Valdorfskola

Valdorfskola
Kad mēs liekam bērniem pārāk ātri pieaugt,
mēs laupām viņiem iespēju attīstīt sevī tās īpašības,
kuras raksturīgas tikai attiecīgajam vecumam.

Šodien pasaulē ir daudz viedokļu par bērnu izglītību un audzināšanas metodēm. Izglītības process mainās ļoti ātri. Ļoti grūti orientēties un izvēlēties labāko saviem bērniem. Dažiem patīk valsts skolas, citi izvēlās citas skolas. Tik cik ir cilvēku, tik daudz arī viedokļu. Par tradicionālo izglītību ir teikts ļoti daudz, bet ne visi ir dzirdējuši par alternatīvo izglītības iegūšanas veidu. Alternatīva skola ir skola, kuras mērķis, izglītības saturs un pamatmetodes izvēlētas pēc citiem kritērijiem nekā tradicionālajā skolu sistēmā. Šajā izglītība mācību metodes ir eksperimentālas, netradicionālas.
Pasaulē pastāv ļoti daudz alternatīvo skolu, tādu kā Montesori skolas, Valdorfskolas, Kerhenšteinera skolas u.c. alternatīvās skolas. Latvijā ļoti populāra ir Valdorfskola, ar savu māksliniecisku jaunradi un intuitīvu domāšanu. Kā radās šī skola? Kādi ir galvenie darbības principi? Kāda ir skolotāju darba sistēma klasē? Kāda ir mācību organizācija un zināšanu vērtēšana šai skolā?

Valdorfskolu izplatība pasaulē

Pirmā valdorfskola radās „Valdorf-Astoria” ( no šejienes – skolas un pedagoģijas nosaukums) pārvaldnieks Emīls Molts (1876 – 1936), iepazinies ar R.Šteinera vadītajām mācībām Dornahā, uzaicināja viņu nodibināt skolu rūpnīcas strādnieku bērniem skolu, kura balstītos uz jauno garazinātni – antropozofiju.Antropozofija ir reliģiskas filozofijas sistēma, kuras uzdevums ir dot cilvēkam iespēju attīstīties kā vienam veselumam, un tā uzsver, cik svarīgi ir atmodināt garīgo dzīvi, vingrinot prātu, pacelties pāri materiālajām lietām. Antropozofi uzskata, ka viena no garīgās attīstības atslēgām ir spēja uztvert mākslu un ka mūzikai un krasam piemīt ārstnieciskas īpašības.
Drīz vien šāda tipa skolas parādījās arī citās Vācijas vietās. Šobrīd Vācijā ir ap 150 valdorfskolām, bet visā pasaulē – vairāk nekā 600. Valdorfskolas arvien būs mazumā, salīdzinot ar valsts skolām, bet to uzdevums nav izaugt skaitliski; to uzdevums – radīt palīdzības iespēju bērnu veselīgai, vispusīgai attīstībai.

Valdorfskolu darbības galvenie principi

Valdorfskola:
– tiek organizēta vecāku, skolotāju un skolēnu kopīga darbā; tā nav valsts iestāde (par to nav nekādas aug¬stākas valsts instances);
– pati sevi pārvalda ar kolektīvo pašpārvaldi jeb skolotāju kolēģiju (pedagoģiskā vadība) un saimniecisko ko¬lēģiju, kurā ietilpst arī vecāki un sponsori; nav direktora; skolotāju starpā nav citu atšķirību, vienīgi tās, kas izriet no iniciatīvas un darba noteikumiem; visiem – vienādi likumi un samaksa par darbu.;
– nodarbojas ar antroposofiski orientētu audzināšanu, t.i., tā pakārto mācību saturu, stundu plānu utt.; mācību saturs netiek dots tā, lai bērns, mācītos vielu, bet, lai ar doto materiālu sekmētu bērnu attīstību, izskaidrotu viņam piedzīvoto, diferencētu uztveri;
– svešvalodu apmācību sāk ar 1.klasi (parasti uzreiz 2 svešvalodas), balstoties uz atziņu, ka bērni šajā ve¬cumā mācās nepastarpināti atdarinot un tādējādi pārņem izrunu un intonāciju;
– visās mācību stundās līdz 9.klasei vielu pasniedz māk¬slinieciskā veidā, t.i., tēlaini, izteiksmīgi, ritmis¬ki;
– rokdarbu un amatniecības stundas skolas, vecākajās klases beidzas ar tehnoloģijām, tā tiek pakāpeniski veikta darbaudzināšana; visus roku darbus izpilda gan zēni, gan meitenes;
– mācību vielas izkārtojumā balstās uz posmveida (bloku) apmācības principu, tādējādi ekonomiski izmantojot mā¬cību laiku, kā arī koncentrējot un intensificējot mācī¬bu materiāla apgūšanu;
– neatzīst otrgadniecību, vērtējumu atzīmju izteiksme un ar to saistīto piespiedu sistēmu;
– radījusi jaunu skolotāja tipu – klases skolotāju, kurš māca savā klasē (l.-8.) visus vispārizglītojošos priekšmetus;
– tā ir vienota, kopīga skola visu sociālo slāņu bērniem;
– neizmanto obligātās mācību grāmatas, par tādām kļūst pašu rakstītās periodu apmācības burtnīcas;
– rīko iknedēļas pedagoģiski psiholoģiskās konferences, kurās tiek analizēti visi aizvadītās nedēļas notikumi;
– kā līdztiesīgu pedagogu kolēģijas locekli iesaista skolas darbā ārstu, kurš ne vien regulāri izmeklē bērnus, bet arī piedalās stundās un pedagogu iknedēļas konfe¬rencēs, lai veselības medicīniskais aspekts mācību stundā tiktu nodrošināts ar atbilstošiem higiēniskiem pasākumiem; ārsts nereti māca kādu priekšmetu vidusskolā.

Skolotāju kolēģijas izveidošana

Valdorfskola – tā vispirms ir skolotāju domubiedru kolēģija, bet tā nebūt netiek veidota pēc kādas noteiktas formas. Plāns, iestrādāts pa paragrāfiem, varbūt arī pra¬sītu no viņiem identiskas īpašības: jābūt tādiem un ne citādiem, jādara tieši tas un ne cits. Īstenībā katrs valdorfskolas skolotājs ir personība, un skolā pieņemts viņš ir ar tām īpašībām, kādas viņam jau piemīt. Pieņemot sko¬lotāju darbā, ar šīm īpašībām rūpīgi iepazīstas, lai zi¬nātu, kurš skolotājs būs vairāk piemērots darbam pamatsko¬lā, kurš – vecākajās klasēs.
Tātad pirmais solis skolas realizācijā – skolotāju kolēģijas izveidošana, no kuras atkarīgs visas organizā¬cijas garīgais pamats.Skolotāju kolēģijas sapulces notiek regulāri ceturt¬dienās no pēcpusdienas līdz vēlai pusnakts stundai. Visa skolas pedagoģiskā kolektīva klātbūtnē katrs skolotājs sīki izklāsta savu pieredzi darba ar klasi.
Galvenais šajās sanāksmēs – ne tikai dažādu problēmu un principu apspriešana, bet visu dalībnieku labā griba sa¬vus personīgos sasniegumus padarīt pieejamus visam kolektīvam, lai tie kļūtu par visu sasniegumu, nodot savu pie¬redzi kopējā lietošanā, tādējādi jau pašā sākumā novēršot jebkādas konkurences iespēju. Tiek pārrunāts katrs gadī¬jums, ja skolēns izpelnījies skolotāja uzmanību – labā vai sliktā nozīmē.

Uzņemšana Valdorfskola un pirmā stunda

Mācīšanās bez piespiešanas un bez bailēm ir ne tikai skolas organizatoriska lieta, bet arī metodikas īpatnība un svarīgs mācību satura moments. Metode, kas no pirmās dienas cenšas saistīties ar bērna spējām, ilgām, īpatnībām.
Uzņemšana valdorfskolā ir lieli svētki. Visi skolēni un skolotāji sagaida mazos, kuri ienāk lielajā skolas zāle pie mātes vai abu vecāku rokam. Zāle ir liela un augsta, augšā uz skatuves sēž “lielie” bērni, kuri muzi¬cē. Tad mazie tiek izsaukti vārdos, un viņi iet prom no vecākiem pie skolotājiem, kuri viņus apsveic. Nu viņi vi¬si atrodas uz lielās skatuves – šie mazie bērni – ska¬tās uz lielo zāli, kurā simtiem bērnu priecājas par jaunpienākušajiem bērniem. No skatuves klases skolotājs jau¬nos skolēnus ved uz klasi. Pirmās klases telpa ir tonēta silti sarkanīgajā krāsā, pie sienām ir attēli, uz palodzes ziedi. Katram bērnam ir sava vieta, zēni sēž kopa ar meitenēm, un skolotājs stāv priekšā. Nu bērns ir jau¬nā pasaulē. Šī klase tagad ir viņu klase, šis skolotājs ir viņu skolotājs un būs kopā ar viņiem astoņus godus. Pie sienām pavisam drīz karāsies viņu pašu darbi.
Iz¬šķiroša nozīme ir pirmajai stundai, jo no tās atstaro¬sies gaisma uz turpmākajām nedēļām un gadiem. Stundas saturs ir elementārs, lai tajā vārētu iekļauties un iz¬just līdzpārdzivojuma prieku ikkatrs skolēns. Ir divi pirmelementi, kuri vienmēr parādās rakstos, tāpat kā tie vienmēr ir novērojami dabā – taisnā un lika līnija. Pa¬šas par sevi tās vēl neko nenozīmē un skolēnam ir viegli uztveramas. Tas var ikviens arī izjust: taisno – pieceļo¬ties kājās un līko – saliecoties. Skolotājs pēc iespējas lēni zīmē pie tāfeles vienu taisnu un vienu līku līniju, pēc tam pie tāfeles viena pakaļ otram nāk bērni un zīmē katrs vienu garu taisnu un vienu līku līniju. Beigās uz tāfeles redzams kopīgā darba rezultāts: vesels mudžeklis taisnu un līku līniju. Varbūt tas pat pieaugušajiem ir grūti izprotams, bet šis kopīgais darbs un tā dīvainais rezultāts bērnam ir ļoti svarīgs.

Skolotāja darba sistēma klasē

Būtiska pazīme, kas atšķir valdorfskolas no citām skolām, ir skolotajā darba sistēma klasē.
Mīlestība un cieņa, ko izjūt bērns pret saviem skolo¬tājiem un vecākiem, ir spēks, kas stiprina, stabilizē bērnu. Ne vien garīgā, bet ari fiziskā veselība ir atkarīga no tā, vai bērns var cienīt savus vecākus un skolotājus. Diemžēl, mūsdienu pieredze rāda, ka bērniem nereti nākas būt lieciniekiem ķildām un nesaskatām vecāku starpu, se¬višķi viņu šķiršanās smagi traumē bērnu. Bērni nāk uz skolu satraukti, nevar koncentrēties, mācās sliktāk un reiz nodarītajai morālajai traumai ir tālejošas sekas nākotnē.
Tāpēc, vadoties no šīs bērna iekšējās nepieciešamības, valdorfskolās ir radīts jauns skolotāja tips – klases skolotājs. Klases skolotājs – t.i., skolo¬tājs (mūsu izpratnē klases audzinātājs), kurs strādā un dzīvo ar bērniem no pirmās līdz astotajai klasei, mācot visus galvenos vispārizglītojošos priekšmetus.
Klases skolotājs bauda pat vecāku priekšā lielas priekšrocības: astoņus gadus viņš ir bērna vadītājs visā un cilvēku pasaules skaistuma. Mācību stundās, kopīgā radošā darbībā, izbraukumos un uzticības pilnās sarunās, kurās nereti bērni labāk dalās savos pārdzīvojumos ar skolotāju nevis ar vecākiem, viņš drīkst rādīt, atklāt, ietekmēt. Visas pasaules bagātības un brīnumi tiek iz¬klāstīti caur skolotāja prizmu. Tā pakāpeniski grūtībās un priekos veidojas kopības sajūta. Šādas savstarpējas piederības dziļākā vērtība ir tā, ka skolēns dzīvē jūtas stabili. Gadu no gada atrasties vienu un to pašu cilvēku vidū nozīmē just sev zem kājām pamatu.
Turpmākos astoņus gadus skolotāja katru ritu no pīkst.8 līda 10 vada galveno stunda kurā periodu (bloku) veidā tiek mācīti visi galve¬nie vispārizglītojošie priekšmeti. Priekšmeti, kuros nepie¬ciešama regulāra vingrināšanās, piemēram, svešvalodas, eiritmija, rokdarbi, mūzika, gleznošana, tiek mācīti pēcpus¬dienās speciālistu vadībā (kādu no tiem pēc iespējas var mācīt arī klases audzinātāja).
Valdorfskolas klases skolotājam izvirza daudz prasību. Dibinot l.valdorfskolu Štutgartē, R.Steiners izteica domu, ka galvenais nav zinību materiāla kā tāda nodošana, bet galvenais – prast ar šo materiālu rīkoties tā, lai attīs¬tītu cilvēka spējas.
Kā vienu no svarīgākajiem priekšnoteikumiem R.Šteiners izvirzījās prasību: „Skolotājam jāiet klasē tādā dvēseles noskaņojumā, kas izsauc bērnu simpātijas. Ja viņš izraisa antipātijas, tad pat vislabākās metodes dos tikai iekšēju sašķelšanos, un skolēnu nervu sistēmai tas būs vēl sliktāk, ja nīstams vai bailes ierosinošs skolotājs mācīs apzinīgi, nekā pa roku galam.”
Jāstrādā tik ilgi pie sevis pilnveidošanas, kamēr kļūsti mīlestības cienīgs – svarīgs valdorfskolas likums.
Skolotāja meistarība slēpjas spējā uzturēt bērnu uzmanību, atsedzot lietu attiecības, nevis nogurdinot viņus ar sausu faktu un dātu izklāstu. Lai parādītu raksturīgāko, skolotājam pilnībā jāpārzina materiāls.
Galvenais skolotāja uzdevums pirmajās klasēs – pamodināt un virzīt bērna māksliniecisko uztveri tā, lai bērns mācītos uztvert apkārtējo pasauli saistībā ar savu iekšējo.
Tomēr nevar noliegt šīs sistēmas problēmas. Sarežģījumi rodas klases skolotāja slimības gadījumā, jo neviens cits kolēģis viņu tik labi nespēj aizvietot.
Ik nedēļu skolotājs apmeklē mājās 2 skolēnus, viņš zina, kādos apstākļos dzīvo katrs bērns, zina vecāku problēmas, viņu grūtības audzināšanas jautājumos, un viņš var tiem palīdzēt. Tieši šis kopīgais darbs ar vecākiem ir ļoti svarīgs, jo šodien pie mums parasti abi vecāki ir nodarbināti, mājas audzināšanu bieži veic vecmāmiņas vai arī tāda vispār nenotiek.
Valdorfskolā valda noteikums: skolēnam skolā jājūtas aizsargātam un aprūpētam. To neviens nevar izdarīt labāk par klases skolotāju.

Mācību organizācija

Svarīgāku īpatnība, kas atšķir valdorfskolas no citām skolām, ir vispārizglītojošo priekšmetu mācīšana posmos jeb periodos. Tas nozīmē, ka katru rītu galvenajā stundā no plkst. 8.00 līdz 10.00 māca vienu priekšmetu 3 -4 nedēļas ilgi, pēc tam – nākošo, un gada beigās visus atkārto.
Iedomāsimies mūsu skolu stundu sarakstus: viena stunda ik pēc 40 minūtēm nomaina otru, fizkultūrai seko dzimta valoda, kurā, iespējams, jāraksta domraksts, katru dienu ir citas stundas, bērni skrien kā karuselī. Tikko viņi ir koncentrējušies uz vienu mācību priekšmetu, tā zvans jau liek steigties uz citu telpu, citu stundu, pie cita skolotāja. R.Šteiners pamatojis savos darbos, cik graujoša ietekme ir šādai pieejai uz bērna koncentrēšanās spēju un veselību kopumā. Tāpēc valdorfskolā pedagoģis¬kais process katru dienu tiek veidots organiskā vienībā. Skolas diena sākas ar priekšmetiem, kuros nepieciešama domāšana, izpratne, priekšstatu veidošana.
Galvenās stundas cikli pirmajā klase ilgst aptuveni 8 nedēļas, piemēram, 8 nedēļas dzimtā valoda, pēc tam 8 nedēļas – rēķināšana. Sākumā tie vēl ir gari, stipri in¬tegrēti, vēlākajās klasēs cikli kļūst īsāki un diferencētāki. Formu zīmēšana, tēlaini stāstījumi par dabu, ga¬dalaikiem, par bērna apkārtni, rakstīšana, lasīšana un rēķināšana mainās tā, ka tas ir nepieciešams bērna attīstībai.
Galvenā stunda ilgst divas stundas. Šai vienībai jā¬būt pareizi ritmiski veidotai. To ievada ar ritmisko da¬ļu, kura mazākajās klasēs ilgst apmēram 20 minūtes. Bēr¬ni it kā atmostas, saliedējas, koncentrējas nopietnam mācību darbam. Šajā laikā tiek dziedāts, spēlēts uz stabulītēm un flautām, recitēts, izdarīti dažādi ritmiskie vingrinājumi, plaukšķinot, soļojot, izdarot piesitienus saistībā ar runas vingrinājumiem. Tad tiek atkārtots galvenais no iepriekšējā dienā mācītā, padziļināts, sa¬liekot akcentus. Seko intensīva domu darbība, ko turpina jaunās vielas izklāsts. To skolotājs dara tēlaini, ievē¬rojot bērnu temperamentu atšķirības, spraigi un ierosinoši, tā, lai visos bērnos rastos pārdzīvojumu sajūta.
Lai nostiprinātu pārdzīvojumu, jauno informāciju, seko zīmēšana un ieraksti darba jeb t.s. periodu burtnīcās. Pēdējā, noslēguma daļā., seko skolotāja stāstījums, kas te¬matiski turpinās visu gadu: 1.klasē – pasakas, 2.klasē -fabulas un leģendas, 3- klasē – Bībeles stāsti utt. Šīs trīs stundas daļas atbilst cilvēka trim sfērām – jūtu, gribas un intelektuālajai sfērai.
Strādājot posmos jeb periodos, nav vajadzīgs dzel¬žains stundu saraksts ar stundu iedalījumu, kas ir īstas mocības bērniem, kuri tikko iedziļinājusies vienā priekšmeta, spiesti tūlīt pārslēgties uz nākošo.
Pārejot uz citu priekšmetu, bērni var viegli aizmirst iemācīto, jo viņiem grūti paturēt atmiņā zināšanas, kas iegūtatas iepriekšējā šī priekšmeta mācīšanas posmā. Bet koncentrētas materiāla pasniegšanas rezultātā tiek ekonomēts laiks, bērni vairāk iedziļinās materiālā, iepazīst to vispusīgi. Gada pēdējās trīs nedēļās notiek visas mācītās vielas intensīva atkārtošana.

Mākslinieciskās un praktiskās mācības princips

Mācību stundas mūsu skolās orientētas uz lielu zināšanu daudzuma apgūšanu, ko var pārbaudīt un novērtēt, nevis uz cilvēka rakstura un inteliģences veidošanu. Pretstatā šādai skolai valdorfskolas par galveno mērķi izvirza bērnu spēju attīstību ar mācību un vingrinājumu palīdzību.
Valdorfskolā darbojas likums: mācību stundai jābūt “mākslas darbam”. Mūsu izpratnē visbiež mākslinieciskie elementi tiek izmantoti kā piedeva mācību vielai, piemēram, mūzika – noskaņojuma radīšanai, dzeja – kā papildinājums. Valdorfskolā stunda tiek tā organizēta, lai sēdēšana un runāšana mainītos ar kustībām, darbību, lai skola atbilstu bērna iekšējai nepieciešamībai, bērna dabai. Galvenajā stundā, kuras mērķis zināmas teorētiskās vielas apgūšana, bērni gan zīmē, dzied, gan dejo, pie tam obligāta stundas ievaddaļā ir ritmiskā daļa. 1.-8.klasē mācību materiāls tiek sagatavots tā, lai tas iedarbotos uz bērnu jūtām, jo skolas , bērns vēl nav spējīgs uz loģiskiem spriedumiem tīru intelektuālu darbību. Bez tam skolas ir daudz atsevišķu māksliniecisku priekšmetu: veidošana, zīmēšana, gleznošana, mūzika (ar instrumenta spēli), recitācija teātra spēle u.c. Katra skola ir koris un orķestris, kopā muzicē vecāki, bērni un skolotāji.
Gleznošana, zīmēšana, modelēšana, muzicēšana, dramatiskie uzdevumi jaunākajās klasēs ir iekļauti jebkura vispārizglītojošā priekšmeta stunda. Valdorfskolu mērķis nav izaudzināt māksliniekus, bet gan daudzpusīgi izglītotus un ieinteresētus cilvēkus, kuri būtu spējīgi vēlāk izturēt profesijas uzspiesto vienpusību.
Visi mākslinieciskie vingrinājumi ir arī gribas vingrinājumi. Nav labāka veida, kā stiprināt gribu, kā kaut ko mēģināt, darīt ar prieku, īpaši, ja vingrinājumu gaitā var pārvarēt dažādus šķēršļus un grūtības.
Ja mācību process būs tikai zināšanu uzņemšana vai savas prasmes tālāknodošana, tad audzināšana nebūs brīvības. Mākslinieciskā un praktiskā mācīšana notiek ar darbības palīdzību. Kad skolēni nonāk brīva mākslinieciska uzdevuma priekša, skatoties, taustot, veidojot, viņi pārdzīvo un izjūt, ko viņi dara.
Bērnus skolā iepazīstina ar visdažādākajiem amatiem ( celtniecību, aršanu, pļaušanu, maizes cepšanu utt.) Cilvēka būtībai ir tieksme pakāpeniski apgūt sfēru, kura viņu interesē. Tāpēc, lai mācītos amatu, nevajag skolēnus uzreiz nosūtīt uz rūpnīcām blakus strādājošiem. Vispirms savus spēkus izmēģina uz modeļa, tad var sekot īstā prakse.
Katram mācību priekšmetam ir sava īpaša māksliniecis¬kā aktivitāte. Piemēram, ģeogrāfijā tiek krāsotas kartes – izjūtot ūdeņu dziļumu, kalnu virsotnes; visu ainavu veido mālā vai vaskā un pēc tam izkrāso, lai būtu redzama augu sega un apbūve. Šādā apjomīga darbā svarīgs ir ne tikai beigu produkts, bet arī pats process, kopīgais darbs, piedzīvo¬jums – no kartes uz plastisku virsmu.
Katram skolotājam ir dota pilnīga brīvība mācību ma¬teriāla izveidē, saglabājot mākslinieciskā rakstura ie¬zīmes.
Viens no mākslinieciskajiem elementiem, kas padara bagātas valdorfskolas stundas, ir skolotāju tēlaina, iz¬teiksmīgā valoda. Dzīvajam, izteiktajam vārdam ir milzīga iedarbība. Skaisti runājot vārdu, iespējams fiziski izjust to iekšējo skanisko nozīmi, kas atklājas nevis loģiskai izpratnei, bet mākslinieciskajam atskaņojumam.
Jau no 1.klases bērni mācās recitāciju: skolotājs, priekšā runājot kopā ar bērniem dzejoli, to “diriģē”, bēr¬ni apgūst loģiskas pauzes, intonāciju, pulsu, diferencē skaļos un klusos momentus utt. Rezultātā tiek apgūta skaista, izteiksmīga, loģiska runa.
Tātad mākslinieciskās un praktiskās mācības princips kalpo:
– bērnu gribas veidošanai un nostiprināšanai,
– bērnu jūtu attīstīšanai,
– intelektuālās darbības līdzsvarošanai,
– mācību materiāla uztveres un reproducēšanas atviegloša¬nai,
– saiknes radīšanai starp teoriju un praksi,
– bērnu patstāvības un brīvības audzināšanai.

Skolēnu zināšanu vērtēšana

Valdorfskolas būtiski atšķiras no mūsu skolām sko¬lēnu zināšanu vērtēšanas ziņā. Šo skolu audzēkņi nepa¬zīst atzīmes, kaut arī katru dienu saņem skolotāja vēr¬tējumu par veikto darbu. Šīs vērtējums tiek izteikts vārdos, pie tam vienmēr balstoties uz labo, ko Izdevies veikt bērnam, kaut arī tas būtu pavisam niecīgs. Pamudinājums labvēlīgi iedarbojas uz bērnu, radot vēlēšanos darbu veikt vēl labāk, turpretī kritika nogalina bērna prieku. Arī valdorfskolas bērnam tiek pateikts viss ne¬gatīvais par darbu (nevis par pašu bērnu), bet to dara gudri un saudzējoši, lai neaizvainotu bērnu. Skolotājs cenšas raksturots nevis vērtēt darbu.
Mācību gada beigās skolēns saņem liecību – attīstības raksturojumu, kas ir īsts bērna spoguļattēls. Liecības sagatavošana prasa no skolotāja ļoti daudz darba, jo bērna sasniegumi gada lai¬kā tiek vispusīgi raksturoti salīdzinājumā ar iepriekšē¬jo gadu. Šādu īsu vērtējumu liecībā ieraksta visi skolotāji, kuri skolēnam attiecīgajā gadā ir mā¬cījuši (t.i,, priekšmetos, kurus nemāca klases skolotājs). Liecības tiek apspriestas skolotāju kolēģijas sēdē, jo skolotāji vairāk vai mazāk pazīst visus skolas bērnus. Šī liecība-raksturojums atgādina mazu biogrāfiju. Tajā aprakstoša veidā stāstīts par visām zināšanām , prasmēm un iemaņām, kuras skolēns guvis gan skola, gan ārpus tās. Liecības tiek rakstītas pamudinošā, vel labāk mācīties rosinošā garā, skolotājs cenšas katrā skolēnā sameklēt labo, par ko viņu varētu īpaši uzslavēt, bet tiek norā¬dītas arī vājās vietas, kurām skolēnam jāpievērš vairāk uzmanības. Tādējādi bērns un vecāki saņem pareizu spogu¬li, kurā redzams bērna pašreizējās attīstības līmenis.
Strādājot bezatzīmju sistēmā, bērns nevar tikt atstāts otru gadu tajā pašā klasē, vienaudžu vidū viņš neizceļas ar sliktajām atzīmēm, netiek apsmiets un pazemots.
Ar mācībās atpa¬likušiem bērniem skolotājs strādā papildus, vienmēr at¬ceroties, ka visi bērni nevar vienādā tempā apgūt mācību materiālu, īsti atpalikušiem bērniem skolā ir palīgklase, kurā zināmu laiku mācās bērni no dažādām klasēm, to vada vistalantīgākie skolotāji, kuri neilgā laikā spēj panākt, ka pēc noteikta laika bērni atgriežas savās klasēs. Jā¬piebilst, ka šajā klasē bērni nonāk tikai galējas nepie¬ciešamības gadījumā. Parasti ikviens klases skolotājs cenšas tikt galā pats ar savu skolēnu grūtībām.
Šai sakarībā jārunā arī par mājasdarbu problēmu.
Jaunākajās klasēs valdorfskolās skolotājs uzaicina bēr¬nus kaut ko uzzīmēt par mācīto tēmu, izveidot, vecāka¬jās – sameklēt informāciju enciklopēdijās, grāmatās. Cenšas uzdot darbu tā, lai neuzkrītoši varētu iesaistīt arī vecākus, lai bērns, sajūtot vecāku interesi un līdz¬dalību pārrunās. Izprastu sava darba nozīmīgumu. Sākot ar 4.klasi, mājasdarbi tiek uzdoti regulāri, bet tie at¬šķiras no mums pierastajiem gan kvantitatīvi, gan kva¬litatīvi.

Mācību satura atbilstība bērnu attīstības posmiem.

Valdorfpedagogijā topošā cilvēka (līdz 21 g.v.) dzīvi iedala posmos, katrā pa 7 gadiem, balstoties uz pārvērtī¬bām, kādas noris bērna fiziskajā un psihiskajā attīstībā. Tādas lielas metamorfozes ir trīs:
– no dzimšanas līdz 7.dzīves gadam (zobu maina);
– no 7. līdz 14.dzīves gadam (pubertāte);
– no 14.līda 21. dzīves gadam (pilngadība);
Pirmajā fāzē, t.i., no dzimšanas līdz zobu maiņai visiem orgāniem ir intensīvs veidošanās posms, bet dvēse¬les spēja veidot priekšstatus vēl ir ļoti vāja. Bērna va¬došais noskaņojums šajā fāzē – “pasaule ir laba”, valda pilnīga uzticēšanās cilvēkiem, pasaulei. Bērns šajā laikā ir atdarinātais. Galvenais uzdevums šajā laika posmā, -balstoties uz bērna gribu, attīstīt pēc iespējas visas maņās. Šajā fāzē bērniem vadošā ir jutekliskā atmina.
Otrajā fāzēs t.i., no 7 līdz 14 gadu vecumam, bērns ir mākslinieks savā dvēselē. Viņa radošais noskaņojums -“pasaule ir skaista”. Šajā fāzē audzinātāja uzdevums -attīstīt mīlestības spēku uz šo pasauli, jo mīlestība ir pārveidošanas spēks, spēja, kas dod iespēju attīstīties. Vēl neder teorētiska mācīšana ar abstraktu jēdzienu palīdzību, jo bērns tos vēl neizprot. Šajā posmā skolotājs vēršas pie bērna jūtām, veido tēlus, jo vadošais atminas tips ir tēlainā atmiņa.
Sākot no 13 gadu vecuma, bērns sāk uztvert skolotāja domu, jēdzienus brīvi, neatkarīgi no jutekliskā, 3.bērna attīstības fāzē skolotājam uzdevuma – veidot skolēna spriešanas spējas. Vadošais bērnu noskaņojums – “pasaule ir-patiesa”; jūtu spēka vietā stājas domāšana, autoritā¬tes loma mazinās pieaug skolotāja lietišķās kompetences loma.
Vadoties no šāda skatījuma uz bērna attīstību, valdorfpedagogijā attiecīgi tiek sakārtota ; un pasniegta mā¬cāmā viela, t.i., bērna attīstība diktē mācību saturu un metodes.
Valdorfskolās nav ābeču, nav arī citu obligātu mācību grāmatu.
Periodu burtnīcas atgādina mūsu zīmēšanas burtnīcas, tās ir liela izmēra, bez līnijām, piemērotas gan rakstīšanai, gan zīmēšanai. Te gan rodas glītrakstīšanas problēma, jo nav līniju un rūtiņu, kas organizē bērnus. Tāpēc katru dienu tiek rak¬stīts viens teiciens īpaši rokraksta veidošanai. Periodu burtnīcas apmierina tieksmi pēc individualitātes, jo katrs bērns drīkst brīvi savā burtnīcā pēc patikas darboties.
Tekstu līdz 8.klasei diktē skolotājs, vai arī tie tiek klasē kopīgi izstrādāti.
Apzinātai skaitīšanai bērns ir nobriedis apmēram 7 gadu vecumā.
Valdorfskolās vispirms māca atņemšanu un dalīšanu, pēc tam – atpakaļejošā procesā nonāk pie saskaitīšanas un reizināšanas.
ļ.kla¬sē sāk mācīt uzreiz divas svešvalodas, visbiežāk angļu un franču valodas. Sākumā māca sarunvalodu jau no paša sā¬kuma bērns mācās runāt svešajā valodā, pēc iespējas iz¬tiekot bez tulkošanas, vien parādot attēlu vai pasakot citiem vārdiem.
Svešvalodas tiek mācītas tūlīt pēc galvenās stun¬das.
Liela vērība tiek pievērsta roku darbībai, sīko kustību attīstīšanai, kas savukārt saistās ar intelekta attīstīšanu (1.klasē ada gan zēni, gan meitenes).
Valodas mācības stundās sāk ieviest gramatiku. Te liela nozīme mīļam humoram, lai gramatika nekļūtu garlaicīga.
Saprātīga gramatikas likumu mācīšanās ir labs līdzeklis, lai attīstītu veselīgu domāšanu, spriešanu. Sāk ar darbības vārdu, jo to bērns izjūt kā dzīvu.
Ap 12.dzīves gadu bērns sāk mācīt fiziku, balstoties uz novērojumiem dabā, ģeometrija ienāk precīzas konstrukcijas.
7.klase vielu pārvērtību bū¬tība tiek atklāta ķīmijā, astronomijā skolēns pārdzīvo zemes pārvērtības, klimatiskos nosacījumus, gadalaiku maiņu saistībā ar norisēm Visumu. Līdz ar to skolēns ap¬zinās sevi kā Zemes pilsoni.
Kad skolēns sasniedz dzimumbrieduma vecumu, reizē ar šo fizioloģisko pārmainu pilnīgi izmainās viņa attieksme pret apkārtējo pasauli. Valdorfpedagogijā uzskata, ka ie¬stājas brīdis, kad pamostas cilvēka gars. Pusaudzis ar¬vien vairāk cilvēka runā sāk meklēt loģikas elementus, kā arī tiecas tos izprast. Tagad skolotājs var sekmīgi vēr¬sties pie bērna intelekta. Ārkārtīgi svarīgi – nedarīt to pārāk agri, kā tas ļoti bieži apzināti vai neapzināti -no¬tiek.

Valdorfskolu pedagoģiska koncepcija

1) skolai jāsekmē skolēna spējas atvērties dzīvei un pasaulei. Tas nozīmē, ka
• jebkura pāragra intelektualizācija un specializācija ir noraidāma un atvairāma,
• katrā mācībvielā (tematā) jāatklāj cilvēktēls;
2) mākslinieciskajam elementam jācaurstrāvo visi mācībpriekšmeti. Mācībām jābūt skolotāja veidotam mākslas darbam, tās jāveido saskaņā ar mākslas likumiem.
Visos mācībpriekšmetos jāatklāj cilvēktēls;
3) audzināšana noris galvas un roku, priekšstatu un gribas kopdarbībā, mijietekmēs. Darbībā atklājas, izpaužas dzīvīgums (vitalitāte). Darbībā izpaužas arī bērna patstāvība, un tai ir liela nozīme to mācībpriekšmetu apguvē, kuros dominē bērna pasīvs vērojums. Tas nepieciešams, lai bērns veselīgi pārdzīvotu šo situāciju;
4) jāsekmē daudzveidība:
• metožu daudzveidība,
• mācību vietu maiņa (dārzs, skatuve, darbnīca, eiritmijas telpa utī.),
• savas iniciatīvas realizēšanas daudzveidība (tirgū, svētkos).
Šī daudzveidība nodrošina individuālās mācīšanās iespējas
5) katra lieta jaatklaj kustība-tapšana un pārmaiņas. Jājautā sev:
• ko es esmu izdarījis?
• kā es to izdarīju?
• kas un kāds ir mana darba rezultāts? Atbildes uz šiem jautājumiem ļauj sevi apzināt kā
darbības subjektu. Apzina pats sevi darbībā. Apzināta tiek patība, paša īpašības, izturēšanās un spējas, kā arī paša nepietiekamības (un nevis trūkumi!).

Galvenās grūtības Valdorfpedagoģijā ir šādas:

• viegli runāt par veselumu (fiziskais, dvēsele, gars; reinkarnacija, kanna), bet grūti īstenot veseluma pieeju bērnu/skolēnu audzināšanā;
• grūti saprast un atzīt, ka bērnā vienlaicīgi darbojas viņa transcendentāla (tāds, kas nosaka cilvēciskā indivīda pieredzi, nevis ir gūts no pašpieredzes) un šīs dzīves ietekmes;
• grūti saprast un atzīt, ka bērns pats mums sniedz informāciju par to, kā viņš audzināms.

Scroll to Top