā tēma par mīlestību un attiecībām, kā arī meliem un intrigām, kas ar tām saistīti, vēl joprojām ir aktuāla, tikai mūsdienās tas viss tiek ietērpts citos vārdos un darbībās.
Lugas sižeta pamatā ir patiesi fakti un vēsturiskas personas. Kad Anhaltes – Cerbstas princese Sofija Amālija Frederike devās uz Krieviju, lai saderinātos ar Krievijas troņmantnieku Pēteri III, ar kuru viņa apprecējās 1745. gadā, 1762 gadā kļūstot par Krievijas ķeizarieni Katrīnu II, viņu pavadīja Pēterburgas galma kambarkungs Semjons Kirilovičs Nariškins, kņazs Vasilijs Vladimirovičs Dolgorukovs. Jelgavā viņiem pievienojās ķeizariskās augstības kirasieru pulks ar kapteini Hieronimu Kārli fon Mainhauzenu, lai pavadītu līdz Rīgas robežām, kas tolaik sniedzās tālu Vidzemē. 1744. gada 2. februārī kapteinis patiešām salaulājās ar Jakobīni fon Duntenu. M. Zīverts šos vēsturiskos notikumus veikli savērpis kopā ar vācu folkloru un izveidojis patiešām lielisku un uzjautrinošu stāstu ar skaisto Jakobīni centrā, pēc kuras tīko gan Duntes muižas parādzīmju īpašnieks, gan princeses pavadonis Nariškins, gan kirasieru pulka kapteinis Minhauzens.
Lugas darbību galvenokārt virza šo trīs vīriešu simpātijas pret Jakobīni un muižas parādzīmes. Kad sniegputeņa laikā ceļiniekiem salūst kamanas, tie lūdz naktsmājas baronesei Jakobīnei (Daigai Gaismiņai) netālajā Duntes muižā. Baroneses nelaiķa vīrs muižu ir zaudējis kāršu spēlē, un Minhauzens (Ivars Puga), pēc kalpones Irmes lūguma gribēdams palīdzēt Jakobīnei, kuru viņš ir iemīlējis no pirmā acu skatiena, to atgūst no augļotāja Uksena (Ulda Dumpja), kurš mēģināja izmantot parādzīmes, lai apprecētos ar skaisto atraitni. Princese, kurai dota neierobežota vara, ar saviem pavadoņiem Kaina kundzi (Māru Zemdegu), Johannu Elīzabeti (Lāsmu Kugrēnu), kņazu Dolgorukovu (Uldi Norenbergu) un kabinetšefu Saltikovu (Mārtiņu Brūveri) grib pārmācīt galma brunču mednieku Nariškinu (Normundu Laizānu), kas cenšas iegūt baronesi par mīļāko, tāpēc liek Jakobīnei ar Minhauzenu apprecēties. Sākumā skaistule sauc savu saderināto par meli viņa neticamo, aizraujošo stāstu dēļ, bet vairāk par visu viņa nevar ciest meļus. Vēlāk Minhauzens baronesei sāk iepatikties, taču tad viņa uzzina par Duntes parādzīmēm un domā, ka kirasieru kapteinis mēģinājis iegūt viņu pie kāršu galda. Kad aizvainojums norimst un muižas saimniece grib atzīties, ka mīl Minhauzenu, notiek pavērsiens – viņš saderinātās istabā atrod Nariškinu. Domādams, ka ticis piekrāpts jau pirmajā saderināšanās dienā, viņš atsakās precēties. Visspilgtākie notikumi risinās maskuballē. Ar Minhauzena pļāpīgā pavadoņa Jukuma(Jura Hirša) palīdzību tiek palaistas nepatiesas baumas, ka Jakobīne samainījusies tērpiem ar savu kalponi. Minhauzens vakaru pavada kopā ar Jakobīni, domādams, ka tā ir Irme, kas viņam atgādina māti, tādēļ vieš uzticību. Viņš tai atklāj visu, ko nevienam citam, it īpaši Jakobīnei, nekad neteiktu. Viņš atzīstas, ka pats sevi uzskata par meli, ka mīl Jakobīni un jūtas nodots un aizvainots viņas neuzticības dēļ, ka nav bagāts un viņam pieder tikai maza muižiņa, kas ieķīlāta vēl vairāk nekā Dunte, ka Ulubele, bagātību sala, kurā cilvēki kļūst jaunāki un pārtiek no smaidiem , ir tikai izdomājums. Baronese uzzina arī to, ka parādzīmes atgūt lūgusi Irme. Luga, protams, beidzas laimīgi un abi mīlētāji paliek kopā.
Manuprāt, režisora Edmunda Freiberga nodoms, iestudējot šo lugu bija tāds pats kā M. Zīvertam, to sarakstot- parādīt, ka uz visu var paskatīties no citas puses, ka patiesība spēj vairāk nekā meli, lai vai cik tie nebūtu aizraujoši, ka laime ir mūsos, mums tikai jāmāk to ieraudzīt un izveidot pašiem savu Ulubeli. Luga bija iestudēta gandrīz tāpat kā grāmatā. Neatbilda tikai dekorācijas, kuras, manuprāt, vajadzēja veidot savādāk. Lai gan pirmais iespaids bija skaits – neliela mājiņa ar apsnigušiem kokiem ap to. Skanēja mūzika un bira sniegpārslas – īsta ziemas paradīze, taču visa komēdijas darbība risinājās iekštelpās, tāpēc radās dažādas nesakarības, piemēram, tā vietā, lai princese sēdētu lielā, ērtā krēslā, viņa stāvēja līdzās dārglietu lādītei uz slīpa jumta mājai, kas vienlaikus bija arī kamīns. Turklāt zemē bija saliktas baltas segas, kas bija gan sniega kupenas, gan krēsli un gultas, kā arī tika izmantotas par ceļinieku apmetņiem.
Mani visvairāk pārliecināja Nariškina atveidotāja Normunda Laizāna tēlojums. Iespējams tāpēc, ka viņš bija tieši tāds, kādu biju iztēlojusies, iespējams tāpēc, ka Nariškins bija viens no maniem mīļākajiem šīs lugas tēliem. Viņa sacītais izklausījās dabiski, nepārspīlēti. Arī Ivara Pugas (Minhauzena) tēlojums bija labs. Diemžēl es to pašu nevaru teikt pa Daigu Gaismiņu(Jakobīni). Biju iedomājusies Jakobīni kā gudru, pašpārliecinātu, graciozu un skaistu sievieti, kas savus pārmetumus izteiktu ar dzēlīgu laipnību un ironiju, taču viņa izskatījās nesavaldīga, drīzāk gatava nesaprātīgi, nepamatoti uzkliegt. Turklāt es melotu, ja teiktu, ka šī aktrise izskatījās pēc skaistas divdesmit divus gadus vecas meitenes, kurā no pirmā skatiena iemīlētos jebkurš vīrietis.
Manuprāt, visi lugas tēli palīdzēja atklāt autora idejas, taču visnozīmīgākie noteikti bija Minhauzens, kurš prata melot, padarot melus par patiesību un patiesību par meliem, un Jakobīne, kas lugas beigās parādīja, ka godīgums un uzticība ir svarīgāki nekā neticami piedzīvojumi un neizmērojama bagātība.
Lugai bija ļoti optimistiska noskaņa, tēli, kas dzīvē varētu šķist negatīvi, bija parādīti no gaišās puses. Katram bija piešķirta sava rozīnīte, kas padarīja tos simpātiskākus.
Kopumā šis uzvedums ir jauks. Zīverta radītie tēli (visi, arī mazāk nozīmīgos ieskaitot) ir savdabīgi un interesanti, viņu valoda – asprātīga, dzirkstījoša, sarunas – atjautīgas, smieklus raisošas, reti kad vienā izrādē var dzirdēt tik daudz dziļu zemtekstu, aforismu un filozofisku atziņu pilnu dialogu, kas liek aizdomāties par dzīves vērtībām un ikdienā lietoto vārdu –mīlestība, meli, patiesība, morāle – nozīmēm. Par spīti tam, ka šīs pārdomas parasti ir nogurdinošas, izrāde uzlabo cilvēku omu, un skatītājs mājās dodas pacilātā garstāvoklī.
Šī luga man ļoti patika, tajā bija noderīgu atziņu, piemēram, nepiešķirt naudai lielāko nozīmi dzīvē un nezaudēt savaldīšanos un humora izjūtu bezizejas situācijā. Kad šķiet, ka viss jau ir zaudēts, jāliek uz spēles visu, kas atlicis – tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Šo darbu es ieteiktu izlasīt ikvienam. Tas parāda, kas notiek, ja pārāk aizraujas ar azartspēlēm, kā cilvēki var sapīties paši savos melos, zaudējot vēl vairāk nekā pie kāršu galda, cik svarīgi dzīvē ir būt godīgam pret citiem un galvenais – pašam pret sevi. Pierādās arī teiciens : „Neskati vīru pēc cepures!” Novēlu visiem saprast, kur ir viņu Ulubele un nelaist garām nevienu izdevību tur nokļūt, pat tad, ja liekas, ka cerību vairs nav. Laime ir mūsos un tikai mēs varam atslēgt durvis uz to.