Uiljama Šekspīra „Romeo un Džuljieta” traģēdijas analīze.
Uiljama Šekspīra „Romeo un Džuljieta” traģēdija – pasaules literatūras šedevrs. Mūsu iztēle viegli var mūs pārnest uz četrpadsmito gadsimtu, uz Itāļu pilsētu Veronu. Pirmajā plānā – divas savā starpā karojošās ģimenes – Montekki un Kapuletti, viņi nežēlīgi neieredz viens otru, kaut gan jau ir sen aizmirsuši kara iemeslu starp viņiem. Šeit, kur gaiss ir pilns ar naidu un niknumu, kur mazākais sīkums kalpo par asiņaino sadursmju iemeslu, uzplaukst mīlestības zieds.
Montekki jauneklis un Kapuletti meita aizmirst par ģimeņu naidu, tā kā viņu izjūtas lauž sadalošo sienu starp šīm ģimenēm.
Stāsts sākas ar kārtējo sadursmi starp Kapuletti un Montekki kalpam. Viņu strīdi ir nejēdzīgi un smieklīgi (strīdas, kurš no senjoriem tomēr ir labāks).
Iedzīvotāji dzirdot nejēdzīgos strīdus, sāk izpriecu par kļūmīgajiem kalpiem, bet pēc sarkasma izteikšanas kautiņš tomēr izvērsās, kuru aptur hercogs.
Tālāk sižets pāriet uz Džuljietas istabu. Mamma atgādina četrpadsmit gadīgajai meitenei, ka viņai jau ir pieaugusi sieviete .
Un vakara ballē Džuljietai būs jāiepazīstas ar nākamo līgavaini – Parisu, kurš ir radniecīgs ar pašu hercogu. Kā nav skumīga vēsts par drīzo laulību, jo viņa vēl nav nevienu mīlējusi, kā viņa var zināt, vai viņai patiks līgavainis. Tomēr saruna ar Džuljietu notiek caur ironiju un jokiem. Džuljietas zīdītāja nedod iespraust ne vārda mammai, traucē un stāsta jokojot par Džuljietas bērnību, un atceroties mirušā vīra pliekanos jokus.
Romeo un Džuljieta satiekas ballē. Viņš nevar novest acis nost no starojošās skaistuma meitenes. Tā ir Džuljieta. Viņa arī jūt nepārvaramo tieksmi pret jaunekli. Visskaistākā, maigākā un kaislīgākā scēna saistīta ar viņu skūpstu.
Romeo apbur meitenei ar maigajiem un atklātajiem vārdiem, kas iet no dvēseles. Laiks priekš viņiem apstājas.
Skatoties uz zvaigznēm, Džuljieta runājot sapņo par Romeo. Riskējot ar dzīvību, jauneklis nokļūst pie viņas balkona un nepiespiesti uzklausa šo runu. Romeo drosmīgs un drošgalvīgs un nebaidās, ka viņu kāds redzēs. Galvenais ir vēlreiz ieraudzīt Džuljietu. Tāds bezbailīgs, cildens rīcība, nav sastopama ikdienā. Kas par skaistiem vārdiem tiek izteikti viens otram. Dod viens otram zvērestu mīlestībā un uzticībā, saprot, ka viņu ģimenes ir ienaidnieki, tomēr viņi ir gatavi tam pretoties. Nīsts ir viņu pašu vārds. Gatavs atteikties no ģimenes, dzimtes un slavas.
Vienīgais lai viņu mīlestība ilgtu visu mūžu. Drošsirdīgums stāties pretī tam, kas kādreiz bija radniecīgs, tādu mēs neatradīsim bieži.
No rīta notiek brīnumskaista slepenā ceremonija. Mūks Lorenco izpilda svētīgu laulāšanas ieražu.
Lorenco veic cildenu un drošsirdīgu rīcību, jo ja kāds uzzinās par šo notikumu, viņam draud neizbēgama nāve. Gaišas un kaislīgas mīlestības dēļ un cerība par to, ka Romeo un Džuljietas savienība varēs izbeigt divu ģimeņu naidu savā starpā. Viņš laulā viņus domājot nevis par sevi, bet kā varētu palīdzēt ģimenēm un viņu augsto mīlestību.
Tajā pašā dienā notika viens no liktenīgajiem strīdiem starp Kapuletti un Motekki, Romeo atriebās par savu draugu Merkucio, nogalinot Džuljietas brālēnu – Tibaltu. Par šo traģisko soli Romeo tika izdzīts no viņa dzimtās pilsētas Veronas. Viņš ir apbēdināts ne tikai ar Merkucio un Tibalta nāvi, bet arī ar to, ka starp diviem mīlošiem cilvēkiem parādījās šķērslis.
Pēdējo nakti Džuljieta un Romeo pavadīja kopā. Cik saldi viņi kopā dus, taču cīruļa dziesma ir rītausmas vēstnesis un Romeo jāaiziet prom.
No rīta no saviem vecākiem Džuljieta uzzina pašu drausmīgāko, pašu naidīgo viņu vēlēšanos – ir pasludināta viņas laulības diena ar grafu Parisu. Nekur viņa nevar atrast mierinājumu. Džuljieta krīt izmisumā un jūtu karstumā aiziet pie mūka, kas viņu ar Romeo salaulājis un lūdz viņam padomu, kā rīkoties. Mūks viņai iedod pulveri, kas viņu iemidzinās uz vairākām dienām. Atkal Džuljieta mirdz no prieka. Ir glābiņš, lai viņiem būtu kopā.
Džuljieta apglabā Kapuletti dzimtas kapā. Viens no smagajiem, traģiskajiem momentiem, kad redzam, ka vēstule no Lorenco kurā ir teikts, ka Džuljieta nav mirusi, bet ir iemigusi nenokļūst pie Romeo. Šis ir tas liktenīgais brīdis, kas Džuljietas un Lorenco plānus sagrauj, jo, ja šī vēstule būtu nonākusi Romeo rokās, tad abi mīlētāji būtu palikūsi dzīvi – bet tā nenotika.
Romeo ienāk Kapuletti kapsētā. Tur viss ir neglīts un tik nepatīkami tu atrasties, daudz mirušo, bet Romeo to visu neredz, viņš skatās uz savu brīnišķīgo „mirušo” Džuljietu.
Romeo skūpsta Džuljietu pēdējo reizi un noindējas, lai būtu viņai līdzās. Traģiski nomirst arī Džuljieta. Viņa, pamostas kapsētā, redz mirušo Romeo. Neilgi domājot, viņa iedur savā sirdī dunci, jo dzīvot bez iemīļotā nevar.
Cik vienkārši un atklāti uzvedās meitene savā pēdējā izvēlē:
Romeo un Džuljietas mīlestība ir tik stipra, ka viņš domādams par viņas nāvi, bija gatavs izdzert indi, lai būtu kopā ar savu mīlestību, tāpat arī Džuljieta pierādīja savu mīlestību, noskūpstīdama viņa lūpas un nomirstot, tad var sacīt, ka šiem diviem cilvēciņiem, šī mīlestība ir pārāka par veselu saprātu.
U. Šekspīrs savā daiļdarbā pasniedz pirmajā plāna varoņu nesavienojamības ideja un apkārtējo nevainojamo pasauli.
Kaut gan „nebija likteņa pasaulē skumīgāka par to, kas notika ar Romeo un Džuljietu”, viņu nāvē neatstāj bezcerīgu, viņa apstiprina cilvēces varenību. Šekspīra traģēdijā uzvar nevis nāve, bet mīlestība.
Abu jauniešu traģiskā nāve lika saprast viņu vecākiem, ka dzīvē ir arī lielākas vērtības par varu, naudu un naidu, un tā ir ticība, cerība, mīlestība!!!